Grāmatplaukts

Šodien ir Pasaules Grāmatu diena un nolēmu to atzīmēt ar sava pārkrautā grāmatplaukta bildi. Bildē nav visas grāmatas, vienkārši neietilpst plauktos un kadrā.

img_20180404_135746_205.jpg

Vai atceraties akciju “Parādi savu grāmatplauktu!”? Kopš tā laika pagājuši trīs gadi. Kas ir mainījies? Man ir tā pati vecā sekcija, jo neko izturīgāku neesmu atradusi. Īsi pēc tās akcijas uztaisīju citu akciju – atbrīvojos no 90 grāmatām un plaukti mazliet uzelpoja. Vēlāk esmu atdevusi arī vēl citas grāmatas, kuras sākotnēji paturēju, tomēr, ja salīdzina 2015. gada un tagadējo bildi, jāsaka, ka nekas diži nav mainījies. Grāmatu ir palicis mazāk, izkārtojums drusku pamainījies, bet plauktos tik un tā vairs nav vietas. Tiklīdz kāda vieta atbrīvojas, tūlīt uzrodas jaunas grāmatas, kas to aizņem. Varu zvērēt, ka ir kaut kāds grāmatu iekārtošanas birojs, kas uzrauga grāmatplauktus un par atbrīvojušos vietu uzreiz paziņo bezmāju grāmatai.

Kārtība plauktos ir kontrolēta haosa stāvoklī. Vienuviet ir “Prometeja” grāmatas, non-fiction arī pārsvarā, cik varēju sabāzt. Viss pārējais kur atradās izmēra ziņā piemērota vieta. Vietas trūkums spiež krāmēt un pārkrāmēt, izdarot diezgan grūtu izvēli – no kurām grāmatām atvadīties. Savā ziņā tas nav slikti, jo pamazām izkristalizējas tāda bibliotēka, kas sastāv no mīļām grāmatām, kuras gribas pārlasīt un patiesi noderīgām grāmatām.

Patiesi priecāšos, ja arī citi blogeri parādīs savus plauktus. Ja piedalījāties grāmatplauktu atrādīšanas akcijā – vai ir kaut kas mainījies?

Advertisements

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Saprast mākslu. Sešas tēmas. Dana Arnolda

mākslas grāmataZvaigzne ABC 2018. gads, 192 lpp.

Danas Arnoldas grāmata par mākslu ir patīkams un kvalitatīvs pārsteigums uz plašā daiļliteratūras un pseidozinātnisku izdevumu fona. Britu profesore viegli saprotamā veidā aplūko 6 tēmas, kas svarīgas gan mākslas darbu radīšanā, gan to interpretācijā.

“Saprast mākslu” neatrast ierasto mākslas stilu vai mākslinieku biogrāfiju pārstāstu. Grāmata ir samērā vispārīgs, tomēr diezgan plašs mākslas procesu pārskats ārpus laika hronoloģijas, jo autores pētītās tēmas ir aktuālas visos laikmetos un kultūrās. Manuprāt, šī grāmata ir kā ievads, kas pēc tam ļauj “iet dziļumā” un pētīt sīkāk Vorhola daiļradi, romiešu no grieķiem kopētās statujas, vai varas simbolu atainojumu valdnieku un citu ietekmīgu personu portretos.

Sešās tēmās, ar rūpīgi atlasītiem mākslas darbu piemēriem un mākslinieku domu citātiem, Dana Arnolda stāsta kā ieraudzīt mākslas darba ideju un saprast to, ko redzam. Mākslas darbu vieglāk saprast, ja zināms tā radīšanas konteksts: pasūtītājs, radīšanas apstākļi, paša mākslinieka uzskati u.tml.. Man šķiet, ka šo informāciju būtiski zināt modernās mākslas aplūkošanā, bet, protams, ne vienmēr jāzina konteksts, lai izbaudītu mākslas darbu.

Tātad, apskatītās tēmas ir skatīšanās, materiāli, prāts, pielūgsme, vara, sekss. Lai gan māksla cilvēkus iespaido līdzīgi kā pirms 300 gadiem, tā tagad, vienu un to pašu objektu dažādi cilvēki var uztvert dažādi. Lielā mērā mākslas darbam vērtību piešķir tieši skatītājs. Savukārt mākslinieks ikdienišķus materiālus ar savu ideju var pārvērst mākslā. Izmantotajiem materiāliem vispār ir liela ietekme mākslas darbu tapšanā un autore par to raksta ar spilgtiem piemēriem. Viņa diskutē arī par saprāta un iztēles mijiedarbību (šī bija vienīgā nodaļa, kur man gribējās skaidrāku domu lidojumu un vēl pāris piemērus). Piemēram, Kants uzskatīja, ka skaistuma sajūtu rada nevis pats objekts, bet tas, kā šis objekts tiek attēlots mākslas darbā. Ļoti interesantas bija nodaļas par pielūgsmes, varas un seksa atainojumu mākslā, jo mākslinieki vēstures gaitā ļoti daudz pēc pasūtītāju pieprasījuma vai pašu iniciatīvas ir radījuši mākslas darbus tieši ar šādu ievirzi. Ikonas, valdnieku portreti un statujas, sieviešu akti tika radīti, lai pastiprinātu pasūtītāja statusu un ietekmi, nodotu vēstījumu, vai priecētu acis ar erotisko mākslu. Tāpat minētās tēmas tikušas un tiek izmantotas kā protesta formas un “neērtu” tematu atspoguļošanai.

