Kā atgūt sevi?

Atvaļinājums man beidzot ļāva apsēsties un padomāt par sevi un dzīvi. Teikšu godīgi, ka kāda smaga saruna man atvēra acis un lika pamosties. Strādājot, apdarot ikdienas sīkumus, lasot, klīstot internetā nebiju pamanījusi, ka esmu pazaudējusies, ka es eksistēju, nevis dzīvoju. Ka esmu kļuvusi čīkstoša, nepārliecināta, bailīga, vāja, nogurusi un pasīva. Izplūdusi (drīz arī fiziski) miesa uz dīvāna. Augusta sākums bija pagrieziens atpakaļ pie sevis.

Kāpēc reizēm ir tik grūts šis mazais solis starp “domāt darīt” un “darīt”? Nav jau tā, ka man visu laiku šķita, ka viss ir lieliski. Nē. Ilgu laiku taisījos un nevarēju sataisīties kaut ko darīt. Man vajadzēja morālu spērienu pa pakaļu, lai sāktu kustēties, jo viss ir tik ērti, kāpēc kaut ko patiešām mainīt? Kas vienam ir pašsaprotami, tas citam nāk grūti – to vienmēr cenšos atcerēties.

Lai šis personīgi atklātākais ieraksts kalpo man par atgādinājumu un kompasu brīžos, kad atkal sāku sašļukt. No tā ārkārtīgi baidos. Pēc atvaļinājuma gāju atpakaļ uz darbu un baidījos sevi atkal pazaudēt. Atvaļinājumā man bija daudz laika sev, strādājot tā ir krietni mazāk un viegli ieslīgt ērtā rutīnā un slinkumā.

Stokholma 2018. gada jūlijs

2018. gada jūlijs, pie Zviedrijas krastiem. 

Kā atgūt sevi?

Pašā sākumā savā labā izdarīju vienu lietu: uztaisīju analīzes (rezultāts – viss ideāli). Tad apsēdos, apdomāju mērķus un līdzekļus kā šos mērķus sasniegt. Pēc tam ķēros pie sevis un dzīves mainīšanas.

Sports un ēšana

Agrāk periodiski esmu gājusi uz trenažieru zāli, skrējusi, bet tam nekad nav bijusi tāda īsta, dziļa vajadzība. Ēdusi vienmēr esmu visu un tikai pēdējos gadus ēšanas paradumi sāk atstāt vizuālu iespaidu uz manu ķermeni. Kā saka, vecums nenāk viens. Bet var taču nopirkt platāku kleitu (tās maisveidīgās tagad modē) vai krekliņu un viss čikiniekā. Vai ne? Man nav raksturīga emocionālā ēšana, tomēr nākas atzīt, ka ēdu stipri par daudz.

7. augustā sāku vingrot. Lejuplādēju Female Fitness aplikāciju, paņēmu rīta iesildīšanās vingrojumu kompleksu un…. sajutos izcili tizla. Vingrojot mājās ir viens liels labums – neviens neredz cik nevarīga esi. Nepadevos, turpināju un pēc pāris dienām sapratu, ka jūtos krietni labāk. Fiziski vēl diezgan vāja, bet emocionāli krietni labāk. Tas bija pamatīgs šoks.

Tagad katru dienu (protams, gadās izņēmumi) pildu vingrojumu kompleksu visam ķermenim. Ar burpies joprojām iet smagi, bet plank jau varu izturēt minūti diezgan mierīgi. Pāris reizes nedēļā skrienu, pa druskai palielinot distanci. Vakar pirmo reizi izmēģināju jogas aplikāciju Down Dog. Pāragri spriest par labumu, bet gribu iekombinēt savā sportošanā jogu lokanībai un izturībai. Sākums būs grūts, to sapratu pēc pirmajām 2 ievadreizēm.

