Vēl mazliet….

Ir pagājis pusotrs mēnesis kopš pēdējās atsauksmes, tāpēc tāda īsa ziņa – nesatraucieties, esmu dzīva. Vēl mazliet un būšu atpakaļ pie grāmatām, bloga un visa pārējā, ko var darīt brīvajā laikā. Iedomājieties, ka bildē ir mana istaba ar izlasīto (gaida atsauksmju rakstīšanu) un vēl lasāmo grāmatu kaudzēm. Nav ļoti tālu no patiesības.

Varbūt jums ir radies jautājums “bet ko viņa dara, ja nav laika lasīt un rakstīt?”. Kopš nolēmu radikāli mainīt profesiju, lielākā daļa mana brīvā laika paiet mācībās. Drīz pēdējie eksāmeni. Ļoti lepojos ar sevi.

Uz tikšanos.

Par 2021. gadu

Mīļie lasītāji, esmu dzīva. Vienkārši dzīvē notiek tik daudz, ka līdz garākam rakstīšanas formātam netieku. Pilna laika darbs plus intensīvas universitātes studijas nav tā veselīgākā kombinācija. 2021. gads, vai tas biji tu, kas pazibēja gar acīm?

Parunāsim labāk par grāmatām. Par spīti apstākļiem, jūtos atguvusi lasītprieku. Lēnā tempā paspēju pagājušajā gadā izlasīt 26 grāmatas, 8160 lapas. Nav liels cipars, bet pašreizējos apstākļos ar to lepojos. Ļāvos kaprīzēm un mirkļa noskaņojumam lasīt tikai to, ko tajā brīdī sirds prasa. Šis arī bija gads, kad sāku pa kādai grāmatai atkal pirkt un nopirkto arī izlasīt, kas ir diezgan pārsteidzoši.

Gadu iesāku ar vairākām audiogrāmatām, kas atkal ir pārsteidzoši, jo parasti turos pie lasāma nevis klausāma teksta. Starp noklausītajām grāmatām pieminēšanas vērta ir Metjū Makonahija “Greenlights”, ko rudenī izdeva arī pie mums. Paša Metjū lasījumā tā bija brīnišķīga izklaide un mazliet arī raisīja pārdomas, cik daudz ir iespējams ar mērķtiecību un ticību sev.

Starp drukātajiem darbiem noteikti jāpiemin Džo Aberkrombija “Pirmā likuma” triloģijas noslēdzošā daļa “Karaļu pēdējais arguments”. Pilnīga sajūsma, ko tur gari izteikties. Aberkrombijs man tagad ir starp autoriem, kuri noteikti jālasa. Savādāks, bet intelektuāli aizraujošs bija Klēras Nortas “The First Fifteen Lives of Harry August” (ir arī latviski) par atkārtotām dzīvēm. Manu grāmatmīļa sirdi ļoti sasildīja “Books for Living”, kurā Vils Švalbe dalās pārdomās par grāmatām, kas iespaidojušas vai palīdzējušas tikt galā kādos dzīves brīžos.

Kārtējais pārsteidzošais pavērsiens: izlasīju vairākus dāmu romānus. Sagribējās tādu pavieglāku literatūru, kas lieliski atpūtināja smadzenes. Neviens romāns nebija tik izcils, lai tagad to pieminētu. Toties pieminu un iesaku divas psiholoģijas grāmatas: Lorijas Gotlības “Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?” (domāju, daudzi šo ir lasījuši) un Gwendoline Smith “The Book of Overthinking”. Šo otro iesaku tiem, kuri vienmēr raizējas par daudz, maļ uz riņķi vienas un tās pašas neveselīgās domas.

Starp 26 grāmatām bija arī 3 latviešu darbi. Interesanta pieredze, bet sajūsmā krēslu laužu tikai par Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”. Ļoti priecājos, ka noticēju citu sajūsmai un šo grāmatu nopirku. Vienkārši brīnišķīgs stāsts, beidzot kaut kas svaigs un patiess.

