Aleksandrijas kvartets. Justīne. Lorenss Darels

JustīneNordik 2008. gads, 261 lpp. Aleksandrijas kvartets #1

Biju iedomājusies, ka šis ir ceļojuma stāsts, bet izrādījās, ka “Aleksandrijas kvartets” autora vārdiem ir “pētījums par mūsdienu mīlestību”, eksperimentāls romānu cikls, kura pirmās trīs grāmatas vēsta par vienu un to pašu laika posmu un tiem pašiem cilvēkiem no dažādiem skatu punktiem, un tikai četurtais romāns virzās laikā uz priekšu. Centrā ir jauna rakstnieka un sarežģīta rakstura sievietes mīlasstāsts uz eksotiskās Aleksandrijas fona. Anotācija arī sola noslēpumu un spiegošanu. Tiktāl izklausās aizraujoši, un “Justīnes” pirmās pāris lapas ir tik intriģējošas un košiem ainavu aprakstiem pilnas, ka uzreiz jutos savaldzināta. Metos lasīt romānu, lai gan paņēmu rokās ar domu nest atpakaļ uz bibliotēku, jo pašlaik galīgi neiet ar lasīšanu.

Spilgti sācies romāns pamazām iestieg filozofiskās pasāžās un ārkārtīgi garos mēģinājumos aprakstīt un psiholoģiski/filozofiski izanalizēt Justīnes personību. Tā arī nespēju viņu ne ieraudzīt, ne saprast. Justīnes samudžinātais psiholoģiskais portrets šķita kā pārcenšanās. Vai viņai ir psiholoģiskas novirzes, vai viņa tēlo, ko īsti viņa domā, kas viņa tāda galu galā ir un ko viņa meklē? Viņas teiktais man šķita teatrāls un nedzīvs. Trīs vīrieši cenšas viņu saprast, aizrakties līdz saknei un tādējādi pilnībā iegūt sev. Tas, protams, neizdodas un laikam arī tieši šī nespēja viņu pakļaut ir trakās apsēstības (nu labi, lai būtu mīlestība) pamatā. No malas kaislīgais mīlas daudzstūris izskatās pagalam ciniski.

Mūsu galvenais varonis, šī stāsta stāstītājs, neveiksmīgs rakstnieks L. G. Dārlijs atgādina dzīves apnikuma skartu cilvēku, kurš ņem pretī pirmo iespēju tikai, lai kaut kas notiktu. Citi tēli ir saprotamāki, tomēr visveiksmīgākā ir sanākusi Aleksandrija – krāšņa, pulsējoša, kontrastaina, tumša, smirdoša, grezna, haotiska un apstulbinoša pilsēta. Varbūt pilsēta vai no tuksneša nākošais vējš padara cilvēkus dullus, liek viņiem dzīties pēc kaut kā nezināma, mesties tumšās kaislībās. Manuprāt, L. Darelam ļoti labi sanāk vietu apraksti un kolorītu cilvēku tēli, ja vien viņš nesāk tos pārāk analizēt. Aiz visa tā vārdu meža un prātojumiem slēpjas skaisti teikumi.

Nākamais romāns ciklā sola Baltazara, ārsta un kabalas speciālista, filozofisko skatījumu uz šo mīlasstāstu. Šaubos, vai tam man pietiks spēka, tomēr ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par šīs romānu tetraloģijas turpinājumiem – vai man lasīt? Cik daudz tur ir tā filozofiskā skatījuma?

Vērtējums: 3/5 (sākuma emocijās Goodreads ieliku 2 zvaigznes, tomēr romāns ir pelnījis vairāk)

Advertisements

Dzīve notiek: vasaras pirmā puse

pļava

Nekas daudz nav mainījies kopš 8. jūnija, kad publicēju provizorisko vasaras lasāmo grāmatu sarakstu. “Voldenu” un “Kūrviesi” izmocīju, tad pieķēros pie divām neplānotām grāmatām, ārkārtīgi cītīgi lasīju Jāņu brīvdienās (paldies odiem un lietum, kas ļāva ilgstoši uzturēties teltī) un pēc tam viss. Piesēdos zīmēt apjomīgāku darbu un lasīšanai vairs laika neatlika.

zimejums

Daudz mazu otas triepienu pļavas ziedu pušķī. Akvarelis, A3

Bijām uz Dabas koncertzāli Burtnieku pļavās. Šogad pasākums bija veltīts dižsliekai.

