R.I.P. XII

lasīt

Gaidu un nevaru sagaidīt oficiālu paziņojumu par šī gada R.I.P., bet tas jau man neliedz turpināt tradīciju.

Ja kāds vēl nezina, R.I.P. ir lasīšanas izaicinājums no 1. septembra līdz 31. oktobrim, kura laikā lasa “tumšo” literatūru: trillerus, mistiku, tumšo fantāziju, gotiku, šausmas, spoku stāstus un tamlīdzīgus darbus.

Četrus gadus lasīšanai izvēlējos pirmo līmeni, bet šogad būšu reāliste un palikšu pie otrā līmeņa, kas nozīmē 2 grāmatas.

ripnineperilsecond-600x268

Jau laicīgi izdomāju, kuras divas grāmatas lasīšu, bet tad iepazinos ar Kormoranu Straiku un viņš manus plānus pamainīja.

the bloody chamber the silkworm

The Bloody Chamber by Angela Carter
The Silkworm by Robert Galbraith

Tiklīdz saņēmu dāvanā fantāzijas/šausmu stāstu krājumu “The Bloody Chamber” zināju, ka lasīšu to R.I.P. laikā. Savukārt pēc “The Cuckoo`s Calling” bija pilnīgi skaidrs, ka nav variantu – man tūlīt pat ir jāturpina lasīt Roulingas detektīvsērija. “The Silkworm” esot tumšāks un drūmāks, tāpēc domāju, ka pilnībā iederēsies R.I.P. rāmjos. Jebkurā gadījumā man romāns ir jāizlasa pirms seriāla, ar kuru arī esmu aizrāvusies.

Vai kāds no jums piedalās R.I.P.?

Advertisements

Dzīve notiek: vasaras otra puse

Valmiera augustā

Runā, ka vasara cauri. Ja tā, tad laiks atskatīties uz piedzīvoto vasaras otrajā pusē. Šoreiz varēšu vairāk uzrakstīt par grāmatām, bet vispirms par visu citu. No kultūras/izklaides pasākumiem bija divi. Vaidavā notika Mālēdiena festivāls – bijām ekskursijā Vaidavas keramikas ražotnē un izbaudījām Kārļa Kazāka koncertu. Koncerta beigās viņš teica, ka viņam viss te paticis, tikai mālu nedevuši ēst. Uz to maza meitenīte atbildēja: “Mālus nedrīkst ēst!”. Tā lūk. Vispār pasākums bija jauks – tāds viegls čiliņš dabā un patīkamā atmosfērā.

Vaidava, Mālēdiena festivāls

Vaidavas keramikas ražotnē

Pēc tam nāca Valmieras pilsētas svētki un es izmantoju iespēju dienu pavadīt galerijā “Laipa” divās mākslas nodarbībās. Pirmā bija akrila gleznošana/krāsu jaukšana ar Patrīciju Brekti – ļoti jauki un tagad man ļoti gribas vēl pamēģināt ar akrilu. Otrā bija akvareļa gleznošanas nodarbība slapjā akvareļa tehnikā – manuprāt, drusku haotiski, varbūt pasniedzēja jau bija sagurusi un skaidrs, ka slapjā akvareļa tehnika ir ciets rieksts, ko nevar tā uzreiz pārkost.

Kārlienas pagalms, akrila nodarbība

Mana mākslinieciskā darbošanās neaprobežojās tikai ar tām divām nodarbībām. Cenšos vismaz reizi dažās dienās kaut ko uzzīmēt. Ir tapuši daži jauni darbi un nopirku nelielu skiču blociņu, ko nēsāt līdzi.

Pojene

31. jūlijā mūsu sunim palika 2 gadi un jubileja tika nosvinēta ar tortīti, ko jubilārs ļoti atbalstīja. Viņš pat ierosināja, ka jubileju varētu svinēt katru dienu. Vai tagad viņš ir pieaudzis? Drusku prātīgāks kļūst, miegā tagad biežāk rūc, nevis smilkst. Ko īpaši pamanīju šovasar: ja viņš redz, ka ēdam no kāda krūma ogas, viņš arī pats meklē un ēd -jāņogas, mellenes, korintes, ērkšķogas, avenes. Puikam ļoti garšo, bet nesatraucieties, viņš ar tādu pašu baudu ēd arī gaļu.

