Madaras Gruntmanes “Narkozes” un “Dzērājmeitiņa”

Turpinu lasīt dzeju un 2019. gadu sāku ar Madaras Gruntmanes dzejas krājumiem. Teikšu uzreiz, ka abi dzejas krājumi mani patīkami pārsteidza.

dzejas krājums dzejas krājums

“Narkozes” – Neputns, 2015. gads, 96 lpp.
“Dzērājmeitiņa” – Neputns, 2018. gads, 90 lpp.

“Narkozes” ir dzejnieces debijas krājums, bet es to nebūtu uzminējusi. Tas ir tik viengabalains kā stāsts, kuram īpašu kulmināciju piešķir dzejoļu cikls “Narkozes”. Savukārt, otrais krājums “Dzērājmeitiņa” ir kā šī paša stāsta turpinājums, tikai pēc dažiem gadiem. Ja “Narkožu” sākumā vēstītāja varētu būt jauna un iegūst pirmās rētas, tad “Dzērājmeitiņā” viņa jau ir dzīvē apskrambājusies un rūdījusies. Tomēr nevajag domāt, ka pirmajā krājumā valda jaunības romantika un naivums. Nekā tāda. Madaras Gruntmanes dzejā no naivuma un romantikas nav ne smakas. Viņa raksta skarbi, lakoniski, atklāti – neslēpjoties aiz puķēm un valodas mežģīnēm, pat rupji, vulgāri. Teiksim, par “Dzērājmeitiņu” īpaši tikumīgi cilvēki varētu pat iebilst, ka šo grāmatu skolā nedrīkst lasīt. “Narkozes” dzejoļi ir viegli saprotami, bet “Dzērājmeitiņā” brīžiem pavīd abstrakcijas, varbūt tie ir dzēruma sapņi.

Man šķita, ka es lasu dienasgrāmatas dzejā, bet diez vai ir būtiski, cik tur ir patiesības no dzejnieces dzīves. Katrā ziņā dzejoļi ir pārliecinoši, to autore saprot, ko raksta un kāpēc raksta. Aina veidojas interesanta un skumja: no mīlestības līdz abortam, no alkohola līdz bērna dzemdēsanai, un vīrieši gadās sliktie. Šī dzeja varētu būt pašterapija – izrakstīt sevi laukā, norakstīt slikto no sevis nost.

Es izliku sirdi uz lieveņa atdzist
Pārkarsusi
Tu uzmeti tai sūdu čupu
Un uzliki Leonardu Koenu fonā
Pats ciezdams
Velns viņu zina no kā
Sūdi sirdi sildīja un neļāva atdzist
Tu nospļāvies un iegāji dārzā pēc granātāboliem
Es kā mācēdama mēģināju notīrīties

/no krājuma “Narkozes”/

Lai gan īsti nevarēju veidot asociācijas starp sevi un šiem dzejoļiem, tomēr tas šoreiz izrādījās mazsvarīgi, jo Gruntmanes dzeja ir saprotama un līdzpārdzīvojama.

Vērtējums abiem krājumiem: 4/5

Advertisements

2018. gada kopsavilkums un mazliet plāns 2019. gadam

Gads sanāca pilnīgi ne tāds, kā sākumā plānots. Izlasīju vien 30 grāmatas. Vairāk lasīju dzeju un grāmatas par mākslu. 7 grāmatas novērtēju ar 5 zvaigznēm, tikpat daudz novērtēju ar 2 zvaigznēm, pārējais pa vidu. Lappušu skaita ziņā pavisam švaki – vien 7526 lappuses, kas liecina, ka pārsvarā visas grāmatas bija plānas. Biezākā lasītā grāmata bija Li Bardugo “Blēžu karaļvalsts” ar 543 lpp..

