Pamestais bērns. Kamilla Lekberga

Jumava 2014. gads, 448 lpp. Fjällbacka #5

Stāsts par pamesto bērnu aizsākas, Ērikai atrodot savas mātes lādē nacistu medaļu un senu zīdaiņa apģērbu. Tā kā māte ir mirusi un abu atrasto lietu izcelsme ir neskaidra, Ērika dodas pie vietējā vēstures skolotāja, lai uzzinātu ko vairāk vismaz par medaļu. Izrādās, šis skolotājs reiz pazinis Ērikas māti. Sākas nekontrolējamu un šausminošu notikumu virkne — tā aizved pie 70 gadu seniem noslēpumiem, kas radušies Otrā pasaules kara laikā…(no oficiālās anotācijas)

Rudeņos rodas vēlme lasīt kriminālromānus un šķiet, ka ne man vienai, jo liela daļa šī žanra romānu tiek izdoti tieši rudeņos (vismaz pie mums tāda sajūta rodas; statistiku, ja tāda ir, neesmu pētījusi). Tas liecina, ka arī citi rudeņos vēlas “pamieloties” ap kādu noziegumu, jo kāpēc lai savādāk izdevniecības nopūlētos. Kāda internetā pamanīta anotācija mani spontāni aizveda pie apgāda Jumava nesen izdotās Kamillas Lekbergas “Pamestā bērna”. Manu, tāpat kā galvenās varones Ērikas, ziņkāri ierosināja nacistu medaļa asiņainā zīdaiņa krekliņā. Ziņkāri apmierināju, tomēr romāns neizrādījās tāds kā cerēju. Arī nekā nekontrolējama un šausminoša tur nebija, tikai parastās cilvēku cūcības.

“Pamestais bērns” ir ļoti lēns kriminālromāns, kur vienā katlā samesti līķi, sens noslēpums, radikāls nacionālisms un bērnu audzināšana. Pa vidu sadzīviskām situācijām Ērika mēģina noskaidrot mātes Elsijas pagātnes noslēpumu, kamēr viņas vīrs Patriks ar meitu uz rokām piepalīdz kolēģiem izmeklēt pensionēta vēstures skolotāja Ērika slepkavību. Caur 1943. – 1945. gada ainām no Ērika brāļa Aksela un Elsijas skatupunkta pamazām atklājas sena traģēdija, kuru neatlaidīgi cenšas paturēt noslēpumā pat pēc 70 gadiem.

Tas ir tik skumji, ka visu slikto izraisa akls naids – sākumā pret vāciešiem, ebrejiem, pēc tam – Zviedrijā sabraukušajiem imigrantiem un radikālu nacionālistisku ideju pretiniekiem. Tieši kara laika zviedru – vāciešu attiecības un rasisms mūsdienu Zviedrijā ir romāna interesantākie aspekti. Saindēt savu mūžu ar naidu… tas ir nejēdzīgi, bet večuku rīcība ir ticama. Savukārt Elsijas mātes liktenis ir oda gļēvulībai, stulbumam un ačgārnām iedomām.

Varoņi ir rīcībā cilvēcīgi, tomēr šabloniski un viendimensionāli. Uzkrītoši, ka visas jaunās sievietes vai nu auklē bērnus vai ir stāvoklī, izņemot policijas iecirkņa sekretāri, kurai nekādi nesanāk tikt pie bērna. Vecās ir pārlaimīgas omītes. Savukārt vīrieši vai nu auklē bērnus, gatavojas kļūt par tēviem vai arī ir agresīvi un naidpilni tipi neatkarīgi no vecuma. Sen nebija trāpījusies tāda vienveidība. Vienīgais patiesi interesantais tēls, kurā jūtamas gan labās, gan sliktās īpašības, ir policijas priekšnieks, vecais īgņa, bet pat viņš pamanās iepīties darīšanās ar bērniem. Kas attiecas uz policistiem, tie ir līdz komiskumam neprofesionāli. Sižets stiepjas un velkas pateicoties tam, ka viņi aizmirst laicīgi noskaidrot elementāras lietas. Skaidrs, ka mazā pilsētiņā nestrādā policijas spožākie prāti, tomēr viņi noteikti skatās policijas seriālus un vismaz no tiem varēja mācīties kā rīkoties. Kriminālintrigai nebūtu ne vainas, tikai autore tā aizraujas ar bērnu tēmu, ka lasītājam nesniedz nekādus pavedienus attiecībā uz noziegumu. Tajā pašā laikā diezgan ātri top skaidrs, ka nav daudz variantu, kurš varētu būt vainīgais.

