nu ne sūda tu nesaproti*

* Kristai Annai Belševicai piederoša dzejas rinda. Dažkārt tieši tā man sanāk ar dzejas lasīšanu.

Nemāku izskaidrot, kāpēc lasu dzeju, bet man to patīk darīt pat, ja neko nesaprotu. Parasti katrā dzejas krājumā atrodas vismaz 1 – 2 dzejoļi, kas trāpa sirdī. Šajā novembrī esmu izlasījusi trīs dzejoļu grāmatas. Par Jura Kronberga dubultkrājumu jau izteicos, tagad laiks diviem jauniem dzejniekiem.

dzeja, dzejas krājums, jauna dzejnieceMedījot dzīvi. Krista Anna Belševica

Zvaigzne ABC 2017. gads, 96 lpp.

Septembrī iznākušais “Medījot dzīvi” ir jaunās dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un jau saņēmis pozitīvas atsauksmes, tāpēc ar prieku ķēros pie lasīšanas. Diemžēl, mani šī dzeja neuzrunāja, lai gan jūtams spilgts talants un savdabīga balss. Pēc pirmajiem dažiem dzejoļiem acu priekšā nostājās gotu emo ar kafijas krūzi vienā un alkohola glāzi otrā rokā un tā tas palika. Nepārprotiet, man nav nekas pret gotiem, emo vai gotu emo, bet viņu estētika nav manējā.

Daļa dzejoļu šķiet personīgi, daļu varētu attiecināt uz ikvienu no mums. Kāds dzīvi medī, kāds cits caur to laužas. Dzejniece nevairās no asumiem, izmanto spilgtas metaforas un personifikācijas. Kopumā dzeja ir debijas krājumam negaidīti augstā līmenī. Iespējams, ka Kristas Annas Belševicas dzejoļi ļoti uzrunās kādu gados samērā jaunu sabiedrības daļu.

pavasaris uzbrūk pēkšņi
ziemu aizdzenot
ar ķiršu ziedlapiņu noasinātu
izkapti

Vērtējums: 2,5/5

dzeja, dzejas krājums, MansardsGaismas apstākļi. Toms Treibergs

Mansards 2012. gads, 69 lpp.

Arī šis ir jauna dzejnieka debijas dzejoļu krājums – augstvērtīgs un pārdomāts. Ja “Medījot dzīvi” galvenā sajūta bija dusmas, tad “Gaismas apstākļos” valda miers. Sajūta, ka Toms Treibergs rakstījis nesteidzīgi, izsverot katru rindu, taktiski neatkailinot sevi līdz galam nejaušam lasītājam.

Uzviju savas dzejas rindas, lai izteiktu sajūtas lasot šo grāmatu:

prāts kā tauriņš sitas pret stiklu
aiz stikla gaismas apstākļi

Es netiku līdz galam iekšā, bet tā kopējā sajūta man patika. Toma Treiberga dzejā ir kaut kas patīkams un patiess. Par Parīzi, par tiltu, par dzelteniem kamaziem un “es saprotu” pat pārlasīju vairākas reizes. Domāju, ka “Gaismas apstākļi” paliek labāki ar katru pārlasīšanas reizi.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Es, Katrīna. Ķeizarienes grēksūdze. Laila Hirvisāri

vēsturisks romāns, izklaidējoša grāmataLauku Avīze 2017. gads, 512 lpp.

Krievijā valdījušas daudzas spilgtas personības. Darītas gan apbrīnojamas, gan šausminošas lietas. Par Katrīnu II nebiju lasījusi gandrīz neko, tāpēc nelaidu garām iespēju izlasīt par viņu sarakstītu romānu. Prātīgāk būtu lasīt dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru, bet gribējās ko vieglāku un to arī dabūju.

