2018. gada kopsavilkums un mazliet plāns 2019. gadam

Gads sanāca pilnīgi ne tāds, kā sākumā plānots. Izlasīju vien 30 grāmatas. Vairāk lasīju dzeju un grāmatas par mākslu. 7 grāmatas novērtēju ar 5 zvaigznēm, tikpat daudz novērtēju ar 2 zvaigznēm, pārējais pa vidu. Lappušu skaita ziņā pavisam švaki – vien 7526 lappuses, kas liecina, ka pārsvarā visas grāmatas bija plānas. Biezākā lasītā grāmata bija Li Bardugo “Blēžu karaļvalsts” ar 543 lpp..

Kad lasīts maz, nav ilgi jādomā par topa sastādīšanu, tāpēc ķeros uzreiz vērsim pie ragiem.

grāmatas, ko lasīt

Labākās, atmiņā palikušās izlasītās grāmatas 2018. gadā

Dzeja

Māris Salējs “Kā pirms pērkona”

Iveta Ratinīka “tikko & tikai”

Daiļliteratūra

Levs Grosmans “Burvja zeme”

Māksla

Maikls Bērds “Stāsti par mākslas vēsturi”

Sūzena Vudforda “Kā aplūkot mākslas darbus”

***

Gribu atzīmēt arī “Džonatanu Streindžu un Misteru Norelu” – vienkārši brīnišķīgs un apburošs romāns, kuru izlasīju apmēram līdz pusei un turpināšu, kad tikšu pie sava eksemplāra, jo šī grāmata ir ķieģelis un man apnika bibliotēkā pagarināt termiņu.

Patika detektīvsērija par Besu Kravfordu, izlasīju 4 romānus, domāju turpināt.

2019. gads

Ar piesardzību raugos 2019. gadā, lai gan ir parādījusies lielāka vēlme lasīt. Nospraudu sev gada mērķi – 24 grāmatas. Izlasīšu vismaz daļu no tā, kas iekrājies plauktos un izdevniecību sadots. Turpināšu lasīt dzeju un mākslas grāmatas. Gribu izlasīt arī dažas dāvanas. Un te nu mēs nonākam pie —

Mīļie, jūs esat lieliski! Sirsnīgs paldies par dāvanām! Man, protams, stāv daudzas nelasītas iedāvinātās grāmatas no iepriekšējiem gadiem, bet ļoti priecājos par:

Steven Novella “The Skeptics’ Guide to the Universe: How to Know What’s Really Real in a World Increasingly Full of Fake” no Asmodeus

Žana Pola Didjēlorāna “Lasītājs vilcienā 6.27” no Fleža

Ērikas Romanes “Mēs abi” no Doronikes

Ingas Gailes “Migla” no Lasītājas

Kate Manning “My Notorious Life” no Sibillas

***

Vēl ir palikusi kaudze ar neuzrakstītām atsauksmēm. Tās tad nākamajā gadā. Būs arī beidzot raksti par maniem mākslinieciskajiem centieniem.

Sev un jums 2019. gadā novēlu gribēšanu lasīt un gribēšanu rakstīt (tiem, kas arī raksta).

Advertisements

Par Ziemassvētkiem

egle

Novembrī parasti šķiet, ka vēl ir tik daudz laika. Tad attopies dienu pirms Ziemassvētkiem, gādājot pēdējo dāvanu. Pēc tam, – kad atkal jāiet uz darbu. Pa vidu ir gan steiga, gan nogurums, gan priecīgs satraukums, pīrāgu cepšana un dāvanu saiņošana. Beigās laiskošanās ar grāmatu rokās, kad svētki nosvinēti un iestājies miers.

Ziemassvētkus vajadzētu kādu nedēļu, lai var paspēt visus apciemot un visu ko apdarīt. Man vienmēr pietrūkst laika Ziemassvētkiem. Gribētos tā nesteidzīgi. Izgreznot māju, pagatavot ēdienus, sagādāt pārdomātas vai paštaisītas dāvanas, saaicināt mīļos, visiem kopā pasēdēt.

