Top 10 Otrdiena: grāmatu izvēles iemesli

toptentuesdayŠodien ir interesanta Top 10 Otrdienas tēma par to, kas liek izvēlēties lasīšanai konkrētu grāmatu. Kas ir tie sīkumi, iezīmes, ieteikumi, pat dīvainības, kuru dēļ apzināti tiek lasīta grāmata A, nevis B? Nevis tās pilnīgi nejaušās bibliotēkā paķertās (bet arī tur taču kaut kas ir piesaistījis skatu, kaut kāda mirkļa iegriba ir bijusi), bet apzināti izvēlētās. Es, protams, varu runāt tikai par savām izvēlēm, ko ietekmē mana gaume un intereses. Kad kādā veidā uzzinu par grāmatu, vispirms palasu anotāciju, paskatos atsauksmes, un tie tad ir galvenie izvēles noteicēji. Pastāstīšu par tiem impulsiem, kas piesaista manu uzmanību un bieži arī noved pie kārtējās grāmatas.

Top 7 iemesli, kas liek izvēlēties lasīšanai noteiktu grāmatu

  1. Uzticami grāmatu dīleri – nosauksim viņus tā. Ir pāris cilvēku, uz kuru ieteikumiem vienmēr varu paļauties. Ja viņi man iedāvina grāmatu, saliek 5 zvaigznes un saslavē, vai saka, ka man tā ir jāizlasa, tad tur nekādu šaubu nav – ir jālasa un man patiks.
  2. Konkrētā brīža intereses. Visbiežāk interešu objekts uzrodas pēc kādas citas grāmatas izlasīšanas. Izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu” un Turcija palika manī, bet tikai paņemot lasīt Laimas Kotas “Mana turku kafija” sapratu, ka gribu vēl vairāk palasīt par Turciju un Austrumiem vispār. Reizēm interese izplēnē tikpat ātri kā iedegusies, vai to aizēno kas cits. Ak, kārtējā grāmattārpa problēma.
  3. Kāda īpatnība, savdabība sižeta pieteikumā. Tā var būt neparasta darbības vide, kas uzkurina manu iztēli, personāži ar īpatnēju raksturu, likteni vai nodarbošanos.
  4. Autors. Nav tā, ka esmu akli gatava lasīt pilnīgi visu, ko sarakstījis man tīkams rakstnieks/rakstniece, tomēr ir daži tādi autori, kuru vārds vien lielā mērā izšķir, lasīšu vai nelasīšu to grāmatu. Tie ir autori, kuru iztēle, talants un rakstības stils ir mani sajūsminājuši un spilgti palikuši atmiņā. Mēdzu arī speciāli izvēlēties grāmatu, lai iepazītu kāda autora daiļradi.
  5. Izglītošanās par kādu tematu. Tādā veidā pārsvarā izvēlos populārzinātnisko un dokumentālo literatūru.
  6. Filma, seriāls. Diezgan reti, bet gadās, ka uzmeklēju grāmatu, kas ir bijusi filmas vai seriāla scenārija pamatā.
  7. Tulkotājs. Sekundārs iemesls, tomēr gribu to pieminēt, jo slikts tulkojums var sabojāt grāmatu.  Ir tādi tulkotāji, kas paši par sevi jau ir kvalitātes zīme. Bez tam, man šķiet, ka katrs tulkotājs vairāk vai mazāk tulko noteikta līmeņa un zināmā mērā līdzīgus darbus. Tas palīdz svārstīgas izvēles gadījumā.

Varētu pieminēt arī skaistos vākus un dažādu lasīšanas izaicinājumu diktēto izvēli, bet vāki tikai piesaista uzmanību, savukārt izaicinājumiem tālāk iedarbojas iepriekš minētie iemesli. Kaut ko noteikti atkal aizmirsu un varēšu piekrītoši māt ar galvu “jā, man arī tā ir”, ja komentāros minēsiet savus grāmatu izvēles kritērijus.

Marii lasa #18

Par izlasītajām grāmatām no 05.03.2017. līdz 26.03.2017., trīs dokumentālajām filmām un mazliet arī par zīmēšanas kursu progresu.

[upd] Binčijas romānu iesāku pēc video uzfilmēšanas un pie 70. lpp nolēmu, ka ir citas grāmatas, ko vairāk gribu izlasīt.

Dokumentālās filmas

Nesen izmantoju televīzijas piedāvāto iespēju un noskatījos 3 dokumentālās filmas, par kurām pilnīgi neko nezināju. Dažādi stāsti un katrs savā veidā interesanti.

dokumentālās filmas

“Neredzamā pilsēta” (2014)

Viestura Kairiša režisētā filma par dzīvi Černobiļas Atsvešinājuma zonā izceļas ar savu māksliniecisko noskaņu – daudziem kadriem bez paskaidrojoša teksta, senas leģendas priekšā lasīšanu, aprautām sarunām, mūziku. Leģenda par neredzamo pilsētu Kitežu bija skaista, piedeva stāstam romantisku nerealitātes sajūtu. Filmā vispār teksta un sarunu ir maz, stāsts tiek iznests vizuāli ar krūmājos ieaugušām, pussabrukušām ēkām, ainavu, vietējo iedzīvotāju gaitām. Nekas netiek paskaidrots, vienkārši jābauda. Ļoti patika, ka Kairiša filma neanalizē, nemēģina šokēt vai vispār sniegt kaut kādu savu subjektīvo viedokli.