Paralēli vingrošanai beidzu rīt. Jā, tik vienkārši. Ja man ir jāmokās, lai izpildītu dažus vingrojumus, tad es savus gliemeža ātruma panākumus netaisos sabotēt ar bulciņām un tamlīdzīgi. Nav tā, ka tagad ēdu tikai pareizi un veselīgi, bet domāju līdzi, ko ēdu, un izvēlos veselīgākus variantus vai vienkārši ēdu tikai pusporciju. Pirmo nedēļu pēc atvaļinājuma ņēmu uz darbu līdzi sagrieztu ķirbi un ābolu, lai roka nestiepjas pēc saldumiem. Ēdienreizēs vairāk dārzeņu, mazāk visa pārējā. Vairāk plānoju, gatavoju uz priekšu, lai nesanāk “norauties” darba dienu vakaros. Tādas vienkāršas, vispārzināmas patiesības, kas srādā.

Beidzot spēju sev pamatot, kāpēc man vajag sportot, izjūtu iekšēju nepieciešamību to darīt un tas visu maina. Vairs neprasās saldumi, ir vairāk enerģijas, jūtos pārliecinātāka par sevi un apmierinātāka. Divu nedēļu laikā nometu 1 kg, bet mans mērķis ir tvirts augums un laba pašsajūta, nevis kilogramu skaits. Esmu ceļā uz to un rezultāti ir acīmredzami.

Laiks sev vs laiks citiem

Ar šo man ir reāla cīņa. Tik daudz ko gribas izdarīt, vai neko nedarīt, un kā introvertam man ir labi vienatnē, bet esmu sapratusi, ka jākāpj laukā no savas komforta zonas, jāiet laukā no mājas, jākomunicē ar draugiem un radiem. Vienu nedēļas nogali pavadīju pie mammas, mēs daudz runājām un tas patiesībā bija brīnišķīgi. Māja palika nesatīrīta, grāmatas nelasītas, zīmējumi neuzzīmēti, bet laiks ar viņu izrādījās par visu vērtīgāks.

Ar draugiem iet grūtāk, es laikam nemāku draudzēties, bet es cenšos. Tomēr visvissvarīgākais ir atklāti runāt un daudz runāt par pilnīgi visu ar sev vistuvāko cilvēku. Tiešām. Es atkal un atkal pārliecinos, ka daudzas problēmas rodas no nesarunāšanās. “Ko ēdīsi vakariņās?” neskaitās. Kopā jādara lietas, jāmuļķojas un jādala bēdas. Izrunāšanās ļauj justies labāk, tikšanās ar citiem, palīdzēšana bagātina dzīvi.

Iztaujāju mammu un beidzot sāku veidot dzimtas koku, kas pārsteidzošā kārtā lika man justies dzīvai. Tas ir fokuss prom no sevis un komunicēšana ar radiem ārpus ikdienišķā. Nevarēju iedomāties, ka urķēšanās pagātnē man nāks par labu.

Darbs, dzīvesvieta

Man pietrūkst drosmes lekt nezināmajā.

Pašreizējais darbs man patīk un vienlaicīgi ir apnicis. Dažādu apstākļu dēļ tas bieži mani iedzen stresā. Domāju, ka būtu laiks to mainīt, bet viss ir tik ierasti un ērti, viss zināms, ir savi plusi. Vienlaicīgi arī bailes, vai būšu pietiekoši laba kur citur. Latviskais pieticīgums spiež pie zemes. Ja es zinātu, ka ar zīmēšanu mēnesī nopelnīšu vismaz tikpat cik pašlaik, aizietu neatskatīdamās. Zīmēt, gleznot ir tas, ko es gribētu darīt.

Arī dzīvesvieta ir labu labā, tomēr, ja neko nemainīt, nekas arī nemainīsies, bet jūtu, ka pārmaiņas ir vajadzīgas. Nevaru saprast, vai iesakņoties ir labi? Vai lielas pārmaiņas sniegs cerēto gandarījumu? Tāpēc sāku ar mazumiņu: izmest vecās vai nevajadzīgās mantas, uzrakstīt CV……

Grāmatas, māksla

Sapratu, ka lasu tik maz un pārāk maz zīmēju, jo galvā ir pamatīga putra. Visu laiku bija šī neapmierinātība ar sevi, ar apstākļiem, sajūta, ka kaut kas jādara, bet nespēju saņemties. Pamazām haoss sakārtosies un atsākšu lasīt.

