Saprast mākslu. Sešas tēmas. Dana Arnolda

mākslas grāmataZvaigzne ABC 2018. gads, 192 lpp.

Danas Arnoldas grāmata par mākslu ir patīkams un kvalitatīvs pārsteigums uz plašā daiļliteratūras un pseidozinātnisku izdevumu fona. Britu profesore viegli saprotamā veidā aplūko 6 tēmas, kas svarīgas gan mākslas darbu radīšanā, gan to interpretācijā.

“Saprast mākslu” neatrast ierasto mākslas stilu vai mākslinieku biogrāfiju pārstāstu. Grāmata ir samērā vispārīgs, tomēr diezgan plašs mākslas procesu pārskats ārpus laika hronoloģijas, jo autores pētītās tēmas ir aktuālas visos laikmetos un kultūrās. Manuprāt, šī grāmata ir kā ievads, kas pēc tam ļauj “iet dziļumā” un pētīt sīkāk Vorhola daiļradi, romiešu no grieķiem kopētās statujas, vai varas simbolu atainojumu valdnieku un citu ietekmīgu personu portretos.

Sešās tēmās, ar rūpīgi atlasītiem mākslas darbu piemēriem un mākslinieku domu citātiem, Dana Arnolda stāsta kā ieraudzīt mākslas darba ideju un saprast to, ko redzam. Mākslas darbu vieglāk saprast, ja zināms tā radīšanas konteksts: pasūtītājs, radīšanas apstākļi, paša mākslinieka uzskati u.tml.. Man šķiet, ka šo informāciju būtiski zināt modernās mākslas aplūkošanā, bet, protams, ne vienmēr jāzina konteksts, lai izbaudītu mākslas darbu.

Tātad, apskatītās tēmas ir skatīšanās, materiāli, prāts, pielūgsme, vara, sekss. Lai gan māksla cilvēkus iespaido līdzīgi kā pirms 300 gadiem, tā tagad, vienu un to pašu objektu dažādi cilvēki var uztvert dažādi. Lielā mērā mākslas darbam vērtību piešķir tieši skatītājs. Savukārt mākslinieks ikdienišķus materiālus ar savu ideju var pārvērst mākslā. Izmantotajiem materiāliem vispār ir liela ietekme mākslas darbu tapšanā un autore par to raksta ar spilgtiem piemēriem. Viņa diskutē arī par saprāta un iztēles mijiedarbību (šī bija vienīgā nodaļa, kur man gribējās skaidrāku domu lidojumu un vēl pāris piemērus). Piemēram, Kants uzskatīja, ka skaistuma sajūtu rada nevis pats objekts, bet tas, kā šis objekts tiek attēlots mākslas darbā. Ļoti interesantas bija nodaļas par pielūgsmes, varas un seksa atainojumu mākslā, jo mākslinieki vēstures gaitā ļoti daudz pēc pasūtītāju pieprasījuma vai pašu iniciatīvas ir radījuši mākslas darbus tieši ar šādu ievirzi. Ikonas, valdnieku portreti un statujas, sieviešu akti tika radīti, lai pastiprinātu pasūtītāja statusu un ietekmi, nodotu vēstījumu, vai priecētu acis ar erotisko mākslu. Tāpat minētās tēmas tikušas un tiek izmantotas kā protesta formas un “neērtu” tematu atspoguļošanai.

Par šo visu autore runā saprotami un konspektīvi (citādi grāmata būtu vismaz trīsreiz biezāka). Iespējams, ka lielāki mākslas speciālisti šo visu jau zina, tomēr grāmata varētu ļaut savādākā aspektā paskatīties uz zināmo. Savukārt iesācējiem “Saprast mākslu” būs vērtīga lasāmviela, kas sniegs pamatzināšanas un tik vajadzīgo “fonu” domāšanai. Vai pēc vienas grāmatas izlasīšanas var saprast mākslu? Domāju, ka nē, bet Arnoldas grāmata ir solis ceļā uz to.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Advertisements

Īsumā

Beidzot atbildēju uz bloga komentāriem. Ja kāds man rakstījis e-pastu un neesmu atbildējusi, tad līdz e-pastu izskatīšanai vēl neesmu tikusi. Ātrāk mani var sakomunicēt soctīklos. Vispār viss ir labi, man tikai nerakstās pēdējā laikā un ne visai daudz lasu. Lai te neievilktos klusuma brīdis, tad tā drusku papļāpāšu, labi?