Kad lasīts maz, nav ilgi jādomā par topa sastādīšanu, tāpēc ķeros uzreiz vērsim pie ragiem.

grāmatas, ko lasīt

Labākās, atmiņā palikušās izlasītās grāmatas 2018. gadā

Dzeja

Māris Salējs “Kā pirms pērkona”

Iveta Ratinīka “tikko & tikai”

Daiļliteratūra

Levs Grosmans “Burvja zeme”

Māksla

Maikls Bērds “Stāsti par mākslas vēsturi”

Sūzena Vudforda “Kā aplūkot mākslas darbus”

***

Gribu atzīmēt arī “Džonatanu Streindžu un Misteru Norelu” – vienkārši brīnišķīgs un apburošs romāns, kuru izlasīju apmēram līdz pusei un turpināšu, kad tikšu pie sava eksemplāra, jo šī grāmata ir ķieģelis un man apnika bibliotēkā pagarināt termiņu.

Patika detektīvsērija par Besu Kravfordu, izlasīju 4 romānus, domāju turpināt.

2019. gads

Ar piesardzību raugos 2019. gadā, lai gan ir parādījusies lielāka vēlme lasīt. Nospraudu sev gada mērķi – 24 grāmatas. Izlasīšu vismaz daļu no tā, kas iekrājies plauktos un izdevniecību sadots. Turpināšu lasīt dzeju un mākslas grāmatas. Gribu izlasīt arī dažas dāvanas. Un te nu mēs nonākam pie —

Mīļie, jūs esat lieliski! Sirsnīgs paldies par dāvanām! Man, protams, stāv daudzas nelasītas iedāvinātās grāmatas no iepriekšējiem gadiem, bet ļoti priecājos par:

Steven Novella “The Skeptics’ Guide to the Universe: How to Know What’s Really Real in a World Increasingly Full of Fake” no Asmodeus

Žana Pola Didjēlorāna “Lasītājs vilcienā 6.27” no Fleža

Ērikas Romanes “Mēs abi” no Doronikes

Ingas Gailes “Migla” no Lasītājas

Kate Manning “My Notorious Life” no Sibillas

***

Vēl ir palikusi kaudze ar neuzrakstītām atsauksmēm. Tās tad nākamajā gadā. Būs arī beidzot raksti par maniem mākslinieciskajiem centieniem.

Sev un jums 2019. gadā novēlu gribēšanu lasīt un gribēšanu rakstīt (tiem, kas arī raksta).

Četri dzejas krājumi

Nesen izlasīju divus dzejas krājumus un sagribējās vēl dzeju. Lai bibliotēkā būtu vieglāk atrast pēdējos gados izdotos krājumus, sastādīju sarakstu, kas pārsteidzošā kārtā izrādījās garāks kā gaidīju. Tā, protams, ir subjektīva sajūta, bet šķiet, ka pie mums izdod daudz dzejas grāmatu (nemaz neskaitot “apšukrūmas” un visādas aizdomīga paskata grāmatiņas). Ar sastādīto sarakstu devos uz bibliotēku un paņēmu četras.

Tagad īsumā par izlasīto.

Raimonda Vazdika dzejas krājumsNeremdināmi. Raimonda Vazdika

Divpadsmit 2018. gads, 148 lpp.

“Neremdināmi” ir aktrises otrais dzejas krājums, izdots 700 eksemplāros un ietver sevī stāstus un dzeju. Teksts ir autobiogrāfisks un emocionāls. Grāmata vizuāli interesanti noformēta: spēles ar tekstu laukumiem, fotogrāfijas, grafikas. Krājuma tematika ir atiecības, pamatā tā ir šķiršanās, īpaši stāstos.

Godīgi sakot, šo grāmatu ņēmu ar bailēm, jo cita aktiera poētiskie centieni bija vāji. Vazdikai man patika stāsti, tie bija liriski, skarbi kā jau par sāpīgu tēmu, bet ne muļķīgi. Toties dzeja pēc stāstiem likās tāda nekāda, vārdu savārstījums, kas pārsvarā atgremo stāstu saturu. Iespējams, ka starp stāstiem un dzeju lasīšanā vajag ieturēt pauzi.

Vērtējums: 2,5/5

dzejas krājumsRedzu. Elīna Līce

NT Klasika 2018. gads, 96 lpp.

Jaunas dzejnieces pirmais patstāvīgais dzejas krājums, kurā viņa pauž savu pasaules izpratni, garīgo nostāju un pārdzīvojumus. Vairāki dzejoļi saistīti ar bērna gaidīšanu un pirmajiem dzīves mēnešiem. Vietām pagāniskais savijas ar kristīgo.

