Baltā grāmata. Jānis Jaunsudrabiņš

kopoti raksti-jaunsudrabiņšLiesma 1981. gads, 365 lpp. Kopoti raksti, III sējums.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1914. gads

Man gribētos domāt, ka ar Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” nevienu nav speciāli jāiepazīstina. Vismaz daļa viņa bērnības dienu tēlojumu bija un droši vien joprojām ir iekļauta skolas obligātās literatūras sarakstā. Iespējams, ka mūsdienu skolēniem mazā Janča bērnība nešķiet interesanta, bet man “Baltā grāmata” patika gan toreiz, gan tagad.

Janča (grāmatā viņam ir 4 – 5 gadi) bērnība rit ne pārāk turīgās lauku mājās Neretas pusē netālu no leišu robežas, kur māte, vecāmāte un vectēvs salīguši par kalpiem. Ar mazliet naivām, sapņainām, bet vērīgām bērna acīm tiek stāstīts par kalpu dzīvi, ikdienas darbiem, dabas skaistumu un visādām blēņām. Kas tik te nav! Klibais Jurks, žīdi, čigāni un ubagi, žurku ķeršana, vakarēšana un spoku stāstu stāstīšana, aušana, sulu tecināšana, ciemos braukšana, ogošana, Jāņi un Ziemassvētki, kāzas un bēres, aitu un cūku bēres, kartupeļu rakšana, linu kulšana un pa starpām visādi svarīgi bērnu darbi, kurus pieaugušie nez kāpēc uzskata par nedarbiem.

“Baltā grāmata” ir sirsnīgs, bet neizskaistināts atmiņu ceļojums, bez nožēlas, pārmetumiem, moralizēšanas vai “zudušās paradīzes” meklējumiem. Ja Virzas “Straumēni” ir ideālās mājas, tad “Baltā grāmata” rāda realitāti. Ģimene ir trūcīga, tēvs miris un, kad mātei nākas pārdot vienīgo govi, viņiem bieži vakariņās ir tikai ūdenī iedrupināta maize. Jancis ar ilgām skatās uz āboliem saimnieka dārzā un siļķe viņam ir lielākais gardums. Ziemu Jancim jāpavada istabā, jo māte nevar viņam nodrošināt pienācīgu apģērbu un apavus. Un tomēr Janča bērnība ir laimīga, cik vien tā var būt laimīga nabadzīgam kalpu bērnam, kura mātei ir maz laika ar viņu ņemties, jo darbs dzen darbu. Vienatne, kāre uz lasīšanu, pieaugušo stāsti garajos rudens un ziemas vakaros – tas viss rosināja bērna iztēli un lika pamatus rakstnieka talantam.

Lai gan tēlojumi pārsvarā ir īsi, tomēr teksts ir blīvs un veciem vārdiem pilns, tāpēc lasīju lēnām un ar baudu. Valoda ir tik latviska, ka gandrīz sirds iesāpas aiz skaistuma. Pieļauju, ka tekstā rodami daudzi apvidvārdi (kas sen jau kļuvuši par vecvārdiem), kaut vai tās pašas “apbēdas” – cūku kaušana un mielasts. No stāsta par aušanu sapratu ļoti maz, jo tā ir tāda specifiska nodarbe, ko arī modernajā valodā nepārzinu. Noslēpumā tīti palika arī daži dārzeņu nosaukumi, bet tas nekas. Man nav problēmu ar tekstu, ja sajūsmina stils un valoda.

“Baltajai grāmatai” ir tik daudz izdevumu, ka tas var samulsināt lasītāju. Ja vēlaties izlasīt grāmatas pilno versiju, tad jāmeklē tāds izdevums, kurā ir 100 tēlojumu. Avotos ir atšķirīgas ziņas par grāmatas pirmizdevuma gadu. Tas tāpēc, ka 1914. gadā izdeva pirmos 40 tēlojumus, bet 1921. gadā atlikušos 60, lai gan Jaunsudrabiņš darbu pie visiem simts tēlojumiem bija pabeidzis jau pirms 1914. gada. “Latviešu romānu rādītājā 1873-2013″ kā pirmizdevuma gads norādīts 1914., tāpēc pie šī oficiālā kataloga datiem arī paliksim. Kopotajos rakstos tēlojumi iespiesti no 1950. gadā trimdā iznākušā izdevuma, kuru Jaunsudrabiņš atsūtīja Latvijas Valsts izdevniecības direktoram Pēterim Bauģim pēc tā lūguma.

Saprotams, ka ne visiem var patikt aprakstošā proza par zemnieku dzīvi vecos laikos, tomēr Jaunsudrabiņš ir labs stāstnieks un viņa bērnu dienu tēlojumi tiek mīlēti pilnīgi pelnīti.