Grāmatas

Februārī izlasīju 6 grāmatas, kas varētu būt pēdējā gada rekords. Pie vainas ir Bess Crawford grāmatu sērija par 1. pasaules kara medmāsu, kura atjautīgi risina dažādus noziegumus vecajā, labajā Anglijā ar tējas dzeršanu un manierēm. Pēc ceturtās grāmatas noteicu nelielu pauzi, citādi sērija pārāk ātri beigsies un ko tad es lasīšu?

Esmu iesākusi lasīt, atzinusi par nelasāmām un izmetusi vēl pāris grāmatas no e-lasītāja, bet pagaidām tas ir par maz “Lasīt/nelasīt” turpinājumam.

Biju uz grāmatu izstādi (kurš grāmatu blogeris nebija?!) un gandrīz neko nenopirku. Ar acīm gribējās daudz, ar prātu ne visai. Nopirku Antona Čehova “Sakhalin Island” un sāku lēnām lasīt. Ļoti interesanti par viņa ceļojumu cauri Sibīrijai uz Sahalīnas salu. Čehovs ir izcils novērotājs, ko ievēroju jau viņa īsajos daiļliteratūras stāstos.

No mēneša mēnesī atlieku Susannas Klārkas “Džonatana Streindža un mistera Norela” lasīšanu. Beidzot vajadzētu saņemties, jo nekāda pamatota iemesla tādai atlikšanai nav. Sižets izklausās labs un tāds, kam man vajadzētu patikt, tulkojusi Māra Poļakova, tā kā arī tajā ziņā visam vajadzētu būt kārtībā, un 816 lpp tāds sīkums vien ir.

Pārsteidzu pati sevi ar sekojošu atklājumu: varu klausīties audiogrāmatu zīmējot/gleznojot. Tviterī redzēju ieteikumu par “Patefon” – telefona aplikācija ar audiogrāmatām krieviski. Sāku klausīties “Šantarāmu”, kas ir vēl viens pārsteigums. It kā sen jau briedu šo izslavēto ķieģeli lasīt, bet bija nianses, par kurām šaubījos. Jāsaka, ka esmu aizrāvusies. Autors ļoti kolorīti apraksta Indiju un indiešus, ir daudz saistošu notikumu. Drusku traucē tikai viņa filozofiskās atklāsmes un sevis žēlošana. Teikšu tā – suns zin, ko ēdis un nav ko čīkstēt. Cik saprotu, tad svaigi iznākušajā otrajā grāmatā Roberts stipri aizbraucis filozofijā un reliģijā. Tur mums nebūs pa ceļam. Apsveru iespēju abonēt “Patefon” servisu, lai nav jāatraujas uz reklāmām ik pēc 15 min. Vēl kāds izmanto šo audiogrāmatu servisu?

Zīmēšana

Pārmetu sev, ka nezīmēju tik daudz, cik vajadzētu un arī gribētos. Domāju, ka jāizkārto uz grīdas salīdzināšanai darbi, kas tapuši no pagājušā gada februāra, kad pirmo reizi paņēmu rokā zīmuli ar domu iemācīties zīmēt, un darbi, kas tapuši tagad, kad zīmēšanas kursus apmeklēju trešo reizi. Bez skatīšanās zinu, ka progress ir pamatīgs un esmu par to ārkārtīgi priecīga.

Vērtīgs padoms no skolotājas, kad runājām kā iemācīties kompozīciju: zīmējums nav obligāti jāpabeidz. Vienmēr var sākt no jauna, kaut ko mainīt, izdzēst, pārvietot. Jāeksperimentē ar izkārtojumu, jāvēro. Galvenais – drosmi!

Drosmi! To cenšos atcerēties un turēties pie drosmes ar zobiem un nagiem. Vakar atcerējos, ka neizmantoti mētājas eļļas pasteļkrītiņi. Nevarēju aiziet gulēt, vajadzēja izmēģināt. Kāpēc gan ne? Kad lielam pasūtījuma darbam vajadzēja uzzīmēt skici, atcerējos par krāsainajiem zīmuļiem un atklāju, ka tāda ātrā idejas vizualizēšana bez pretenzijām uz perfektumu ir ļoti atbrīvojoša.

Ļoti patīk sausie pasteļkrītiņi. Pagaidām mani vienīgi uztrauc šo darbu uzglabāšana, jo katru zīmējumu ierāmēt negribu, bet sauso pasteļkrītiņu darbi ir viegli sabojājami.

Vispār es par zīmēšanu varētu runāt vēl un vēl, bet jūs šeit nākat lasīt par grāmatām, tāpēc beigšu. Grāmatu atsauksmes būs, tikai jāmēģina atcerēties izlasīto.

