Grāmatplaukts

Šodien ir Pasaules Grāmatu diena un nolēmu to atzīmēt ar sava pārkrautā grāmatplaukta bildi. Bildē nav visas grāmatas, vienkārši neietilpst plauktos un kadrā.

img_20180404_135746_205.jpg

Vai atceraties akciju “Parādi savu grāmatplauktu!”? Kopš tā laika pagājuši trīs gadi. Kas ir mainījies? Man ir tā pati vecā sekcija, jo neko izturīgāku neesmu atradusi. Īsi pēc tās akcijas uztaisīju citu akciju – atbrīvojos no 90 grāmatām un plaukti mazliet uzelpoja. Vēlāk esmu atdevusi arī vēl citas grāmatas, kuras sākotnēji paturēju, tomēr, ja salīdzina 2015. gada un tagadējo bildi, jāsaka, ka nekas diži nav mainījies. Grāmatu ir palicis mazāk, izkārtojums drusku pamainījies, bet plauktos tik un tā vairs nav vietas. Tiklīdz kāda vieta atbrīvojas, tūlīt uzrodas jaunas grāmatas, kas to aizņem. Varu zvērēt, ka ir kaut kāds grāmatu iekārtošanas birojs, kas uzrauga grāmatplauktus un par atbrīvojušos vietu uzreiz paziņo bezmāju grāmatai.

Kārtība plauktos ir kontrolēta haosa stāvoklī. Vienuviet ir “Prometeja” grāmatas, non-fiction arī pārsvarā, cik varēju sabāzt. Viss pārējais kur atradās izmēra ziņā piemērota vieta. Vietas trūkums spiež krāmēt un pārkrāmēt, izdarot diezgan grūtu izvēli – no kurām grāmatām atvadīties. Savā ziņā tas nav slikti, jo pamazām izkristalizējas tāda bibliotēka, kas sastāv no mīļām grāmatām, kuras gribas pārlasīt un patiesi noderīgām grāmatām.

Patiesi priecāšos, ja arī citi blogeri parādīs savus plauktus. Ja piedalījāties grāmatplauktu atrādīšanas akcijā – vai ir kaut kas mainījies?

Advertisements

Īsumā

Beidzot atbildēju uz bloga komentāriem. Ja kāds man rakstījis e-pastu un neesmu atbildējusi, tad līdz e-pastu izskatīšanai vēl neesmu tikusi. Ātrāk mani var sakomunicēt soctīklos. Vispār viss ir labi, man tikai nerakstās pēdējā laikā un ne visai daudz lasu. Lai te neievilktos klusuma brīdis, tad tā drusku papļāpāšu, labi?

Grāmatas

Februārī izlasīju 6 grāmatas, kas varētu būt pēdējā gada rekords. Pie vainas ir Bess Crawford grāmatu sērija par 1. pasaules kara medmāsu, kura atjautīgi risina dažādus noziegumus vecajā, labajā Anglijā ar tējas dzeršanu un manierēm. Pēc ceturtās grāmatas noteicu nelielu pauzi, citādi sērija pārāk ātri beigsies un ko tad es lasīšu?

Esmu iesākusi lasīt, atzinusi par nelasāmām un izmetusi vēl pāris grāmatas no e-lasītāja, bet pagaidām tas ir par maz “Lasīt/nelasīt” turpinājumam.

Biju uz grāmatu izstādi (kurš grāmatu blogeris nebija?!) un gandrīz neko nenopirku. Ar acīm gribējās daudz, ar prātu ne visai. Nopirku Antona Čehova “Sakhalin Island” un sāku lēnām lasīt. Ļoti interesanti par viņa ceļojumu cauri Sibīrijai uz Sahalīnas salu. Čehovs ir izcils novērotājs, ko ievēroju jau viņa īsajos daiļliteratūras stāstos.

No mēneša mēnesī atlieku Susannas Klārkas “Džonatana Streindža un mistera Norela” lasīšanu. Beidzot vajadzētu saņemties, jo nekāda pamatota iemesla tādai atlikšanai nav. Sižets izklausās labs un tāds, kam man vajadzētu patikt, tulkojusi Māra Poļakova, tā kā arī tajā ziņā visam vajadzētu būt kārtībā, un 816 lpp tāds sīkums vien ir.