Ar debijām parasti ir tikai divi varianti – labi vai slikti. Šī bija saslavēta un kā kādā nejauši uzietā recenzijā trāpīgi norādīts – ļoti pietrūkst redaktora stingrās rokas, kas izravētu skaļās frāzes bez piepildījuma un nodrāztās klišejas. Muzikālas nianses un folks ir mazāk, kā varēja gaidīt no anotācijas, bet tie daži dzejoļi bija tiešām interesanti un labi. Kopumā garlaicīgi, tāds haotisks mikslis, tomēr dzejniecei varētu būt potenciāls.

Vērtējums: 2/5

dzejas krājumsIdilles. Uldis Bērziņš

Neputns 2018. gads, 72 lpp.

Kārtējais dzejnieka un atdzejotāja Ulda Bērziņa dzejas krājums ir plāns un kā var saprast no anotācijas, ietver sevī tikai to labāko – no dzīves un dzejas nosmelto krējuma kārtiņu. Nav jūtama izteikta tematika, tomēr šķiet, ka dzejnieks pārvietojas laikā no senatnes līdz pat nākotnei, fiksējot kādus svarīgus brīžus. Dominē vēstures motīvi, veltījumi.

Dzejoļi pārsvarā īsi, bet ir arī tādi, kas vairāk atgādina dzejprozu. Jūtams intelekts un profesionalitāte, filigrāna valodas izjūta, kas ļauj spēlēties ar tekstu. Reizēm pat šķiet, ka dzejnieks aušojas un visu to dzejas padarīšanu ņem galīgi nenopietni, tad atkal paliek pavisam nopietns. Bija dzejoļi, kurus nesapratu, daudzi arī emocionāli neuzrunāja, bet siekalas saskrēja mutē, lasot par cūku pupu vārīšanu ziemā.

Vērtējums: 3/5

dzejas krājumsKā pirms pērkona. Māris Salējs

Pētergailis 2016. gads, 191 lpp.

Dzeja it kā ārpus laika un telpas, tomēr tik piesaistīta zemei, cilvēkiem, zvaigznēm un laika ritumam. Dzejnieks raksta pārliecināti, bez skaļiem vārdiem un bieži it kā par sīkumiem, bet aizķer dvēseles stīgas ar šo vienkāršumu.

Šis ir “daudz neko nesaprotu, bet patīk” variants. Salējs raksta skaisti, tāpēc ir vienalga, ka nevar visu saprast. Man gribas viņa dzejoļus salīdzināt ar fotogrāfijā vai gleznā apturētiem mirkļiem. Tur ir gan ainavas, gan abstrakcijas, viss ir tik silts, mazliet izplūdis, citur tieši otrādi – ass fokuss, kontrasti. “Kā pirms pērkona” izraisa patīkamu sajūtu, katru dzejoli gribas lēnām izgaršot. Daudzus pārlasīju, dažus citēju, gribu pārlasīt vēl.

neej prom no manis neej prom
neej prom. es visu dzīvi
plaukstā ielikšu un aizsmakšu no skumjām
mana brīnišķīgā mana dumjā
mana nedzirdētā patiesība….

Ar 191 lappusi, grāmata šķiet par plānu, gribas lasīt vēl un vēl. “Kā pirms pērkona” ir viens no tiem retajiem dzejas krājumiem, kuru es gribētu savā plauktā. Silti iesaku izlasīt dzejas baudītājiem.

Vērtējums: 5/5

Par Ziemassvētkiem

egle

Novembrī parasti šķiet, ka vēl ir tik daudz laika. Tad attopies dienu pirms Ziemassvētkiem, gādājot pēdējo dāvanu. Pēc tam, – kad atkal jāiet uz darbu. Pa vidu ir gan steiga, gan nogurums, gan priecīgs satraukums, pīrāgu cepšana un dāvanu saiņošana. Beigās laiskošanās ar grāmatu rokās, kad svētki nosvinēti un iestājies miers.

