Kailsals. Daina Sirmā

dzeja, dzejoļu krājums, dzejniece no ValmierasPētergailis 2012. gads, 88 lpp.

Valmieras bibliotēkā jauni un vēl samērā jauni dzejas krājumi gozējas atsevišķā plauktā, un tieši šādam bibliotēkas izkārtojumam varu pateikties par iepazīšanos, kaut neregulāru un haotisku, ar jaunāko latviešu dzeju. Dzejas dienu iespaidā cilāju plaukta saturu līdz plaukstā iegūla “Kailsals”. Rudenīgi dzestrs gaiss, krītošas lapas, drīz ziema…. Ļoti iederīgs nosaukums.

Ievadvārdos Ronalds Briedis raksta, ka “kaut kas ledaini stindzinošs ir katrā autores vārdā”, un tiešām Dainas Sirmās dzejā skan ziemīgas notis: kailsals gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Purvs, ūdeņi, ledus, ziemas smaržas, aukstums, bet tad nāk pavasaris, cerības uz siltumu un mīlestību. Gan skaudri poētiski, gan dziļi intīmi, gan varbūt vien autorei zināmu zemtekstu – tik dažādi ir dzejoļi šajā krājumā. Dzeja ar zemes un ziemas smaržām un krāsām, latviskās identitātes noti, savu sakņu apzināšanos. Neko nezinot par autori, man bija sajūta, ka lasu zaudējumu skarta, bet garīgi spēcīga un nosvērta cilvēka dvēseli. Ļoti personiska dzeja, drosmīga atkailināšanās.

sals iestiklo upi
iestiklo peļķi
iestiklo sienu starp mums

Tikai vēlāk uzzināju, ka “Kailsals” ir dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un viņa pati pa daļai valmieriete. Man, kā parastam lasītājam, krājums šķita noslīpēts un pārdomāti sakārtots, ar savu izteiktu balsi. Es nebūtu uzminējusi, ka tā ir debija. Ne visus dzejoļus spēju uztvert, bet kopējā noskaņa man patika un lika aizdomāties. Šī ir dzeja, ko vislabāk lasīt rudenī vai ziemā.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Maija, Cher Ami! Lelde Stumbre

Maija Silmale, tulkotājaIzdevniecība “Lauku Avīze”, 2017. gads, 254 lpp.

Ko tur liegties, nav vērts, vispirms manu uzmanību piesaistīja skaistais vāks, pēc tam saturs. Tulkotājs jau tomēr parasti paliek literārā darba fonā, dažkārt viņu pat neievēro, tāpēc man, kā grāmatas cienošam cilvēkam, šķita interesanti palasīt par tulkotājas Maijas Silmales dzīvi.

Maijas Silmales vārds līdz šim man bija svešs un jāsaka, ka “Maija, Cher Ami!” noteikti nav tā grāmata, kurā tulkotāju iepazīt privāti. (Un vai tas vispār vajadzīgs?) Lelde Stumbre ir izvēlējusies par Maijas privāto dzīvo rakstīt minimāli un ļoti taktiski. Tomēr top skaidrs kāda viņa bija kā personība: lauzās laukā no padomju dzīves rāmjiem, neiederējās, dedzīgi mīlēja Franciju un franču kultūru, bet nekad dzīvē neieraudzīja Parīzi. Padomju ideoloģija viņu smacēja, dzīve bieži šķita nepanesama un tad vienīgais glābiņš bija literatūra, īpaši tā, ko oficiāli netirgoja.

Caur ieskatu Maijas dzīvē spilgti atklāta viena inteliģences daļa padomju gados – tie, kuri vairāk vai mazāk atklāti dumpojās pret režīmu, brīvdomātāji, aizliegtie un neatzītie dzejnieki, tulkotāji, kas tulkoja tekstus, ko cenzūra nekad neatļautu publicēt, šo samizdatu glabātāji, izplatītāji, slepenais grāmatu un citu lietu tirgus. Maija organiski iekļaujas šajā slēptajā slānī, kaut kā dabū pat 2 rakstāmmašīnas, lielos daudzumos vajadzīgo papīru, kuru nekur oficiāli tāda vienkārša tulkotāja nevar dabūt, tulko franču autorus, arī samizdatus. Īsāk sakot, man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par padomju gadu literāro dzīvi.