Tomēr tiku pie dažām brīvdienām un vienu no tām izmantoju, lai apciemotu pāris mīļas draudzenes Rīgā. Zvaigzne Cafe man uztaisīja milzīgu latti. Bija gandrīz 11 no rīta, kafiju vēl nebiju dzērusi un laikam pēc manas sejas izteiksmes bija skaidrs, ka ne ar kādu mazo porciju man nepietiks. Pagaršoju arī slaveno Raunas eklēru. Nē nu, nekāda vaina, sulīgs, bet es laikam no visiem sajūsmas tekstiem gaidīju ko tādu, ka man būs jālec augšā un jākliedz: “Jā, tas tik ir eklērs!”. Bet svarīgāk ir tas, ka, draudzeni gaidot, ielasījos Ilgas Raščevskas “Norakstītie” sākumā. Sākums iesit pakrūtē, gribas izlasīt visu, bet tā noteikti būs smaga lasāmviela. Ja par grāmatām, tad Rīgā nevienu grāmatu nenopirku, lai gan pagāju garām Robert`s Books un bija milzīgs kārdinājums tur iegriezties. Viņiem 2. septembrī būšot “yard sale”.

Zvaigzne Cafe

Vēl es aizgāju uz izstādi “Krievu mākslas zelta klasika 19. gs” Rīgas Biržā. Izstādē sajūsmināja Ivana Šiškina darbi, īpaši ar sēpiju, ogli radītie. Neesmu nekāda dižā mākslas zinātāja, tāpēc gāju apbrīnot mākslinieku veikumu un pētīt kā attēlotas detaļas, gaismas.

"Krievu mākslas zelta klasika 19. gs"

Vasīlijs Surikovs “Muižniece Morozova. Skice” (1884). Šis darbs tiek uzskatīts par vienu no 19. gs. krievu glezniecības šedevriem.

"Krievu mākslas zelta klasika 19. gs"

Ir iestājies tas brīdis, kad tuvākajā apkaimē (un ar to es domāju ~100 km rādiusu ap Valmieru) visi interesējošie dabas objekti ir apskatīti, bet Līču-Laņģu klintis bija dikti iespaidīgas, tāpēc devāmies uz Liepu vēlreiz.

Līču=Lanģu klintis

Domāju par šo taku uzrakstīt atsevišķu rakstu, jo man vēl jāpastāsta par grāmatām.

Lasīšu Ar grāmatām tātad ir tā, ka esmu izlasījusi 4, dažas ir iesāktas un vēl pāris jaunas nopirktas gaida rindā. Vasaras sākumā iecerētais saraksts, protams, netiek lasīts pilnīgi bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Iesāku Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartetu”, pēc pirmās daļas tā kā netaisījos turpināt, tomēr ziņkāre uzvarēja un tagad piktojos, ka latviski tik vien ir, trešā un ceturtā daļa jāmeklē angliski. Kaut kas tajā Darela romānu ciklā ir. Izlasīju arī svaigi iznākušo “Cilvēku, zvēru un dievu zemē“. Bet vispār mani ir nomocījušas nopietnās grāmatas un paķēru lasīt franču sentimentālo romānu, kas mani labi izklaidēja un noveda pie vēl diviem romantiskajiem romāniem. Pašlaik lasu “Ik dienu, ik stundu” un pēc tam man ir vēl viens Marka Levī romāns. Tad varbūt saldo būšu saēdusies ilgam laikam un atgriezīšos pie nopietnākas literatūras.

Te nu būtu laiks likt punktu. Rudens man atnāks ar jau tradicionālo R.I.P. lasīšanas pasākumu. Pieļauju, ka šoreiz lasīšu tikai 2 grāmatas un izvēle man jau ir skaidra.

