Atskats uz 2017. gadu un plāni 2018.

Pirmās atmiņas par 2017. gadu ir tādas, ka tas bija stipri besīgs gads, tomēr notika arī kas ārkārtīgi pozitīvs – sāku zīmēt un gleznot. Šis bija arī pārdomu un sevis izzināšanas gads, mani mocīja pretrunas un varbūt tāpēc arī daudz kas no izvēlētās lasāmvielas neaizķēra un pat kaitināja.

2017

2017. gadā izlasīju 54 grāmatas, 15 977 lapas. Biezākā grāmata 568 lapas un tas nozīmē, ka nevienu patiesi biezu grāmatu neizlasīju. Vidējais vērtējums diezgan švaks – 3,3 zvaigznes. Tik slikti vēl nav bijis. Nav pat speciāli jāatlasa un jāapsver, kuras grāmatas iekļaut labāko topā, jo 5 zvaigznes ieliku tikai 7 grāmatām. Kopā ar divām, kam ieliku drusku mazāk, bet kuras mani aizķēra un palika atmiņā, sanāk pieticīgs 2017. gada tops.

Labākās lasītās grāmatas 2017. gadā manā vērtējumā:

Gads sākās ar dažām labām un aizraujošām grāmatām, gada vidū lasīšana uzdzina tādu apnikumu, ka metos pie romantiskās literatūras, tad nāca R.I.P. un iepazinos ar manu jauno literāro mīlu – Kormorānu Straiku. Ļoti labs sanāca arī novembris, kad cītīgi lasīju latviešu literatūru. Vispār samērā daudz sanāca lasīt dzeju – kopumā 6 dzejas krājumus. No tiem man vislabāk patika Jura Kronberga dzeja. Paguvu arī izlasīt vairākas Ziemassvētku dāvanas, bet ne tik daudz, cik gribēju.

Ko iesākt ar 2018. gadu?

Nospraudu sev atkal mērķi – 50 grāmatas. Tas ir optimāls skaitlis, lai es varētu darīt arī kaut ko citu. Mani gaida kaudze ar grāmatām, kuras gribēju izlasīt 2017. gadā, bet to neizdarīju. Protams, gribu izlasīt daudzas jūsu dāvanas. Vēl man ir doma pārlasīt vairākas iemīļotas grāmatas: “Zilo pili”, “Mitago mežu”, “Grāfu Monte Kristo”, varbūt vēl kādu. Rudenī jau tradicionāli būs R.I.P. un #LasiLatviešus.

Pat ja es šogad neko nelasītu, man tāpat būtu par ko rakstīt, jo daudzas atsauksmes palikušas neuzrakstītas.

Vispār es ļoti gribu lasīt tikai to, ko ļoti gribu lasīt. 🙂 Varbūt 2018. gads būs tas gads, kad beidzot iemācīšos nolikt malā grāmatu, kas mani neaizrauj pēc 50 – 100 lpp.

Novēlu jums literāriem piedzīvojumiem bagātu 2018. gadu!

Advertisements

Virtuālās dāvanas 2017. gada Ziemassvētkos

IMG_20171216_145356

Mīļie draugi!

Vispirms – priecīgus Ziemassvētkus! Ceru, ka nepārēdāties. Tagad pie dāvanām! Jūs jau zināt, cik ļoti man patīk tradicionālā grāmatu blogeru apdāvināšanās.

Spīgana jau lasa to, ko gribēju viņai uzdāvināt – Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēka”. Pēc sajūsminātajiem komentāriem saprotu, ka šī dāvana būtu pašā laikā. Uzskatīsim, ka Spī izmanotojusi savas raganas spējas un priekšlaicīgi ieskatījusies manā prātā.

Tā kā Uldis jeb Baltais Runcis atzinās, ka viņš šeit klusām ieskatās, ceru, ka pamanīsi savu dāvanu – Ulda Ģērmaņa “Zili stikli, zaļi ledi”. Tev kā vēsturniekam varētu būt interesanti.