Vērtējums: 5/5

Baltā ziema. Mirdza Kļava

Baltā ziemaZvaigzne ABC 2007. gads, 136 lpp. Pirmizdevums 1986. gadā.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1986. gads

Pasaka par ziemu vectēva Kurmja ciematā un Lielajā Mežā. Visiem ir daudz darāmā, lai īsto ziemu varētu pa īstam izbaudīt. Lai gan ciemata priekšnieka vectēva Kurmja pārraudzībā čakli rosās visi, tomēr vislielākie kalni gāžami nešķiramajai trijotnei – kaķēnam Mikam, vāverēnam Tomam un zaķēnam Jēkabiņam. Un visiem kopā jāgaida pavasaris.

“Baltā ziema” ir viena no manām bērnības mīļajām grāmatām. Kopā ar “Raibo vasaru” es lasīju un pārlasīju Miktomjēkaba piedzīvojumus. Kā bērnam man zvēru dzīve šķita pilnīgi normāla. Pat izrādās, ka daļu teksta atceros, tik traki ar mani ir bijis. Protams, atceros arī Pāvila Šēnhofa ilustrācijas.

Lai gan daudzi Vecozolu ciemata un Lielā Meža iemītnieki devušies uz siltajām zemēm vai arī guļ ziemas miegā, tāpat netrūkst darba un piedzīvojumu. Ir jāiztīra ciemata ceļš un jāattīra dīķis no sniega, lai ierīkotu slidotavu. Vectēvam Kurmim visi darbi jāuzrauga un tas ir smags darbs. Kaķēns Miks, vāverēns Toms un zaķēns Jēkabs uzceļ sniegavīru un sarīko hokeja maču. Mikam atklājas gleznotāja talants un viņš uzglezno vectēvu Kurmi. Un tad vēl vectēvs Kurmis, no sapulces nākdams, nomaldās mežā un visi dodas viņu meklēt. Īsāk sakot – garlaicīgi nav, dzīve kūsā arī ziemā.

Svētkiem jābūt katrā pašā iekšā, un tikai tad no tiem rodas prieks.

Bērnībā dzīvnieki man šķita tik kolorīti – švītīgā lapsiņa Iveta, kura  pūš tauri un vīram tad jāskrien mājās, lielās klaču vāceles vecmāmuļa Vārna un Žagata, vilks Pelēcis, kurš cenšas būt labs, bet pagātnē sastrādātie darbi met pār viņu neuzticēšanās ēnu u.c. Arī tagad man šie tēli patika, tikai ar pieaugušā acīm es šajos tēlos un ciemata dzīvē redzu kariķētu cilvēku sabiedrību. Pasaka par dzīvniekiem ar ļoti cilvēciskām iezīmēm. Kā bērns es nebrīnījos, kā viņi tā var dzīvot un arī tagad mani tas patiesībā neuztrauc. Man tikai šķita, ka to notikumu bija vairāk. Acīmredzot daļu esmu pati piesapņojusi klāt vai arī tie ir saplūduši kopā ar “Raibo vasaru” un citiem stāstiem.

Reizēm nevajag pārlasīt bērnu grāmatas. Nenožēloju, ka to izdarīju, tomēr tagad atklāju, ka Mirdza Kļava (īstajā vārdā Mirdza Grigule) ir diezgan vāja rakstniece. Teksts vietām šķiet samākslots un neveikls, atgādinot padomju laiku avīžrakstu stilu. Neko politisku gan nepamanīju, viņa vienkārši skopi un sausi raksta. Esmu izlutināta ar labāku tekstu bērnu grāmatās. Tomēr savulaik viņas garās pasakas par vāverēnu Tomu un viņa draugiem bija ļoti iemīļotas un neredzu nekādu iemeslu, kāpēc lai tās nelasītu arī tagad. Šeit sirsnības un “normāluma” ir krietni vairāk kā dažā labā mūsdienu bērnu grāmatā ar jocīgiem notikumiem un vēl jocīgākiem varoņiem.

Vērtējums: 5/5 (nodeva bērnu dienām), kā pieaugušais gan dotu 3 vai 4 zvaigznes.

Pasakas par Tomu, Miku un Jēkabu: “Vāverēns Toms un viņa draugi” (1976), “Raibā vasara” (1979), “Baltā ziema” (1986)

Jūnijs – Bērnu un jauniešu grāmatu mēnesis

1. jūnijs ir Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Bez tam bērnībā lasīts tik daudz brīnišķīgu grāmatu, pie kurām gribas atgriezties atkal. Tāpēc jūnijā nolēmu pastiprinātu uzmanību pievērst tieši bērnu un jauniešu grāmatām.

Atradu nelielu Ievas Liepiņas rakstu par to, kādas grāmatas lasīt kopā ar bērniem. Viņa uzsver, ka “grāmatas palīdz ātrāk veidoties runas prasmēm. Bērniem, kuriem ir lasītas grāmatas, ir plašāks vārdu krājums”.