Divas reizes cepu pīrādziņus un abas reizes pati apēdu tikai dažus, jo parējie pazuda citos vēderos kā nebijuši. Visi savācāmies pie mammas un vienā brīdī attapāmies salīduši mazajā virtuvītē jautri tērzējam. Bija tik silti un labi. Vai tad vairāk ko svētkos vajag? Nevajag. Ja nu vienīgi sniegu un tas mums šoreiz bija. Viss tik balts un skaists.

Citus gadus esmu centusies lasīt un skatīties grāmatas un filmas par Ziemassvētku tēmu, bet šogad tas izpalika. Īsti nejutu vajadzību. Taupu “Love Actually” 31. decembrim vai 1. janvārim pie šampanieša glāzes.

Atvainojos, ka izpaliek virtuālā apdāvināšanās. Tik maz lasīts, ka nav ko dāvināt. Ceru, ka jums zem eglītes bija nolikta kāda īsta grāmata. Ceru, ka jums bija brīnišķīgi Ziemassvētki un jūs tos pavadījāt tieši tā kā vēlējāties!

 

Blogam – 12

brinumsvece

Manam blogam jau 12 gadi. Vai nav skaisti?!

Šis gads blogā bijis ļoti kluss, jo ir prioritīgākas prioritātes, tomēr manu sirsniņu ļoti silda fakts, ka lasāt manis rakstīto, komentējat un iesakāt citiem, kad lūdz ieteikt grāmatu blogus. PALDIES!

13. gadā lielāku rakstīšanas aktivitāti nesolu, bet viss var mainīties. Būs grāmatu atsauksmes un būs par mākslu (daži melnraksti jau uzrakstīti).

Uz tikšanos šeit un dzīvē!

Kā atgūt sevi?

Atvaļinājums man beidzot ļāva apsēsties un padomāt par sevi un dzīvi. Teikšu godīgi, ka kāda smaga saruna man atvēra acis un lika pamosties. Strādājot, apdarot ikdienas sīkumus, lasot, klīstot internetā nebiju pamanījusi, ka esmu pazaudējusies, ka es eksistēju, nevis dzīvoju. Ka esmu kļuvusi čīkstoša, nepārliecināta, bailīga, vāja, nogurusi un pasīva. Izplūdusi (drīz arī fiziski) miesa uz dīvāna. Augusta sākums bija pagrieziens atpakaļ pie sevis.

Kāpēc reizēm ir tik grūts šis mazais solis starp “domāt darīt” un “darīt”? Nav jau tā, ka man visu laiku šķita, ka viss ir lieliski. Nē. Ilgu laiku taisījos un nevarēju sataisīties kaut ko darīt. Man vajadzēja morālu spērienu pa pakaļu, lai sāktu kustēties, jo viss ir tik ērti, kāpēc kaut ko patiešām mainīt? Kas vienam ir pašsaprotami, tas citam nāk grūti – to vienmēr cenšos atcerēties.

Lai šis personīgi atklātākais ieraksts kalpo man par atgādinājumu un kompasu brīžos, kad atkal sāku sašļukt. No tā ārkārtīgi baidos. Pēc atvaļinājuma gāju atpakaļ uz darbu un baidījos sevi atkal pazaudēt. Atvaļinājumā man bija daudz laika sev, strādājot tā ir krietni mazāk un viegli ieslīgt ērtā rutīnā un slinkumā.

Stokholma 2018. gada jūlijs

2018. gada jūlijs, pie Zviedrijas krastiem. 

Kā atgūt sevi?

Pašā sākumā savā labā izdarīju vienu lietu: uztaisīju analīzes (rezultāts – viss ideāli). Tad apsēdos, apdomāju mērķus un līdzekļus kā šos mērķus sasniegt. Pēc tam ķēros pie sevis un dzīves mainīšanas.