Ar Doroniki šogad visvieglāk. Lai Tevi iepriecina Robert Galbraith “Career of Evil”. Visi saka, ka trešā daļa esot labāka par pirmajām divām. Ja esi jau paspējusi šo grāmatu uzsākt, tad bonusā vēl viena dāvana – seriāls “Strike”.

Andai patīk ģimenes sāgas un dziļi psiholoģiski portreti. Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartets” gan nav ģimenes sāga, tomēr Darela savītais stāsts ir savdabīgs pētījums cilvēku kaislībās. Man personīgi otrā grāmata patika labāk kā pirmā, jo pa vietām sāka nostāties daži fakti un notikumi atklājās jaunā gaismā.

Sibillai nevaru izlemt starp divām grāmatām: Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas” vai Ineses Zanderes “Kuģa žurnāls”. Pārskrienot blogam un Goodreads šķita, ka neesi lasījusi ne vienu, ne otru, bet varbūt kļūdos, tāpēc ņem abas vai izvēlies to, kura vairāk patīk.

Dainim varētu patikt jauniešu blēžu romāns: Cristin Terrill “Here Lies Daniel Tate”. Iespējams, ka galvenais varonis smuki izčakarēs lasītāja smadzenes. Vēl neesmu pabeigusi lasīt, tāpēc 100% apgalvot nevaru, bet ir aizraujoši.

Tik labi, ka virtuālās dāvanas nav ierobežotas skaitā, tāpēc Andrim un Intam tiks katram pa Ada Palmer “Too Like the Lightning” eksemplāram. Izskatās, ka šo neesat lasījuši un tā ir īsta veiksme man kā dāvanu gādātājai. Pati grāmatu pagaidām izlasīju līdz pusei, ne velna nesaprotu, kas tur notiek, bet pasaule solās būt laba un, ja iepatiksies, ir turpinājumi.

Austrai un Santai dāvinu tumšu un arī drusku feministisku pasaku pārstāstu krājumu, kas jūs varētu iepriecināt: Angela Carter “The Bloody Chamber and Other Stories”.

Nezinu, vai Anna paspēja bibliotēkā paņemt, bet dāvinu Kristas Annas Belševicas “Medījot dzīvi”. Spilgta, drusku dusmīga dzejas debija.

Lasītājai un Fledim – Pāvela Sanajeva “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes”. Par šo ir ļoti labas atsauksmes un var lasīt arī krieviski. Iespējams, ka šauju garām, bet varbūt jums šī grāmata patiks.

Visiem sarūpēt dāvanas man neizdevās, piedodiet. Šogad sanācis maz lasīt tādas grāmatas, par kurām gribas teikt wow!, tomēr ir tādas, kuras man līdz galam neuzrunāja, bet varētu ļoti patikt īstajam lasītājam. Novēlu katram 2018. gadā atrast vismaz 3 grāmatas, par kurām sajūsmā gribas iesaukties “jā, ir īstā!”.

Lielā Burvība. Elizabete Gilberta

elizabete gilbertaZvaigzne ABC 2017. gads, 304 lpp.

Domāju, daudziem Elizabetes Gilbertas vārds saistās ar “Ēd, lūdzies, mīli”, kas kādai daļai izrādījās īstā grāmata īstajā brīdī. Man tāda ir viņas jaunākā latviski tulkotā “Lielā Burvība”, kas cilvēkam bez akadēmiskas izglītības kādā radošā jomā atsien rokas un iedrošina darboties.

Gilberta caur savu pieredzi, ko veido viņas nepiekāpīgā vēlme būt rakstniecei, sniedz padomus un dalās atklāsmēs par to, kas ir radošums, kā tam ļauties, kur smelties drosmi un kāpēc katram ir tiesības būt radošam. Īsumā – ja gribi rakstīt, raksti, ja gribi gleznot, glezno, ja gribi veidot māla sniegpārsliņas, veido māla sniegpārsliņas un nedomā daudz, ko par to saka citi. Kādam vienmēr būs, ko teikt, kāds vienmēr gribēs nosodīt. Ļauties radošām izpausmēm nozīmē dzīvot laimīgāku, apmierinātāku dzīvi. Viņa uzsver, ka akadēmiskās zināšanas, protams, ir labi, bet to neesamība nekādā gadījumā nav šķērslis, ja kaut ko vēlies darīt. Svarīga ir prakse un aizrautība. Nekad arī nav par vēlu.