Kamilla Lekberga šķiet apmaldījusies starp žanriem. Viņa vienlaikus grib būt dāmu romānu un kriminālromānu autore. Rezultāts ir viduvējs melodramatisks detektīvstāsts, kurš vairāk varētu iet pie sirds dāmām labākajos gados. Lai gan “Pamestais bērns” ir piektais romāns sērijā par Ēriku un Pīteru, to var lasīt arī kā atsevišķu detektīvromānu. Iepriekšējo darbu sižeta atbalsis nebija būtiski jūtamas atšķirībā no Jū Nesbē un Jusi Adlera-Olsena detektīviem, kuros katrā nākamajā darbā ir atsauces uz pagātnes notikumiem galveno varoņu dzīvēs.

Mani kaitināja autores nevēlēšanās fokusēties uz nozieguma risināšanu (kam būtu jābūt kriminālromāna mērķim, vai ne?), upura un galvenās varones vārdu līdzība (Ēriks un Ērika) un salkani melodramatiskās beigas. Es detektīvos meklēju interesantu noziegumu, kolorītus galvenos varoņus un spraigu darbību. “Pamesto bērnu” iesaku tikai tad, ja jums ir patikuši citi autores detektīvi vai meklējat mierīgi sadzīvisku romānu, kur pa vidu iepīts noziegums.

Vērtējums: 2,5/5

The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde. Robert Louis Stevenson

Audiogrāmata no Tantor Audio 2008. gads, 3 stundas. Ierunājis Scott Brick.

Cienījamā džentelmeņa Roberta Lūisa Stīvensona 1886. gadā izdotā novele sagādāja man vilšanos. Cerēju uz ko tumšu, satraucošu un noslēpumainu, bet saņemtie iespaidi ne tuvu nebija tādi.

Vispirms par labo – ļoti interesantu psiholoģisko problēmu. Stīvensons spēlējas ar Viktorijas laika kultūrā aktuālu ideju par labā un ļaunā konfliktu cilvēkā. Nespēja pieņemt cilvēka duālo dabu, tā vai cita iemesla radīta nepieciešamība būt absolūti labam, noved doktoru Džekilu pie personības dubultošanās – ļaunā mistera Haida. Ironiski, bet patiesībā doktors Džekils ir nevis labs (lai kā viņš censtos sevi attaisnot), bet amorāls un autoram to ir izdevies labi parādīt.

Tagad par slikto – noslēpumainības trūkumu un garlaicību. Domāju, ka šī darba galvenā problēma ir sekojoša – ja jūs izlasāt anotāciju, tad vienīgais noslēpums paliek – kāpēc notārs Atersons ir tik neattapīgs? Parasti visi džentelmeņu nerakstītie uzvedības likumi manī raisa simpātijas, bet šoreiz kungu iekšējie un ārējie monologi (un to diktētā rīcība) šķita pārāk izstiepti un pat garlaicīgi. Būtībā sižetu virza uz priekšu un sarežģī džentelmeņu klusēšana otra goda dēļ, jo citādi mistera Haida noslēpums tiktu atrisināts pirmajās trijās lappusēs. Un tad tas mulsinošais brīdis, kad Atersons izdara apmēram tā: “man jāaiziet uz savām mājām izlasīt man atstāto vēstuli, sauksim policiju pēc stundas, lai tas līķis drusku atdziest”. Man vienkārši sanāca smiekli. Citi laiki, citi tikumi.