Atvaļinājuma laikā man pasūtīja gleznu. Tas bija negaidīts pārsteigums un pamatīgs grūdiens manai pašapziņai. Ļoti vērtīgu padomu sniedza Austra (paldies Tev!) un man pamazām top plāns. Varbūt tas nebūs veiksmīgs, bet krietni muļķīgāk būtu neko nedarīt.

Apsveru iespēju rudenī iet uz gleznošanas kursiem.

***

Grūti aprakstīt visus mikro solīšus, ko savā labā veicu. Tāpat ir pārāk personīgas lietas, lai šeit aprakstītu. Ne katra diena ir viegla un iedvesmojoša. Vienmēr kaut kam nepietiek laika, bet es pamazām sakārtoju sevi un sakārtoju dzīvi. Atliek vien atrast to drosmes aku, no kuras agrāk tik viegli varēju pasmelt.

Atvainojos tiem, kas šeit nāk lasīt par grāmatām. Grāmatplauks ir apputējis, bet paldies, ka šeit ielūkojaties un atstājat kādu ziņu. Tas man daudz nozīmē.

Advertisements

Ko es pašlaik lasu

Precīzāk gan būtu “ko es pašlaik varētu lasīt”, jo vairāk uz grāmatām skatos, nekā tās lasu. Dažas man stāv pie gultas, ik pa laikam notraušu putekļus. Nevarētu teikt, ka vispār nav laika lasīt, bet ir tāds stāvoklis, ka vienkārši domas klīst kur citur. Uzrakstīšu arī par to, bet tagad par tām grāmatām, kuras esmu iesākusi lasīt. Varbūt atcerēšanās arī pamudinās atsākt lasīšanu. Goodreads rāda, ka pašlaik man ir iesāktas 8 grāmatas. Tā vēl nekad ar mani nebija gadījies.

pašlaik lasu, ko lasīt  pašlaik lasu, ko lasīt

Pašlaik visaktīvāk lasu Valentīnas Nazarovas kriminālromānu “Slepenā dziesma”: meitene meklē savu pazudušo māsu un par visu piedzīvoto raksta tai māsai Facebook Messenger. Gaidu to aizraujošo brīdi, kad zem viņas nosūtītās ziņas parādīsies “ziņa ir izlasīta”. Protams, nezinu, vai tāds brīdis pienāks, bet, ja romānu rakstītu es, tad uztaisītu šādu sižeta pavērsienu. Lasās raiti, vietām naivi, vietām sižets izkārtojas pārāk ērti, bet gribas zināt kā viss beigsies.

Lēnām lasu Maikla Bērda “Stāsti par mākslas vēsturi”. Ļoti patīk gan teksts, gan ilustrācijas. It kā vienkārši stāsti, bet izglītojoši un veidojas laba kopaina par to kā vizuālā māksla attīstījusies no alu zīmējumiem līdz mūsdienām.

Šausmīgi patīk Susannas Klārkas “Džonatans Streindžs un Misters Norels”, bet lasu jau mēnešiem ilgi un visu laiku ar atvainošanos pagarinu bibliotēkā termiņu. Neticami reālistisks teksts par Anglijas burvjiem ar fantastiskām zemsvītras piezīmēm.

Arī Antona Čehova “Sakhalin Island” ir ļoti interesanta grāmata. Čehovs vispār raksta labi, ir ļoti vērīgs un interesants stāstnieks. Apbrīnojama uzņēmība pa drausmīgiem Sibīrijas ceļiem doties tik tālu uz Austrumiem. Ar šo grāmatu nekāda steiga, jo tā ir mana.