Autore izvēlējusies Katrīnas II stāstu rakstīt sarunas veidā starp Katrīnu un viņas uzticamo virskambarkungu Leonu Augustu Deņikinu. Katrīnai ir drusku pāri sešdesmit, kad viņa nokrīt pa kāpnēm un salauž kāju. Ārsti ir nemākulīgi, kāja slikti dzīst. Lai gulēšanu padarītu mazāk mokošu, ķeizariene nolemj ar Leona palīdzību sakārtot dokumentus un pierakstīt savu dzīvesstāstu. Tā kā Leons viņai bijis līdzās jau kopš brīža, kad viņa tikai taisījās braukt uz Krieviju, lai precētos ar lielkņazu Pēteri, tad viņš zina daudzus notikumus un var pielabot, vai atsaukt atmiņā to, ko ķeizariene ne visai grib atcerēties. Paralēli ritot ikdienas dzīvei, lasītājs tiek iepazīstināts ar Katrīnas ērkšķiem kaisīto ceļu no bērnības Anhaltes-Cerbstes firsta ģimenē līdz patvarīgai kāpšanai Krievijas tronī, nostumjot no tā savu infantilo, pustrako vīru ķeizaru Pēteri III.

Pret lielkņazieni Katrīnu visi izturas tik slikti, ka jābrīnās, kā viņa vispār tos daudzos gadus iztur. Sava loma ir gan spēcīgajam raksturam un ārkārtīgai vēlmei kļūt par Krievijas valdnieci, gan dažiem viņas uzticamajiem kalpotājiem, kas mazliet atgādina supervaroņu komandu. Vēl ir daži kungi, kam smukā un nelaimīgā lielkņaziene dikti simpatizē. Ienaidnieku tomēr ir vairāk. Katrīna savā stāstījumā velk uz svētās mocekles pusi, nu, ja neskaita viņas mīlas dēkas. Leons ik pa laikam pātrauc viņas runas plūdus un par kaut ko ķeizarieni apsūdz. Tas, acīmredzot, ir Lailas Hirvisāri ieplānots, lai veidotos nosaukumā pieminētā grēksūdze, bet tā arī nesapratu – autore tik nemākulīgi raksta, vai tulkojumā kas pazudis, bet man šī viņu polemika šķita gaužām samākslota, neveikla un nesaprotama. Vispār dialogi šķita vāji uzrakstīti, ķeizariene pārāk bieži atkārtojas un skaidro Leonam faktus, kas nebūtu jāskaidro, jo viņi abi tos zina. Arī ķeizarienes iekšējais monologs ir pārbāzts ar taisnošanos, kas visu laiku atkārtojas. Saprotu, ka autore šādi mēģinājusi padziļināt tēlu, bet īsti nav izdevies.

Nobīdot malā vājos dialogus un dīvainos monologus, romānā ir krietna deva interesantas vēsturiskas informācijas. Manās acīs “Es, Katrīna” lielākā vērtība ir Krievijas galma dzīves aprakstos. Grandiozās un mokošās pārcelšanās no pils uz pili (vairāki tūkstoši cilvēku, līdzi veda mēbeles), galma intrigas, mīļākie – politikas noteicēji, sadzīves sīkumi un tā tālāk. Greznība pilīs bija žilbinoša, bet pārbraucienos galms mēdza gulēt krogus telpās uz soliem un nedēļām ilgi nemazgāties. Pa nakti izvirtības, pa dienu gājiens uz baznīcu. Ne visi galmā prata lasīt. Ārsti kā labāko metodi 18. gs. slimnieku ārstēšanai izmantoja asins nolaišanu. Dažkārt ar letālām sekām. Krievijas galms tolaik atstāja ļoti greznu, bet neizglītotu un prastu iespaidu.

Ļoti centos šo romānu nesalīdzināt ar pēdējā laikā lasītiem citas kategorijas literārajiem darbiem, bet laikam īsti nesanāca. Maz lasu “Es, Katrīna” līdzīgus romānus, tāpēc domāju, ka vērtēju pārāk skarbi un citiem attiecīgās literatūras lasītājiem patiks vairāk. Romāns lasījās raiti un viegli, izklaidējoši kā “privātās dzīves” stila žurnāls un kādreiz tieši tāda smadzeņu košļene ir vajadzīga.