Ziemassvētkus vajadzētu kādu nedēļu, lai var paspēt visus apciemot un visu ko apdarīt. Man vienmēr pietrūkst laika Ziemassvētkiem. Gribētos tā nesteidzīgi. Izgreznot māju, pagatavot ēdienus, sagādāt pārdomātas vai paštaisītas dāvanas, saaicināt mīļos, visiem kopā pasēdēt.

Divas reizes cepu pīrādziņus un abas reizes pati apēdu tikai dažus, jo parējie pazuda citos vēderos kā nebijuši. Visi savācāmies pie mammas un vienā brīdī attapāmies salīduši mazajā virtuvītē jautri tērzējam. Bija tik silti un labi. Vai tad vairāk ko svētkos vajag? Nevajag. Ja nu vienīgi sniegu un tas mums šoreiz bija. Viss tik balts un skaists.

Citus gadus esmu centusies lasīt un skatīties grāmatas un filmas par Ziemassvētku tēmu, bet šogad tas izpalika. Īsti nejutu vajadzību. Taupu “Love Actually” 31. decembrim vai 1. janvārim pie šampanieša glāzes.

Atvainojos, ka izpaliek virtuālā apdāvināšanās. Tik maz lasīts, ka nav ko dāvināt. Ceru, ka jums zem eglītes bija nolikta kāda īsta grāmata. Ceru, ka jums bija brīnišķīgi Ziemassvētki un jūs tos pavadījāt tieši tā kā vēlējāties!

 

Rabarberu sarkanais. Oidira Ava Olafsdotira

32461731Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 128 lpp.

Par “Rabarberu sarkano” savulaik bija daudzas labas atsauksmes un droši vien tāpēc gaidīju no šī romāna pārāk daudz. Bija radies iespaids, ka grāmata būs tikpat burvīga kā  Tūves Jānsones “Vasaras grāmata“, tomēr tā nav. Augustīnes stāsts ir vientulīgs un skumjš.

Augustīnes māte kaut kur dienvidos pēta putnus, kamēr Augustīni pieskata radiniece vai kaimiņiene (atvainojiet, vairs neatceros). Kur ir tēvs, vispār nevienam nav zināms. Lai būtu vēl skumjāk, Augustīnei ir kroplas kājas, kas, protams, padara viņu par skolasbiedru apsmiekla objektu un visādi apgrūtina viņas dzīvi. Tomēr Augustīne ir cīnītāja, nevis ņuņņa, un viņai ir mērķis uzkāpt Kalnā, tāpēc stāsta noskaņa nav puņķaina un žēlabaina.

Šis ir pirmais, un pieļauju, ka pēdējais, manis izlasītais daiļliteratūras darbs, kurā tik daudz pieminēti rabarberi. Rabarberu lauks – ciema vienīgais mežs, rabarberu ievārījums – katrai saimniecei savādāks, rabarberi, rabarberi, rabarberi. Vēl ir asinsdesu dienas. Tas man ārkārtīgi patika, pilna mute siekalām.

Uz grāmatas vāka pieminēts romāna poētisms. Es to saskatīju tikai salas dabas aprakstos un grāmatas nosaukumā. Viss pārējais ir strups ziemeļu skarbums, kas izpaužas gan sižetā, gan aprautajās domās. No vienas puses, autore it kā “glezno lieliem triepieniem” un daudz atstāj lasītāja iztēlei. Viņai izdevies radīt ikdienišķus, bet interesantus tēlus, reālistisku vidi, uzburt Islandes ainavu un pastāstīt aizkustinošu stāstu par meitenes ilgām pēc mātes mīlestības un “pacelšanos spārnos”, nelietojot izcakinātu valodu un nespiežot uz jūtām. No otras puses, teksts vietām atstāja saraustītu un haotisku iespaidu. Beigas vispār kaut kur aizpeldēja nekonkrētībā un, manuprāt, nepatīkami kontrastēja ar pārējā stāsta lakonismu.

“Rabarberu sarkanais” noteikti ir lasāms un visticamāk jums patiks. Arī man kopumā patika, tikai beigas sabojāja prieku. Godīgi sakot, man ļoti patīk grāmatas vāks, par to vien varētu dot zvaigzni.

Vērtējums: 3/5