Debesu lauskas. Laura Dreiže

Zvaigzne ABC 2015. gads, 319 lpp. Danse Macabre #3

Pašmāju jauniešu fantāzijas triloģija “Danse Macabre” ir nonākusi līdz laimīgam noslēgumam, jo 7. novembrī tirgot sāks trešo daļu – “Debesu lauskas”. Anotācija sola, ka Viktoriju gaida vairākas smagas cīņas, jo Taniels ir nonācis ellē, viņa pati ir pirātu gūstā un Augšlondona drīz kritīs.

“Debesu lauskās” notikumi risinās raiti, jo autore steidz izglābt labos, pārmācīt ļaunos un atrisināt aizsāktās sižeta līnijas. Papildus jezgu notikumos ienes gaisa pirāti. Beidzot arī noskaidrojas galvenā ļaundara motivācija un beigās ir aina pāris rindu garumā, kad tā vien gribas nopriecāties “saņem, kuce!”.

Katras grāmatu sērijas pabeigšana ir tāds mazliet skumjš brīdis. Ļoti gribas zināt, kā viss atrisināsies, bet žēl šķirties no iemīļotās pasaules. Godīgi sakot, šoreiz mani interesēja tikai atrisinājums, jo ar Viktoriju nespēju iedraudzēties, bet pasaule izrādījās neloģiska. Lai tiktu līdz atrisinājumam, nākas pieciest plašu Viktorijas emociju gammu un savādu rosīšanos. Pirāti, kuri iedomājas, ka varēs ieņemt Augšlondonu? Tiešām?! Arī Taniels zaudēja visu manu cieņu jau otrajā daļā, kad tika pataisīts par nespējīgu cietēju. Visjēdzīgākais tēls beigās izrādās Misteriums, viņa ārprātīgā rīcība ir saprotama un ar skaidru mērķi.

Ja atceraties, tad Viktorija, pēc tēva nāves iemesla uzzināšanas, gribēja glābt Augšlondonu, kas būtībā ir visas triloģijas mērķis. Dīvaini, ka šim cēlajam mērķim tiek veltītas vien dažas lapas grāmatas beigās un nekas tā īsti netiek izdarīts. Protams, nereti arī dzīvē gadās, ka  vēlmes ir lielākas par spējām un nav vajadzības muļķīgi mirt, tomēr tāda autores risinājuma brīdī zūd visas triloģijas jēga. Sanāk, ka stāsta varoņi ir cīnījušies un miruši veltīgi, jo ieguvums nav nekāds. Patiesībā Viktorija ar savu rīcību liek ciest daudziem cilvēkiem. Vienīgo reālo labumu no visa piedzīvotā un pārdzīvotā gūst Taniels, jo viņa liktenis kardināli izmainās.

Man ļoti gribētos teikt labus vārdus par “Danse Macabre”, it īpaši tāpēc, ka šis ir pašmāju darbs, “Deja ar nāvi” sākās cerīgi un man patika, tomēr īsti nav par ko. Rūpīgāk ieskatoties, viss sižets plīst pa vīlēm. Autorei darba gaitā ir pazudis sākotnējais mērķis. Silti iesaku nākamo NaNoWriMo laikā tapušo darbu nesteigt izdot, bet rūpīgāk piestrādāt pie varoņiem un sižeta. Ja pašai liekas, ka viss ir super, iedot kādam citam, lai palasa uzrakstīto skaļi.

Nu, kad esmu paburkšķējusi, gribu teikt, ka pusaudžiem tik un tā triloģija patiks, jo piedzīvojumu pietiek un lasās raiti, skolas brīvlaikā var mierīgi paspēt izlasīt visas trīs grāmatas. Iespējams, pēc izlasīšanas radīsies jautājumi un interese par fiziku un vēsturi, lai pārbaudītu, cik rūpīgi autore pārzina šos priekšmetus.

