Dokumentālās filmas

Nesen izmantoju televīzijas piedāvāto iespēju un noskatījos 3 dokumentālās filmas, par kurām pilnīgi neko nezināju. Dažādi stāsti un katrs savā veidā interesanti.

dokumentālās filmas

“Neredzamā pilsēta” (2014)

Viestura Kairiša režisētā filma par dzīvi Černobiļas Atsvešinājuma zonā izceļas ar savu māksliniecisko noskaņu – daudziem kadriem bez paskaidrojoša teksta, senas leģendas priekšā lasīšanu, aprautām sarunām, mūziku. Leģenda par neredzamo pilsētu Kitežu bija skaista, piedeva stāstam romantisku nerealitātes sajūtu. Filmā vispār teksta un sarunu ir maz, stāsts tiek iznests vizuāli ar krūmājos ieaugušām, pussabrukušām ēkām, ainavu, vietējo iedzīvotāju gaitām. Nekas netiek paskaidrots, vienkārši jābauda. Ļoti patika, ka Kairiša filma neanalizē, nemēģina šokēt vai vispār sniegt kaut kādu savu subjektīvo viedokli.

Tikai pēc filmas noskatīšanās sameklēju internetā informāciju, ka Igors (viņš ir galvenais filmas tēls) nelegāli tur dzīvojis jau 7 gadus. Vienkārši pametis pilsētu, vecākus un atnācis tur dzīvot. Man nedod mieru filmas beigas, urda jautājums, kas notika ar Igoru. Vispār daudz domāju par šo vietu, tiem vecīšiem, kas tur dzīvo, kamēr nomirs, arī par Igoru, kā tas ir dzīvot tādā vietā. Gandrīz aiziet prom no civilizācijas, izdzīvot ar pašu mazumiņu un tas, ko viņš rakstīja par garo un smago ziemu. KĀ viņi tur dzīvo? Zonā dzīvot nedrīkst, tā ir atzīta par aizsargājamu teritoriju, bet zonas pārvaldes iestādes neoficiāli atļāvušas palikt tiem, kuri atteicās evakuēties pēc katastrofas. Vecīši tur ir dzīvojuši pirms Černobiļas katastrofas un nav aizbraukuši. Kā viena sprigana 85 gadus veca kundzīte teica, ka pārdzīvojusi karu, badu, salu un nekas viņu neuztrauc, nekur viņa prom nedosies. Bet kas liek tur apmesties uz dzīvi jauniem cilvēkiem (kuri to nedrīkst darīt)? Vai tās ir alkas pēc miera, cita dzīves ritma, citas realitātes?

“Baiļu robeža” (2014)

Starptautisku atzinību (Lauru zars, Baltais zilonis) guvusī Herca Franka pēdējā filma pārsteidza ar savu taktiskumu, pasniedzot, vismaz Izraēlā, skandalozu stāstu. “Baiļu robeža” stāsta par attiecībām starp Izraēlas nīstāko cietumnieku, Ichāka Rabīna slepkavu, un emigranti no Krievijas, kura šķiras no vīra, lai apprecētu šo vīrieti. Filmas autori šo stāstu filmēja un mēģināja izprast no 1995. līdz 2013. gadam. Hercs Franks un filmas līdzautore Marija Kravčenko centušies notikumus skatīt no privātā līmeņa, vienlaicīgi cienot privātumu un pārāk dziļi nelienot un nepadarot filmu par mīlas stāstu. Ap Rabīna slepkavību un Igala un Larisas attiecībām ir tāds sarežģītu jūtu, reliģisku un politisku uzskatu juceklis, ka diez vai iespējama viena patiesība un vajadzētu atcerēties, ka šī filma ir tikai viens skatu punkts. Daudzi Izraēlā asi nosoda un pauž naida runas Igala iespējai nodibināt ģimeni.

Skatījos un nespēju saprast, kas darās filozofijas zinātņu doktores Larisas galvā. Tiešām var tik traki iemīlēties, lai izšķirtos par tādu puslaulību, izsmieklu un nosodījumu daudzu gadu garumā? Skatoties uz Larisas apgaroto seju, atliek ticēt, ka tā var būt. Tikai daudz vēlāk viņa iedomājusies kā viņas attiecības atsauksies uz bērniem. Ārkārtīgi sarežģīts stāsts. Ļoti viegli nosodīt, krietni grūtāk saprast un pieņemt. Visvairāk uztrauc Igala un Larisas dēla liktenis, viņš Izraēlā visu mūžu staigās ar kauna zīmi pierē, jo tēva grēkus viņam diez vai ļaus aizmirst.