Dzīve notiek: vasaras pirmā puse

pļava

Nekas daudz nav mainījies kopš 8. jūnija, kad publicēju provizorisko vasaras lasāmo grāmatu sarakstu. “Voldenu” un “Kūrviesi” izmocīju, tad pieķēros pie divām neplānotām grāmatām, ārkārtīgi cītīgi lasīju Jāņu brīvdienās (paldies odiem un lietum, kas ļāva ilgstoši uzturēties teltī) un pēc tam viss. Piesēdos zīmēt apjomīgāku darbu un lasīšanai vairs laika neatlika.

zimejums

Daudz mazu otas triepienu pļavas ziedu pušķī. Akvarelis, A3

Bijām uz Dabas koncertzāli Burtnieku pļavās. Šogad pasākums bija veltīts dižsliekai.

dabas koncertzāle Burtniekos

Vizuāli, muzikāli un izglītojoši par dižsliekām Dabas koncertzālē

Muzikāli un vizuāli pasākums bija tīri baudāms, bet domāju, ka bērniem tur ir krietni interesantāk – visas tās darbnīcas un izglītojošās spēles bija ļoti apmeklētas. Es pielīdu tikai paklausīties kā Māris Olte stāsta par līņiem un tagad zinu, kāpēc līņiem no viena ezera var atšķirties krāsa. Ievēroju arī, ka rūdīti šī pasākuma apmeklētāji ierodas gumijniekos, ar krēsliem, guļammaisiem un teltīm. Vesela kustība nevis vienkāršs pasākuma apmeklējums.

satellites LV koncerts Valmiermuižas dzīvās mūzikas vakarā

Satellites LV uz Valmiermuižas skatuves.

Otrs muzikālais pasākums, ko apmeklējām, bija Satellites LV koncerts Valmiermuižas dzīvās mūzikas vakarā. Vispār esam regulāri šo mūzikas vakaru apmeklētāji un jāsaka, ka šis bija viens no foršākajiem koncertiem. Neesmu liela latviešu mūzikas zinātāja, bet izrādās, ka vairākas Satelītu dziesmas zināju tīri labi. Tā “Policija brauc!” par sporta čībām vispār ir super: Jānopērk jaunas sporta čības, Lai var iespert un ātri skriet. Viņi spēlēja arī vairākas dziesmas no jaunā (topošā) albuma. Nekā novatoriski jauna, tie paši ierastie meldiņi, bet tas nav slikti. Man vislabāk patika tās roķīgākās dziesmas, Satelītiem piestāv tāda dauzonība. Publika izlūdzās vēl pēdējo dziesmu un aktīvākie pat lēkāja līdzi. Ko esmu ievērojusi – latviešu publika pamostas tikai tad, kad mūziķi beidz uzstāšanos, tad skan grandiozi aplausi, tiek saukts, lai spēlē vēl, negrib laist prom.

Vēl daži vasaras pasākumi priekšā – tie paši dzīvās mūzikas vakari Valmiermuižā, Mālēdiena festivāls (notiks pirmo otro gadu Vaidavā), kurā uzstāsies Kārlis Kazāks un tātad ir obligāts apmeklējums, Valmieras pilsētas svētki. Valmieras vasaras teātra festivāla programma gan galīgi šogad neuzrunā, bet varbūt trāpīsies kāds cits apmeklējams pasākums.

balkons

Balkona birojs ar Albertu 😀

Izmīti arī daži līkumi ar riteņiem un izskrieti daži aplīši ar suni. Pastaigāts gar jūru, bet peldēties šogad laikam nesanāks. Tā kā atvaļinājums man šovasar nespīd, tad pārāk neskumstu par mēreni siltiem laika apstākļiem. Puķes izzied lēnāk un var par tām ilgāk papriecāties. Uz balkona gan šogad viss švaki aug. Baziliks izlīda un nosprāga, pētersīļi nīkuļo, tikai dilles izauga, jau noēstas un jāsēj pa otram lāgam. Pirmo reizi tā. Acīmredzot kaut ko daru nepareizi, jo mammai tomāti uz balkona jau gatavojas. Iedeva man arī vienu balkontomāta stādiņu, ko pašai vairs nav vietas izstādīt. Nosaucu par Albertu, auklēšu.