Vērtējums: 2,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Aspazija un Rainis – divi darbi

Tieši tā – vispirms Aspazija un pēc tam Rainis, jo diez vai viņš trimdā Šveicē būtu tik raženi strādājis, ja nebūtu Aspazijas, kura taisa ēst un lāpa viņa kreklus (par to var palasīt “Kastaņolā”). Martā Aspazijai bija 150 un šis vispār ir abu dižgaru gads, tāpēc steidzu rakstīt savas piezīmes par diviem viņu literārajiem darbiem.

Kad Rainis vidusskolā bija pusgadu mocīts, pienāca laiks Aspazijai. Tolaik biju par jaunu, lai spētu novērtēt Aspazijas feministiskās idejas un spēcīgo personību. Viņas daiļrade ir ugunīga, degsmes un dzīves pilna, ideālistiska. Jūtas bieži ir svārstīgas, pat pretrunīgas, cieši kopā savijušās varoņu individuālās vēlmes ar sabiedriskiem motīviem. Vēlāk gan dzejniece vairāk pievēršas bērnības atmiņām, kļūst pieklusināta un zaudē asumu. Izvēlējos lasīt viņas slaveno un labāko lugu “Sidraba šķidrauts”.

Sidraba šķidrauts. Aspazija

Liesma 1966. gads, 132 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1905. gads

Skaudri ideālistiska un romantiska luga, kur galvenajā lomā ir sirds skaidrā Guna ar sidraba šķidrautu, kas ļauj redzēt gan pagātni, gan nākotni, gan ieskatīties cilvēku sirdīs. Šķidrauts rāda patiesību, un cilvēki nāk pie viņas kā svētās. Dramatiskais konflikts sākas ar Gunas noraidošo attieksmi pret vardarbīgo karali Targaru un iemīlēšanos princī Normundā. Iemīloties Normundā, Guna būtībā sevi nodod un tas veido viņas personīgo traģēdiju. Savukārt konflikts ar karali parāda tautu kā nedomājošu aitu baru, kura acīs no svētās līdz raganai ir viens elpas vilciens.

Kad atmet eksaltēto poēziju, pāri paliek traģisks stāsts par nodotu mīlestību, atteikšanos no saviem ideāliem un to, ka vīrieši ir nekrietni, bet pievilta sieviete var kļūt ārkārtīgi bīstama. Var rakt arī dziļāk, jo luga ir daudzslāņaina. Vai beigās Guna morāli uzvar? Var teikt, ka jā. Interesanti, ka “Sidraba šķidrauta” izrādēm Jaunajā latviešu teātrī 1905. gadā bija revolucionāra nozīme. Cilvēki Gunas tēlu uztvēra plašāk, viņas likteni sasaistot ar apspiestas tautas likteni. Man luga patika.

Vērtējums: 3/5

Ar Raini manas attiecības ir vēsākas. Sava ietekme tur ir lielajai “Raiņa mīlēšanai” vidusskolā. Dzejniekiem ir jābūt saucējiem, tautas sirdsapziņai un balsij, tomēr Raiņa politiskie centieni mani neinteresē, tāpēc viņa uz cīņu saucošā dzeja neraisa sajūsmu. Krietni patīkamāki ir dzejoļi, kas neskar politiskos uzskatus. Izvēlējos lasīt viņa pirmo dzejoļu krājumu, kurā iekļauti izsūtījumā Slobodskā sarakstītie dzejoļi.

Tālas noskaņas zilā vakarā. Rainis

Liesma 1965. gads, 185 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1903. gads