Pārsteidzu pati sevi ar sekojošu atklājumu: varu klausīties audiogrāmatu zīmējot/gleznojot. Tviterī redzēju ieteikumu par “Patefon” – telefona aplikācija ar audiogrāmatām krieviski. Sāku klausīties “Šantarāmu”, kas ir vēl viens pārsteigums. It kā sen jau briedu šo izslavēto ķieģeli lasīt, bet bija nianses, par kurām šaubījos. Jāsaka, ka esmu aizrāvusies. Autors ļoti kolorīti apraksta Indiju un indiešus, ir daudz saistošu notikumu. Drusku traucē tikai viņa filozofiskās atklāsmes un sevis žēlošana. Teikšu tā – suns zin, ko ēdis un nav ko čīkstēt. Cik saprotu, tad svaigi iznākušajā otrajā grāmatā Roberts stipri aizbraucis filozofijā un reliģijā. Tur mums nebūs pa ceļam. Apsveru iespēju abonēt “Patefon” servisu, lai nav jāatraujas uz reklāmām ik pēc 15 min. Vēl kāds izmanto šo audiogrāmatu servisu?

Zīmēšana

Pārmetu sev, ka nezīmēju tik daudz, cik vajadzētu un arī gribētos. Domāju, ka jāizkārto uz grīdas salīdzināšanai darbi, kas tapuši no pagājušā gada februāra, kad pirmo reizi paņēmu rokā zīmuli ar domu iemācīties zīmēt, un darbi, kas tapuši tagad, kad zīmēšanas kursus apmeklēju trešo reizi. Bez skatīšanās zinu, ka progress ir pamatīgs un esmu par to ārkārtīgi priecīga.

Vērtīgs padoms no skolotājas, kad runājām kā iemācīties kompozīciju: zīmējums nav obligāti jāpabeidz. Vienmēr var sākt no jauna, kaut ko mainīt, izdzēst, pārvietot. Jāeksperimentē ar izkārtojumu, jāvēro. Galvenais – drosmi!

Drosmi! To cenšos atcerēties un turēties pie drosmes ar zobiem un nagiem. Vakar atcerējos, ka neizmantoti mētājas eļļas pasteļkrītiņi. Nevarēju aiziet gulēt, vajadzēja izmēģināt. Kāpēc gan ne? Kad lielam pasūtījuma darbam vajadzēja uzzīmēt skici, atcerējos par krāsainajiem zīmuļiem un atklāju, ka tāda ātrā idejas vizualizēšana bez pretenzijām uz perfektumu ir ļoti atbrīvojoša.

Ļoti patīk sausie pasteļkrītiņi. Pagaidām mani vienīgi uztrauc šo darbu uzglabāšana, jo katru zīmējumu ierāmēt negribu, bet sauso pasteļkrītiņu darbi ir viegli sabojājami.

Vispār es par zīmēšanu varētu runāt vēl un vēl, bet jūs šeit nākat lasīt par grāmatām, tāpēc beigšu. Grāmatu atsauksmes būs, tikai jāmēģina atcerēties izlasīto.

Lasīt/ nelasīt #1

Kādu dienu nevarēju izlemt, ko lasīt. Neko no iesāktā negribējās. Neko ne neiesāktā arī ne. Briesmīgi! Sāku rakņāties pa sava e-lasītāja dzīlēm un izdomāju ar sevi uzspēlēt spēli: atrodu grāmatu, kuras nosaukums, vāks un autors man pilnīgi neko neizsaka, par kuru man nav nekādas saprašanas, kāpēc tā ir nonākusi manā kādreiz lasāmo grāmatu “kalnā” un sāku lasīt. Ja pēc pirmajām lapām vai nodaļām grāmata pilnībā nesaista vai kaut kas neapmierina, pārtraucu lasīt, dzēšu laukā no lasītāja. Ja patīk, lasu tālāk vai atlieku uz citu reizi, ja akurāt negribas tieši šobrīd lasīt par konkrēto tēmu.

