Četri dzejas krājumi

Nesen izlasīju divus dzejas krājumus un sagribējās vēl dzeju. Lai bibliotēkā būtu vieglāk atrast pēdējos gados izdotos krājumus, sastādīju sarakstu, kas pārsteidzošā kārtā izrādījās garāks kā gaidīju. Tā, protams, ir subjektīva sajūta, bet šķiet, ka pie mums izdod daudz dzejas grāmatu (nemaz neskaitot “apšukrūmas” un visādas aizdomīga paskata grāmatiņas). Ar sastādīto sarakstu devos uz bibliotēku un paņēmu četras.

Tagad īsumā par izlasīto.

Raimonda Vazdika dzejas krājumsNeremdināmi. Raimonda Vazdika

Divpadsmit 2018. gads, 148 lpp.

“Neremdināmi” ir aktrises otrais dzejas krājums, izdots 700 eksemplāros un ietver sevī stāstus un dzeju. Teksts ir autobiogrāfisks un emocionāls. Grāmata vizuāli interesanti noformēta: spēles ar tekstu laukumiem, fotogrāfijas, grafikas. Krājuma tematika ir atiecības, pamatā tā ir šķiršanās, īpaši stāstos.

Godīgi sakot, šo grāmatu ņēmu ar bailēm, jo cita aktiera poētiskie centieni bija vāji. Vazdikai man patika stāsti, tie bija liriski, skarbi kā jau par sāpīgu tēmu, bet ne muļķīgi. Toties dzeja pēc stāstiem likās tāda nekāda, vārdu savārstījums, kas pārsvarā atgremo stāstu saturu. Iespējams, ka starp stāstiem un dzeju lasīšanā vajag ieturēt pauzi.

Vērtējums: 2,5/5

dzejas krājumsRedzu. Elīna Līce

NT Klasika 2018. gads, 96 lpp.

Jaunas dzejnieces pirmais patstāvīgais dzejas krājums, kurā viņa pauž savu pasaules izpratni, garīgo nostāju un pārdzīvojumus. Vairāki dzejoļi saistīti ar bērna gaidīšanu un pirmajiem dzīves mēnešiem. Vietām pagāniskais savijas ar kristīgo.

Ar debijām parasti ir tikai divi varianti – labi vai slikti. Šī bija saslavēta un kā kādā nejauši uzietā recenzijā trāpīgi norādīts – ļoti pietrūkst redaktora stingrās rokas, kas izravētu skaļās frāzes bez piepildījuma un nodrāztās klišejas. Muzikālas nianses un folks ir mazāk, kā varēja gaidīt no anotācijas, bet tie daži dzejoļi bija tiešām interesanti un labi. Kopumā garlaicīgi, tāds haotisks mikslis, tomēr dzejniecei varētu būt potenciāls.

Vērtējums: 2/5

dzejas krājumsIdilles. Uldis Bērziņš

Neputns 2018. gads, 72 lpp.

Kārtējais dzejnieka un atdzejotāja Ulda Bērziņa dzejas krājums ir plāns un kā var saprast no anotācijas, ietver sevī tikai to labāko – no dzīves un dzejas nosmelto krējuma kārtiņu. Nav jūtama izteikta tematika, tomēr šķiet, ka dzejnieks pārvietojas laikā no senatnes līdz pat nākotnei, fiksējot kādus svarīgus brīžus. Dominē vēstures motīvi, veltījumi.

Dzejoļi pārsvarā īsi, bet ir arī tādi, kas vairāk atgādina dzejprozu. Jūtams intelekts un profesionalitāte, filigrāna valodas izjūta, kas ļauj spēlēties ar tekstu. Reizēm pat šķiet, ka dzejnieks aušojas un visu to dzejas padarīšanu ņem galīgi nenopietni, tad atkal paliek pavisam nopietns. Bija dzejoļi, kurus nesapratu, daudzi arī emocionāli neuzrunāja, bet siekalas saskrēja mutē, lasot par cūku pupu vārīšanu ziemā.

Vērtējums: 3/5

dzejas krājumsKā pirms pērkona. Māris Salējs

Pētergailis 2016. gads, 191 lpp.

Dzeja it kā ārpus laika un telpas, tomēr tik piesaistīta zemei, cilvēkiem, zvaigznēm un laika ritumam. Dzejnieks raksta pārliecināti, bez skaļiem vārdiem un bieži it kā par sīkumiem, bet aizķer dvēseles stīgas ar šo vienkāršumu.