Gribēju rakstīt par divām izlasītajām grāmatām, bet sanāca par dzīvi. Par grāmatām būs citreiz, apsolu, jo šis taču ir grāmatu blogs. Man ir iesākta viena dikti dāmīga un viegla “bilžu” grāmata “How to be Parisian” un viena jauna fantāzijas/fantastikas sērija ar traki interesantu pasauli. Pirmā grāmata saucas “Too Like the Lightning”. Esmu romānam gandrīz pusē un joprojām neņemos apgalvot, ka vispār saprotu, kas patiesībā notiek – daudzi pasaules likumi vēl nezināmi, kuri ir sliktie un vai vispār tādi ir šajā romānā, kas galu galā notiks un tādā garā. Man patīk.

Izlasīt vasarā

Ceriņi pēc lietus

Reizēm izeju ārā piecos no rīta. Vienā tādā reibinoši smaržīgā un putnu balsīm piepildītā rītā pēc lietus tapa šī ceriņu bilde. Izrādās, ir taču vasara!

Citus gadus esmu taisījusi vairāk vai mazāk garus grāmatu ieteikumu sarakstus vasaras baudīšanai. Ja meklējat iedvesmu, tad varat papētīt tos rakstus.

Šī vasara būs savādāka un tā kā iet pašlaik – izlasu “Voldenai” pāris lapas un aizmiegu, tad varbūt ar vienu grāmatu man pietiks līdz rudenim. Bet vispār neliels plāns man ir un varbūt ierosmei noder arī jums.

grāmatas 2017. gada vasarai

Kaudzītē savācu vairākas bibliotēkas grāmatas un no saviem nebeidzamajiem krājumiem. Dažas ir pavisam jaunas, dažas pavecas, vai jau sen krāj putekļus lasāmsarakstā.

  • Iesāktā Mārtina sāgas otrā grāmata “A Clash of Kings” – dikti patīk, bet kā nolieku, tā nepaceļu.
  • “The First Fifteen Lives of Harry August”, ko man uzdāvināja Andris. Nosaukums diezgan izsmeļošs. Jābūt labai.
  • “Books for Living” – arī šeit nosaukums pasaka priekšā. Ceru, ka šī sasildīs manu grāmatmīļa sirdi.
  • “Hitler and Churchill: secrets of leadership” priekšnieks uzdāvināja vārda dienā ar piezīmi, ka noderēs man darbā. Paldies, boss!
  • Heses “Kūrviesis” kaut kā ir aizķēries manā prātā ar domu, ka vajag izlasīt. Pat iespējams, ka šī būs vasarai atbilstoša grāmata.
  • “Voldena jeb Dzīve mežā” – iesākta, bet tā pirmā nodaļa, ko autors nosaucis par “Ekonomiku” un tur visu ko filozofē, man uzdzen miegu. Gaidu, kad viņš beigs pļāpāt un līdīs mežā.
  • “Aleksandrijas kvarteta” pirmo grāmatu “Justīne” paņēmu ar domu, ka šī būs vasaras noskaņām atbilstoša lasāmviela. Nezinu, kāpēc domāju, ka šis būs kārtējais gabals par Darela dzīvi pie Vidusjūras, bet lasu, ka tas ir “eksperimentāls romāns par noslēpumu, mīlestību un spiegošanu”. Nu labi….
  • Tikai balstoties uz vienu jūsmīgu atsauksmi Goodreads, paņēmu “Zili stikli, zaļi ledi”. Ceru, ka būs interesanti palasīt trimdas latvieša skatījumu uz padomju gadu Rīgu.