Par šo visu autore runā saprotami un konspektīvi (citādi grāmata būtu vismaz trīsreiz biezāka). Iespējams, ka lielāki mākslas speciālisti šo visu jau zina, tomēr grāmata varētu ļaut savādākā aspektā paskatīties uz zināmo. Savukārt iesācējiem “Saprast mākslu” būs vērtīga lasāmviela, kas sniegs pamatzināšanas un tik vajadzīgo “fonu” domāšanai. Vai pēc vienas grāmatas izlasīšanas var saprast mākslu? Domāju, ka nē, bet Arnoldas grāmata ir solis ceļā uz to.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Īsumā

Beidzot atbildēju uz bloga komentāriem. Ja kāds man rakstījis e-pastu un neesmu atbildējusi, tad līdz e-pastu izskatīšanai vēl neesmu tikusi. Ātrāk mani var sakomunicēt soctīklos. Vispār viss ir labi, man tikai nerakstās pēdējā laikā un ne visai daudz lasu. Lai te neievilktos klusuma brīdis, tad tā drusku papļāpāšu, labi?

Grāmatas

Februārī izlasīju 6 grāmatas, kas varētu būt pēdējā gada rekords. Pie vainas ir Bess Crawford grāmatu sērija par 1. pasaules kara medmāsu, kura atjautīgi risina dažādus noziegumus vecajā, labajā Anglijā ar tējas dzeršanu un manierēm. Pēc ceturtās grāmatas noteicu nelielu pauzi, citādi sērija pārāk ātri beigsies un ko tad es lasīšu?

Esmu iesākusi lasīt, atzinusi par nelasāmām un izmetusi vēl pāris grāmatas no e-lasītāja, bet pagaidām tas ir par maz “Lasīt/nelasīt” turpinājumam.

Biju uz grāmatu izstādi (kurš grāmatu blogeris nebija?!) un gandrīz neko nenopirku. Ar acīm gribējās daudz, ar prātu ne visai. Nopirku Antona Čehova “Sakhalin Island” un sāku lēnām lasīt. Ļoti interesanti par viņa ceļojumu cauri Sibīrijai uz Sahalīnas salu. Čehovs ir izcils novērotājs, ko ievēroju jau viņa īsajos daiļliteratūras stāstos.

No mēneša mēnesī atlieku Susannas Klārkas “Džonatana Streindža un mistera Norela” lasīšanu. Beidzot vajadzētu saņemties, jo nekāda pamatota iemesla tādai atlikšanai nav. Sižets izklausās labs un tāds, kam man vajadzētu patikt, tulkojusi Māra Poļakova, tā kā arī tajā ziņā visam vajadzētu būt kārtībā, un 816 lpp tāds sīkums vien ir.

Pārsteidzu pati sevi ar sekojošu atklājumu: varu klausīties audiogrāmatu zīmējot/gleznojot. Tviterī redzēju ieteikumu par “Patefon” – telefona aplikācija ar audiogrāmatām krieviski. Sāku klausīties “Šantarāmu”, kas ir vēl viens pārsteigums. It kā sen jau briedu šo izslavēto ķieģeli lasīt, bet bija nianses, par kurām šaubījos. Jāsaka, ka esmu aizrāvusies. Autors ļoti kolorīti apraksta Indiju un indiešus, ir daudz saistošu notikumu. Drusku traucē tikai viņa filozofiskās atklāsmes un sevis žēlošana. Teikšu tā – suns zin, ko ēdis un nav ko čīkstēt. Cik saprotu, tad svaigi iznākušajā otrajā grāmatā Roberts stipri aizbraucis filozofijā un reliģijā. Tur mums nebūs pa ceļam. Apsveru iespēju abonēt “Patefon” servisu, lai nav jāatraujas uz reklāmām ik pēc 15 min. Vēl kāds izmanto šo audiogrāmatu servisu?