Šis ir “daudz neko nesaprotu, bet patīk” variants. Salējs raksta skaisti, tāpēc ir vienalga, ka nevar visu saprast. Man gribas viņa dzejoļus salīdzināt ar fotogrāfijā vai gleznā apturētiem mirkļiem. Tur ir gan ainavas, gan abstrakcijas, viss ir tik silts, mazliet izplūdis, citur tieši otrādi – ass fokuss, kontrasti. “Kā pirms pērkona” izraisa patīkamu sajūtu, katru dzejoli gribas lēnām izgaršot. Daudzus pārlasīju, dažus citēju, gribu pārlasīt vēl.

neej prom no manis neej prom
neej prom. es visu dzīvi
plaukstā ielikšu un aizsmakšu no skumjām
mana brīnišķīgā mana dumjā
mana nedzirdētā patiesība….

Ar 191 lappusi, grāmata šķiet par plānu, gribas lasīt vēl un vēl. “Kā pirms pērkona” ir viens no tiem retajiem dzejas krājumiem, kuru es gribētu savā plauktā. Silti iesaku izlasīt dzejas baudītājiem.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

Karaoke un spartietes mīlestība

Kad esmu saintriģējusi ar virsrakstu, varu pastāstīt, ka novembrī piedalījos #lasilatviešus akcijā ar divu dzejas grāmatu izlasīšanu. Katru reizi bibliotēkā apskatu jaunāko/pēdējo gadu dzejas krājumu plauktu un  tā veiksmīgi tiku pie Ronalda Brieža “Karaoke” (šķiet, ka 2008. gads bija tikko!) un Ivetas Ratinīkas “tikko & tikai”. Ar Ratinīku man šī bija pirmā satikšanās, bet Ronaldam Briedim ne tik sen lasīju un izbaudīju “Zāles pret nemirstību”. Par dzejas krājumiem pastāstīšu tādā kārtībā kā izlasīju.

dzeja. latviešu dzeja, dzejnieks, dzejas krājumsKaraoke. Ronalds Briedis

Neputns 2008. gads, 88 lpp.

“Karaoke” ir otrais Ronalda Brieža dzejas krājums un var lepoties ar gudru anotāciju. Es to novienkāršošu un teikšu, ko saskatīju. Manuprāt, šī ir dzeja par veco un jauno vērtību sadursmi, morālo normu maiņu. Laiku, kurā garīgās vērtības asi nostājas pret materiālajām, viss ir sajucis un sajaucies, un cilvēks apjucis, mazliet dusmīgi meklē savu vietu. Katedrāļu vietā ceļ lielveikalus, kurp doties svētdienās, un Jēzus Kristus smej no svētbildes un rāda ar pirkstu uz paģībušām večiņām. Es nezinu, cik personīga Briedim ir viņa dzeja, bet es sajutu skumjas par to, ka inteliģencei un dzejai vairs nav liela loma.

Un tu paliec viens pats stāvam
Izkritis pat sev no prāta
Neaizmirsti beigās paņemt
Dzejoli no bankomāta.

Diemžēl “Karaoke” mani neuzrunāja. Acīmredzot, šī krājuma tēma man galīgi nav aktuāla, jo nespēju saprast un “iztulkot” dzejnieka domas daudzos dzejoļos. Arī reliģijas tēmas mani nesaista. Dzeja laba, tomēr es priecājos, ka pirmo izlasīju “Zāles pret nemirstību” un zinu, ka viņš man var arī patikt.

Vērtējums: 2,5/5

dzeja, dzejas krājums, jauna dzejatikko & tikai. Iveta Ratinīka

Zvaigzne ABC 2018. gads, 96 lpp.

Ak, šis bija skaisti. Drīkst vairāk neko neteikt? Sievišķīgi, bet ne cukuroti, jūtams spēcīgas sievietes gars. Vēl patīkami tas, ka šī ir dzeja bez agresijas un dusmām, ar dabas klātbūtni, labā valodā, par dzīvi un par mīlestību. Dzejas klusinātajā noskaņā ļoti labi iederās Rolanda Krutova veidotais grāmatas mākslinieciskais noformējums. Es to izbaudīju gandrīz tikpat lielā mērā kā dzeju.

 

klusēt ar ādu.
klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
klusēt ar acu neatvēršanu..
klusēt ar neelpošanu.
klusēt.

