Marii lasa #17

Par izlasītajām un vēl nelasītajām grāmatām no 23.01.2017. līdz 04.03.2017., un zīmēšanas kursiem. Brīdinu, ka kādu brīdi manam monologam pieslēdzas papagailis. 🙂

 

Kārļa Zariņa “Cirka mākslinieku” jau paspēju pa pusei izlasīt. Pagaidām slēdziens – nasing spešl.

Zāles pret nemirstību. Ronalds Briedis

dzeja, latviešu dzeja, dzejnieks

Neputns 2016. gads, 104 lpp.

Neplānoju lasīt dzeju, bet Ronalda Brieža dzejas krājums uzrunāja ar grāmatas vāku. Gāju bibliotēkā gar jaunāko/pieprasītāko grāmatu plauktiem un skatos – kas tad tas tāds austrumniecisks? Kādā atmiņu stūrī pavīdēja blāvas atmiņas par labām atsauksmēm un nolēmu paņemt. Arī saturs izrādījās austrumnieciskās noskaņās, visai saprotams un baudāms.

Krājumu veido četras daļas, katrai no tām ir mazliet cita tematika, bet cauri visam krājumam strāvo austrumnieciskas noskaņas (vēl precīzāk – Indija, Ķīna, Japāna, apmēram tas virziens). Pirmā daļa “Princese un pērtiķis” ir pilnīgi austrumi: tempļi, lotoss, Ganga, pērtiķi, pagodas, rīsu lauki, stepe, pūķi un citi simboli, kas nāk prātā, domājot par šo zemeslodes daļu un tās vēsturi. Šī daļa man ļoti patika, dzejoļi mazliet līdzinās sapņiem vai pasakām. Neko tādu negaidīju.

Otrā daļa “Vīraks ar petardēm” ir neviendabīgāka. Sākumā tā atstāj smalka augstāko aprindu salona iespaidu: dāmas, kungi, oranžērija, pāva spalvas, gramafons, mūzika, cigarešu dūmi. Tālāk dzejoļos autors mazliet pasmaida par populāro kultūru un dažām sabiedrības iezīmēm. Piemēram, trāpīgais “Emo” (pareizi uzminējāt, ka par emo), asprātīgais “Kvests” – populāru dziesmu vārdu un fantāzijas tēlu sajaukums, un “aplauziens” pret brutālo, neromantisko realitāti. Beigās atkal notiek atgriešanās austrumos pie vīraka, tējas, kimono un vīstošiem ziediem.

Trešā daļa “Nagulaka Guaņjiņai” vēsta par virspusēji izdevušos dzīvi, zem kuras mīt klusas traģēdijas: mirstošs, populārs guru, bagātie un varenie pret pārējiem, brūkošas mājas. Šajā daļā diezgan izteikti Japānas motīvi. Ļoti patika dzejolis par stepi un dzejolis par vientuļo go-go dejotāju.

Lietus no vienas Lin Lin asaras
Līst visu nakti

Noslēdzošajā daļā “Oroboro” ir īsu dzejoļu cikls par kāda valdnieka konkubīni Bao Si un daži citi dzejoļi, pārsvarā austrumu motīvos. Tādejādi krājums noslēdzas apmēram tāpat kā sācies. Uz to vedina arī izvēlētais nosaukums: “oroboro” ir simbols, kas attēlo pūķi rijam savu asti – mūžīgais dzīves, nāves un atjaunotnes cikls.

“Zāles pret nemirstību” ir pārdomāti sakārtots un noformēts dzejas krājums. Tādas mazas, austrumnieciskas glezniņas. Hieroglifiem līdzīgie fonti, kas izmantoti krājuma un nodaļu nosaukumos, kā arī lappušu numerācijā, ir kā ķirsītis uz putukrējuma. Vienotā tematika ļauj vieglāk uztvert dzejnieka vēstījumu. Protams, manās acīs papildus bonuss bija austrumu motīvi un saprotamā doma, labā valoda. Vienīgi dzejoļos nav nekādu pieturzīmju un tas reizēm traucēja uzķert pareizo ritmu, nācās pārlasīt rindas. Kaut kā jau dzejniekiem jāizceļas – vai nu ar nesaprotamu jēgu, vai pieturzīmju trūkumu.