Vērtējums: 2,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Cirka mākslinieks. Kārlis Zariņš

Kārlis ZariņšLiesma 1990. gads, 333 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1990. gads

“Latviešu grāmatu gadsimta” projekts man ir pamatīgi iebuksējis, tāpēc no grāmatu maiņas galda paņēmu Kārļa Zariņa stāstu un noveļu krājumu. Izlase “Cirka mākslinieks” izdota 1990. gadā un Zariņa stāsti tajā publicēti pēdējā – galīgajā redakcijā (rakstnieks mīlēja savus darbus pārstrādāt). Sarakstīti vai pirmpublicēti tie ir 1920. – 1930. gados. Varbūt šo manu izvēli var uzskatīt par šmaukšanos, jo stāsti pārsvarā visi jau iepriekš ir publicēti (neuzņemos meklēt pa kādiem izdevumiem vai krājumiem), bet tieši šāda izlase publicēta pirmo reizi.

“Cirka māksliniekam” ir tāds pamatīgs, analizējošs priekšvārds, kādus mēdza rakstīt padomju gados izdotajām grāmatām. Priekšvārdu sarakstījusi Ingrīda Kiršentāle, viņa arī krājuma sastādītāja. Manuprāt, Ingrīda pārspīlē Zariņa rakstnieka talantu un viņa prozas nozīmību. Stāsti nav slikti, bet gandrīz visos pietrūkst kāda druska, kas tos paceltu līdz atcerēšanās līmenim. Var jau teikt, ka šis rakstnieks nepelnīti aizmirsts, bet tie stāsti ir tādi kā ir.

Kārli Zariņu (1889 – 1978) līdz šim zināju tikai kā romāna “Spīganas purvā” autoru. Izrādās, ka viņam ir 14 stāstu un noveļu krājumi, romāni, daļa darbu palikusi tikai periodikā. Kas vēl interesantāk, pēc 1944. gada viņš ilgus gadus aiziet tādā kā pagrīdē. Varbūt klusām raksta, bet nepublicējas, pat negribēja afišēt, ka ir rakstnieks.

Nu pie viņa stāstiem. Zariņš esot viens no retajiem, kas latviešu īsprozā pievērsies jūrnieku dzīvei burinieku laikposmā. Cerēju uz aizraujošiem jūrnieku stāstiem, bet autora mīlestība uz jūru un burukuģiem, kas veidojot vienu viņa prozas lielo tēmu, šajā izlasē parādās gaužām maz. Otrs tematiskais loks Zariņa prozā ir cilvēks karā, kas ir neaprēķināma nejaušību ķēde. Trešā būtiskā tēma ir cilvēki bez nākotnes, bez savas gribas, apmaldījušies mainīgajā pasaulē, neiederīgie. Tur ir gan izbijusi operas soliste, gan cara ģenerāļi, gan vientuļie vai lētticīgie. Pāris stāstos pavīd Edgara Alana Po noskaņa, kad varoņi nonāk nāves briesmās, vai mēģina nāvi apmānīt.

Autora valoda ir diezgan pasausa, bez tēlainības, dialogi vietām pat neveikli, bet tā varbūt pagājušā laikmeta sarunu īpatnība. Priekšvārda autore raksta par “smeldzīgo pamattoni” un Zariņa “līdzjūtību un skumjām par cilvēku likteņu sarežģītību”, bet man stāsti šķita padrūmi, tomēr bez izteiktām emocijām. Vienīgi “Pēterpils stāsts” izraisīja skumjas par tiem vientuļajiem vecīšiem un notērēto dzīvi. Savukārt “Laipna cilvēka piezīmes” pat ļāva pasmaidīt kā šo ārkārtīgi laipno un atsaucīgo cilvēku visi izmanto. Bez pieminētajiem diviem stāstiem, spilgtāk izceļas “Barons”, “Restorānā” un “Māte” ar varoņu trāpīgo portretējumu un traģiskajiem likteņiem, kas jūtami zemtekstā. Diemžēl bieži autors sabojā stāsta kulmināciju ar pāris liekiem teikumiem pašās beigās.