Gregorija Deivida Robertsa “Šāntarāms” pagaidām stāv pusklausīts, jo vasara mums beidzot ir īsta vasara un tad jau zeķes neadās. Arī neko lielāku nezīmēju vai negleznoju, kas man ļautu klausīties audiogrāmatu. Vispār romāns man patīk, ļoti kolorīti aprakstīta Indija un indieši.

Ada Palmer “Too Like the Lightning” ir uz pilnīgas pauzes jau ilgi. Pusi izlasīju ar lielu aizrautību: neparasta pasaule, interesanti tēli, grūti atkožama intriga.

Karl Ove Knausgard “My Struggle: Book One” tieši tāpat jau ilgi ir uz pauzes. Pārgāja lēno un pamatīgo autobiogrāfiju noskaņojums.

Vai es kādreiz vispār izlasīšu George R.R. Martin apjomīgo sāgu? “A Clash of Kings” mani gaida jau ļoti sen. Zinu, ka traucē manā īpašumā esošā izdevuma sīkā druka, toties grāmata nav smaga un krietni samazinās traumu risks. Kā sāku lasīt tā “jā, mega aizraujoši”. Kā nolieku malā, tā nevaru atsākt.

Vēl man ļoti vajadzētu izlasīt un uzrakstīt par Sūzenas Vudfordas “Kā aplūkot mākslas darbus”. Braucienā uz Stokholmu drusku iesāku lasīt un sapratu, ka šī būs interesanta un vērtīga lasāmviela. Vēl – Santas Montefjores “Mīlas un kara dziesmas” un “Deverilu pils meitas”. Gribējās kaut ko vēsturiski romantisku, bet tā kā pašlaik ar lasīšanu iet švaki, tad Montefjore skumji stāv plauktā. Man žēl, ka izdevniecībai tik ilgi jāgaida, kamēr saņemšos izlasīt šos romānus.

Tas tad viss. Šī ir pēdējā atvaļinājuma diena un mans skaistais plāns “nu tik lasīšu” ir skaisti izkūpējis gaisā.

Četrkājainajam astainim 3 gadi

3gadi

31. jūlijā bija mana mīļā sunīša 3 gadu jubileja. Ja godīgi, maķenīt nokavēju ar kūku*, bet nesakiet to viņam.

K ir izaudzis par nopietnu suni, kurš joprojām mīl ālēties un spēlēties, bet pamazām paliek nosvērtāks. Patīk jebkuras kustības, bet ir saspringtas attiecības ar kaķiem un izbrīns, ka eži durstās. Kad vingroju, viņš cenšas man palīdzēt laizot sviedrus un vienkārši apostot, lai saprastu, kāpēc tik samocīti elpoju un guļu uz grīdas. Patīk jebkuras ūdenstilpnes, bet dušā iet ļoti jāpierunā.

Divi svarīgākie notikumi K dzīvē starp 2. un 3. jubileju ir sekojoši. Pirmkārt, veselības problēmu dēļ K dabūja šķirties no bumbām. Mēs bažījāmies, vai nemainīsies raksturs pēc tādas operācijas, bet nē, viss palika pa vecam. Otrkārt, grūti saprotamas alerģiskas reakcijas dēļ no sausās pārtikas pārgājām uz svaigbarošanu. Sākumā domāju, ka tas būs vēl dārgāk un sarežģīti sagādē, bet tā nav. Paveicās atrast labas gaļas atlikumu piegādātāju. Sliktāk ir ar iekšējiem orgāniem un gaļas dažādību, bet pie tā strādājam. K galīgi neiebilst pret šādām izmaiņām un beidzot arī vairs neizskatās kā nedēļām nebarots, lai gan ēd mazāk. Es teiktu, ka win-win. Vienīgi pagaidām nav izdevies pilnībā atrast alerģijas cēloni. Iespējams, ka ir kāds alergēns apkārtējā vidē, ko nespējam izolēt.