Kāds varētu neizpratnē raukt pieri un prasīt – kur drāma? Pasaule nav melna un bezcerīga, dzejnieks neplosās dvēseles sāpēs, cik viss ir slikti, kā neviens viņu nemīl un vispār visa pasaule sūds.  Šī ir dzeja par bijušo, esošo, redzēto vai iztēloto bez krāsu sabiezināšanas. Ja man bibliotēkā ar aci piemiegs vēl kāds Brieža dzejoļu krājums, paņemšu arī to. Patika.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatu izstāde 2017

Grāmatu izstāde ir daudzu grāmatmīļu gaidītākais pasākums, kurai tiek krāta nauda, taisīti iepirkumu saraksti, meklēta lielākā soma un ērtākie apavi. Varbūt kāds pat ķeras pie fiziskiem vingrinājumiem, jo, ticiet man, kārtīgs grāmatu izstādes apmeklētājs nekāds vārgais nedrīkst būt. Pilna soma/tīkliņi ar grāmatām ir smaga padarīšana. Ja grib visu kārtīgi izstaigāt un izpētīt, Ķīpsalā var paiet vairākas stundas, tātad cilvēkam jābūt arī fiziski sagatavotam daudz staigāt. Vienīgais, kas izstādē paliek vieglāks, ir maciņš.

Pagājušajā gadā mani tā sakārdināja citu lasītāju izstādes guvumu bildes, ka stingri nolēmu šogad braukt pati. Domāts, darīts. Vienu reizi jau izstādē biju, tāpēc apmēram zināju, kā tas būs. Anna pieteicās līdzi un mēs pavadījām brīnišķīgu piektdienu, apmeklējot gan izstādi, gan dažus citus veikalus. Ja jums ir iespēja doties uz izstādi kopā ar citu grāmatmīli, dariet to, jo tā ir simtreiz jautrāk.

Grāmatu izstāde

Jau tradicionāli, izstādē skaisti izliktus var aplūkot “Zelta ābeles” balvas nominantus.

Piektdienā nebija tik daudz cilvēku, pat pie apmeklētākajiem stendiem varēja normāli tikt klāt un visu izpētīt. Bija tādas izdevniecības, par kuru eksistenci līdz šim nezināju, bet es arī no viņu auditorijas esmu gaismas gadu attālumā. Pie “Robert`s Books” piestājām, bet nekas ņemams neatradās. Cilvēki drusku grozījās ap “Neputna” stendu, bet krietni vairāk pie “Mansarda”, kurš izcēlās ar smukiem pārdevējiem. Pensionāri pārsvarā plosījās pie “Lauku avīzes”, jaunāki cilvēki – “Jāņa Rozes” stendā un pie “Zvaigznes ABC”, kas vienmēr ir ļoti apmeklēti tirgotāji. Arī “Dienas Grāmata” izskatījās diezgan apmeklēta un “Mēs. Latvija, XX gadsimts” sērija bija par labām cenām. Pie vizuālā noformējuma ļoti bija piedomājusi “Baiba Books”, tiešām smuki un atšķirīgi. Pamanīju turpat netālu nelielu stendu ar bezmaksas reliģisko literatūru, tā ka var teikt – izstāde visām gaumēm.

Grāmatu izstāde

Jāņa Rozes ārzemju grāmatu paradīze.

Man ļoti patika JR grāmatu piedāvājums angļu valodā un tur laikam ar Annu grozījāmies visilgāk. Pie Zvaigznes, protams, nevarējām palaist garām iespēju nopirkt grāmatas uz svaru. “Silva Rerum II” cietajos vākos sver puskilogramu. Atstāju ar skābu ģīmi kādu kundzīti, jo paspēju pirmā. Esot izstādē, nedrīkst laist garām iespēju izpētīt “LU Akadēmiskā apgāda” stenda grāmatas, ja interesē zinātniskā un akadēmiskā literatūra. Pagrozījos drusku pie “Prometeja” stenda, papļāpāju arī ar dažiem pircējiem. Tagad domāju, kāpēc nenobildēju, cik tur smuki grāmatas izskatās.

Grāmatu izstāde

Krievijas izdevniecību stenda daļa.

Šogad pirmo reizi ar plašu stendu izstādē piedalās vairākas Krievijas izdevniecības. Apskatījos piedāvājumu – daiļliteratūra, vēstures, mākslas un bērnu grāmatas. Pašķirstīju arī jauno Akuņinu, bet neņēmu, jo atkal tajā tizlajā fontā, ko man grūti salasīt, un neradās pārliecība, ka būs tik interesanti, ka vērts pirkt.