Šīs grāmatas padomus uztveru tik personīgi, jo jau gandrīz gadu ļaujos savai vēlmei zīmēt. Pie daļas no Gilbertas atziņām jau biju pati nonākusi, tomēr vienmēr ir patīkami atrast kādu, kurš domā līdzīgi. Otra daļa man bija kā draudzīgs uzsitiens uz pleca, labvēlīgs galvas mājiens: “jā, ej un dari”.  Grāmatā atzīmēju daudzas vietas un tās pārlasīšu šaubu brīžos.

Man nav sanācis autori iepazīt citos viņas tekstos, bet šajā viņai patīk lietot skaļus vārdus un reizēm balansēt uz bērnišķīgas mistikas robežas, bet viņai tāda domāšana palīdz, lasītājam atliek vien pieņemt vai pieciest. Manā prātā latviskoti uzmundrinoši pašpalīdzības teksti dažkārt skan samāksloti, bet tam es “Lielajā Burvībā” ātri tiku pāri, jo šoreiz man saturs bija krietni būtiskāks par pārējo.

Kopumā man grāmata patika, šķita vērtīga pašreizējā dzīves situācijā. Ja arī jūs meklējat uzmundrinājumu  un pamudinājumu darboties radoši, tad šī grāmata ir domāta jums.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Nolādētie toskānieši. Kurcio Malaparte

kurcio malaparteNeputns 2014. gads, 177 lpp.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” ir daiļrunīga oda dzimtajam novadam un tautiešiem. Varenos vārdu plūdos tiek aprakstīti toskānieši kopumā un tad vēl atsevišķi florencieši, pratieši, sjēnieši, kampieši un livornieši. Malaparte par toskāniešiem raksta ar lielu lepnumu un tikpat lielu ironijas devu. Kā jau īsts pratietis, viņš saka, ko domā un dara to bez glaimiem, ar labsirdīgu cinismu.

Teksts ir ļoti “biezs” un sīkā druka šo iespaidu pastiprina. Autors izmanto daudz epitetu, salīdzinājumu  (ne muļķīgi, salkani vai pašmērķīgi) un tonnām īpašības vārdu. Reizēm teikumi ir tik gari, ka aiz tiem daudzajiem vārdiem un komatiem nemaz neredz galu, vai jau ir aizmirsies sākums. Īpaši jāuzteic Daces Meieres tulkojums, to ir bauda lasīt un pat bija jūtams itālisks ritms. Starp citu, nezināju, ka mums ir tik daudz īpašības vārdu.

Esejās pārsvarā tiek stāstīts, ka toskānieši ir tādi vai šitādi, piesauktas dažādas vēsturiskas personas, bet dažas reizes trāpās arī kas izklaidējošāks no sadzīves. Tā, piemēram, Prato tolaik (20. gs. sākums – vidus) no visas pasaules veda vecas drēbes un audumus, lai tos pārstrādātu. Reiz tādā lupatu ķīpā mazais Kurcio atrada sievietes roku un aiznesa mājās. Citu reizi strādnieki atraduši kāda veča galvu lupatās no Venecuēlas un ņēmušies ar to spēlēt futbolu. Pratiešiem ir stipri relaksētas attiecības ar nāvi, un toskānieši vispār smejas par to, par ko citi nopietni klusē vai raud. Vēl gadījums: vecis stumj pa ielu tačku ar mucām un viņam vienalga, ka no aizmugures brauc sabiedroto karaspēka tanks, no kura karavīrs izmisis bļauj, lai vecis vācas malā. Vecis ir toskānietis un tāds ārzemnieks tankā viņam bijis nebijis.