dabas koncertzāle Burtniekos

Vizuāli, muzikāli un izglītojoši par dižsliekām Dabas koncertzālē

Muzikāli un vizuāli pasākums bija tīri baudāms, bet domāju, ka bērniem tur ir krietni interesantāk – visas tās darbnīcas un izglītojošās spēles bija ļoti apmeklētas. Es pielīdu tikai paklausīties kā Māris Olte stāsta par līņiem un tagad zinu, kāpēc līņiem no viena ezera var atšķirties krāsa. Ievēroju arī, ka rūdīti šī pasākuma apmeklētāji ierodas gumijniekos, ar krēsliem, guļammaisiem un teltīm. Vesela kustība nevis vienkāršs pasākuma apmeklējums.

satellites LV koncerts Valmiermuižas dzīvās mūzikas vakarā

Satellites LV uz Valmiermuižas skatuves.

Otrs muzikālais pasākums, ko apmeklējām, bija Satellites LV koncerts Valmiermuižas dzīvās mūzikas vakarā. Vispār esam regulāri šo mūzikas vakaru apmeklētāji un jāsaka, ka šis bija viens no foršākajiem koncertiem. Neesmu liela latviešu mūzikas zinātāja, bet izrādās, ka vairākas Satelītu dziesmas zināju tīri labi. Tā “Policija brauc!” par sporta čībām vispār ir super: Jānopērk jaunas sporta čības, Lai var iespert un ātri skriet. Viņi spēlēja arī vairākas dziesmas no jaunā (topošā) albuma. Nekā novatoriski jauna, tie paši ierastie meldiņi, bet tas nav slikti. Man vislabāk patika tās roķīgākās dziesmas, Satelītiem piestāv tāda dauzonība. Publika izlūdzās vēl pēdējo dziesmu un aktīvākie pat lēkāja līdzi. Ko esmu ievērojusi – latviešu publika pamostas tikai tad, kad mūziķi beidz uzstāšanos, tad skan grandiozi aplausi, tiek saukts, lai spēlē vēl, negrib laist prom.

Vēl daži vasaras pasākumi priekšā – tie paši dzīvās mūzikas vakari Valmiermuižā, Mālēdiena festivāls (notiks pirmo otro gadu Vaidavā), kurā uzstāsies Kārlis Kazāks un tātad ir obligāts apmeklējums, Valmieras pilsētas svētki. Valmieras vasaras teātra festivāla programma gan galīgi šogad neuzrunā, bet varbūt trāpīsies kāds cits apmeklējams pasākums.

balkons

Balkona birojs ar Albertu 😀

Izmīti arī daži līkumi ar riteņiem un izskrieti daži aplīši ar suni. Pastaigāts gar jūru, bet peldēties šogad laikam nesanāks. Tā kā atvaļinājums man šovasar nespīd, tad pārāk neskumstu par mēreni siltiem laika apstākļiem. Puķes izzied lēnāk un var par tām ilgāk papriecāties. Uz balkona gan šogad viss švaki aug. Baziliks izlīda un nosprāga, pētersīļi nīkuļo, tikai dilles izauga, jau noēstas un jāsēj pa otram lāgam. Pirmo reizi tā. Acīmredzot kaut ko daru nepareizi, jo mammai tomāti uz balkona jau gatavojas. Iedeva man arī vienu balkontomāta stādiņu, ko pašai vairs nav vietas izstādīt. Nosaucu par Albertu, auklēšu.

Gribēju rakstīt par divām izlasītajām grāmatām, bet sanāca par dzīvi. Par grāmatām būs citreiz, apsolu, jo šis taču ir grāmatu blogs. Man ir iesākta viena dikti dāmīga un viegla “bilžu” grāmata “How to be Parisian” un viena jauna fantāzijas/fantastikas sērija ar traki interesantu pasauli. Pirmā grāmata saucas “Too Like the Lightning”. Esmu romānam gandrīz pusē un joprojām neņemos apgalvot, ka vispār saprotu, kas patiesībā notiek – daudzi pasaules likumi vēl nezināmi, kuri ir sliktie un vai vispār tādi ir šajā romānā, kas galu galā notiks un tādā garā. Man patīk.

Spainis pilns laika. Hjells Askillsens

NordiskNordisk 2012. gads, 234 lpp.