Sports un ēšana

Agrāk periodiski esmu gājusi uz trenažieru zāli, skrējusi, bet tam nekad nav bijusi tāda īsta, dziļa vajadzība. Ēdusi vienmēr esmu visu un tikai pēdējos gadus ēšanas paradumi sāk atstāt vizuālu iespaidu uz manu ķermeni. Kā saka, vecums nenāk viens. Bet var taču nopirkt platāku kleitu (tās maisveidīgās tagad modē) vai krekliņu un viss čikiniekā. Vai ne? Man nav raksturīga emocionālā ēšana, tomēr nākas atzīt, ka ēdu stipri par daudz.

7. augustā sāku vingrot. Lejuplādēju Female Fitness aplikāciju, paņēmu rīta iesildīšanās vingrojumu kompleksu un…. sajutos izcili tizla. Vingrojot mājās ir viens liels labums – neviens neredz cik nevarīga esi. Nepadevos, turpināju un pēc pāris dienām sapratu, ka jūtos krietni labāk. Fiziski vēl diezgan vāja, bet emocionāli krietni labāk. Tas bija pamatīgs šoks.

Tagad katru dienu (protams, gadās izņēmumi) pildu vingrojumu kompleksu visam ķermenim. Ar burpies joprojām iet smagi, bet plank jau varu izturēt minūti diezgan mierīgi. Pāris reizes nedēļā skrienu, pa druskai palielinot distanci. Vakar pirmo reizi izmēģināju jogas aplikāciju Down Dog. Pāragri spriest par labumu, bet gribu iekombinēt savā sportošanā jogu lokanībai un izturībai. Sākums būs grūts, to sapratu pēc pirmajām 2 ievadreizēm.

Paralēli vingrošanai beidzu rīt. Jā, tik vienkārši. Ja man ir jāmokās, lai izpildītu dažus vingrojumus, tad es savus gliemeža ātruma panākumus netaisos sabotēt ar bulciņām un tamlīdzīgi. Nav tā, ka tagad ēdu tikai pareizi un veselīgi, bet domāju līdzi, ko ēdu, un izvēlos veselīgākus variantus vai vienkārši ēdu tikai pusporciju. Pirmo nedēļu pēc atvaļinājuma ņēmu uz darbu līdzi sagrieztu ķirbi un ābolu, lai roka nestiepjas pēc saldumiem. Ēdienreizēs vairāk dārzeņu, mazāk visa pārējā. Vairāk plānoju, gatavoju uz priekšu, lai nesanāk “norauties” darba dienu vakaros. Tādas vienkāršas, vispārzināmas patiesības, kas srādā.

Beidzot spēju sev pamatot, kāpēc man vajag sportot, izjūtu iekšēju nepieciešamību to darīt un tas visu maina. Vairs neprasās saldumi, ir vairāk enerģijas, jūtos pārliecinātāka par sevi un apmierinātāka. Divu nedēļu laikā nometu 1 kg, bet mans mērķis ir tvirts augums un laba pašsajūta, nevis kilogramu skaits. Esmu ceļā uz to un rezultāti ir acīmredzami.

Laiks sev vs laiks citiem

Ar šo man ir reāla cīņa. Tik daudz ko gribas izdarīt, vai neko nedarīt, un kā introvertam man ir labi vienatnē, bet esmu sapratusi, ka jākāpj laukā no savas komforta zonas, jāiet laukā no mājas, jākomunicē ar draugiem un radiem. Vienu nedēļas nogali pavadīju pie mammas, mēs daudz runājām un tas patiesībā bija brīnišķīgi. Māja palika nesatīrīta, grāmatas nelasītas, zīmējumi neuzzīmēti, bet laiks ar viņu izrādījās par visu vērtīgāks.