Savu artavu vilšanās biķerī noteikti piemeta arī audiogrāmatas ierunātājs. Kādas asociācijas jums izraisa vārds “ķieģelis”? Tad lūk, varbūt Ķieģeļa kungs ir lāga zēns, tomēr viņa balss ir kā apdrupušam ķieģelim – nepatīkami klausīties.

Var, protams, piekrist, ka savam laikam tas bija progresīvs un satraucošs darbs, tomēr mani nepamet sajūta, ka no tik interesantas idejas talantīgāka autora rokās būtu sanācis labāks šermuļus uzdzenošs psiholoģiskais ceļojums cilvēka prāta dzīlēs. Tagad tas manās acīs ir vienkārši kārtējais klasikas gabals, ko atķeksēt kā izlasītu. Skaidrs, ka vajadzēja lasīt vidusskolas gados, tad tas uz mani atstātu daudz spēcīgāku iespaidu. Vēsturē gan šim stāstam ir bijis liels iespaids – teātra uzvedumi, radio lasījumi, filmas. “Džekils un Haids” ir kļuvis par visiem saprotamu simbolu cilvēka krasi atšķirīgai morālai stājai dažādās situācijās un ietekmējis jaunu popkultūras varoņu un tēmu rašanos.

Novele beidzot 2013. gadā tika iztulkota un izdota latviski kā “Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, bet Sibilla brīdina, ka tulkojums ir drusku savāds. Bet lai šis apstāklis un mana gaušanās jūs neattur, jo, iespējams, gūsiet mazliet uzjautrinošu baudījumu pāris stundu garumā.

Vērtējums: 2/5

Pirmā no R.I.P. IX saraksta grāmatām. Gaidīju tumšu, šermuļus uzdzenošu stāstu par cilvēka vājprātu un nežēlību. Tas viss tur bija, tikai mazākās devās un īsti nespēja mani ne satraukt, ne sajūsmināt.

 

 

Īsās atsauksmes #1

Par dažām grāmatām nav vēlme vai vajadzība gari izteikties.

Dievišķais bārs. Toms Jangholms

Juventa 1997. gads, 229 lpp.

Stāsts par garīgos meklējumos un dzīves negācijās iestrēgušu vīrieti Digeru, kurš nonāk Dievišķajā bārā un tur saprot, ko līdz šim ir darījis nepareizi, ievietojams ezotērikas literatūras plauktiņā. Bārā Digers tiek iepazīstināts ar universālajiem principiem – viss ir enerģija, visi enerģijas veidi ir saistīti, domas veido formu un ietekmē procesus utt. Uzreiz laikam jāpasaka, ka es piekrītu dažām ezotērikas idejām, bet es neesmu ezotērikas piekritēja un par to jau sen neinteresējos. Toma Jangholma paustās idejas man šķistu apdomājamas 18 – 20 gadu vecumā, kad izlasīju vienu Lūles Vilmas grāmatu un vēl šo to līdzīgā garā. Tagad tas viss bija tikai diezgan neveiklā un didaktiskā formā pasniegta versija par attiecīgo tēmu. Domāju, ka ezotērikas interesentiem, kuri nav neko daudz lasījuši no attiecīgās literatūras, „Dievišķais bārs” varētu patikt labāk nekā man. Paldies Mēnesmeitēnam par dāvanu, kas man lika „iekāpt” žanrā, kuru praktiski nelasu.

Vērtējums: 1,5/5

 
Mafijas menedžeris. Korporatīvā makjavellisma rokasgrāmata. L. Johnsons

Nordik-Tapals 2010. gads, 142 lpp.