Ja pacenšas, gan jau tajos stāstos var visu ko nozīmīgu saskatīt, bet teikšu tikai to, ka esmu lasījusi krietni talantīgāk sarakstītus stāstus. Šo krājumu vērts lasīt tikai, ja jums ir specifiska interese.

Vērtējums: 2,5/5

Фото как хокку. Борис Акунин

Boriss Akuņins "Foto kak hoku"

Zakharov 2011. gads, 382 lpp.

Manā uztverē Boriss Akuņins (pseidonīms – tiem, kuri nezina) ir interesantu literāru projektu radītājs.*** “Kapsētas stāsti” un Erasta Fandorina detektīvi ļāva man iepazīt Akuņinu kā aizrautīgu vēstures pētnieku un radošu stāstnieku. Tāpēc nav brīnums, ka bibliotēkā paņēmu pilnīgi man nezināmu grāmatu ar viņa vārdu uz vāka.

Šis ir kārtējais Akuņina projekts. Viņš aizraujas gan ar japāņu kultūru, gan senām fotogrāfijām un saskata līdzību starp haikām un nepazīstamu cilvēku fotoattēliem – tur var slēpties vesels stāsts. Tas viņu uzvedināja pajautāt sava bloga lasītājiem iesūtīt 3 – 5 fotogrāfijas kopā ar stāstījumu par fotogrāfijās redzamo cilvēku. Atsaucība bija liela un rezultātā tapa “Фото как хокку”, kurā apkopoti 90 dzīvesstāsti. Stāsti sakārtoti pēc aprakstīto cilvēku dzimšanas gadiem – grāmata sākas ar vecvecmammu, kura dzimusi 1870. gadā un beidzas ar cilvēkiem, kuri dzimuši pēc 1950. gada. Vesels laikmets un daudz traģisku, smagu dzīvesstāstu. Protams, gadās arī pa kādai atšķirīgai dzīvei, ko revolūcija, 2 kari, “tīrīšanas”, bads un skarbie pēckara gadi saudzējuši.

Boriss Akuņins "Foto kak hoku"

Ļoti interesanti papētīt vecos fotoattēlus.

Reālie dzīvesstāsti atgādina, cik dzīve ir nepastāvīga, nejaušību, gan traģisku, gan laimīgu sakritību pilna. Sieviete, kura kā vēstnieka kundze pabija daudzās valstīs un dzīvoja greznībā, pēc vīra nāves pārdod dārglietas un kažokus, lai būtu ko ēst. Bet tas vēl nekas. Bērns, kuru gada vecumā piereģistrē bērnunamā ar nepareiziem dzimšanas datiem un māte atrod tikai pēc 11 gadiem. Visas represiju un karu izpostītās ģimenes. Smagi lasīt un vairākas reizes gandrīz noliku šo grāmatu malā nepabeigtu. Otrā pasaules kara beigu un pēckara gados dzimušo dzīves ir vieglākas, bet vienveidīgas. Šķiet, tolaik bērni bez vecmāmiņām un vectētiņiem vispār nevarēja izaugt, vecvecāki bija mūslaiku bērnudārzi. Bieži viņi auklēja pavisam mazus zīdainīšus, jo vecākiem bija jābūvē ceļi, rūpnīcas, mājas, respektīvi – viņi visu laiku strādāja. Šķiet, ka vēl biežāk nemaz tēva vai vectēva nebija, tikai mātes un vecmammas. Un tās sievietes nesa, cēla, stūma un vēla, lai iztiktu pašas un izaudzinātu bērnus.