“Pazust Latgalē” (2015)

Pēc Franka filmas biju drusku uz pauzes un vienkārši turpināju skatīties, ko rāda. Tā izrādījās par piedzīvojumu filmu dēvētā “Pazust Latgalē” – traks un jautrs skeitborta, BMX, inline un MTB freestyle profu grupas brauciens ar zilu busiņu pa zilo ezeru zemi divu nedēļu garumā. Režisori Gusts Ošmucnieks, Kaspars Alksnis, Kaspars Kursišs ir arī filmas dalībnieki. Bez viņiem filmā plosās vēl 5 puiši. Filmu bez maksas var noskatīties Vimeo.

Pārgalvīgi un negaidīti interesanti, lai gan par šiem sporta veidiem neinteresējos. Puiši “paņem” ar savu pozitīvo enerģiju un dullumu. Sāpīgi skatīties uz asiņojošām rokām un deguniem, bet acis priecē izdevušies triki. Kad pietiekoši lēkāts pa bordām un rampām, džeki metas trenkāt aitas, pliki ieskrien rudzu laukā un aizgrābti bauda pasakainus saulrietus.

Pēc divām nopietnām filmām šī bija ļoti patīkama izklaide. Dinamiski nofilmēta, pilna ar aizrautīgu enerģiju. Filma lika man pasmaidīt un atcerēties savu simtreiz mierīgāko braucienu pa Latgali. Brīnišķīgas atmiņas.

99, nē, 11 lasītāju problēmas

lasīt

Blogos aizsācies jauns stafešraksts – “Lasītāju problēmu TAG” (aizsāka Diāna, pārķēra Dainis). Nolēmu, ka nekā sarežģīta te nav, šito es arī varu. Zemāk piedāvāju savas atbildes uz 11 lasītāju problēmu jautājumiem.

Patiesībā līdz šim īpaši nebiju piefiksējusi, kādas ir manas kā grāmatu lasītāja problēmas. Pietrūkst laika, pietrūkst vietas plauktos, bet tas arī apmēram viss. Ja iedziļinās, tad jau izlien visādi sīkumi. Piemēram, cik kaitinoši ir, kad kāds iztraucē lasīšanu īpaši aizraujošā vietā.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Par laimi, tajā mūžīgajā un nebeidzamajā sarakstā man nav 2000 grāmatu. Ja es gribētu izlasīt visu Goodreads to read plauktu, tad tās būtu 345 grāmatas. BET tas saraksts ir nebeidzams, konstanti mainīgs un tas cipars patiesībā neko nenozīmē. Izlemju divejādi. 1) pēc sajūtām un vēlmēm – ko tajā brīdī gribu lasīt, 2) pēc steidzamības – cenšos bibliotēkas un izdevniecību blogeru eksemplārus izlasīt pirmām kārtām.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Pēc situācijas. Dažkārt varu sakost zobus un izlasīt līdz galam tāpēc, ka autoram laba valoda/ļoti labs tulkojums. Parasti gan, ja esmu tikusi līdz pusei, tad izlasu arī līdz galam, vai vismaz pārskrienu pāri pa diagonāli saturam. Metu mieru reti un jau krietni ātrāk, apmēram 1/3 grāmatas.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Ha! Esmu speciāli lasījusi pavisam īsus darbus, lai sasniegtu noteiktu smuku ciparu. Parasti gan izaicinājumu sasniedzu jau labu brīdi pirms termiņa beigām.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Situ galvu pret sienu un skaļi bļauju. Ja nopietni, tad dikti priecīga par šo neesmu, bet varu iztikt. Labāk ir, ja visa sērija ir mīkstajos vai cietajos vākos. Man tagad ir Silva Rerum I mīkstajos vākos un Silva Rerum II cietajos vākos, tas drusku kaitina. Tomēr galvenais, lai vāki nav tādi, ka kauns uz tiem skatīties.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Bišku nesaprotu jautājumu. Es parasti spēju saskatīt, kāpēc citi ir sajūsmā par to, kas man nepatīk un otrādi. Ir labi, ka ir dažādi viedokļi, es to respektēju.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Ļoti reti lasu publiskā vietā, reti raudu, bet ja tāds gadījums būtu, laikam pārtrauktu lasīšanu, līdz spēšu to darīt vienatnē un pēc sirds patikas izpuņķoties.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Šajā brīdī atmaksājas rakstīt grāmatu atsauksmes, tāpēc vispirms paskatīšos, ko esmu rakstījusi par grāmatas iepriekšējo daļu. Anotācija+citu atsauksmes Goodreads arī palīdz. Vēl citu blogeru atsauksmes, Vikipēdija. Galu galā, ja man ļoti patika iepriekšējā daļa, varu to arī mazliet pāršķirstīt vai pat pārlasīt.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Visvieglākais tomēr ir tiešā tekstā pateikt, ka grāmatas neaizdodu. Jo es tiešām neaizdodu. Tikai retos gadījumos un tikai īpašiem cilvēkiem. Bet savas visvismīļākās grāmatas nedodu nevienam. Esmu totāls grāmatu pūķis.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Nav tā īsti gadījies. Laikam turpināšu meklēt to grāmatu, kas mani spēs iedvesmot un aizraut. Otrs variants – piespiedīšu sevi izlasīt vienu no 5 iesāktajām.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Izmantošu savas grāmatu blogera priekšrocības, ja man ar konkrēto izdevniecību ir sadarbība. Ja ne, tad visticamāk cerēšu uz bibliotēku, bet, ja būs pārliecība, ka vērts pirkt, kādu grāmatu arī nopirkšu. Ārzemju grāmatas – skatoties pēc iespējām un gribēšanas lieluma.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Gadās, ka ļoti ilgi. Tas ir drausmīgi. Sūtiet palīdzību.