Īsti neesmu pievērsusi uzmanību, ko tagad bērni lasa. Laiki mainās un būtu muļķīgi domāt, ka joprojām lasa to, ko lasīju es. Mainoties uzskatiem, mainās arī bērnu literatūra. Ja agrāk to definēja kā “literatūra, ko raksta pieaugušie un kuru pieaugušie uzskata par ieteicamu bērniem“, tad tagad sāk domāt vai “īstā bērnu literatūra ir definējama kā literatūra, kuru izvēlas un lasa paši bērni?” Bet galvenais, ka lasa. “Atzīstot bērnu par galveno bērnu literatūras vērtētāju, ir atbrīvots viņa lasīšanas prieks. Bet, lai bērni izvēlētos lasīt labu literatūru, ir vajadzīga bērnu grāmatu daudzveidība. Jaunā mediju kultūra ietekmē arī lasīšanas paradumus — visvairāk pārdoto grāmatu vidū pirmās vietas ieņem grāmatas pēc televīzijas un kino filmu motīviem, Disneja kompānija ar lieliem panākumiem turpina nogriezt saknes klasiskiem romāniem, pasakām un mītiem, padarot tos par bezsejas disnejstāstiem. Tomēr laba bērnu literatūra ir grāmata ar savu atšķirīgu balsi un neatkārtojamu seju.” Pilns raksts šeit.

Mammai reti bija laiks sēdēt un man lasīt priekšā. Ar “Ābeces” mācīšanos man sākumā negāja. Vairs neatceros, kura bija tā liktenīgā grāmata ar smukajiem zīmējumiem, kuru man tik ļoti gribējās izlasīt, ka zobus sakodusi sēdēju un mācījos lasīt. Pēc tam “maisam gals bija vaļā” tā teikt :)

Es uzaugu ar dažādu tautu pasakām un teikām, Margaritas Stārastes “Zīļuku” un Dižmeža iemītniekiem, Annas Brigaderes “Sprīdīti” un citiem darbiem, Zentas Ērgles “Mūsu sētas bērniem”, Alberta Kronenberga “Jērādiņu”, Sīpoliņu un Nezinīti. Tad nāca Vinnijs Pūks, Astrīdas Lindgrēnas Brālītis un Karlsons, Ronja, Mio,  Lenenbergas Emīls, Pepija Garzeķe, Tūves Jansones trollīši Mumini. Andersena un brāļu Grimmu pasakas. Pusaudzes gados pa vairākām reizēm lasīju Žila Verna “Kapteiņa Granta bērnus” un “Noslēpumu sala”, iemīlējos Džīnas Vebsteres “Garkājtētiņā” un A. Dimā “Grāfā Monte-Kristo”. Apbūra “Mitago mežs” (ak kungs, tikko beidzot atcerējos šo nosaukumu, ko izmisīgi un ilgi meklēju). Savukārt Vitālija Bianki “Meža avīzi” lasīju un ļoti cītīgi konspektēju. Tā bija fantastiska uzziņu literatūra, ko joprojām ceru iegūt savā īpašumā.

Vēl bija Valtera Skota un Roberta Stīvensona vēsturiskie piedzīvojumu romāni, bija “Jātnieks bez galvas”, grāmatas par indiāņiem un pirātiem un sērijas “Apvārsnis” brīnišķīgās ceļojumu, ģeogrāfijas un vēstures grāmatas. Sevišķi man patika Ž. Kusto zemūdens piedzīvojumi un T. Heijerdāla ceļošana. Protams, Šerloka Holmsa piedzīvojumi un Agatas Kristi detektīvromāni arī bija cieņā. Nu un, protams, visa obligātā skolas gadu literatūra.

Ak, visu vairs neatcerēties, bet atmiņas rosināja vēlmi pārlasīt vismaz dažas no bērnības grāmatām. Manā grāmatplauktā ir tikai grāmata par Vinniju pūku, “Mazais princis” un laimīgas sagadīšanās dēļ arī nodriskāts “Garkājtētiņa” eksemplārs. Gaidu, kad iznāks “Noslēpumu sala”, to noteikti nopirkšu. Pagaidām jūnija lasīšanai izvēle krita uz:

  • A. de Sent-Ekziperī “Mazais princis”
  • Tūves Jansones vienu vai vairākām grāmatām par trollīšiem Muminiem
  • Džīnas Vebsteres “Garkājtētiņs”
  • F.H. Burnett “The Secret Garden”
  • varbūt vēl kādu, ja sanāks

No minētajām neesmu lasījusi tikai “The Secret Garden”, kas daudzviet tiek piesaukta kā ļoti iecienīta bērnu literatūra.

Ko bērnībā lasīji Tu?