Liku nelielas cerības uz grāmatu maiņas punktu, bet neko ņemamu neatradu. Salīdzinot ar iepriekšējo reizi, grāmatas bija plašāk izkārtotas, diezgan daudz bija izdevumi krievu un angļu valodā. No latviešiem izskatījās, ka tikai tas, ko bibliotēkas met ārā.

Grāmatu izstāde

Maiņas punkta “haizivis”.

Izstādē var nopirkt arī puzles, spēles, krāsojamās grāmatas, pastkartes, taro kārtis, tēju, piparkūkas, latgaļu maizi un žāvētu gaļu. Godīgi sakot, tā gaļa smaržoja tik fantastiski labi, ka knapi noturējos, bet soma jau bija pilna ar grāmatām. Pie viena tēju stenda gan mūs “nogrāba” un pēc testa porcijas nopirku matcha tējas pulveri. Mākslinieces Ievas Ekmanes stendā nopirku dažas sirsnīgas pastkartes.

Man bija sataisīts neliels grāmatu saraksts, beigās no tā saraksta nopirku tikai “Jelgava 94”. “Pieci pirksti” tomēr šķita par dārgu, nezinot, cik ļoti man tā grāmata patiks, bet pārējās nemanīju. Domāju, ka būs arī kas no rakstāmlietām, bet nekā, tikai drusku, drusku bērniem. Skiču kladi tomēr dabūju, bet ne izstādē.

Grāmatu izstādes guvums

Ārkārtīgi nopriecājos par Švalbes jauno grāmatu “Books for Living”, ko grasījos sūtīt no BD. Vatersas “The Paying Guests” JR lēto grāmatu kastēs atradu pa 1 eiro, bija jāņem. Dikti nopriecājos arī par Simsones “Iztēles ģeogrāfiju”, ko vispār necerēju nopirkt, bet atradās LU stendā pa 3 eiro.

Esmu ļoti, ļoti apmierināta gan ar pirkumiem, gan “Burvju karaļa” eksemplāru, gan vispār ar vakardienu kopumā. Mums gāja jautri. Domāju, ka laicīgi jāatliek nauda nākamajai izstādei un jābrauc atkal.

Burvju karalis. Levs Grosmans

fantāzijas romāns, burvji, interesanta grāmata, vērts izlasīt, ko lasīt, prometejs

Prometejs 2017. gads, 432 lpp. Burvji #2, The Magicians #2

Levs Grosmans “Burvjus” esot sarakstījis bez sākotnējas domas par turpinājumu. Panākumu iedvesmots viņš tomēr vēlreiz aizved mūs uz Filoriju. Ne visi pirmās daļas fani ir sajūsmā par otro daļu, tā esot savādāka. Nezinu, kas tika gaidīts, bet, ņemot vērā autora veiklo spēlēšanos ar ierastajiem fantāzijas elementiem un pasmaidīšanu par tradicionālo domāšanu, uzskatu, ka “Burvju karalis” ir tieši tāds turpinājums, kādam tam vajadzēja būt. Neko citu no Grosmana negaidīju, lai gan tas tāpat nemazina manu sāpi par grāmatas beigām.

Pasakainā Filorija
Jā, jā, mēs esam atpakaļ Filorijā. Brīnišķīgajā, skaistajā, maģiskajā, mierpilnajā Filorijā, kas vienlaikus ir idilliski ideāla un slēpj sevī arī šo to šausminošu. Kventins, Džūlija, Eliots un Džanete vada savas dienas Baltsmailes pilī kā Filorijas karaļi un karalienes, ēd, dzer, slīkst greznībā, mazliet vada valsti un dažkārt dodas maģisko dzīvnieku medībās. Man un mūsu cienījamajiem burvjiem Filorija šķiet kā pasaku paradīze. Tur ir runājoši dzīvnieki, maigs klimats, skaistas ainavas, pulksteņkoki, visādas dīvainas radības un citi brīnumi. Dzīve ir viegla, sapnis kļuvis par īstenību. Aiz laimes var apraudāties. Izlasot grāmatas pirmo lapu, jutos kā nokļuvusi mājās. Kad Kventins un pārējie dodas iekšā jaunā piedzīvojumā, uzzinām par Filoriju daudz ko jaunu.

Vai viegli būt Burvju karalim?
Iespējams, ka pārāk viegli. Filorijas pārvaldīšanā nekādu grūtību un sarežģījumu nav, un tas dara Kventinu nemierīgu. Kventinam ir viss, sapnis piepildīts, dzīve ideāla, bet ar to kļūst par maz. Viņš alkst pēc kā vairāk. Pēc kaut kā nozīmīga, ievērojama, pēc piedzīvojuma. Godīgi sakot, piedzīvojumus viņš beigās dabū pilnu pakaļu un tie nemaz nav tik rožaini.