Pašai par pārsteigumu, man šī spēle iepatikās un pat iekritu azartā. Cik daudz grāmatu spēšu izmest, cik daudz vietas iztīrīt savā Pocketbook?! Esmu izmetusi vairākas grāmatas un divus interesantus stāstus izlasījusi pāris dienās, jo nespēju atrauties. Grāmatas, kuras “nepazīstu”, izmest ir ļoti viegli, galvenais ir neļauties žēlumam: autors centies, vēlāk varbūt paliks labāk, esmu pārāk piekasīga, tas taču nav nopietns iemesls nelasīšanai un tā tālāk. Nekā nebija! Es būšu izlepusi un piekasīga.

Izlepuša un piekasīga lasītāja dažādie iemesli grāmatas pamešanai jeb neizlasīšanai līdz galam:

Waiting to Be Heard: A Memoir. Amanda Knox – pametu pēc pirmās nodaļas pirmās lapas, jo autore ļoti centusies izteikties daiļrunīgi un uzzīmēt sev vēlamo emocionālo fonu. Radās iespaids, ka šajā atmiņu grāmatā tiks manipulēts ar lasītāja emocijām. Amanda tika apsūdzēta savas kaimiņienes slepkavībā un pavadīja vairākus gadus Itālijas cietumā līdz viņu attaisnoja, bet man nepatīk, kad šādu notikumu pārstāstos mēģina uzspiest, kā justies lasītājam vai skatītājam.

Astrid and Veronika. Linda Olsson – divas nodaļas tikai ar aprakstiem un sajūtu, ka autore ļoti centusies, lai viņas pirmā grāmata būtu no tām savādajām, atmosfērīgajām grāmatām. Man nav nekas pret aprakstiem, bet nespēju iztēloties, kas tālāk grāmatā starp divām vientuļām kaimiņienēm, no kurām viena tiek uzskatīta par dīvainu raganu, varētu notikt. Sēdēs uz lieveņa, dzers tēju un 15 nodaļas klusēs, lai apmainītos ar diviem teikumiem 16. nodaļā? Nē, paldies.

Agenda 21. Glenn Beck, Harriet Parke (Agenda 21 #1) – jāatzīst, ka grāmatas sākums ir ievelkošs un ātri sasien emocionālās važās, radot līdzpārdzīvojumu par galvenajiem tēliem nodarīto netaisnību. Tieši emocionālās piesaistes dēļ ielasījos diezgan tālu, līdz nolēmu, ka pietiek. Šī ir kārtējā jau daudz ekspluatētās idejas realizācija par autoritāru režīmu un cilvēkiem, kas sadzīti kopienās, lai dzīvotu pēc dīvainiem noteikumiem. Sievietes ir vaislas lopu statusā, kas ļoti tipiski šādiem sižetiem. Pietiek! Cik var ražot šitādus romānus! Turklāt pasaules pamatojums šķita baltiem diegiem šūts. Kāpēc enerģija netiek ražota ar saules baterijām? Kāda velna pēc cilvēki ēd kaut kādus kubiciņus, bet vāveres tiek speciāli barotas ar riekstiem? Kaut kāda jukušu “zaļo” apokalipse?

Nocturne. Syrie James – amatieriski klišejisks štrunts, kura autore uzskata lasītājus par pilnīgi dumjiem. Ja gadījumā pēc pirmajiem mājieniem nav skaidrs, kas ir noslēpumainais svešinieks, tad autore liek galvenajai varonei pēc uzvedinoša sapņa domāt “kāpēc es sapņoju par vampīru?”. No shit! Muhahaha! Autorei ir aizdomas, ka galvenajai varonei un lasītājiem arī pēc šī sapņa viss nav skaidrs, tāpēc viņa liek Nikolai rakņāties pa Maikla mantām un sviest lasītājiem sejā uzvedinošas norādes. Acīmredzot, Nikola nav lasījusi romānus par vampīriem. Abi varoņi ir skaisti un ar līdzīgiem talantiem, tāpēc viņiem ir acumirklīgi jāiemīlas. Nesaprotu, kāpēc vispār aizlasījos tik tālu. Vismaz Nikola neizpūš elpu par kuras aizturēšanu viņa nezināja.

Turpinājums sekos….