Cauri daudziem stāstiem vijas nožēla, ka stāstītājs tik maz zina par saviem radiem, ka nav paspēts uzprasīt un piefiksēt aizgājušās dzīves. Man bija tante, kurai ļoti gribēju tik daudz ko uzprasīt, bet visu laiku atliku un tagad vairs nav kam prasīt. Nesen mammai teicu: “Mamm, tikai vecos fotoalbumus pārvācoties neaizmirsti”. Man šķiet svarīgi nepazaudēt šo atmiņu daļu, tāpēc Akuņina projekts man simpatizēja.

Vislabāk man patika tie dzīvesstāsti, kuros autori neskopojās ar vēsturiskām detaļām. Kā toreizējās Ļeņingradas blokādes laikā māte piekāva divus cilvēkus, kuri bija maisā iebāzuši viņas meitu. Kādus cepumus cepa un ēdienus gatavoja. Cik noderīga bija šūšanas prasme. Vecvecmāmiņa, kurai bērnībā izmežģīto potīti ārstējis Mihails Bulgakovs. Tēvs, kurš strādājis Ziemeļkorejā 1954. gadā. Vecvecāki, kuri 1932. gadā aizbrauca uz Kolimas zelta raktuvēm, jo vecvectēvs bija inženieris. Zelta raktuvēs viņš strādāja Eduarda Bērziņa vadībā (tā paša, par kuru sarakstīta grāmata “Šķērsiela 13. Latvieša radītais Gulags”). Un tā vēl un vēl.

Nezinu, vai Akuņins ir atlasījis labākos stāstus, jeb vienkārši visus, kuru publicēšanai saņēma atļauju, bet stāsti stila un kvalitātes ziņā ir dažādi. Dažiem stāstu iesūtītājiem ir izteikts stāstnieka talants, kamēr citi faktus pasniedz sausi un īsi. Viens stāsts bija galīgi nebaudāms, jo cilvēks ņēmās uzskaitīt visus radinieka amatus un nopelnītos ordeņus. Dažos stāstos jūtams tāds kā uzspēlēts patoss un mirušā cilvēka slavināšana. Gaidīju kāda dzērāja vai varmākas dzīvesstāstu, bet nekā. Pārsvarā tikai “zelta” cilvēki. Varbūt tā arī jābūt. Atcerēties gribas tos īpašos, mīļos cilvēkus, kuri kādam nozīmē visu pasauli.

Domāju, ka grāmatu ir vērts lasīt biogrāfiju un vēstures cienītājiem. Sajūtu līmenī man ne visai patika, bet kā projekts pelnījis augstāku novērtējumu. Interesants ieskats reālos dzīvesstāstos, bet laikam grāmatas formātā drusku par daudz.

Vērtējums: 2,5/5

*** Lai gan domāju, ka manu blogu lasa saprātīgi cilvēki, šis komentārs speciāli tiem rūķīšiem, kuriem šķiet būtiski visur saskatīt ko politisku. Iespējams, ka pārāk maz lasu tā saucamās interneta ziņas, bet, kad pēdējo reizi pārbaudīju, Grigorijs Šalvovičs Čhartišvili nebija pelnījis naida runas. Es par to vispār nebūtu aizdomājusies, ja ne kāda it kā cienījama latviešu rakstnieka neargumentētās replikas tviterī. Tāpat sveiciens IeM robotam, kurš šurp atskries dažu sensitīvu vārdu dēļ.

 

A Man Without a Country. Kurt Vonnegut

Kurta Vonnegūta "Cilvēks bez valsts"

Random House Trade Paperbacks 2007. gads, 146 lpp.

Smieties var gandrīz par visu un tieši tā visu mūžu darīja izcilais amerikāņu rakstnieks un satīrists Kurts Vonnegūts. Uldis jeb Baltais Runcis uzaicināja visus par godu rakstnieka 9. nāves gadadienai 11. aprīlī piedalīties Vonnegūta lasīšanas akcijā. Mans ieguldījums ir nelielais eseju un atmiņu krājums “A Man Without a Country” – pati pēdējā Vonnegūta grāmata, ko pirmo reizi izdeva 2 gadus pirms viņa nāves. Tā arī ir vistuvākā iespējamā līdziniece viņa autobiogrāfijai, ilustrēta ar autora zīmējumiem un izteicieniem.