Vēl ir bijuši visādi braucieni un tusiņi. Vienā tādā reizē pie draugiem dārzā K nolēma “aplaistīt” upeņu krūmu un kaut ko nesadalīja ar lapseni, kas viņam iekoda ķepā. Drāma ilga 2 stundas, jo viņam visiem bija jāpažēlojas un jāparāda sāpošā ķepa. Aktieris.

*Kūka šoreiz pavisam vienkārša – no tā, kas mājās bija: cūkgaļas gabali, ābolu šķēlītes.

Grāmatplaukts

Šodien ir Pasaules Grāmatu diena un nolēmu to atzīmēt ar sava pārkrautā grāmatplaukta bildi. Bildē nav visas grāmatas, vienkārši neietilpst plauktos un kadrā.

img_20180404_135746_205.jpg

Vai atceraties akciju “Parādi savu grāmatplauktu!”? Kopš tā laika pagājuši trīs gadi. Kas ir mainījies? Man ir tā pati vecā sekcija, jo neko izturīgāku neesmu atradusi. Īsi pēc tās akcijas uztaisīju citu akciju – atbrīvojos no 90 grāmatām un plaukti mazliet uzelpoja. Vēlāk esmu atdevusi arī vēl citas grāmatas, kuras sākotnēji paturēju, tomēr, ja salīdzina 2015. gada un tagadējo bildi, jāsaka, ka nekas diži nav mainījies. Grāmatu ir palicis mazāk, izkārtojums drusku pamainījies, bet plauktos tik un tā vairs nav vietas. Tiklīdz kāda vieta atbrīvojas, tūlīt uzrodas jaunas grāmatas, kas to aizņem. Varu zvērēt, ka ir kaut kāds grāmatu iekārtošanas birojs, kas uzrauga grāmatplauktus un par atbrīvojušos vietu uzreiz paziņo bezmāju grāmatai.

Kārtība plauktos ir kontrolēta haosa stāvoklī. Vienuviet ir “Prometeja” grāmatas, non-fiction arī pārsvarā, cik varēju sabāzt. Viss pārējais kur atradās izmēra ziņā piemērota vieta. Vietas trūkums spiež krāmēt un pārkrāmēt, izdarot diezgan grūtu izvēli – no kurām grāmatām atvadīties. Savā ziņā tas nav slikti, jo pamazām izkristalizējas tāda bibliotēka, kas sastāv no mīļām grāmatām, kuras gribas pārlasīt un patiesi noderīgām grāmatām.

Patiesi priecāšos, ja arī citi blogeri parādīs savus plauktus. Ja piedalījāties grāmatplauktu atrādīšanas akcijā – vai ir kaut kas mainījies?

Īsumā

Beidzot atbildēju uz bloga komentāriem. Ja kāds man rakstījis e-pastu un neesmu atbildējusi, tad līdz e-pastu izskatīšanai vēl neesmu tikusi. Ātrāk mani var sakomunicēt soctīklos. Vispār viss ir labi, man tikai nerakstās pēdējā laikā un ne visai daudz lasu. Lai te neievilktos klusuma brīdis, tad tā drusku papļāpāšu, labi?

Grāmatas

Februārī izlasīju 6 grāmatas, kas varētu būt pēdējā gada rekords. Pie vainas ir Bess Crawford grāmatu sērija par 1. pasaules kara medmāsu, kura atjautīgi risina dažādus noziegumus vecajā, labajā Anglijā ar tējas dzeršanu un manierēm. Pēc ceturtās grāmatas noteicu nelielu pauzi, citādi sērija pārāk ātri beigsies un ko tad es lasīšu?

Esmu iesākusi lasīt, atzinusi par nelasāmām un izmetusi vēl pāris grāmatas no e-lasītāja, bet pagaidām tas ir par maz “Lasīt/nelasīt” turpinājumam.