Virsrakstā pieminētā spartiete ir no šī krājuma, un man žēl, ka nepierakstīju tās rindas. Daudzus dzejoļus lasīju divreiz, jo vienkārši patika. Daži dzejoļi palika nesaprasti, tomēr kopumā bija skaisti un gribējās atzīmēt citējamas vietas. Pieļauju, ka “tikko & tikai” patiks tiem, kam patika I. Pizānes “tu neesi sniegs“.

Vērtējums: 4,5/5

Dzeja un dzeja

Nolēmu sevi kulturāli izglītot, tāpēc devos paklausīties dzeju. Šogad Dzejas dienu noslēdzošais pasākums Valmieras integrētajā bibliotēkā pulcēja gan jaunos, gan vecos dzejniekus. Pasākumu vadīja Andris Akmentiņš un tas izvērtās negaidīti jautrs. Humors dzirkstīja Akmentiņa un Vika dzejā. Pārējie bija nopietnāki, viens pat komiski nopietns. Man ļoti patika jaunās dzejnieces ar savu sniegumu: Inga Pizāne un Agnese Rutkēviča. Diemžēl mana spēja atcerēties sarežģītus vārdus un uzvārdus ar pirmo reizi ir katastrofāla, tāpēc nepateikšu kā sauca vēl vienu no jaunajām, bet viņai bija ļoti labi dzejoļi: tādi skarbi un drusku nikni savā precīzajā dzīves attēlojumā, bet ne pārāk depresīvi.

Dzejas klausīšanās uzvedināja uz dzejas lasīšanu. Pasākumā piedalījās arī Daina Sirmā, viņas pirmais dzejoļu krājums “Kailsals” bija labi nostrādāts un interesants, tāpēc paņēmu “Dievaines”. Pēc tam sagribējās ko vieglāku, ātrā izvēle plauktā bija švaka un starp diviem aktieriem – Vari Vētru un Raimondu Vazdiku – izvēlējos Vētru. Īsumā – sūdīga izvēle.

dzeja, dzejas krājumsDievaines. Daina Sirmā

Pētergailis 2017. gads, 79 lpp.

Dainas Sirmās trešais dzejoļu krājums veltīts veļu laikam. Dzimtas saknes, vēsture, mirušie, pamestas mājas, aizauguši ceļi, atmiņās saglabātie radi, draugi, kaimiņi un svešinieki. Tik daudzi, cik spēka atcerēties. Dažos dzejoļos arī mītiskie, fantāziju radītie tēli pie Nāves jūras un Jūdejas tuksnesī.  Vairāki dzejoļi veltīti Valmieras dedzināšanai 1944. gada septembrī.

Šo dzejas krājumu sāku lasīt rīta krēslā un pie rīta kafijas pabeidzu. “Dievaines” piestāv rudenim. Ne tam košajam rudens sākumam, bet lietum, vējam, miglai un tumsai, jo krājuma vienojošais temats ir aizgājušo atcere. Jau otro reizi pārliecinos, ka Daina Sirmā ir ļoti latviska dzejniece, kuras dzejā cieši saaužas latviski pagāniskais ar kristīgām notīm, viss, kas bijis pagātnē un veido tagadni.

Personīgi man viņas pirmais dzejas krājums patika labāk, šis ir smagāks, turklāt jūtams arī kas grūtāk atkožams, eksperimentāls, tas savādais virziens, kurā viņa izteikti iet ar dzejas ciklu par skolotāju Eiženiju, kura iemīlas savā skolniekā (vēl nepublicēti, šos dzejoļus varēja dzirdēt dzejnieces izpildījumā Dzejas dienu pasākumā).

Vērtējums: 3/5

Varis VētraTu esi skaista visos niekos, sīkumos! Varis Vētra

Bilžu birojs 2013. gads, 95 lpp.

Kaut kā iedomājos, ka šī varētu būt skaista dzeja par mīlestību. Krājumā apkopotie 86 dzejoļi esot ar prozas un dramaturģijas elementiem. Piekrītu, tā tiešām ir. Un te man nākas domāt, vai jebkuru tekstu, kas sakārtots īsās rindās, var saukt par dzeju?

Liela daļa krājuma ir kā saruna starp vīrieti un sievieti. Tēmas: attiecību līkloči, mīlestība, savstarpējā cieņa, sarunāšanās. Būtu jābūt skaisti un dvēseles stīgas aizķeroši, bet nekā.

Varis Vētra manā atmiņā paliks kā dziedošais aktieris. Otrā zvaigzne vērtējumā vienkārši aiz cieņas par centību un sirsnību. Var just, ka viņš mīl sievieti.