Liela daļa šī krājuma dzejoļu ir ideālistiski. Rainis sapņo par teiksmaino senatni, revolūciju un neatkarību dzejoļos “Senatne” un “Karaļmeita”. Daudz ir dzejoļu par cilvēkiem, kuri visu mūžu cīnās, pūlas, bet ne pie kā netiek, un tādiem, kuri iedzīvojas uz citu rēķina – dzejoļi “Pats”, “Dzejnieka dilemma”, “Kalnā kāpējs”. Dzejnieks asi iestājas pret gļēvumu, dzīves ērtumu. Gandrīz visu krājumu caurstrāvo vientulības un vilšanās motīvs: “žņaudzas krūts”, “sirds tik grūta”, drūmi, smagi, dzestri. Rainis ir vīlies. Tas ir likumsakarīgi, ņemot vērā dzejoļu sarakstīšanas apstākļus. Krājuma beigas iezīmējas gaišākas un cerīgākas, pavīd pat mīlestības motīvs dzejolī “Sabirzis ziediņš”. Noteikti krājuma zināmākais dzejolis ir “Lauztās priedes”, kas joprojām pārsteidz ar savu spēku.

Ja ņem vērā vēsturisko kontekstu, tad dzejnieka idejas kļūst vieglāk saprotamas un top skaidrs, kāpēc Raiņa dzejai tautā bija tik milzīga ietekme. Tā kā mums vēsturiski visu laiku ir jācīnās, tad viņa dzeja (vismaz atsevišķi dzejoļi) nezaudē aktualitāti arī mūsdienās. Kas attiecas uz šo krājumu, tad daži ritmiskākie un lakoniskākie dzejoļi ir ļoti labi, skaisti un spēcīgi. Tajā pašā laikā ir arī tādi, kas laikam saprotami tikai Rainim pašam. Kopumā krājums ir miegu un vieglas zobu sāpes izraisošs ar atsevišķiem izņēmumiem.

Vērtējums: 1/5

Pēcvārdam…Mums vairāk vajadzētu atcerēties Raiņa teikto dzejolī “Pats”

Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,
Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.

Sikspārnis. Jū Nesbē

Zvaigzne ABC 2014. gads, 368 lpp. Harry Hole #1

Šī grāmata aizsāk aizraujošo daudzsējumu vēstījumu par Hariju Holu. Harijs ierodas Sidnejā, lai palīdzētu izmeklēt jaunas norvēģietes slepkavības apstākļus. Drīz vien viņš nokļūst notikumu centrā un sastopas gan ar ielasmeitām un savedējiem, gan ar transvestītiem, klauniem un narkotiku tirgoņiem. Harijs un viņa kolēģis, aborigēns Endrū Kensingtons, nojauš, ka te darbojas sērijveida slepkava. Kāds ir psihopāta motīvs? Un kāpēc viņš nonāvē gaišmates? (no oficiālās anotācijas)

Lēnām ar kājām velkos nopakaļ, kad visi jau sen ielēkuši Jū Nesbē “kriminālvilcienā”. Ja Inese man nebūtu iedāvinājusi “Phantom”, varbūt ar Nesbē vēl nemaz nebūtu iepazinusies. Sižets bija par slepkavību un narkomāniem, drūms un depresīvs, tomēr Harija Hola pagātne šķita pietiekami interesanta, lai es apsvērtu sākt no sākuma, kā tas kārtīgā grāmatu sērijā pieklājas. Līdz ar “Sikspārņa” izdošanu latviski, man tāda izdevība radās. Uzreiz brīdinu, ka tālāk tekstā var sastapt dažus maitekļus.

“Sikspārnis” ir pirmā grāmata kriminālromānu sērijā par Norvēģijas kriminālpolicijas izmeklētāju Hariju Holu. Harijam ir ap 30 un viņam nav nekādu konkrētu mērķu, ko ar savu dzīvi iesākt. Ne sievas, ne bērnu, ne normāla hobija vai kādu rūpju. Ja vien par hobiju neuzskata dzeršanu un par rūpēm gruzdošo sirdsapziņu miruša kolēģa dēļ. Gandrīz vai kārtējais drūmais, bet ģeniālais neveiksminieks. Viņš ir labs izmeklētājs, tāpēc priekšnieks izglābj viņa pakaļu un nosūta nelielā darbiņā uz Austrāliju. Tas ir apmēram tas, ko mēs par Hariju uzzinām pirmajā romānā.