Kopš bērnības pētījis humoru un komediantus, jo, būdams jaunākais bērns ģimenē, tikai ar humoru mazais Kurts varēja piesaistīt pārējo ģimenes locekļu uzmanību. Tādā garā viņš nolēma turpināt un mēs visi zinām, kādi lieliski darbi no tā ir sanākuši. “A Man Without a Country” ir kā lēna vakarēšana ar vectēvu. Vectēvs aizrautīgi smēķē un ļauj domām brīvi plūst no Kārļa Marksa pie reliģijas, no tehnoloģijām pie Drēzdenes bombardēšanas un tā tālāk. Vonnegūts bija humānists un viņu ļoti satrauca individuāla un valstiska bezatbildība par nākotni un bezjēdzīgā karošana, kur bagātie paliek bagātāki, bet karavīri ir tikai spēļu kauliņi. Personīgi man interesants šķita viņa skaidrojums par kādu Marksa frāzi. Kārlis Markss 1844. gadā paziņoja, ka “religion is the opium of the people”. Tas esot bijis domāts nevis nosodoši, bet gan kā novērojums, ka reliģija var sniegt komfortu ekonomisku vai sociālu grūtību gadījumā (tolaik opijs bija vienīgais sāpju remdētājs). PSRS šo Marksa frāzi izmantoja savādāk. Vēl Vonnegūts uztraucas par zemes piesārņojumu, naftas pārlieku lielo pumpēšanu, šķendējas par karu, par vienaldzību, par tehnoloģijām, kas palīdz mums iznīcināt planētu. Neviens nedomā par saviem mazbērniem, kas paliks tiem. Īpaši viņš ir neapmierināts ar ASV politiku.

 I don’t think people give a damn whether the planet goes on or not.

Amerikāņu politikas peripētijas krietni interesantākas droši vien šķiet pašiem amerikāņiem un mani tās mazliet garlaikoja. Bet atpakaļ pie paša jokdara. Ik pa brīdim viņš tekstā iepin arī personīgas informācijas druskas. Vonnegūtam ir ķīmiķa izglītība, jo tēvs gribēja, lai viņš iegūst izglītību ar ko var pelnīt naudu, vēlāk iegūts grāds antropoloģijā. Viņš uzskata, ka ticis nosaukts par zinātniskās fantastikas autoru tikai tāpēc, ka viņa pirmā grāmata Player Piano bija par rūpnīcu pilsētu Schenectady. II pasaules karā kā karagūsteknis pārdzīvoja Drēzdenes bombardēšanu, kad visa pilsēta tika nosvilināta ar ugunsbumbām.  Viņš daudz smēķēja un kādu brīdi (šķiet, ka 1960. gados) tirgoja Saab automašīnas. Godīgi teikšu, ka īsais gabals par Saab automašīnu tehniskajām iespējām bija ļoti aizraujošs.

Ass un vērīgs kā vienmēr, bet, viņa paša vārdiem runājot, redzējis tik daudz un tā noguris no bezjēdzībām, ka vairs īsti nespēj jokot. Politika mani nogurdina, garlaiko un pēdējos pāris gadus vienkārši nespēju to stulbumu paciest, tāpēc šis nav mans mīļākais Vonnegūts, tomēr jūtos pateicīga par atgādinājumu neņemt sevi tik nopietni un jokot par spīti visam, jo dzīve ir šausmīga, brīnišķīga, absurda un jēgpilna.

Humor is a way of holding off how awful life can be, to protect yourself. Finally, you get just too tired, and the news is too awful, and humor doesn’t work anymore.

We are here on Earth to fart around.

Because power corrupts us, and absolute power corrupts us absolutely.

I urge you to please notice when you are happy.

Vērtējums: 2,5/5