Autore vairākas lapas velta tam, ko Maija Leldei stāstījusi par šansoniem. Protams, interesanti uzzināt ko jaunu, bet grāmatas satura kontekstā šī man tomēr šķita pārāk gara atkāpe no galvenā. Lai gan Maija ļoti aizrāvās ar šansoniem, to sarunu vajadzēja samazināt uz pusi un pārstāstīt īsāk. Bet tas tāds sīkums. Krietni jocīgāka ir autores vēlme grāmatas beigās stāstīt par sevi. Ja ne šīs beigas, kopumā grāmata ir īss, interesants un labs ieskats grūtajā tulkotājas dzīvē padomju Latvijā 1950. – 1970. gados.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Mana turku kafija. Laima Kota

Laima Kota, TurcijaDienas Grāmata 2012. gads, 218 lpp.

Nedomājot paņēmu bibliotēkā Laimas Kotas “Mana turku kafija” un tikai tad aptvēru, ka manī gruzd vēlme vairāk uzzināt par Turciju, kopš izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu”. Domāju, ka latviešu rakstnieces dzīves iespaidi svešā zemē varētu būt gan interesanti un labi uzrakstīti, gan sniegt daudz informācijas. Tā gluži tomēr nav, bet grāmata palīdz saprast turkus ar eiropietes acīm.

Jāsaka, ka no citiem Laimas Kotas (bij. Muktupāvela) darbiem lasīju tikai “Mīla. Benjamiņa”, bet laikam nekādas iebildes pret autores izteiksmes stilu tolaik nebija. Šoreiz man ļoti acīs dūrās tāds emocionāli haotisks draudzeņu pļāpu līmenis. Man personīgi tas nepatika un nejutu nekādu vajadzību pēc autores domu atreferējuma izsaucienu līmenī. No rakstnieces gaidīju labāku valodu. Tomēr nevar aizmirst grāmatas nosaukumā minēto “mana”. Tā ir šīs grāmatas atslēga – tie ir autores pirmie iespaidi, viņas skatījums uz dzīvi Stambulā, notikumi un lietas, kas viņai tobrīd svarīgas. Tāpēc arī tik daudz papīra veltīts valodu skolas nodarbību drāmai.

Kāda tad ir Stambula un turki Laimas Kotas acīm? Laima ir samīlējusies un tas ir tā dikti mīlīgi, tikai šķiet, ka Turcija tiek skatīta caur rozā brillēm. Pieļauju, ka viņa ir laimīga tikt vaļā no ikdienas rūpēm, no mūžīgās atbildības par visu, tāpēc ir tik priecīga par Turcijā valdošo vīrieša un sievietes lomu sadalījumu. Eiropeiskā feministe var atlaist grožus un atpūsties. Intervijā Laima saka, ka jūtoties kā sultāniete.

Starp pļāpīgām klačām ir daudz sadzīvisku faktu par Stambulu un turkiem, kas ļauj mazliet iepazīt šo lepno tautu. Diemžēl rakstniece nav tik laba stāstniece un Stambulas kolorītu nesajutu. Tradīcijas, ģimenes lomas, tirgošanās, kultūra un reliģija – visa kā pa druskai, tādā līmenī, kā eiropiete to uzzina un ierauga, ieprecoties austrumnieku ģimenē. Šis ir arī noderīgs līmenis tiem, kuri dodas ceļojumā uz Turciju. Zināsiet, ka tirgū labāk nevajag apstāties un sākt pētīt preci, ja negrasāties to pirkt. Būs labāk saprotamas tējas dzeršanas tradīcijas, tradicionālie ēdieni un svētki, lakatu valkāšana. Par sociālo nodrošinājumu turkus var apskaust, bet viņu attieksme pret suņiem galīgi nesaskan ar manējo. Turki ļoti rūpējas par tuviniekiem, viņi nav individuālisti. Kāzas rīkot sanāk viss ciems. Stambula ir rietumnieciskāka, bet tik un tā galvenais ir ģimene.