Noziegums nav nekāds īpašais – pludmalē atrasta mirusi jauna norvēģiete ar manāmām žņaugšanas un izvarošanas pazīmēm. Izmeklēšanu veic Sidnejas policija un Harijs ir tādā kā novērotāja lomā. Viņam par pārinieku piesakās policists Endrū. Endrū ir aborigēns, tāpēc Harijs (un līdz ar to lasītājs) uzzina dažādas aborigēnu leģendas un ne pārāk skaistas Austrālijas vēstures detaļas. Viss sāk palikt aizvien jocīgāk, kad Endrū iepazīstina Hariju ar savu draugu, geju, klaunu Oto. Vēl “uz skatuves” parādās narkotiku tirgonis, aborigēnu bokseris, perverss namīpašnieks un skaistule zviedriete. Sarunājoties ar vienu, otru un trešo, Harijs pamazām izstrādā dažādas slepkavības teorijas un beigās arī atrisina noziegumu.

Noziedznieka motivācija šķita pārāk uzspēlēta, lai gan iespējama, ja slepkavam “aizbraucis jumts”. Autors tik ļoti uzcītīgi cenšas savīt kopā maniaka psiholoģiju ar etnisku naidu, ka beigās atliek vien izbrīnā ieplest acis. Arī izmeklēšana nebija diez ko pārliecinoša un pārsvarā to uz priekšu virzīja dialogi un Harija intuīcija. Pierādījumu vākšana, kas tā tāda? Labi, tas viss ir sīkums. Pa īstam mani nokaitināja citas lietas:

• Harija “uzkāpšana uz korķa” Sidnejā – bijušais alkoholiķis un tā, bet šī rīcība negāja ne kopā ar viņa apņemšanos pēc traģēdijas Norvēģijā, ne dzeršanas iemeslu;
• daudzie aborigēnu mīti un stāstījums par Austrāliju kā no tūrisma ceļveža – man patīk kultūrvēsturisks fons, bet šeit tas bija par daudz un vāji pasniegts, padarot atsevišķus varoņus par vēstures referentiem;
• visur narkotikas – apžēliņ, es laikam esmu vienīgais cilvēks uz planētas, kas narkotikas nelieto!
• lakstošanās ap zviedrieti – viss būtu labi, tikai zviedrietes tēls ir pārāk ērts un izdevīgs autoram, lai Harijs varētu izstāstīt savu pagātni un iepītu mazliet seksa.

Jāpiemin, ka mani fascinēja tulkošanas dīvainības. Iespējams, ka oriģinālajā tekstā Nesbē nekonsekventi spēlējies ar dialogiem angļu valodā un tad tā īsti nav tulkotāja vaina. Tomēr angliskie teikumi un atsevišķas frāzes dažās pirmajās nodaļās nepatīkami griežas acīs. Ideja skaidra – norvēģis citā zemē, tāpēc dialogiem jābūt angliski. 9. lpp. dialogs konsekventi notiek angļu valodā, bet jau 10. lpp sākas brīnumi – muitas darbiniece pēkšņi atbild norvēģiski (tulkojumā, protams, tas nozīmē, ka latviski) un 11. lpp. Endrū saprot, ko Harijs viņam prasa norvēģiski un tālāk Endrū norvēģu valodas zināšanas strauji attīstās. Ar laiku šī ākstīšanās tiek atmesta un visi dialogi normāli rit vienā valodā.

“Sikspārnis” ir vājš kriminālromāns, kura vienīgā vērtība ir iepazīstināšana ar Harija Hola tēlu un autora atskaite par Austrālijas ceļojumu (pieņemot, ka viņš tur ir bijis, nevis tikai iegūglējis). Kopumā romāns atstāj iespaidu par vingrināšanos kriminālromānu lauciņā, kad tiek meklēts savs stils un pa ceļam kopētas tradicionālās klišejas. Tagad man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc Harija Hola romānu izdošanu latviski sāka ar 3. vai 4. darbu. Tas vieš zināmu cerību, ka ar laiku paliek labāk un Nesbē meistarība aug.

Vērtējums: 2/5