Tev šķiet, ka to cilvēku pazīsti

Tev šķiet, ka pazīsti sev tuvu cilvēku, bet vai tiešām? Reizēm tam, ko redzi un dzirdi, var būt vairāki izskaidrojumi. Var izrādīties, ka mīļotais un vistuvākais cilvēks ir tāds, kādu viņu pazīsti un reizē arī pavisam kas cits, piemēram, noziedznieks. Fascinējoši un biedējoši. Pieļauju, ka dokumentālās filmās tiek iemūžināti neparastākie, strīdīgākie un sensacionālākie gadījumi.

Pēc “Here Lies Daniel Tate” izlasīšanas, vēlreiz noskatījos “The Imposter”, jo grāmatas sižets ļoti atgādināja šajā dokumentālajā filmā pētīto identitātes piesavināšanās gadījumu. Varbūt grāmatas autore iedvesmojusies no šīs filmas? Lai kā tur būtu, pēc šīs filmas radās vēlme paskatīties vēl kādus dokumentālus stāstus.

imposterThe Imposter (2012)

Režisors: Bart Layton

Iesaku vispirms noskatīties filmu un tad lasīt tālāk, jo priekšā var būt maitekļi.

Spānijā tiek atrasts puisis, kurš saka, ka viņu sauc Nikolass. Puisis izskatās traumēts un ne visai grib stāstīt, kas ar viņu noticis trijos gados kopš pazušanas no mājām. Pamazām tiek noskaidroti apstākļi, ierodas Nikolasa māsa un puisis atgriežas pie savas ģimenes Teksasā. Viss jau būtu labi, tikai Nikolass runā ar akcentu un dažās pazīmēs atšķiras no trīspadsmitgadīgā Nikolasa.

Filma vienkārši uzspridzina smadzenes. Nu kā, kā kaut kas tāds ir iespējams?! Kā ir iespējams tā noticēt? Galēja izmisuma radīts acu apmāns? Tik milzīga vēlme atgūt pazudušo brāli/ dēlu? Uz filmas beigām rodas vēl jautājumi par to ģimeni. Savukārt puisis ir vienkārši fascinējošs. Kas viņš ir – lielisks melis, sociopāts, noziedznieks, vai bērnībā traumēts cilvēks, kam vajadzīga palīdzība? Patiesībā tik skumji noskatīties kā viņš alka mīlestības un uzmanības. Tajā pašā laikā – klajš cinisms, jo viņam vienalga, kā jūtas tā ģimene. Kas gan notiek viņa galvā? Šī filma liek uzdot daudzus satraucošus jautājumus.

Režisors no šī dokumentālā stāsta ir radījjis gandrīz mākslas filmu. Te ir spriedze, intriga, izmeklēšana un viszinošs krāpnieka smaidiņš starp epizodēm ar ģimenes locekļiem un izmeklētājiem. Bart Layton ir izvēlējies filmēt notikumu rekonstrukciju un man ļoti patika kā viņš to izdarījis, tas šķita ļoti reālistiski un stilīgi, kā kino, nevis tradicionālais “tad es stāvēju tur, tad es pacēlu to”. Paralēli ir sarunas ar radiniekiem, izmeklētājiem un krāpnieku. Šī būtu pavisam cita filma, ja nebūtu iespēja intervēt Frederiku Burdēnu, kuram tik veikli izdevās kļūt par Nikolasu 1997. gadā. Kas interesanti, filma nav mēģinājums izrakties līdz patiesībai. Iesaistītās puses stāsta savu notikumu versiju un skatītājam pašam jālemj – tā ir taisnība vai meli.

capturing the friedmansCapturing the Friedmans (2003)

Režisors: Andrew Jarecki

Atšķirībā no “The Imposter”, šī dokumentālā filma veidota krietni tradicionālāk, tomēr ļoti labā režijā, pamazām atklājot notikušo un liekot mainīt domas par iesaistītajiem cilvēkiem. Jarecki pēta Frīdmenu ģimenes skandālu. Režisors izmanto ģimenes arhīva videomateriālus un intervijas ar māti, vienu no dēliem, un tiem, kuri bija iesaistījušies izmeklēšanā.