Man ir palicis viens parāds izdevniecībai. Šoreiz tas ir “Nordisk” pārstāves laipni piedāvātais stāstu krājums “Spainis pilns laika”. Ļoti piesaistīja anotācija: “niansētu psiholoģisku pārdzīvojumu raksts, kur šķietami ikdienišķi notikumi un sadzīviskas sarunas un klusēšana atklāj atskārsmi par dzīvi un noveļu varoņiem”, tomēr saturs negaidītā kārtā garlaikoja.

“Spainis pilns laika” stāstus vieno laiks no brīža, kad visa dzīve vēl priekšā, līdz brīdim, kad viss jau ir pagājis, bet nāve vēl kavējas. Ir stāsti par jauniem pārīšiem mīlas skurbumā, ir stāsti par precētiem pāriem, kas sen jau atklāti nesarunājas, un ir stāsti par veciem, vientuļiem večukiem. Tie var būt tiklab vieni un tie paši varoņi kā pilnīgi citi. Šie varoņi bieži grib kaut ko pateikt, bet neatrod īstos vārdus, vai palaiž garām īsto mirkli un sakāmais paliek nepateikts. Diezgan depresīvi, bet, protams, sāpīgi reāli un neizskaistināti.

Tēmas un noskaņas ziņā Askillsena stāsti atgādināja man Alises Manro “Dārgo dzīvi” un Daces Vīgantes “Ledus apelsīnu”. Vīgantes stāsti gan ir krietni saprotamāki, ne tik dziļi filozofiski. Vispār krājums uzdzen sajūtu, ka man no šiem stāstiem kaut kas dziļš jāsaprot, bet es nesaprotu. Tas viss jau ir lasīts un tāpēc nekādu aizrautību un interesi neraisīja.

Grāmata varētu būt noderīga norvēģu valodas treniņam, jo tā ir bilingviāla. “Spainis pilns laika” patiks tiem, kuri vēlas paskumt par aizejošo dzīvi, pafilozofēt un palasīt ko līdzīgu Manro stāstiem.

Vērtējums: 2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Izlasīt vasarā

Ceriņi pēc lietus

Reizēm izeju ārā piecos no rīta. Vienā tādā reibinoši smaržīgā un putnu balsīm piepildītā rītā pēc lietus tapa šī ceriņu bilde. Izrādās, ir taču vasara!

Citus gadus esmu taisījusi vairāk vai mazāk garus grāmatu ieteikumu sarakstus vasaras baudīšanai. Ja meklējat iedvesmu, tad varat papētīt tos rakstus.

Šī vasara būs savādāka un tā kā iet pašlaik – izlasu “Voldenai” pāris lapas un aizmiegu, tad varbūt ar vienu grāmatu man pietiks līdz rudenim. Bet vispār neliels plāns man ir un varbūt ierosmei noder arī jums.

grāmatas 2017. gada vasarai

Kaudzītē savācu vairākas bibliotēkas grāmatas un no saviem nebeidzamajiem krājumiem. Dažas ir pavisam jaunas, dažas pavecas, vai jau sen krāj putekļus lasāmsarakstā.

  • Iesāktā Mārtina sāgas otrā grāmata “A Clash of Kings” – dikti patīk, bet kā nolieku, tā nepaceļu.
  • “The First Fifteen Lives of Harry August”, ko man uzdāvināja Andris. Nosaukums diezgan izsmeļošs. Jābūt labai.
  • “Books for Living” – arī šeit nosaukums pasaka priekšā. Ceru, ka šī sasildīs manu grāmatmīļa sirdi.
  • “Hitler and Churchill: secrets of leadership” priekšnieks uzdāvināja vārda dienā ar piezīmi, ka noderēs man darbā. Paldies, boss!
  • Heses “Kūrviesis” kaut kā ir aizķēries manā prātā ar domu, ka vajag izlasīt. Pat iespējams, ka šī būs vasarai atbilstoša grāmata.
  • “Voldena jeb Dzīve mežā” – iesākta, bet tā pirmā nodaļa, ko autors nosaucis par “Ekonomiku” un tur visu ko filozofē, man uzdzen miegu. Gaidu, kad viņš beigs pļāpāt un līdīs mežā.
  • “Aleksandrijas kvarteta” pirmo grāmatu “Justīne” paņēmu ar domu, ka šī būs vasaras noskaņām atbilstoša lasāmviela. Nezinu, kāpēc domāju, ka šis būs kārtējais gabals par Darela dzīvi pie Vidusjūras, bet lasu, ka tas ir “eksperimentāls romāns par noslēpumu, mīlestību un spiegošanu”. Nu labi….
  • Tikai balstoties uz vienu jūsmīgu atsauksmi Goodreads, paņēmu “Zili stikli, zaļi ledi”. Ceru, ka būs interesanti palasīt trimdas latvieša skatījumu uz padomju gadu Rīgu.