Daudz kas paliek neiepazīts un būtu interesanti palasīt, ko autore par Turciju domā tagad – pēc 5 gadiem.

Vērtējums: 3/5

Ugunsnedrošs pulss. Edvīns Raups

edvīns raups, dzejas krājums, jaunā dzejaJāņa Rozes apgāds 2016. gads, 51 lpp.

Skaisti, meditatīvi, bet netiku garām vārdiem līdz jēgai. Varbūt šī dzeja ir pulss un nekas cits nav jāmeklē. Vien daži dzejoļi pašās beigās uzbūra skaidrāku ainu, bet pēc nedēļas pat to vairs nespēju noformulēt vārdos. Ūdens, dzīve un nāve, laika ritums, kaut kas tāds. Šķiet, ka šie dzejoļi veidoja tādu kā impresionisma stilā gleznotu miglu. Skatot tuvumā ir vien krāsu pleķi. Ir jāatkāpjas nost un tad spēj, ka tie pleķi ir migla un miglā kaut kas slēpjas. Vai nu skaists, vai briesmīgs – to var tikai nojaust.

Krājuma vizuālais noformējums, ko veidojusi Gita Treice, lieliski piestāv tekstam. Lakonisks un estētiski baudāms. Dzejoļi, savukārt, īsām rindām, gandrīz visi bez pieturzīmēm. Bieži jauni teikumi vai teikuma daļa netiek pārnesta uz jaunu rindu. Tas sākumā mazliet pat traucē, liek saspringt un meklēt ritmu, šīs dzejas pulsu. Man patika tāda spēlēšanās, bet vai šie dzejoļi būtu sliktāki, ja būtu saliktas pieturzīmes?

Un tomēr, krājumu izlasīju divreiz, baudīju vārdus un necentos visu saprast. Dažus dzejoļus lasīju skaļi, jo šķita, ka šī dzeja ir jālasa skaļi, lai dzirdētu ritmu un tas aiznestu transā.

dažkārt jūtos izkritis

no Zemes svara ar vienu

zāles stiebru tikai

pie neredzama saules

stara turoties un velkot

līnijas ar iztēli kā

izkapts kas vienu vienīgu un

nemirstīgu garu divos

mirstīgajos dala

Vērtējums: 3/5


Jaunajā literārajā laikrakstā “konTEKSTS” ir rezencija par “Ugunsnedrošu pulsu”. Nopriecājos, vispirms izlasīju dzejas krājumu un tad ķēros pie recenzijas ar domu, ka varēšu saprast ko vairāk par Raupa dzeju. Sākums bija labs un ļāva iedziļināties dzejnieka domu gaitā. Tiešām patika skaidrojums, ka ar šī krājuma dzejoļiem Raups mēģina tikt ārpus teksta, tam garām, kādā citā dimensijā. Tālāk recenzijā tomēr vīlos. Vidusskolā bija jāanalizē dzejoļu mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi un šī konkrētā recenzija līdzinājās mājasdarbam literatūrā. Tomēr gaidīju ko vairāk: kontekstu, salīdzinājumu ar dzejnieka iepriekšējiem darbiem, viņa dzejas vietu latviešu literatūras universā, nevis kritiku kā mašīnas detaļu uzskaitījumu. Vai tāda ir visa profesionālā (?) dzejas kritika? Varbūt, ka tādai tai arī jābūt. Ko gan es zinu, tikai pa retam lasu dzeju, vēl retāk recenzijas, un mēģinu izteikt to, ko esmu izlasījusi un sapratusi.

Piedāvāju noklausīties kā Edvīns Raups lasa savu dzejoli. Tas ritms! Tiešām ir tā kā rakstīju – šo dzeju prasās klausīties, nevis klusām lasīt.