Tikai pēc filmas noskatīšanās sameklēju internetā informāciju, ka Igors (viņš ir galvenais filmas tēls) nelegāli tur dzīvojis jau 7 gadus. Vienkārši pametis pilsētu, vecākus un atnācis tur dzīvot. Man nedod mieru filmas beigas, urda jautājums, kas notika ar Igoru. Vispār daudz domāju par šo vietu, tiem vecīšiem, kas tur dzīvo, kamēr nomirs, arī par Igoru, kā tas ir dzīvot tādā vietā. Gandrīz aiziet prom no civilizācijas, izdzīvot ar pašu mazumiņu un tas, ko viņš rakstīja par garo un smago ziemu. KĀ viņi tur dzīvo? Zonā dzīvot nedrīkst, tā ir atzīta par aizsargājamu teritoriju, bet zonas pārvaldes iestādes neoficiāli atļāvušas palikt tiem, kuri atteicās evakuēties pēc katastrofas. Vecīši tur ir dzīvojuši pirms Černobiļas katastrofas un nav aizbraukuši. Kā viena sprigana 85 gadus veca kundzīte teica, ka pārdzīvojusi karu, badu, salu un nekas viņu neuztrauc, nekur viņa prom nedosies. Bet kas liek tur apmesties uz dzīvi jauniem cilvēkiem (kuri to nedrīkst darīt)? Vai tās ir alkas pēc miera, cita dzīves ritma, citas realitātes?

“Baiļu robeža” (2014)

Starptautisku atzinību (Lauru zars, Baltais zilonis) guvusī Herca Franka pēdējā filma pārsteidza ar savu taktiskumu, pasniedzot, vismaz Izraēlā, skandalozu stāstu. “Baiļu robeža” stāsta par attiecībām starp Izraēlas nīstāko cietumnieku, Ichāka Rabīna slepkavu, un emigranti no Krievijas, kura šķiras no vīra, lai apprecētu šo vīrieti. Filmas autori šo stāstu filmēja un mēģināja izprast no 1995. līdz 2013. gadam. Hercs Franks un filmas līdzautore Marija Kravčenko centušies notikumus skatīt no privātā līmeņa, vienlaicīgi cienot privātumu un pārāk dziļi nelienot un nepadarot filmu par mīlas stāstu. Ap Rabīna slepkavību un Igala un Larisas attiecībām ir tāds sarežģītu jūtu, reliģisku un politisku uzskatu juceklis, ka diez vai iespējama viena patiesība un vajadzētu atcerēties, ka šī filma ir tikai viens skatu punkts. Daudzi Izraēlā asi nosoda un pauž naida runas Igala iespējai nodibināt ģimeni.

Skatījos un nespēju saprast, kas darās filozofijas zinātņu doktores Larisas galvā. Tiešām var tik traki iemīlēties, lai izšķirtos par tādu puslaulību, izsmieklu un nosodījumu daudzu gadu garumā? Skatoties uz Larisas apgaroto seju, atliek ticēt, ka tā var būt. Tikai daudz vēlāk viņa iedomājusies kā viņas attiecības atsauksies uz bērniem. Ārkārtīgi sarežģīts stāsts. Ļoti viegli nosodīt, krietni grūtāk saprast un pieņemt. Visvairāk uztrauc Igala un Larisas dēla liktenis, viņš Izraēlā visu mūžu staigās ar kauna zīmi pierē, jo tēva grēkus viņam diez vai ļaus aizmirst.

“Pazust Latgalē” (2015)

Pēc Franka filmas biju drusku uz pauzes un vienkārši turpināju skatīties, ko rāda. Tā izrādījās par piedzīvojumu filmu dēvētā “Pazust Latgalē” – traks un jautrs skeitborta, BMX, inline un MTB freestyle profu grupas brauciens ar zilu busiņu pa zilo ezeru zemi divu nedēļu garumā. Režisori Gusts Ošmucnieks, Kaspars Alksnis, Kaspars Kursišs ir arī filmas dalībnieki. Bez viņiem filmā plosās vēl 5 puiši. Filmu bez maksas var noskatīties Vimeo.

Pārgalvīgi un negaidīti interesanti, lai gan par šiem sporta veidiem neinteresējos. Puiši “paņem” ar savu pozitīvo enerģiju un dullumu. Sāpīgi skatīties uz asiņojošām rokām un deguniem, bet acis priecē izdevušies triki. Kad pietiekoši lēkāts pa bordām un rampām, džeki metas trenkāt aitas, pliki ieskrien rudzu laukā un aizgrābti bauda pasakainus saulrietus.