Droši varat pārņemt stafeti un pastāstīt, kas jūs kā lasītāju nomoka.

Marii lasa #17

Par izlasītajām un vēl nelasītajām grāmatām no 23.01.2017. līdz 04.03.2017., un zīmēšanas kursiem. Brīdinu, ka kādu brīdi manam monologam pieslēdzas papagailis. 🙂

 

Kārļa Zariņa “Cirka mākslinieku” jau paspēju pa pusei izlasīt. Pagaidām slēdziens – nasing spešl.

Grāmatu izstāde 2017

Grāmatu izstāde ir daudzu grāmatmīļu gaidītākais pasākums, kurai tiek krāta nauda, taisīti iepirkumu saraksti, meklēta lielākā soma un ērtākie apavi. Varbūt kāds pat ķeras pie fiziskiem vingrinājumiem, jo, ticiet man, kārtīgs grāmatu izstādes apmeklētājs nekāds vārgais nedrīkst būt. Pilna soma/tīkliņi ar grāmatām ir smaga padarīšana. Ja grib visu kārtīgi izstaigāt un izpētīt, Ķīpsalā var paiet vairākas stundas, tātad cilvēkam jābūt arī fiziski sagatavotam daudz staigāt. Vienīgais, kas izstādē paliek vieglāks, ir maciņš.

Pagājušajā gadā mani tā sakārdināja citu lasītāju izstādes guvumu bildes, ka stingri nolēmu šogad braukt pati. Domāts, darīts. Vienu reizi jau izstādē biju, tāpēc apmēram zināju, kā tas būs. Anna pieteicās līdzi un mēs pavadījām brīnišķīgu piektdienu, apmeklējot gan izstādi, gan dažus citus veikalus. Ja jums ir iespēja doties uz izstādi kopā ar citu grāmatmīli, dariet to, jo tā ir simtreiz jautrāk.

Grāmatu izstāde

Jau tradicionāli, izstādē skaisti izliktus var aplūkot “Zelta ābeles” balvas nominantus.

Piektdienā nebija tik daudz cilvēku, pat pie apmeklētākajiem stendiem varēja normāli tikt klāt un visu izpētīt. Bija tādas izdevniecības, par kuru eksistenci līdz šim nezināju, bet es arī no viņu auditorijas esmu gaismas gadu attālumā. Pie “Robert`s Books” piestājām, bet nekas ņemams neatradās. Cilvēki drusku grozījās ap “Neputna” stendu, bet krietni vairāk pie “Mansarda”, kurš izcēlās ar smukiem pārdevējiem. Pensionāri pārsvarā plosījās pie “Lauku avīzes”, jaunāki cilvēki – “Jāņa Rozes” stendā un pie “Zvaigznes ABC”, kas vienmēr ir ļoti apmeklēti tirgotāji. Arī “Dienas Grāmata” izskatījās diezgan apmeklēta un “Mēs. Latvija, XX gadsimts” sērija bija par labām cenām. Pie vizuālā noformējuma ļoti bija piedomājusi “Baiba Books”, tiešām smuki un atšķirīgi. Pamanīju turpat netālu nelielu stendu ar bezmaksas reliģisko literatūru, tā ka var teikt – izstāde visām gaumēm.