Blēžu karaļvalsts. Lī Bardugo

Li Bardugo, Vārnu sešinieks, Prometejs, fantāzijas romānsPrometejs 2018. gads, 543 lpp. Vārnu sešinieks #2, Six of Crows #2

Ar grāmatu sērijām ir tā, ka patīkami atgriezties jau iemīļotā pasaulē pie iemīļotiem varoņiem, bet atsauksmes uzrakstīšana par sērijas turpinājumu ir nepateicīga padarīšana, jo viegli nomaitekļot saturu. Ar Vārnām īpaši jāuzmanās, jo stāsts balstīts uz neskaitāmiem sižeta pavērsieniem. Nejauši kaut ko izpļāpājot, var sabojāt lasītprieku tiem, kuri vēl tikai skatās uz “Vārnu sešinieka” skaisto vāku. Tiem, kuriem patika pirmā daļa, nevar būtu divu domu – jālasa “Blēžu karaļvalsts”.

Diloģijas otrā daļa ir personīgāka un dziļāka. Personīgāka tādā ziņā, ka neiespējamie noziegumi, kas jāpaveic Kaza komandai vienlaikus ir arī personīga atriebība. Dziļāka, jo vairāk uzzinām par varoņu pagātni, viņu sāpēm un sapņiem. Ja pirmā daļa man šķita pat tāda kā rotaļīga un varoņu attieksme “kas būs, tas būs”, tad šī daļa ir nopietnāka, likmes ir savā ziņā augstākas. Iemīļotajai bandai ir jācīnās ar saviem dēmoniem un daudziem ienaidniekiem. Pačukstēšu, ka spēles laukumā uzrodas jaunas figūras, kas vēl vairāk saduļķo jau tā duļķainos ūdeņus.

Vai es atkal domās aiz spriedzes grauzu nagus? Protams. Mani Vārnas emocionāli ļoti iesaistīja. Kazs & Co nav balti un pūkaini tēli, kam standartā just līdzi, bet viņi ir simpātiski antivaroņi. Var saprast, kāpēc viņi ir tādi un rīkojas tā kā rīkojas. Tas ir krietni interesantāk par labajiem varoņiem-pasaules glābējiem. Notikumi risinās strauji, lasītājam acīs tiek pūsta migla, bet tas ir forši, jo nebūtu tik aizraujoši, ja uzreiz zinātu visu, ko zina Kazs.

Grāmata beidzas uz saldsērīgas nots un, manuprāt, loģiski un likumsakarīgi. Izkāpjot no Lī Bardugo uzburtās pasaules, es labprāt tajā atgrieztos, jo ar Vārnām viņa ir pierādījusi, ka spēj rakstīt labi un aizraujoši, pārāk nenovienkāršojot vai nesacakinot tekstu, radīt ticamu pasauli un interesantus tēlus, un notikumus.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Lasīt/ nelasīt #1

Kādu dienu nevarēju izlemt, ko lasīt. Neko no iesāktā negribējās. Neko ne neiesāktā arī ne. Briesmīgi! Sāku rakņāties pa sava e-lasītāja dzīlēm un izdomāju ar sevi uzspēlēt spēli: atrodu grāmatu, kuras nosaukums, vāks un autors man pilnīgi neko neizsaka, par kuru man nav nekādas saprašanas, kāpēc tā ir nonākusi manā kādreiz lasāmo grāmatu “kalnā” un sāku lasīt. Ja pēc pirmajām lapām vai nodaļām grāmata pilnībā nesaista vai kaut kas neapmierina, pārtraucu lasīt, dzēšu laukā no lasītāja. Ja patīk, lasu tālāk vai atlieku uz citu reizi, ja akurāt negribas tieši šobrīd lasīt par konkrēto tēmu.

Pašai par pārsteigumu, man šī spēle iepatikās un pat iekritu azartā. Cik daudz grāmatu spēšu izmest, cik daudz vietas iztīrīt savā Pocketbook?! Esmu izmetusi vairākas grāmatas un divus interesantus stāstus izlasījusi pāris dienās, jo nespēju atrauties. Grāmatas, kuras “nepazīstu”, izmest ir ļoti viegli, galvenais ir neļauties žēlumam: autors centies, vēlāk varbūt paliks labāk, esmu pārāk piekasīga, tas taču nav nopietns iemesls nelasīšanai un tā tālāk. Nekā nebija! Es būšu izlepusi un piekasīga.