Vērtējums: 2/5

*****

Iesakiet vēl dzejas krājumus, esmu atpalikusi Goodreads izaicinājumā. 😀

Mājās pārnāca basa. Andra Manfelde

andra manfelde, atmiņu stāstiLatvijas Mediji 2018. gads, 208 lpp.

Šādu stāstu ir tūkstošiem. Citi izstāstīti un pierakstīti, citi nē, varbūt arī neizstāstāmi. Tās ir sāpīgas atmiņas, tik dažādas un reizē tik vienādas. “Mājās pārnāca basa” Andra Manfelde ir iemūžinājusi astoņpadsmit sāpju mirkļus un gadus, ko viņai uzticējuši izsūtītie vai to tuvinieki. Pārsvarā stāsti tapuši no klātienes sarunām, daži no tuvinieku atmiņām, dienasgrāmatām un vēstulēm. Priekšvārdā autore nosauc šo stāstu krājumu par veltījumu, cieņas apliecinājumu un piemiņu tiem cilvēkiem, kuri izturēja Sibīrijā par spīti visam un vēl centās palīdzēt citiem. Man kamols savilkās kaklā jau ar šīm pirmajām rindām un neatlaidās vēl brīdi pēc grāmatas pabeigšanas.

Teikšu godīgi, ka nebūtu ņēmusi šo grāmatu lasīt, ja man neatsūtītu drukai sagatavoto failu “iemest acis”. Iemetu un tā arī paliku. Kāpēc nebūtu ņēmusi? Jo negribas tādas sāpes caur sevi laist. Kāpēc tomēr lasīju? Jo ar pirmajām rindām man iepatikās kā Manfelde raksta, viņa mani emocionāli savalgoja ar savu stilu: mazliet lirisks, mazliet skarbs, bez pārspīlētiem epitetiem un salīdzinājumiem. Viņa pati saka, ka rakstījusi nevis “fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi”. Rezultāts ir vairāki stāsti, kuros aprakstīta vien kāda īsa izsūtījuma  epizode, kas iesit pakrūtē sāpīgāk par garu sāpju ceļa atstāstu un koncentrētā veidā izsaka visas ilgas, pārestības un šausmas, kas bija jāpiedzīvo. Rakstniece radījusi noskaņu un daudz ko pateikusi neuzrakstot.

Stāstītāju pieredze ir līdzīga, tomēr nianses atšķiras un tie nesaplūst vienā masā. Vai tas tā nejauši, vai varbūt autore speciāli atlasījusi – nezinu. Izsūtīto atmiņas vieno bads, trūkums, taiga un stepe, tad lēna iekārtošanās un lielākas vai mazākas rocības iegūšana. Tas – kā paveicas, bet nozīme arī Latvijā palikušo radu sūtītajām paciņām un pašu apķērībai, izturībai un darba spējām. Bērnu sapņi par āboliem, mātes vai tēva mājās nestās maizes druskas. Nāve. Arī citu skaudība un stukačošana. Pat tur, tajos nežēlīgajos plašumos.

Es nevaru saprast un atsakos saprast to alkatību un naidu, kas lika nodot kaimiņu, aizvest no mājām, nodzīt darbā, nomērdēt badā, nošaut tūkstošus. Kas tā ir par bezsirdību? Šajā tumsā kā mazas zvaigznītes iemirdzas tie cilvēki, kuri klusām un cik nu varēdami palīdzēja izsūtītajiem. “Mājās pārnāca basa” ir sāpīgi lasīt, bet stāstos ir arī mazliet gaismas un cerības.

Priecājos, ka varēju stāstus izlasīt. Pamanīju dažas drukas kļūdas, bet varbūt tās būs izķertas nodrukātajā versijā. Klusām cerēju, ka varbūt būs arī kāds “otrās puses” stāsts – no tiem, kuri palīdzēja izsūtīt, bet nav. Ja ir vēlme lasīt izsūtīto atmiņu stāstus, tad šo grāmatu varu ieteikt. Nebūs simtprocentīgi dokumentāls vēstures vēstījums, jo cauri stāstītāju balsīm jūtamas arī Manfeldes literārās izpausmes, bet domāju, ka tam šoreiz nav nozīmes. Atmiņu vērtība nemazinās, lai gan tās ir subjektīvas tāpat kā pierakstīto stāstu izvēle.

Vērtējums: 5/5 (lai gan šādiem stāstiem diez vai vajag vērtējumu un komentārus).

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.