Zīmēšana

Pārmetu sev, ka nezīmēju tik daudz, cik vajadzētu un arī gribētos. Domāju, ka jāizkārto uz grīdas salīdzināšanai darbi, kas tapuši no pagājušā gada februāra, kad pirmo reizi paņēmu rokā zīmuli ar domu iemācīties zīmēt, un darbi, kas tapuši tagad, kad zīmēšanas kursus apmeklēju trešo reizi. Bez skatīšanās zinu, ka progress ir pamatīgs un esmu par to ārkārtīgi priecīga.

Vērtīgs padoms no skolotājas, kad runājām kā iemācīties kompozīciju: zīmējums nav obligāti jāpabeidz. Vienmēr var sākt no jauna, kaut ko mainīt, izdzēst, pārvietot. Jāeksperimentē ar izkārtojumu, jāvēro. Galvenais – drosmi!

Drosmi! To cenšos atcerēties un turēties pie drosmes ar zobiem un nagiem. Vakar atcerējos, ka neizmantoti mētājas eļļas pasteļkrītiņi. Nevarēju aiziet gulēt, vajadzēja izmēģināt. Kāpēc gan ne? Kad lielam pasūtījuma darbam vajadzēja uzzīmēt skici, atcerējos par krāsainajiem zīmuļiem un atklāju, ka tāda ātrā idejas vizualizēšana bez pretenzijām uz perfektumu ir ļoti atbrīvojoša.

Ļoti patīk sausie pasteļkrītiņi. Pagaidām mani vienīgi uztrauc šo darbu uzglabāšana, jo katru zīmējumu ierāmēt negribu, bet sauso pasteļkrītiņu darbi ir viegli sabojājami.

Vispār es par zīmēšanu varētu runāt vēl un vēl, bet jūs šeit nākat lasīt par grāmatām, tāpēc beigšu. Grāmatu atsauksmes būs, tikai jāmēģina atcerēties izlasīto.

Blēžu karaļvalsts. Lī Bardugo

Li Bardugo, Vārnu sešinieks, Prometejs, fantāzijas romānsPrometejs 2018. gads, 543 lpp. Vārnu sešinieks #2, Six of Crows #2

Ar grāmatu sērijām ir tā, ka patīkami atgriezties jau iemīļotā pasaulē pie iemīļotiem varoņiem, bet atsauksmes uzrakstīšana par sērijas turpinājumu ir nepateicīga padarīšana, jo viegli nomaitekļot saturu. Ar Vārnām īpaši jāuzmanās, jo stāsts balstīts uz neskaitāmiem sižeta pavērsieniem. Nejauši kaut ko izpļāpājot, var sabojāt lasītprieku tiem, kuri vēl tikai skatās uz “Vārnu sešinieka” skaisto vāku. Tiem, kuriem patika pirmā daļa, nevar būtu divu domu – jālasa “Blēžu karaļvalsts”.

Diloģijas otrā daļa ir personīgāka un dziļāka. Personīgāka tādā ziņā, ka neiespējamie noziegumi, kas jāpaveic Kaza komandai vienlaikus ir arī personīga atriebība. Dziļāka, jo vairāk uzzinām par varoņu pagātni, viņu sāpēm un sapņiem. Ja pirmā daļa man šķita pat tāda kā rotaļīga un varoņu attieksme “kas būs, tas būs”, tad šī daļa ir nopietnāka, likmes ir savā ziņā augstākas. Iemīļotajai bandai ir jācīnās ar saviem dēmoniem un daudziem ienaidniekiem. Pačukstēšu, ka spēles laukumā uzrodas jaunas figūras, kas vēl vairāk saduļķo jau tā duļķainos ūdeņus.

Vai es atkal domās aiz spriedzes grauzu nagus? Protams. Mani Vārnas emocionāli ļoti iesaistīja. Kazs & Co nav balti un pūkaini tēli, kam standartā just līdzi, bet viņi ir simpātiski antivaroņi. Var saprast, kāpēc viņi ir tādi un rīkojas tā kā rīkojas. Tas ir krietni interesantāk par labajiem varoņiem-pasaules glābējiem. Notikumi risinās strauji, lasītājam acīs tiek pūsta migla, bet tas ir forši, jo nebūtu tik aizraujoši, ja uzreiz zinātu visu, ko zina Kazs.

Grāmata beidzas uz saldsērīgas nots un, manuprāt, loģiski un likumsakarīgi. Izkāpjot no Lī Bardugo uzburtās pasaules, es labprāt tajā atgrieztos, jo ar Vārnām viņa ir pierādījusi, ka spēj rakstīt labi un aizraujoši, pārāk nenovienkāršojot vai nesacakinot tekstu, radīt ticamu pasauli un interesantus tēlus, un notikumus.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.