Miniatūriste. Džesija Bērtone

Zvaigzne ABC 2016. gads, 384 lpp.

“Miniatūriste” ir Džesijas Bērtones debija literatūrā. Ar debijām ir kā ar bitēm – riskanti. Starp viduvējām gadās izcilas, bet to grūti paredzēt. Šī nav izcila debija, toties ambicioza un kopumā interesanta.

Pirmo nodaļu var saprast, izlasot romānu līdz beigām (arī tad paliek neatbildēti jautājumi), tāpēc tas ir mulsinoši, tomēr intriģējoši. Tālāk seko parastā lineārā notikumu gaita. Steigā apprecējusi bagātu tirgotāju Johannesu Brantu, viņa jaunā sieva Petronella Ortmana ierodas no laukiem Amsterdamā. Greznajā namā viņu sagaida skarbā vīra māsa Marina un divi kalpotāji. Vēlāk ierodas arī Johanness, bet vairāk izturas kā tēvs, nevis vīrs un uzdāvina viņai leļļu māju. Lai to iekārtotu, Nella uzraksta pasūtījumu miniatūru meistaram. Pamazām viņa saņem lietas mājai, kādas nemaz nav pasūtījusi un viss kļūst aizvien dīvaināk. Interesanti, ka tādas leļļu mājas bija reālas, dārgas bagātnieku izpriecas. Miniatūra leļļu māja (aprīkota ar 700 priekšmetiem) maksāja ap 30 000 guldeņu. Par tādu summu varēja nopirkt dzīvojamo māju pie kanāla. Bagāts tirgotājs gadā nopelnīja apmēram 40 000 guldeņu (neskaitot īpašumus). Starp citu, Petronella Ortmana un Johanness Brants bija reālas personas, tikai viņu dzīves bija savādākas. Petronellas leļļu māja ir apskatāma Amsterdamas Rijksmuseum.

17. gadsimta Amsterdama ar kanāliem, aktīvo tirdzniecību un stingrajiem, reliģijas ietekmētajiem uzskatiem par piedienīgu rīcību ir savdabīgi valdzinoša vieta. Ne tāda, kurā ļoti gribētos dzīvot, vien pētīt caur stiklu kā eksotisku radību. Kā jau parasts tiem laikiem, sievietēm nekāda teikšana nav, toties baznīcai ir liela vara. Tā kā Amsterdama ir nozīmīga tirdzniecības pilsēta, tad liela vara ir arī pilsētas pārvaldei un ģildēm. Johanness Brants ir bagāts un veiksmīgs tirgotājs, no kura biznesa autore diemžēl mums ļauj uzzināt vien to, ka viņš daudz braukā apkārt, prot dibināt sakarus un kaut kādu iemeslu dēļ negrib pārdot lielu cukura kravu savā pilsētā. Sievietes tirgoties nedrīkst, vismaz pašas uz savu roku ne. Te nu nonākam līdz Johannesa māsai Marinai, kura man šķita visinteresantākais tēls romānā. Dzīvodama brāļa aizbildniecībā, viņa apzināti izvēlas neprecēties, lai saglabātu relatīvu brīvību. Viņa interesējas par tirdzniecību, vada saimniecību, dod brālim padomus. Tajā pašā laikā viņa dzīvo askētiski un sabiedrības acīs uztur stingru morālo stāju, jo pareizs tēls ir ārkārtīgi svarīgs. Marinā slēpjas tāda traģika un tāds noslēpums, ko neparedzēju, bet kas vēl vienu reizi izgaismoja drausmīgos sabiedrības aizspriedumus un nejēdzīgos aizliegumus.

Ja reiz sāku par noslēpumiem, tad to ir daudz. Marinai vairāki, Johannesam viens milzīgs un iznīcinošs. Savi noslēpumi ir arī kalpotājiem – melnādainajam Oto un Kornēlijai. Tikai nabaga Nella neko nezinoša pa vidu ar pārāk bagātu iztēli un tomēr neredzoša. Nelle iedomājas, ka miniatūrām ir kāda vara pār viņu, bet patiesībā tā nav. Viss ir viņas pašas rokās un prieks, ka beigās viņa to apzinās. Baidījos, ka Nella paliks par nevarīgu zostiņu, tomēr meitenei izrādījās stingrāks mugurkauls un vairāk smadzeņu kā sākumā šķita. Man radās jocīga sajūta, ka grāmatas tēli pa īstam atdzīvojas, kad uz tiem skatās vien ar acs kaktiņu. Skatoties tieši virsū, tie šķiet plakani un tikai ieskicēti, jo autore neko daudz par viņiem nepastāsta.

Visi noslēpumi, visa drāma “Miniatūristē” balstās uz klusēšanu, meliem un izvairīšanos no atbildēm. Autore ļoti ietur nestāstīšanas pozu, tāpēc man gandrīz katrā nodaļā bija sajūta, ka iztrūkst teikumi un dialogu daļas. Man tas nešķita forši. Nezinu, vai tas ir autores stils vai tulkotāja darbs, bet teksts kopumā šķiet kokains. Bērtone izvēlējusies stāstīt trešajā personā tagadnē:”viņa iet”, “viņa skatās”. Ir faktu konstatācija, bet iztrūkst emocionālais pārdzīvojums. No otras puses, stāsts ir traģisks un cita autora rokās varēja izvērsties par punķainu dāmu romānu.