Cirka mākslinieks. Kārlis Zariņš

Kārlis ZariņšLiesma 1990. gads, 333 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1990. gads

“Latviešu grāmatu gadsimta” projekts man ir pamatīgi iebuksējis, tāpēc no grāmatu maiņas galda paņēmu Kārļa Zariņa stāstu un noveļu krājumu. Izlase “Cirka mākslinieks” izdota 1990. gadā un Zariņa stāsti tajā publicēti pēdējā – galīgajā redakcijā (rakstnieks mīlēja savus darbus pārstrādāt). Sarakstīti vai pirmpublicēti tie ir 1920. – 1930. gados. Varbūt šo manu izvēli var uzskatīt par šmaukšanos, jo stāsti pārsvarā visi jau iepriekš ir publicēti (neuzņemos meklēt pa kādiem izdevumiem vai krājumiem), bet tieši šāda izlase publicēta pirmo reizi.

“Cirka māksliniekam” ir tāds pamatīgs, analizējošs priekšvārds, kādus mēdza rakstīt padomju gados izdotajām grāmatām. Priekšvārdu sarakstījusi Ingrīda Kiršentāle, viņa arī krājuma sastādītāja. Manuprāt, Ingrīda pārspīlē Zariņa rakstnieka talantu un viņa prozas nozīmību. Stāsti nav slikti, bet gandrīz visos pietrūkst kāda druska, kas tos paceltu līdz atcerēšanās līmenim. Var jau teikt, ka šis rakstnieks nepelnīti aizmirsts, bet tie stāsti ir tādi kā ir.

Kārli Zariņu (1889 – 1978) līdz šim zināju tikai kā romāna “Spīganas purvā” autoru. Izrādās, ka viņam ir 14 stāstu un noveļu krājumi, romāni, daļa darbu palikusi tikai periodikā. Kas vēl interesantāk, pēc 1944. gada viņš ilgus gadus aiziet tādā kā pagrīdē. Varbūt klusām raksta, bet nepublicējas, pat negribēja afišēt, ka ir rakstnieks.

Nu pie viņa stāstiem. Zariņš esot viens no retajiem, kas latviešu īsprozā pievērsies jūrnieku dzīvei burinieku laikposmā. Cerēju uz aizraujošiem jūrnieku stāstiem, bet autora mīlestība uz jūru un burukuģiem, kas veidojot vienu viņa prozas lielo tēmu, šajā izlasē parādās gaužām maz. Otrs tematiskais loks Zariņa prozā ir cilvēks karā, kas ir neaprēķināma nejaušību ķēde. Trešā būtiskā tēma ir cilvēki bez nākotnes, bez savas gribas, apmaldījušies mainīgajā pasaulē, neiederīgie. Tur ir gan izbijusi operas soliste, gan cara ģenerāļi, gan vientuļie vai lētticīgie. Pāris stāstos pavīd Edgara Alana Po noskaņa, kad varoņi nonāk nāves briesmās, vai mēģina nāvi apmānīt.

Autora valoda ir diezgan pasausa, bez tēlainības, dialogi vietām pat neveikli, bet tā varbūt pagājušā laikmeta sarunu īpatnība. Priekšvārda autore raksta par “smeldzīgo pamattoni” un Zariņa “līdzjūtību un skumjām par cilvēku likteņu sarežģītību”, bet man stāsti šķita padrūmi, tomēr bez izteiktām emocijām. Vienīgi “Pēterpils stāsts” izraisīja skumjas par tiem vientuļajiem vecīšiem un notērēto dzīvi. Savukārt “Laipna cilvēka piezīmes” pat ļāva pasmaidīt kā šo ārkārtīgi laipno un atsaucīgo cilvēku visi izmanto. Bez pieminētajiem diviem stāstiem, spilgtāk izceļas “Barons”, “Restorānā” un “Māte” ar varoņu trāpīgo portretējumu un traģiskajiem likteņiem, kas jūtami zemtekstā. Diemžēl bieži autors sabojā stāsta kulmināciju ar pāris liekiem teikumiem pašās beigās.

Ja pacenšas, gan jau tajos stāstos var visu ko nozīmīgu saskatīt, bet teikšu tikai to, ka esmu lasījusi krietni talantīgāk sarakstītus stāstus. Šo krājumu vērts lasīt tikai, ja jums ir specifiska interese.

Vērtējums: 2,5/5