Savdabīga un uzjautrinoša grāmata, kuru nopirku kāda cilvēka uzdevumā un man bija pavisam maz laika to izlasīt, tāpēc neko nepierakstīju. Īsumā – kā mafijas vadības metodes var noderēt uzņēmuma pārvaldībā. Izklausās dikti melni, tomēr neceriet tur atrast ieteikumus kā novākt nevajadzīgus cilvēkus, bet, ja vēlies būt „biznesa haizivs” un tādā garā, tad daļa padomu un atziņu ir vērā ņemami un interesanti. Ar atsauksmi vilcinājos pāris gadus, jo visu laiku domāju, ka paņemšu bibliotēkā un pārlasīšu, bet izskatās, ka tas nenotiks tuvākajā nākotnē. Iesaku biznesa studentiem, lielākiem un mazākiem vadītājiem kā alternatīvu mācību literatūru pirms gulētiešanas.

Vērtējums: 4,5/5

 
Little Brother. Cory Doctorow

Tor Teen 2008. gads, 382 lpp. Little Brother #1

Pēdējo grāmatu no obligātās literatūras saraksta fantastikas kursā es nespēju nolikt malā, visu laiku spriedze dzina uz priekšu. Es biju sajūsmā. Stāsts vēsta par pavisam netālu nākotni Sanfrancisko, kur galvenais varonis Markuss ar draugiem spēlējot tādu kā virtuālās realitātes/ izdzīvošanas šova spēli nonāk neīstajā vietā neīstajā laikā un iekuļās pamatīgās nepatikšanās. Armija un drošības dienesti, kuri zina visu par visiem, spīdzināšana, gandrīz neierobežotas iespējas sekot katram iedzīvotāju solim…. Dikti izklausās pēc nākamā līmeņa NSA, vai ne? Un mazliet „atsit” Džordža Orvela „1984”. Doktorovam varētu pārmest dažus didaktiskus fragmentus, kuros viņš skaidro ar interneta brīvību un pilsoņu novērošanu saistītus jautājumus, bet viņa stils ir tik vienkāršs un neuzbāzīgs, ka tā drīzāk varētu būt romāna pievienotā vērtība tiem, kuri neko par šīm tēmām nesaprot. Kā zināms Korijs Doktorovs asi iestājas par digitālo brīvību un digitālajām tiesībām, tāpēc loģiski, ka viņa romāni ir par šīm tēmām. 2013.gadā iznāca turpinājums „Homeland” un tiešām nezinu, kāpēc vēl to neesmu dabūjusi un izlasījusi.

Vērtējums: 5/5

 
The Colour of Magic. Terry Pratchett

Corgi 1985. gads, 285 lpp Discworld #1

Tiem, kuri ir pazīstami ar Diskzemi, man nekas nav jāskaidro. Savukārt tiem, kuri nevienu Diskzemes romānu nav lasījuši, man nav ne jausmas kā izskaidrot kas un kāpēc ir tik nenormāli foršs šajā romānā. Sižets īsumā – neizdevies burvis Rincewind tiek piekomandēts par gidu naivam un zinātkāram tūristam Twoflower, kurš kļūst par iemeslu Ankh-Morpork pilsētas nodegšanai un daudziem piedzīvojumiem, kas seko. Pilnīgi traki (labā nozīmē) varoņi un pasaules uzbūve un sarkastisks humors ir galvenās Terija Prečeta daiļrades iezīmes (cik nu varu spriest no viena romāna izlasīšanas). Protams, ka man patika. Labā ziņa – man priekšā vēl 39 Diskzemes grāmatas. Ja spējat iedomāties staigājošu lādi, iedomu pūķus, runājošu zobenu, diska formas pasauli, kuru uz bruņurupuča muguras balsta ziloņi, sēklas, ko sēj šogad, lai tās uzdīgtu pagājušajā gadā un vēl daudz ko citu tikpat savādu, tad šī humora pilnā fantāzija ir domāta jums.

Vērtējums: 4,5/5

“Don`t you understand?” snarled Rincewind. “We are going over the Edge, godsdammit!”

“Can`t we do anything about it?”

“No!”

“Then I can`t see the sense in panicking,” said Twoflower calmly.