Grāmatu izstāde

Jāņa Rozes ārzemju grāmatu paradīze.

Man ļoti patika JR grāmatu piedāvājums angļu valodā un tur laikam ar Annu grozījāmies visilgāk. Pie Zvaigznes, protams, nevarējām palaist garām iespēju nopirkt grāmatas uz svaru. “Silva Rerum II” cietajos vākos sver puskilogramu. Atstāju ar skābu ģīmi kādu kundzīti, jo paspēju pirmā. Esot izstādē, nedrīkst laist garām iespēju izpētīt “LU Akadēmiskā apgāda” stenda grāmatas, ja interesē zinātniskā un akadēmiskā literatūra. Pagrozījos drusku pie “Prometeja” stenda, papļāpāju arī ar dažiem pircējiem. Tagad domāju, kāpēc nenobildēju, cik tur smuki grāmatas izskatās.

Grāmatu izstāde

Krievijas izdevniecību stenda daļa.

Šogad pirmo reizi ar plašu stendu izstādē piedalās vairākas Krievijas izdevniecības. Apskatījos piedāvājumu – daiļliteratūra, vēstures, mākslas un bērnu grāmatas. Pašķirstīju arī jauno Akuņinu, bet neņēmu, jo atkal tajā tizlajā fontā, ko man grūti salasīt, un neradās pārliecība, ka būs tik interesanti, ka vērts pirkt.

Liku nelielas cerības uz grāmatu maiņas punktu, bet neko ņemamu neatradu. Salīdzinot ar iepriekšējo reizi, grāmatas bija plašāk izkārtotas, diezgan daudz bija izdevumi krievu un angļu valodā. No latviešiem izskatījās, ka tikai tas, ko bibliotēkas met ārā.

Grāmatu izstāde

Maiņas punkta “haizivis”.

Izstādē var nopirkt arī puzles, spēles, krāsojamās grāmatas, pastkartes, taro kārtis, tēju, piparkūkas, latgaļu maizi un žāvētu gaļu. Godīgi sakot, tā gaļa smaržoja tik fantastiski labi, ka knapi noturējos, bet soma jau bija pilna ar grāmatām. Pie viena tēju stenda gan mūs “nogrāba” un pēc testa porcijas nopirku matcha tējas pulveri. Mākslinieces Ievas Ekmanes stendā nopirku dažas sirsnīgas pastkartes.

Man bija sataisīts neliels grāmatu saraksts, beigās no tā saraksta nopirku tikai “Jelgava 94”. “Pieci pirksti” tomēr šķita par dārgu, nezinot, cik ļoti man tā grāmata patiks, bet pārējās nemanīju. Domāju, ka būs arī kas no rakstāmlietām, bet nekā, tikai drusku, drusku bērniem. Skiču kladi tomēr dabūju, bet ne izstādē.

Grāmatu izstādes guvums

Ārkārtīgi nopriecājos par Švalbes jauno grāmatu “Books for Living”, ko grasījos sūtīt no BD. Vatersas “The Paying Guests” JR lēto grāmatu kastēs atradu pa 1 eiro, bija jāņem. Dikti nopriecājos arī par Simsones “Iztēles ģeogrāfiju”, ko vispār necerēju nopirkt, bet atradās LU stendā pa 3 eiro.

Esmu ļoti, ļoti apmierināta gan ar pirkumiem, gan “Burvju karaļa” eksemplāru, gan vispār ar vakardienu kopumā. Mums gāja jautri. Domāju, ka laicīgi jāatliek nauda nākamajai izstādei un jābrauc atkal.

Marii lasa #16

Šis ir Kursīšu bibliotēkas Lasītāju klubam veltīts jautājumu un atbilžu video: kāpēc lasu, ko lasu, kāpēc rakstu blogu un kādas nesen iznākušas grāmatas iesaku.

Lai aizraujoša lasīšana un interesantas sarunas!