Autoram ir lieliski izdevies parādīt kā mums nekad nav gana, kā mēs visu laiku alkstam vairāk un vairāk. Citur vienmēr zāle zaļāka un tādā garā. Ja grūtību nav, tās vajag radīt. Tu piepildi savu sapni, bet izrādās, ka pēc laika ar to nav pietiekoši. Ja nu ir kas labāks par vienkāršu laiskošanos Filorijā? Ironiski bija tie brīži, kad Kventins aizdomājās, ka arī dažās vietās uz Zemes nemaz tik sūdīgi nav, vienīgi nevar būt par karali.

Kā jau rakstīju, manuprāt, “Burvju karalis” ir pilnīgi loģisks un pareizs “Burvju” turpinājums. Tā vairs nav bezbēdīgā burvju skola ar zaļo mauriņu, šeit akcents likts uz Džūlijas izmisīgajiem burvju spēju meklējumiem. Ir zudis maģijas mācīšanās, studentu izklaižu un Filorijas pirmatklāšanas prieks. Tā vietā nākusi lielāka nopietnība, tomēr varoņi vēl nav līdz galam pieauguši un tas ir jūtams. Pieaugt vai palikt fantāziju pasaulē? Bet kāpēc gan būtu jāizvēlas? Vai vispār var pieaugt, ja dzīvo pasaku pasaulē? Stāsts šķiet skumjāks un traģiskāks, lai gan netrūkst gaišu brīžu un draugu jociņu. Ja tā padomā, “Burvjos” bija pietiekoši daudz traģēdijas, bet tur tomēr dominēja sapnis par skaisto nākotni, valdīja zināma bohēma. Šajā daļā varoņi ir visu sasnieguši, bet šķiet, ka Džanete vienīgā ir mierā ar sasniegto un neko vairāk nevēlas. Arī Eliots augstā karaļa lomā jūtas ļoti ērti. Varbūt Kventinam šķiet, ka viņš nav sevi vēl pietiekoši pierādījis, ka ir spējīgs uz ko vairāk un tas viņu dzen uz priekšu visu laiku meklēt kaut ko vēl. Protams, Kventins ir mazliet par daudz augstās domās par sevi un drusku pelnījis sakāvi. Varonim būt nav nemaz tik viegli.

Kārklu ragana
Nozīmīga “Burvju karaļa” daļa veltīta Džūlijas stāstam. Uzzinām, kas notika ar viņu laikā no izgāšanās Breikbilas eksāmenā līdz planēšanai pie Kventina biroja loga. Tas ir skumjš stāsts par laušanos aizslēgtās durvīs, dzīvi saēdošu apsēstību, citiem “trakajiem” un traģiskiem maģijas meklējumiem. Visi ar maģiju apsēstie ir vientuļi un nelaimīgi. Daļai slepeno slēptuvju apmeklētāju burvestību mācīšanās ir tikai jautra, slepena nodarbe, kas liek justies īpašākiem, bet elitārajai grupai, kurā iekļūst Džūlija, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Esošā realitāte viņus neapmierina un maģijas esamība, bet neaizsniedzamība, dzen viņus smagā depresijā. Brīdī, kad Džūlijas draugu grupa īstās maģijas avota meklējumos ķērās pie reliģijas, sāku uztraukties, bet Grosmans nebūtu Grosmans, ja šo motīvu nepasniegtu negaidītā izpildījumā. Džūlijas liktenis ir neparasts un žēlošanas vērts, bet Embers pareizi saka, ka viņa pati izvēlējās savu ceļu. Pati vainīga, tā teikt.

Burvju triku meistars
Lielākais no burvjiem ir autors pats. Visi sižeta pavērsieni ir kā baltā trusīša izvilkšana no pilnīgi neparedzamām vietām. Pie tam, jūs gaidāt baltu trusīti, bet viņš izvelk melnu, vai vispār kaķēnu vai balodi. Grosmans spēlējas ar visu ierasto fantāzijas literatūrā. Katru reizi, kad prāts saka “ahā! būs x”, autors smejas “nekā! še jums y”. Es viņu par to mīlu. Tomēr bail iedomāties, ko viņš izstrādās triloģijas noslēgumā. Stipri šaubos, ka tās būs “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” beigas.