Pēc divām nopietnām filmām šī bija ļoti patīkama izklaide. Dinamiski nofilmēta, pilna ar aizrautīgu enerģiju. Filma lika man pasmaidīt un atcerēties savu simtreiz mierīgāko braucienu pa Latgali. Brīnišķīgas atmiņas.

99, nē, 11 lasītāju problēmas

lasīt

Blogos aizsācies jauns stafešraksts – “Lasītāju problēmu TAG” (aizsāka Diāna, pārķēra Dainis). Nolēmu, ka nekā sarežģīta te nav, šito es arī varu. Zemāk piedāvāju savas atbildes uz 11 lasītāju problēmu jautājumiem.

Patiesībā līdz šim īpaši nebiju piefiksējusi, kādas ir manas kā grāmatu lasītāja problēmas. Pietrūkst laika, pietrūkst vietas plauktos, bet tas arī apmēram viss. Ja iedziļinās, tad jau izlien visādi sīkumi. Piemēram, cik kaitinoši ir, kad kāds iztraucē lasīšanu īpaši aizraujošā vietā.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Par laimi, tajā mūžīgajā un nebeidzamajā sarakstā man nav 2000 grāmatu. Ja es gribētu izlasīt visu Goodreads to read plauktu, tad tās būtu 345 grāmatas. BET tas saraksts ir nebeidzams, konstanti mainīgs un tas cipars patiesībā neko nenozīmē. Izlemju divejādi. 1) pēc sajūtām un vēlmēm – ko tajā brīdī gribu lasīt, 2) pēc steidzamības – cenšos bibliotēkas un izdevniecību blogeru eksemplārus izlasīt pirmām kārtām.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Pēc situācijas. Dažkārt varu sakost zobus un izlasīt līdz galam tāpēc, ka autoram laba valoda/ļoti labs tulkojums. Parasti gan, ja esmu tikusi līdz pusei, tad izlasu arī līdz galam, vai vismaz pārskrienu pāri pa diagonāli saturam. Metu mieru reti un jau krietni ātrāk, apmēram 1/3 grāmatas.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Ha! Esmu speciāli lasījusi pavisam īsus darbus, lai sasniegtu noteiktu smuku ciparu. Parasti gan izaicinājumu sasniedzu jau labu brīdi pirms termiņa beigām.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Situ galvu pret sienu un skaļi bļauju. Ja nopietni, tad dikti priecīga par šo neesmu, bet varu iztikt. Labāk ir, ja visa sērija ir mīkstajos vai cietajos vākos. Man tagad ir Silva Rerum I mīkstajos vākos un Silva Rerum II cietajos vākos, tas drusku kaitina. Tomēr galvenais, lai vāki nav tādi, ka kauns uz tiem skatīties.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Bišku nesaprotu jautājumu. Es parasti spēju saskatīt, kāpēc citi ir sajūsmā par to, kas man nepatīk un otrādi. Ir labi, ka ir dažādi viedokļi, es to respektēju.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Ļoti reti lasu publiskā vietā, reti raudu, bet ja tāds gadījums būtu, laikam pārtrauktu lasīšanu, līdz spēšu to darīt vienatnē un pēc sirds patikas izpuņķoties.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Šajā brīdī atmaksājas rakstīt grāmatu atsauksmes, tāpēc vispirms paskatīšos, ko esmu rakstījusi par grāmatas iepriekšējo daļu. Anotācija+citu atsauksmes Goodreads arī palīdz. Vēl citu blogeru atsauksmes, Vikipēdija. Galu galā, ja man ļoti patika iepriekšējā daļa, varu to arī mazliet pāršķirstīt vai pat pārlasīt.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Visvieglākais tomēr ir tiešā tekstā pateikt, ka grāmatas neaizdodu. Jo es tiešām neaizdodu. Tikai retos gadījumos un tikai īpašiem cilvēkiem. Bet savas visvismīļākās grāmatas nedodu nevienam. Esmu totāls grāmatu pūķis.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Nav tā īsti gadījies. Laikam turpināšu meklēt to grāmatu, kas mani spēs iedvesmot un aizraut. Otrs variants – piespiedīšu sevi izlasīt vienu no 5 iesāktajām.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Izmantošu savas grāmatu blogera priekšrocības, ja man ar konkrēto izdevniecību ir sadarbība. Ja ne, tad visticamāk cerēšu uz bibliotēku, bet, ja būs pārliecība, ka vērts pirkt, kādu grāmatu arī nopirkšu. Ārzemju grāmatas – skatoties pēc iespējām un gribēšanas lieluma.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Gadās, ka ļoti ilgi. Tas ir drausmīgi. Sūtiet palīdzību.

Droši varat pārņemt stafeti un pastāstīt, kas jūs kā lasītāju nomoka.

Marii lasa #17

Par izlasītajām un vēl nelasītajām grāmatām no 23.01.2017. līdz 04.03.2017., un zīmēšanas kursiem. Brīdinu, ka kādu brīdi manam monologam pieslēdzas papagailis. 🙂

 

Kārļa Zariņa “Cirka mākslinieku” jau paspēju pa pusei izlasīt. Pagaidām slēdziens – nasing spešl.