Izlepuša un piekasīga lasītāja dažādie iemesli grāmatas pamešanai jeb neizlasīšanai līdz galam:

Waiting to Be Heard: A Memoir. Amanda Knox – pametu pēc pirmās nodaļas pirmās lapas, jo autore ļoti centusies izteikties daiļrunīgi un uzzīmēt sev vēlamo emocionālo fonu. Radās iespaids, ka šajā atmiņu grāmatā tiks manipulēts ar lasītāja emocijām. Amanda tika apsūdzēta savas kaimiņienes slepkavībā un pavadīja vairākus gadus Itālijas cietumā līdz viņu attaisnoja, bet man nepatīk, kad šādu notikumu pārstāstos mēģina uzspiest, kā justies lasītājam vai skatītājam.

Astrid and Veronika. Linda Olsson – divas nodaļas tikai ar aprakstiem un sajūtu, ka autore ļoti centusies, lai viņas pirmā grāmata būtu no tām savādajām, atmosfērīgajām grāmatām. Man nav nekas pret aprakstiem, bet nespēju iztēloties, kas tālāk grāmatā starp divām vientuļām kaimiņienēm, no kurām viena tiek uzskatīta par dīvainu raganu, varētu notikt. Sēdēs uz lieveņa, dzers tēju un 15 nodaļas klusēs, lai apmainītos ar diviem teikumiem 16. nodaļā? Nē, paldies.

Agenda 21. Glenn Beck, Harriet Parke (Agenda 21 #1) – jāatzīst, ka grāmatas sākums ir ievelkošs un ātri sasien emocionālās važās, radot līdzpārdzīvojumu par galvenajiem tēliem nodarīto netaisnību. Tieši emocionālās piesaistes dēļ ielasījos diezgan tālu, līdz nolēmu, ka pietiek. Šī ir kārtējā jau daudz ekspluatētās idejas realizācija par autoritāru režīmu un cilvēkiem, kas sadzīti kopienās, lai dzīvotu pēc dīvainiem noteikumiem. Sievietes ir vaislas lopu statusā, kas ļoti tipiski šādiem sižetiem. Pietiek! Cik var ražot šitādus romānus! Turklāt pasaules pamatojums šķita baltiem diegiem šūts. Kāpēc enerģija netiek ražota ar saules baterijām? Kāda velna pēc cilvēki ēd kaut kādus kubiciņus, bet vāveres tiek speciāli barotas ar riekstiem? Kaut kāda jukušu “zaļo” apokalipse?

Nocturne. Syrie James – amatieriski klišejisks štrunts, kura autore uzskata lasītājus par pilnīgi dumjiem. Ja gadījumā pēc pirmajiem mājieniem nav skaidrs, kas ir noslēpumainais svešinieks, tad autore liek galvenajai varonei pēc uzvedinoša sapņa domāt “kāpēc es sapņoju par vampīru?”. No shit! Muhahaha! Autorei ir aizdomas, ka galvenajai varonei un lasītājiem arī pēc šī sapņa viss nav skaidrs, tāpēc viņa liek Nikolai rakņāties pa Maikla mantām un sviest lasītājiem sejā uzvedinošas norādes. Acīmredzot, Nikola nav lasījusi romānus par vampīriem. Abi varoņi ir skaisti un ar līdzīgiem talantiem, tāpēc viņiem ir acumirklīgi jāiemīlas. Nesaprotu, kāpēc vispār aizlasījos tik tālu. Vismaz Nikola neizpūš elpu par kuras aizturēšanu viņa nezināja.

Turpinājums sekos….

Tev šķiet, ka to cilvēku pazīsti

Tev šķiet, ka pazīsti sev tuvu cilvēku, bet vai tiešām? Reizēm tam, ko redzi un dzirdi, var būt vairāki izskaidrojumi. Var izrādīties, ka mīļotais un vistuvākais cilvēks ir tāds, kādu viņu pazīsti un reizē arī pavisam kas cits, piemēram, noziedznieks. Fascinējoši un biedējoši. Pieļauju, ka dokumentālās filmās tiek iemūžināti neparastākie, strīdīgākie un sensacionālākie gadījumi.

Pēc “Here Lies Daniel Tate” izlasīšanas, vēlreiz noskatījos “The Imposter”, jo grāmatas sižets ļoti atgādināja šajā dokumentālajā filmā pētīto identitātes piesavināšanās gadījumu. Varbūt grāmatas autore iedvesmojusies no šīs filmas? Lai kā tur būtu, pēc šīs filmas radās vēlme paskatīties vēl kādus dokumentālus stāstus.

imposterThe Imposter (2012)

Režisors: Bart Layton

Iesaku vispirms noskatīties filmu un tad lasīt tālāk, jo priekšā var būt maitekļi.