Pašās beigās jāpiemin Mišelas Obamas “Izaugt”, ko lasīju ilgi, bet ar prieku. Šis bija interesants ieskats ASV politikā. Mišela kā personība ļoti iedvesmoja.

Ar šo noslēdzu atskatīšanos uz 2021. gadu. Visdrīzāk tieši tikpat impulsīvi turpināšu lasīt arī šogad. Uz galda jau gaida krietna kaudzīte ar grāmatām. Mēģināšu arī dažas atsauksmes uzrakstīt, bet ja te atkal ilgi klusums, tad nebrīnieties – tas ir normāli, jo man priekšā otrais mācību semestris. Viss, čau!

Uz neredzēšanos, 2020., sveiks, 2021. gad!

Neiespējami garais un vienlaikus pārsteidzoši īsais gads ir beidzies tik strauji, ka es jau tradicionāli visu kavēju. Nokavēju bloga dzimšanas dienu – novembra beigās palika 14 gadi, nokavēju Ziemassvētkus, ceru nenokavēt nākamo vasaru.

Par spīti visam, 2020. gads bija labs. Man tikai drusku žēl, ka nebija laika lasīt tad, kad lasītprieks atgriezās. Maksimāli daudz biju dabā, turpināju attīstīt savu mazo biznesu, drusku zīmēt un ļoti daudz mācīties, kas gada beigās vainagojās ar panākumiem. Bet nu pie grāmatām.

2020. gads grāmatās

Pandēmija mani vēl vairāk izsita no spējas lasīt. Domas tik sajukušas, prāts noguris un ilgu laiku nespēju koncentrēties uz lasīšanu, lai gan zinu, kas tas man nāk par labu. Par grāmatu nelasīšanu sanāca parunāties “Piedzīvot lappuses” podkāstā un šis raksts “Its Okay If You Didn`t Read This Year”, manuprāt, ļoti labi apraksta daudzu lasītāju pagājušā gada sajūtas. Ir arī pozitīvais – runāšana par grāmatām atgrieza vēlmi tās lasīt un rudenī iesaistījos grāmatu klubā, ko varu vien pateicoties tam, ka tikšanās tagad notiek virtuāli.

Kopumā izlasīju 18 grāmatas, 4563 lapas. Pārsvarā tās nebija biezas grāmatas un gadu nobeidzu ar tik simbolisko, bet ļoti mazo Paolo Džordāno “Sērgas laikā”. Kad lasīts tik maz, visas grāmatas skaisti satilpst vienā bildē.

Katra rūpīgi izvēlēta, tāpēc arī katru varu ieteikt lasīšanai attiecīgajam interesentu lokam. Izlasīju 5 ar mākslu saistītas grāmatas, 1 dzejas krājumu un vairākus fantastikas un fantāzijas žanra darbus. No lasītā visvairāk sirsniņā iekrita:

• Vienpadsmitā stacija – pandēmijas tēmas dēļ nespēju šo romānu aizmirst
• Botanicum – ļoti skaisti un tēma man interesējošā
• Pilsēta sapņo – pozitīvi, sapņaini un savādā veidā mierpilni, lai gan sākumā šķita, ka nesadraudzēsimies

Tomēr, kā jau rakstīju, slavēt varu visas izlasītās. Piemēram, Aberkrombija triloģijas turpinājums ir superīgs, “Kāpēc mēs guļam” ir saturiski ļoti vērtīga, mākslas grāmatas tāpat, “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” pārsteidzoša un melna. Tā varētu turpināt par katru.

Ko 2021. gadā?

Turpināšu lasīt, protams. Uzliku sev mērķi 24 grāmatas gadā, 2 grāmatas mēnesī, bet tad jau redzēsim kā ies. Neizlasīto grāmatu kalns mājās kļuvis draudīgs un ceru to mazliet samazināt. Esmu jums parādā daudzas atsauksmes, pamazām tās sarakstīšu.

Paldies, ka te nākat, lasāt un komentējat šeit vai uzrakstāt man kādā sociālajā tīklā. Lai jums laba veselība un labs lasāmgads! Uz tikšanos!