Ar draugiem iet grūtāk, es laikam nemāku draudzēties, bet es cenšos. Tomēr visvissvarīgākais ir atklāti runāt un daudz runāt par pilnīgi visu ar sev vistuvāko cilvēku. Tiešām. Es atkal un atkal pārliecinos, ka daudzas problēmas rodas no nesarunāšanās. “Ko ēdīsi vakariņās?” neskaitās. Kopā jādara lietas, jāmuļķojas un jādala bēdas. Izrunāšanās ļauj justies labāk, tikšanās ar citiem, palīdzēšana bagātina dzīvi.

Iztaujāju mammu un beidzot sāku veidot dzimtas koku, kas pārsteidzošā kārtā lika man justies dzīvai. Tas ir fokuss prom no sevis un komunicēšana ar radiem ārpus ikdienišķā. Nevarēju iedomāties, ka urķēšanās pagātnē man nāks par labu.

Darbs, dzīvesvieta

Man pietrūkst drosmes lekt nezināmajā.

Pašreizējais darbs man patīk un vienlaicīgi ir apnicis. Dažādu apstākļu dēļ tas bieži mani iedzen stresā. Domāju, ka būtu laiks to mainīt, bet viss ir tik ierasti un ērti, viss zināms, ir savi plusi. Vienlaicīgi arī bailes, vai būšu pietiekoši laba kur citur. Latviskais pieticīgums spiež pie zemes. Ja es zinātu, ka ar zīmēšanu mēnesī nopelnīšu vismaz tikpat cik pašlaik, aizietu neatskatīdamās. Zīmēt, gleznot ir tas, ko es gribētu darīt.

Arī dzīvesvieta ir labu labā, tomēr, ja neko nemainīt, nekas arī nemainīsies, bet jūtu, ka pārmaiņas ir vajadzīgas. Nevaru saprast, vai iesakņoties ir labi? Vai lielas pārmaiņas sniegs cerēto gandarījumu? Tāpēc sāku ar mazumiņu: izmest vecās vai nevajadzīgās mantas, uzrakstīt CV……

Grāmatas, māksla

Sapratu, ka lasu tik maz un pārāk maz zīmēju, jo galvā ir pamatīga putra. Visu laiku bija šī neapmierinātība ar sevi, ar apstākļiem, sajūta, ka kaut kas jādara, bet nespēju saņemties. Pamazām haoss sakārtosies un atsākšu lasīt.

Atvaļinājuma laikā man pasūtīja gleznu. Tas bija negaidīts pārsteigums un pamatīgs grūdiens manai pašapziņai. Ļoti vērtīgu padomu sniedza Austra (paldies Tev!) un man pamazām top plāns. Varbūt tas nebūs veiksmīgs, bet krietni muļķīgāk būtu neko nedarīt.

Apsveru iespēju rudenī iet uz gleznošanas kursiem.

***

Grūti aprakstīt visus mikro solīšus, ko savā labā veicu. Tāpat ir pārāk personīgas lietas, lai šeit aprakstītu. Ne katra diena ir viegla un iedvesmojoša. Vienmēr kaut kam nepietiek laika, bet es pamazām sakārtoju sevi un sakārtoju dzīvi. Atliek vien atrast to drosmes aku, no kuras agrāk tik viegli varēju pasmelt.

Atvainojos tiem, kas šeit nāk lasīt par grāmatām. Grāmatplauks ir apputējis, bet paldies, ka šeit ielūkojaties un atstājat kādu ziņu. Tas man daudz nozīmē.

Ko es pašlaik lasu

Precīzāk gan būtu “ko es pašlaik varētu lasīt”, jo vairāk uz grāmatām skatos, nekā tās lasu. Dažas man stāv pie gultas, ik pa laikam notraušu putekļus. Nevarētu teikt, ka vispār nav laika lasīt, bet ir tāds stāvoklis, ka vienkārši domas klīst kur citur. Uzrakstīšu arī par to, bet tagad par tām grāmatām, kuras esmu iesākusi lasīt. Varbūt atcerēšanās arī pamudinās atsākt lasīšanu. Goodreads rāda, ka pašlaik man ir iesāktas 8 grāmatas. Tā vēl nekad ar mani nebija gadījies.