Biju uz grāmatu izstādi (kurš grāmatu blogeris nebija?!) un gandrīz neko nenopirku. Ar acīm gribējās daudz, ar prātu ne visai. Nopirku Antona Čehova “Sakhalin Island” un sāku lēnām lasīt. Ļoti interesanti par viņa ceļojumu cauri Sibīrijai uz Sahalīnas salu. Čehovs ir izcils novērotājs, ko ievēroju jau viņa īsajos daiļliteratūras stāstos.

No mēneša mēnesī atlieku Susannas Klārkas “Džonatana Streindža un mistera Norela” lasīšanu. Beidzot vajadzētu saņemties, jo nekāda pamatota iemesla tādai atlikšanai nav. Sižets izklausās labs un tāds, kam man vajadzētu patikt, tulkojusi Māra Poļakova, tā kā arī tajā ziņā visam vajadzētu būt kārtībā, un 816 lpp tāds sīkums vien ir.

Pārsteidzu pati sevi ar sekojošu atklājumu: varu klausīties audiogrāmatu zīmējot/gleznojot. Tviterī redzēju ieteikumu par “Patefon” – telefona aplikācija ar audiogrāmatām krieviski. Sāku klausīties “Šantarāmu”, kas ir vēl viens pārsteigums. It kā sen jau briedu šo izslavēto ķieģeli lasīt, bet bija nianses, par kurām šaubījos. Jāsaka, ka esmu aizrāvusies. Autors ļoti kolorīti apraksta Indiju un indiešus, ir daudz saistošu notikumu. Drusku traucē tikai viņa filozofiskās atklāsmes un sevis žēlošana. Teikšu tā – suns zin, ko ēdis un nav ko čīkstēt. Cik saprotu, tad svaigi iznākušajā otrajā grāmatā Roberts stipri aizbraucis filozofijā un reliģijā. Tur mums nebūs pa ceļam. Apsveru iespēju abonēt “Patefon” servisu, lai nav jāatraujas uz reklāmām ik pēc 15 min. Vēl kāds izmanto šo audiogrāmatu servisu?

Zīmēšana

Pārmetu sev, ka nezīmēju tik daudz, cik vajadzētu un arī gribētos. Domāju, ka jāizkārto uz grīdas salīdzināšanai darbi, kas tapuši no pagājušā gada februāra, kad pirmo reizi paņēmu rokā zīmuli ar domu iemācīties zīmēt, un darbi, kas tapuši tagad, kad zīmēšanas kursus apmeklēju trešo reizi. Bez skatīšanās zinu, ka progress ir pamatīgs un esmu par to ārkārtīgi priecīga.

Vērtīgs padoms no skolotājas, kad runājām kā iemācīties kompozīciju: zīmējums nav obligāti jāpabeidz. Vienmēr var sākt no jauna, kaut ko mainīt, izdzēst, pārvietot. Jāeksperimentē ar izkārtojumu, jāvēro. Galvenais – drosmi!

Drosmi! To cenšos atcerēties un turēties pie drosmes ar zobiem un nagiem. Vakar atcerējos, ka neizmantoti mētājas eļļas pasteļkrītiņi. Nevarēju aiziet gulēt, vajadzēja izmēģināt. Kāpēc gan ne? Kad lielam pasūtījuma darbam vajadzēja uzzīmēt skici, atcerējos par krāsainajiem zīmuļiem un atklāju, ka tāda ātrā idejas vizualizēšana bez pretenzijām uz perfektumu ir ļoti atbrīvojoša.

Ļoti patīk sausie pasteļkrītiņi. Pagaidām mani vienīgi uztrauc šo darbu uzglabāšana, jo katru zīmējumu ierāmēt negribu, bet sauso pasteļkrītiņu darbi ir viegli sabojājami.

Vispār es par zīmēšanu varētu runāt vēl un vēl, bet jūs šeit nākat lasīt par grāmatām, tāpēc beigšu. Grāmatu atsauksmes būs, tikai jāmēģina atcerēties izlasīto.