Spānijā tiek atrasts puisis, kurš saka, ka viņu sauc Nikolass. Puisis izskatās traumēts un ne visai grib stāstīt, kas ar viņu noticis trijos gados kopš pazušanas no mājām. Pamazām tiek noskaidroti apstākļi, ierodas Nikolasa māsa un puisis atgriežas pie savas ģimenes Teksasā. Viss jau būtu labi, tikai Nikolass runā ar akcentu un dažās pazīmēs atšķiras no trīspadsmitgadīgā Nikolasa.

Filma vienkārši uzspridzina smadzenes. Nu kā, kā kaut kas tāds ir iespējams?! Kā ir iespējams tā noticēt? Galēja izmisuma radīts acu apmāns? Tik milzīga vēlme atgūt pazudušo brāli/ dēlu? Uz filmas beigām rodas vēl jautājumi par to ģimeni. Savukārt puisis ir vienkārši fascinējošs. Kas viņš ir – lielisks melis, sociopāts, noziedznieks, vai bērnībā traumēts cilvēks, kam vajadzīga palīdzība? Patiesībā tik skumji noskatīties kā viņš alka mīlestības un uzmanības. Tajā pašā laikā – klajš cinisms, jo viņam vienalga, kā jūtas tā ģimene. Kas gan notiek viņa galvā? Šī filma liek uzdot daudzus satraucošus jautājumus.

Režisors no šī dokumentālā stāsta ir radījjis gandrīz mākslas filmu. Te ir spriedze, intriga, izmeklēšana un viszinošs krāpnieka smaidiņš starp epizodēm ar ģimenes locekļiem un izmeklētājiem. Bart Layton ir izvēlējies filmēt notikumu rekonstrukciju un man ļoti patika kā viņš to izdarījis, tas šķita ļoti reālistiski un stilīgi, kā kino, nevis tradicionālais “tad es stāvēju tur, tad es pacēlu to”. Paralēli ir sarunas ar radiniekiem, izmeklētājiem un krāpnieku. Šī būtu pavisam cita filma, ja nebūtu iespēja intervēt Frederiku Burdēnu, kuram tik veikli izdevās kļūt par Nikolasu 1997. gadā. Kas interesanti, filma nav mēģinājums izrakties līdz patiesībai. Iesaistītās puses stāsta savu notikumu versiju un skatītājam pašam jālemj – tā ir taisnība vai meli.

capturing the friedmansCapturing the Friedmans (2003)

Režisors: Andrew Jarecki

Atšķirībā no “The Imposter”, šī dokumentālā filma veidota krietni tradicionālāk, tomēr ļoti labā režijā, pamazām atklājot notikušo un liekot mainīt domas par iesaistītajiem cilvēkiem. Jarecki pēta Frīdmenu ģimenes skandālu. Režisors izmanto ģimenes arhīva videomateriālus un intervijas ar māti, vienu no dēliem, un tiem, kuri bija iesaistījušies izmeklēšanā.

Frīdmeni ir parasta vidusmēra amerikāņu ģimene, kas dzīvo Ņujorkas piepilsētā. Tēvs skolotājs, māte mājsaimniece, trīs dēli. Viņu idille sabrūk dienā, kad tēvu un vienu no dēliem apsūdz bērnu seksuālā izmantošanā. Sabiedrība vienkārši uzsprāgst, ir jūtams spiediens gan uz izmeklētājiem, gan Frīdmeniem. Gaisā karājas jautājums, cik lielā mērā tieši sabiedrības spiediens un masu histērija noteica notikumu iznākumu. Visvairāk filmā pārsteidz ģimenes uzvedība. Tēvs un dēli pārsvarā to uztver kā pārpratumu, pat ākstās. Māte ir naidīga, bet šķiet, ka viņa vispār tajā ģimenē ir lieka jau daudzus gadus. Domāju, ka tā ir viņas reakcija uz tik šokējušu apsūdzību saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Filma sākas gandrīz idilliski, ar laimīgiem kadriem no ģimenes vēstures. Tad pamazām tiek šķetināta apsūdzība un kādu laiku gandrīz jājūt līdzi Frīdmeniem, bet uz beigām vairs nav īsti skaidrs – bija viņi vainīgi vai nebija, bet atzinās, jo nebija citu iespēju. Gan pierādījumi, gan tēva un dēla uzvedība ir neviennozīmīga. Vai arī režisors to visu tā uzkonstruējis. Katrā ziņā interesanti skatīties.