Dažus noslēpumus uzminēju, dažus nē, tomēr pašu galveno noslēpumu autore atrisina čābīgi. Ņemot vērā centrālo ideju, autore varēja papūlēties vairāk un izdomāt ko labāku. Negribu maitekļot, bet anotācija sola mistiku vai noziegumu, kura romānā nav. Varbūt es vienkārši neuztvēru, ka miniatūristei ir tik liela loma kā autore iedomājusies un anotācija cenšas uzsvērt. Kopumā tomēr interesants vēsturiskais romāns, jo Amsterdamā ir kas vilinošs. Man patika, ka jaunā rakstniece paņēmusi reālu vēsturisku priekšmetu, sīki (cik var nojaust) izpētījusi tā laika Amsterdamu un tās tikumus, un ap to uzbūvējusi skumju stāstu par nenodzīvotām dzīvēm.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Bites. Mēliss Frīdentāls

Mansards 2015. gads, 248 lpp.

Ir kaut kas noslēpumaini vilinošs vāka dizainā un nosaukumā, kas liek šo grāmatu paņemt rokās un sākt lasīt. Kad sākts, atliek vien turpināt, jo drūmā noskaņa ievelk lasītāju dubļu un smaku jūklī. No seniem laikiem izkāpis romāns caur jauna studenta Laurencija ciešanām pēta 17. gadsimta teoloģijas un medicīnas teorijas par cilvēka dvēseli un tās saistību ar veselību.

17. gadsimta vide ļauj ar gandarījumu un atvieglojumu priecāties par cilvēces attīstību, mūsu sasniegumiem sadzīves apstākļu uzlabošanā, tumsonības apkarošanā un ārstniecībā. Lai gan tā laika Tērbatā virmo modernas vēsmas, ko noteikti veicina universitātes klātbūtne, ilgstošo lietavu radītais bads un vispārēja apstākļu pasliktināšanās padara Tērbatu par nemīlīgu vietu. No laukiem uz pilsētu plūst pusdzīvi, skrandaini, bada mocīti ļaudis, viss ir drūms, dubļains, auksts un slapjš. Ideāla augsne slimībām, kurām kā labu pretlīdzekli iesaka asins nolaišanu. Ja pie bārddziņa ietrāpa asins nolaišanai nelabvēlīgā laikā, viņš ar lielu entuziasmu un prieku piedāvā veikt klizmu, kas ļoti labi attīrot organismu. Bārddziņa piedāvājums nešķiet vilinošs? Var doties pie aptiekāra nopirkt kādu no viņa brūvējumiem. Varbūt pat palīdzēs, ja nenomirsiet.

Bet kāpēc vispār cilvēks top slims? Jo izjaukts humoru līdzsvars organismā, vai ļauna acs uzsūtījusi slimību. Ļauna acs, savukārt, ir tiem, kam kaut kādu iemeslu dēļ dvēsele kļuvusi slikta, samaitāta. Laurentijam šķiet, ka tā noticis ar viņu, jo bērnībā pieredzējis briesmīgas lietas, tāpēc tagad savas studijas velta dvēseles pētīšanai. Galvenais varonis cenšas izdibināt vairākus filozofiskus jautājumus. Kas ir dvēsele, kas atmiņas? Vai bez tām cilvēks ir dzīvs, spēj pastāvēt? Veselā miesā vesels gars, vai tomēr ar veselu garu vesela miesa? Viņu moka melanholija, iekšas pilnas ar melnu žulti, kas sagandē ķermeni un prātu. Tādam cilvēkam drūmā Tērbata ir slikta dzīvesvieta, tomēr viņam nav izvēles. “Bitēs” mēs sekojam Laurentijam Hilam sešas dienas – no viņa ierašanās brīža Igaunijā līdz kādai satraucošai atklāsmei universitātes laboratorijā un atvieglojumu nesošam sapnim.

Teksts nešķiet sarakstīts mūsu laikā. Vides apraksts, tēli, Laurentija domas un rīcība – tas viss atstāj diezgan autentisku 17. gs. sajūtu, pareizāk sakot, ticamu interpretāciju par to, kā tas varēja būt. Mēliss Frīdentāls ir teologs un literāts, pēta 17. gadsimta ideju vēsturi, romānu balstījis uz patiesiem faktiem, izmantojis tālaika zinātnes un filozofijas idejas, ko īsumā paskaidro grāmatas pēcvārdā. Pēcvārds piedod romānam dziļāku nozīmi un ļauj labāk izprast literārā darba jēgu. Autors ļoti rūpīgi izmanto izteiksmes līdzekļus, lai radītu pretīgu vidi. Reti kurš teksts ir tā piesūcies ar mitrumu, dubļiem, smakām, tumsu un ārprātu.

Kas ir ar tām bitēm? Kāpēc romāna nosaukums ir “Bites”? Kāpēc tēla sejai priekšā dzeltena puķe? Tieši šie ziņķārīgie jautājumi mani mudināja izlasīt Frīdentāla romānu. Izrādās, vairāki antīkie un viduslaiku domātāji pauda ideju, ka dvēsele ir bites, kas piepilda cilvēka ķermeni kā stropu. Skaisti, par to ir vērts padomāt.

Romāna beigas ir neviennozīmīgas. Lasītājam pašam jālemj, vai tā ir atpestījoša katarse, vai pēdējais elpas vilciens. Šī neskaidrība ir traucējoša, bet filozofiskāk noskaņotam lasītājam droši vien nesagādās grūtības. “Bitēs” savijas zinātnes sasniegumi ar māņticību, atmiņas ar fantāzijām, dažādas filozofiskas idejas ar visu iznīcinošo lietu un Laurentija slimību. Kopumā interesants un spilgts vēstures laikposma atspoguļojums tepat mums kaimiņos. Vērts izlasīt.

Vērtējums: 3/5