Man gribējās vairāk šādu stāstu, nevis to dziļo urķēšanos toskāniešu raksturos, jo tieši šie stāsti visspilgtāk parādīja, kādi tie toskānieši ir: brīvdomīgi, gudri, nepielienoši, skarbi, nopietni, laipni, arī kauslīgi, uzticami, cieņpilni, neērti un vēl visādi citādi. Malaparte apgalvo, ka ļoti atšķirīgi no pārējiem itāļiem. Cik daudz tekstā taisnības, cik pārspīlējumu droši vien var pateikt tikai itāļi un toskānieši paši. Arī grāmata visvairāk saprotama un izbaudāma būs viņiem pašiem, bet teksts skaisti uzrakstīts un tam pievienotas labas pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas.

Un patiesi, vienīgi Toskānā nogalināšana notiek, neaizmirstot par laipnību, pieklājīgām manierēm un labu audzināšanu, un, kamēr pie citām Itālijas tautām cilvēks, kurš nogalina citu cilvēku, tiek uzskatīts par slepkavu, Toskānā un jo īpaši Florencē viņu uzskata par laipnu personu, kuru nevienam nenāk ne prātā saukt par slepkavu.

Vērtējums: 3/5

Vārnu sešinieks. Li Bardugo

fantāzijas romāns, ko dāvināt, jauna grāmata, prometejsPrometejs 2017. gads, 456 lpp. Six of Crows #1

Ir tāda sajūta, ka pēdējos gadus fantāzijas literatūrā dominē pusaudži, kuri glābj pasauli, vai arī autora centieni pārsteigt lasītāju ar mega sarežģītu pasauli, kurā notiek kaut kas ārkārtējs. Tas, protams, ir tikai mans šaurais skatījums, bet tāda sajūta man ir. Tāpēc sastapt vienkāršu, būtībā klasisku piedzīvojumu – laupīšanas – stāstu bija patiess pārsteigums un prieks. “Vārnu sešinieks” pat atsauca atmiņā seriālu “Firefly”, par kuru fanoju (un es principā ne par ko nefanoju).

Šī grāmata! Li Bardugo ir izdevies ļoti aizraujošs stāsts par neiespējamu laupīšanu ar antivaroņiem, kurus nevēlētos sastapt tumšā ieliņā, bet kuri līdz grāmatas vidum ir kļuvuši par lasītāja draugiem. Tam ir sava ēnas puse:  ja es grauztu nagus, tad tie lasīšanas laikā būtu nograuzti līdz asinīm – tik liela bija spriedze grāmatas otrajā pusē, jo spēcīgi pārdzīvoju par Kazu un pārējiem bandas locekļiem.

“Vārnu sešinieks” ir asprātīgas laupīšanas stāsts un lasītājs tiek regulāri turēts neziņā par kārtējo trumpi bandas vadoņa Kaza Brekera rokās. Pārsteigumi garantēti. Bardugo izveidotā pasaule ir līdzīga Eiropas 18. – 19. gs. un reizē maģiska. Maģija ir vienkārša un praktiska – tāda, kas noder ikdienā karošanai vai saimnieciskām vajadzībām. Tā tik organiski iekļāvās izdomātajā vidē, ka viegli aizmirst par tās nereālumu. No piedzīvojumu romāna negaidīju tik izvērstus varoņu psiholoģiskos portretus. Neiespējami nejust līdzi trakajam sešiniekam, jo autore parāda arī viņu cilvēcīgo pusi. Vienīgi mani drusku mulsināja veiklo laupītāju vecums. Pēc viņu pieredzes un uzvedības šķita, ka viņi ir vecāki, bet laikam tādā vidē dzīvojot ļoti ātri pieaudz.

Ellīgi labs piedzīvojums, kurš pie manis atnāca īstajā brīdī. Pēc dažām atsauksmēm izskatās, ka ne visiem ir tāds sajūsmināts klikšķis, tāpēc baidos jūsu gaidas pacelt pārāk augstā līmenī. Tomēr man ļoti, ļoti patika šis romāns. Tas bija tieši tik vienkāršs, viegli lasāms un aizraujošs pēc kāda es šogad ilgojos. Vēlējos aizbēgt no realitātes un nopietnās literatūras, ļauties iztēlei, un ar “Vārnu sešinieku” tas izdevās. Tagad atliek grūtākais – sagaidīt otro daļu, jo šī ir duoloģija.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Dikti smuks vāks un man patika arī tulkojums.