pašlaik lasu, ko lasīt  pašlaik lasu, ko lasīt

Pašlaik visaktīvāk lasu Valentīnas Nazarovas kriminālromānu “Slepenā dziesma”: meitene meklē savu pazudušo māsu un par visu piedzīvoto raksta tai māsai Facebook Messenger. Gaidu to aizraujošo brīdi, kad zem viņas nosūtītās ziņas parādīsies “ziņa ir izlasīta”. Protams, nezinu, vai tāds brīdis pienāks, bet, ja romānu rakstītu es, tad uztaisītu šādu sižeta pavērsienu. Lasās raiti, vietām naivi, vietām sižets izkārtojas pārāk ērti, bet gribas zināt kā viss beigsies.

Lēnām lasu Maikla Bērda “Stāsti par mākslas vēsturi”. Ļoti patīk gan teksts, gan ilustrācijas. It kā vienkārši stāsti, bet izglītojoši un veidojas laba kopaina par to kā vizuālā māksla attīstījusies no alu zīmējumiem līdz mūsdienām.

Šausmīgi patīk Susannas Klārkas “Džonatans Streindžs un Misters Norels”, bet lasu jau mēnešiem ilgi un visu laiku ar atvainošanos pagarinu bibliotēkā termiņu. Neticami reālistisks teksts par Anglijas burvjiem ar fantastiskām zemsvītras piezīmēm.

Arī Antona Čehova “Sakhalin Island” ir ļoti interesanta grāmata. Čehovs vispār raksta labi, ir ļoti vērīgs un interesants stāstnieks. Apbrīnojama uzņēmība pa drausmīgiem Sibīrijas ceļiem doties tik tālu uz Austrumiem. Ar šo grāmatu nekāda steiga, jo tā ir mana.

Gregorija Deivida Robertsa “Šāntarāms” pagaidām stāv pusklausīts, jo vasara mums beidzot ir īsta vasara un tad jau zeķes neadās. Arī neko lielāku nezīmēju vai negleznoju, kas man ļautu klausīties audiogrāmatu. Vispār romāns man patīk, ļoti kolorīti aprakstīta Indija un indieši.

Ada Palmer “Too Like the Lightning” ir uz pilnīgas pauzes jau ilgi. Pusi izlasīju ar lielu aizrautību: neparasta pasaule, interesanti tēli, grūti atkožama intriga.

Karl Ove Knausgard “My Struggle: Book One” tieši tāpat jau ilgi ir uz pauzes. Pārgāja lēno un pamatīgo autobiogrāfiju noskaņojums.

Vai es kādreiz vispār izlasīšu George R.R. Martin apjomīgo sāgu? “A Clash of Kings” mani gaida jau ļoti sen. Zinu, ka traucē manā īpašumā esošā izdevuma sīkā druka, toties grāmata nav smaga un krietni samazinās traumu risks. Kā sāku lasīt tā “jā, mega aizraujoši”. Kā nolieku malā, tā nevaru atsākt.

Vēl man ļoti vajadzētu izlasīt un uzrakstīt par Sūzenas Vudfordas “Kā aplūkot mākslas darbus”. Braucienā uz Stokholmu drusku iesāku lasīt un sapratu, ka šī būs interesanta un vērtīga lasāmviela. Vēl – Santas Montefjores “Mīlas un kara dziesmas” un “Deverilu pils meitas”. Gribējās kaut ko vēsturiski romantisku, bet tā kā pašlaik ar lasīšanu iet švaki, tad Montefjore skumji stāv plauktā. Man žēl, ka izdevniecībai tik ilgi jāgaida, kamēr saņemšos izlasīt šos romānus.

Tas tad viss. Šī ir pēdējā atvaļinājuma diena un mans skaistais plāns “nu tik lasīšu” ir skaisti izkūpējis gaisā.