Frīdmeni ir parasta vidusmēra amerikāņu ģimene, kas dzīvo Ņujorkas piepilsētā. Tēvs skolotājs, māte mājsaimniece, trīs dēli. Viņu idille sabrūk dienā, kad tēvu un vienu no dēliem apsūdz bērnu seksuālā izmantošanā. Sabiedrība vienkārši uzsprāgst, ir jūtams spiediens gan uz izmeklētājiem, gan Frīdmeniem. Gaisā karājas jautājums, cik lielā mērā tieši sabiedrības spiediens un masu histērija noteica notikumu iznākumu. Visvairāk filmā pārsteidz ģimenes uzvedība. Tēvs un dēli pārsvarā to uztver kā pārpratumu, pat ākstās. Māte ir naidīga, bet šķiet, ka viņa vispār tajā ģimenē ir lieka jau daudzus gadus. Domāju, ka tā ir viņas reakcija uz tik šokējušu apsūdzību saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Filma sākas gandrīz idilliski, ar laimīgiem kadriem no ģimenes vēstures. Tad pamazām tiek šķetināta apsūdzība un kādu laiku gandrīz jājūt līdzi Frīdmeniem, bet uz beigām vairs nav īsti skaidrs – bija viņi vainīgi vai nebija, bet atzinās, jo nebija citu iespēju. Gan pierādījumi, gan tēva un dēla uzvedība ir neviennozīmīga. Vai arī režisors to visu tā uzkonstruējis. Katrā ziņā interesanti skatīties.

Atskats uz 2017. gadu un plāni 2018.

Pirmās atmiņas par 2017. gadu ir tādas, ka tas bija stipri besīgs gads, tomēr notika arī kas ārkārtīgi pozitīvs – sāku zīmēt un gleznot. Šis bija arī pārdomu un sevis izzināšanas gads, mani mocīja pretrunas un varbūt tāpēc arī daudz kas no izvēlētās lasāmvielas neaizķēra un pat kaitināja.

2017

2017. gadā izlasīju 54 grāmatas, 15 977 lapas. Biezākā grāmata 568 lapas un tas nozīmē, ka nevienu patiesi biezu grāmatu neizlasīju. Vidējais vērtējums diezgan švaks – 3,3 zvaigznes. Tik slikti vēl nav bijis. Nav pat speciāli jāatlasa un jāapsver, kuras grāmatas iekļaut labāko topā, jo 5 zvaigznes ieliku tikai 7 grāmatām. Kopā ar divām, kam ieliku drusku mazāk, bet kuras mani aizķēra un palika atmiņā, sanāk pieticīgs 2017. gada tops.

Labākās lasītās grāmatas 2017. gadā manā vērtējumā:

Gads sākās ar dažām labām un aizraujošām grāmatām, gada vidū lasīšana uzdzina tādu apnikumu, ka metos pie romantiskās literatūras, tad nāca R.I.P. un iepazinos ar manu jauno literāro mīlu – Kormorānu Straiku. Ļoti labs sanāca arī novembris, kad cītīgi lasīju latviešu literatūru. Vispār samērā daudz sanāca lasīt dzeju – kopumā 6 dzejas krājumus. No tiem man vislabāk patika Jura Kronberga dzeja. Paguvu arī izlasīt vairākas Ziemassvētku dāvanas, bet ne tik daudz, cik gribēju.

Ko iesākt ar 2018. gadu?

Nospraudu sev atkal mērķi – 50 grāmatas. Tas ir optimāls skaitlis, lai es varētu darīt arī kaut ko citu. Mani gaida kaudze ar grāmatām, kuras gribēju izlasīt 2017. gadā, bet to neizdarīju. Protams, gribu izlasīt daudzas jūsu dāvanas. Vēl man ir doma pārlasīt vairākas iemīļotas grāmatas: “Zilo pili”, “Mitago mežu”, “Grāfu Monte Kristo”, varbūt vēl kādu. Rudenī jau tradicionāli būs R.I.P. un #LasiLatviešus.

Pat ja es šogad neko nelasītu, man tāpat būtu par ko rakstīt, jo daudzas atsauksmes palikušas neuzrakstītas.

Vispār es ļoti gribu lasīt tikai to, ko ļoti gribu lasīt. 🙂 Varbūt 2018. gads būs tas gads, kad beidzot iemācīšos nolikt malā grāmatu, kas mani neaizrauj pēc 50 – 100 lpp.

Novēlu jums literāriem piedzīvojumiem bagātu 2018. gadu!