Savukārt Vilis Kasims ir lielisks iluzionista asistents, ļaujot personāžiem runāt viņu valodā, nesatraucoties, ka tā ne vienmēr ir literāri pareiza un korekta. Teksts plūst tik brīvi un viegli aizmirstas, ka tas ir tulkojums.

“Burvju karalis” ir lielisks jauno burvju piedzīvojumu turpinājums. Es smējos, es gandrīz raudāju, jutos laimīga un ārkārtīgi dusmojos uz to stulbo Emberu. Stulbais, stulbais, paštaisnais auns. Ak, bet tā jau tam bija jānotiek, Grosmanam patīk pasmieties par naivo lasītāju. Ceru, ka trešajā daļā viņš galīgi nesalauzīs manu sirdi.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies par iespēju romānu izlasīt vēl pirms tā iznākšanas.

Kuģa žurnāls. Inese Zandere

latviešu grāmata

Neputns 2016. gads, 480 lpp.

Reizēm gadās tik labi grāmatu vāki, ka atturēties neiespējami. Tā es satikos ar “Kuģa žurnālu”. Sākuma fragmenta saintriģēta, es acīmredzami cerēju, ka Zandere būs tikpat viegli pieejama kā Hermanis. Kļūdījos. Gadi “Rīgas Laikā” nav tas pats, kas uzvest operu Milānā vai Parīzē. Būtībā grāmatas augstā cena jau pati par sevi pasaka, ka šī nav grāmata masām vai nejaušam garāmgājējam.

Lasāmajam tekstam, manuprāt, nav vienmēr jābūt ērtam, viegli uztveramam. Ik pa laikam ir veselīgi nopūlēt smadzenes, censties “sagremot” izlasīto. Pārsvarā “Kuģa žurnāla” piezīmes ir šādā vieglā līdz vidēji smagā “sagremošanas” līmenī, tomēr ir diezgan daudz teksta, kas runā par kaut ko, kas svarīgs autorei, bet ir tik augstā līmenī vai ārpus nojaušama konteksta, ka izslēdz iespēju zemākam prātam ko gūt. Es te, protams, runāju par savu prātu un man noteikti iegriež tas, ka “Rīgas Laiku” lasīju sen un neregulāri. Tā nu vietām spēcīgi apspiedu žāvas un turpināju lasīt, lai tiktu līdz interesantajiem gabaliem.

Sākums par Bulgāriju un Aspazijas kleitām bija dikti interesants. Tālāk gāja kā pa celmiem un jūtos vīlusies, ka pārējais saturs nav tikpat lasāms kā sākums. Grāmatas saturs ir ārkārtīgi saraustīts kā to jau var nojaust no apakšvirsraksta – no ārkārtīgi interesantām sarunām, ceļojumu piezīmēm un kultūrvēsturiskiem pētījumiem līdz kaut kādiem filozofiskas ievirzes teksta gabaliem, kas izkūp no prāta, tiklīdz acis tiek tiem pāri. Vislabāk man patika, kad Zandere kaut kur aizbrauca – Kosova, Bulgārija, Melnās jūras piekraste. Galamērķu izvēle (Kosova karadarbības laikā) mani izbrīnīja pietiekami, lai es iegūglētu par autores privāto dzīvi. Rezultāts daudz ko izskaidroja. Viņas (ne tūrista) ceļojumu piezīmēs priekšplānā iznāk detaļas, nianses, notikumi un krāsas, kas citos gadījumos paliktu apslēptas vai nemaz nešķistu tik romantiskas un interesantas.

Inese Zandere ir erudīta publiciste un laba stāstniece (arī viegli saprotama, kad nolaižas no augstā plaukta), tāpēc “Kuģa žurnālā” var daudz ko vērtīgu uzzināt par albāņiem, Aspaziju, vācu fotogrāfu Zanderu, Rūdolfa Blaumaņa nāvi, Krimas tatāriem, islāmu, Vizmu Belševicu un viņas vīru un daudz ko citu. Tas viss man patika un kustināja smadzenes. Interesanti bija arī viņas ar dažādiem pseidonīmiem sarakstītie īsie stāsti – tādas spilgtas skices. Ja vien saturs būtu viengabalaināks un vairāk turētos pie notikumiem, izpaliktu mana vilšanās. Nepamet arī sajūta, ka šis rakstu, piezīmju utt. krājums vairāk domāts autores tuvākajam lokam, vai cilvēkiem, kuri grozās tajās pašās aprindās. Varbūt “Rīgas Laika” cienītājiem šī grāmata sagādās lielāku baudījumu.

Vērtējums: 2,5/5