Reizē ar abiem slavenajiem večiem man uzdāvināja romānu par Katrīnu II, ko jau izlasīju un aprakstīju savus iespaidus maijā. Lai nebūtu kreņķis dāvinātājam, ka dāvana nederīga, apmainīju to pret “Omce sūta sveicienus un atvainojas”. Bonusā tiku pie divām smukām koka grāmatzīmēm.

Omce

Par Omci esmu lasījusi tik daudz labu atsauksmju, ka šī būs vēl viena grāmata, ko mēģināšu izlasīt šovasar. Tāpat gribu izlasīt Ferrantes romānu cikla trešo grāmatu “Aizbēgt vai palikt”. Tikai vispirms jāatrod pazudušais lasītprieks.

Arī blogs varētu pāriet klusākā vasaras režīmā, tāpēc nebrīnieties, ja kādas nedēļas rakstu nebūs vispār. Baudiet vasaru!

 

Kā braukt pa bedrēm

Pēdējā laikā ne visai rakstās grāmatu atsauksmes, toties zīmējas. Bet stāsts ne par to. Man regulāri sanāk iet pa stipri sarakņātu ielu – rok komunikācijas, maina aku vākus un tā. Daudzviet trūkst asfalta un sablietētā grants tiek izbraukāta, veidojas bedres un asas kantes. Bieži pusi ielas aizsprosto ceļu remonttehnika. Tā nu eju un vēroju, kā autovadītāji pa šo ielu pārvietojas. Prātā esmu viņus sadalījusi kategorijās, ir piektdienas vakars un gribas uzrakstīt muļķības, tāpēc te nu būs.

  1. Lepnie un turīgie – vairāk gan džipveidīgie, bet redzēts arī dažs labs drosmīgs sēdināts sedans. Ticība šiem neļauj samazināt ātrumu un piesardzīgi izbraukt asfaltu pazaudējušās vietas, savukārt maks atļauj regulāri remontēt mašīnai amortiņus un piekari.
  2. Jaunie gurķi – šie arī bliež pāri nedomājot, bet ne tāpēc, ka var to atļauties. Vienkārši nav vēl gūta sāpīga pieredze.
  3. “Šitā man darba mašīna!” – ….un kurš tad taupa darba mašīnas?
  4. Slalomisti – vārds jau pasaka priekšā: nesamazinot ātrumu slalomā apbrauc bedres un barjeras.
  5. Līdēji – smukie, sēdinātie “sportkāri” ar plānajām riepiņām. Šos varētu pieskaitīt piesardzīgajiem, tomēr skaidrs, ka nekādi piesardzīgie viņi nebūtu, ja nebūtu reāla drauda palikt bez zobiem/rata/bampera.
  6. Piesardzīgie – brauc uzmanīgi, piebremzē bīstamajās vietās, ja var – apbrauc, (pārsvarā) ievēro ceļa zīmes. Tā viņi rīkojas vienmēr, ne tikai šajā ceļa posmā. Rūpējas par savu mašīnu un labi zina remonta izmaksas.
  7. “Kā lai te vispār izbrauc?!” – redzēju arī dažus galīgi apmulsušus vadītājus, kam bedres, aiztaisītā josla un smagā mašīna bija par daudz. Iespējams, ka ne vietējie. Kustība apturēta, kamēr vadītājs apdomājas.

Kur ievietotos es? Starp piesardzīgajiem un apmulsušajiem, jo man ir iemācīts, ka mantas jātaupa, bet braucu reti un trūkst pieredzes.

Bonusiņā gribu vēl piemest pilnīgi jocīgos gājējus un velobraucējus, kas spītīgi pārvietojas pa ielas braucamo daļu tajā pusē, kur noārdīta ietve. Tas nekas, ka otrā pusē ir normāla ietve un veloceliņš. Nosauksim viņus par asu izjūtu cienītājiem, jo stulbeņi būtu pārāk spēcīgi teikts.

Brauciet prātīgi!