Reizē ar abiem slavenajiem večiem man uzdāvināja romānu par Katrīnu II, ko jau izlasīju un aprakstīju savus iespaidus maijā. Lai nebūtu kreņķis dāvinātājam, ka dāvana nederīga, apmainīju to pret “Omce sūta sveicienus un atvainojas”. Bonusā tiku pie divām smukām koka grāmatzīmēm.

Omce

Par Omci esmu lasījusi tik daudz labu atsauksmju, ka šī būs vēl viena grāmata, ko mēģināšu izlasīt šovasar. Tāpat gribu izlasīt Ferrantes romānu cikla trešo grāmatu “Aizbēgt vai palikt”. Tikai vispirms jāatrod pazudušais lasītprieks.

Arī blogs varētu pāriet klusākā vasaras režīmā, tāpēc nebrīnieties, ja kādas nedēļas rakstu nebūs vispār. Baudiet vasaru!

 

Maija, Cher Ami! Lelde Stumbre

Maija Silmale, tulkotājaIzdevniecība “Lauku Avīze”, 2017. gads, 254 lpp.

Ko tur liegties, nav vērts, vispirms manu uzmanību piesaistīja skaistais vāks, pēc tam saturs. Tulkotājs jau tomēr parasti paliek literārā darba fonā, dažkārt viņu pat neievēro, tāpēc man, kā grāmatas cienošam cilvēkam, šķita interesanti palasīt par tulkotājas Maijas Silmales dzīvi.

Maijas Silmales vārds līdz šim man bija svešs un jāsaka, ka “Maija, Cher Ami!” noteikti nav tā grāmata, kurā tulkotāju iepazīt privāti. (Un vai tas vispār vajadzīgs?) Lelde Stumbre ir izvēlējusies par Maijas privāto dzīvo rakstīt minimāli un ļoti taktiski. Tomēr top skaidrs kāda viņa bija kā personība: lauzās laukā no padomju dzīves rāmjiem, neiederējās, dedzīgi mīlēja Franciju un franču kultūru, bet nekad dzīvē neieraudzīja Parīzi. Padomju ideoloģija viņu smacēja, dzīve bieži šķita nepanesama un tad vienīgais glābiņš bija literatūra, īpaši tā, ko oficiāli netirgoja.

Caur ieskatu Maijas dzīvē spilgti atklāta viena inteliģences daļa padomju gados – tie, kuri vairāk vai mazāk atklāti dumpojās pret režīmu, brīvdomātāji, aizliegtie un neatzītie dzejnieki, tulkotāji, kas tulkoja tekstus, ko cenzūra nekad neatļautu publicēt, šo samizdatu glabātāji, izplatītāji, slepenais grāmatu un citu lietu tirgus. Maija organiski iekļaujas šajā slēptajā slānī, kaut kā dabū pat 2 rakstāmmašīnas, lielos daudzumos vajadzīgo papīru, kuru nekur oficiāli tāda vienkārša tulkotāja nevar dabūt, tulko franču autorus, arī samizdatus. Īsāk sakot, man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par padomju gadu literāro dzīvi.

Autore vairākas lapas velta tam, ko Maija Leldei stāstījusi par šansoniem. Protams, interesanti uzzināt ko jaunu, bet grāmatas satura kontekstā šī man tomēr šķita pārāk gara atkāpe no galvenā. Lai gan Maija ļoti aizrāvās ar šansoniem, to sarunu vajadzēja samazināt uz pusi un pārstāstīt īsāk. Bet tas tāds sīkums. Krietni jocīgāka ir autores vēlme grāmatas beigās stāstīt par sevi. Ja ne šīs beigas, kopumā grāmata ir īss, interesants un labs ieskats grūtajā tulkotājas dzīvē padomju Latvijā 1950. – 1970. gados.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.