Kalvīno, Hesse, Toro

Es varēju šo rakstu nosaukt par “īsajām atsauksmēm”, kas būtu pareizi, vai par “trim grāmatām, kas iemidzina”, kas būtu precīzi manā gadījumā, bet lai paliek šo trīs kungu skanīgie uzvārdi, kas sarindojās kā skanīgā skaitāmpantiņā.

Italo Kalvino, laba grāmataNeredzamās pilsētas. Italo Kalvīno. 

Neputns 2017. gads, 144 lpp.

Mēģināt pastāstīt par “Neredzamām pilsētām” ir kā mēģināt pastāstīt sapni: var pastāstīt “skeletu”, bet ne visas sīkās dīvainības un sajūtas, kas sapnī bija tik reālas un normālas, bet, atverot acis, tās gaist no atmiņas un palikušais šķiet bezsakarīgs. Es arī nevaru pastāstīt, jo atmiņā ir palikusi tikai nojausma par lasīto, viss pagaisis. Lasīju un teksts plūda caur mani līdz aizmidzināja. Atceros, ka teksts bija skaists. Atceros, ka bija dažādas pilsētas  (pilsēta iekārta virvēs, pazemes mirušo pilsēta, pilsēta virs mākoņiem….), ļoti atšķirīgas un vienlaicīgi tik vienādas savās galvenajās iezīmēs, kas kādu vietu padara par pilsētu.

Šo vilni, kas atplūst no atmiņām, pilsēta uzsūc kā sūklis un izplešas. Aprakstot Zairu tādu, kāda tā ir šodien, aprakstā vajadzētu ietvert visu Zairas pagātni. Taču pilsēta savu pagātni nestāsta, pagātni tā glabā kā plaukstas līnijas, ierakstītu ielu stūros, logu režģos, trepju lēnēs, zibensnovedēju antenās, karogu mastos, un katrs no šiem nogriežņiem savukārt ir iezīmēts ar skrāpējumiem, iecirtumiem, griezumiem, robiem.

Man šķiet, ka katram lasītājam “Neredzamās pilsētas” būs savādākas un, ja es šo grāmatu lasīšu atkal, tā būs jau cita grāmata. Šim krāšņajam urbāno sapņu virknējumam es tikpat labi varētu dot 5 zvaigznes, jo teksts ir apbrīnojams.

Vērtējums: 3,5/5

Hermanis HeseKūrviesis. Hermann Hesse.

Mansards 2014. gads, 182 lpp.

Darīšana ar kūrortu mani maldīgi aizvilināja uz domām, ka šis būs vasarīgs darbs. Tā vietā nīgrs rakstnieks-filozofs preperē savu Bādenes kūrorta pieredzi un tagad vairāk zinu par išiasu un podagru. Pati vainīga.

Man Hese palicis spilgtā atmiņā ar “Stikla pērlīšu spēli”. “Kūrviesī” bija daži ļoti spilgti vērojumi par cilvēka dabu un sākumā pat ziņkāres dzīta interese par Hesi kūrortā, bet tad vienkārši apnika un atlikušo daļu vairāk pāršķirstīju nekā lasīju. Man pietrūka pacietības iedziļināties un droši vien grāmatu lasīju nelaikā, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 2/5

Henrijs Deivids Toro, klasikaVoldena jeb Dzīve mežā. Henrijs Deivids Toro.

Zvaigzne ABC 2004. gads, 280 lpp.

Par šo man galīgi nav žēl. Pāršļūcu ar acīm lielākajai teksta daļai, lai tomēr zinātu, kas tad ir tā “Voldena”. Varbūt šo tāpat kā “Uz kraujas rudzu laukā” jālasa agrā jaunībā. Tagad mani tikai kaitināja un uzdzina miegu Toro spriedelēšana par to kā būtu jādzīvo un cik viņš ir feins džeks. Viņš 1845. gadā aizņemas cirvi no kaimiņa un aiziet mežā uzcirst sev māju, kurā nodzīvo divus gadus. Piekritīsiet, ka kas tāds sola interesantu stāstu, bet mūsu jaunēklis ir tā aizrāvies ar filozofēšanu par visādiem tematiem, ka viss pārējais vienkārši noslīkst vārdu plūdos. Manuprāt, tekstā bija stipri par daudz ideoloģijas un stipri par maz dabas vērojumu, uz kuriem cerēju.  Protams, doma par sevis neapgrūtināšanu ar mantas raušanu ir simpātiska un dažas atziņas var pasmelties, bet es gaidīju ko citu.

Vērtējums: 2/5

 

Advertisements

Spainis pilns laika. Hjells Askillsens

NordiskNordisk 2012. gads, 234 lpp.

Man ir palicis viens parāds izdevniecībai. Šoreiz tas ir “Nordisk” pārstāves laipni piedāvātais stāstu krājums “Spainis pilns laika”. Ļoti piesaistīja anotācija: “niansētu psiholoģisku pārdzīvojumu raksts, kur šķietami ikdienišķi notikumi un sadzīviskas sarunas un klusēšana atklāj atskārsmi par dzīvi un noveļu varoņiem”, tomēr saturs negaidītā kārtā garlaikoja.

“Spainis pilns laika” stāstus vieno laiks no brīža, kad visa dzīve vēl priekšā, līdz brīdim, kad viss jau ir pagājis, bet nāve vēl kavējas. Ir stāsti par jauniem pārīšiem mīlas skurbumā, ir stāsti par precētiem pāriem, kas sen jau atklāti nesarunājas, un ir stāsti par veciem, vientuļiem večukiem. Tie var būt tiklab vieni un tie paši varoņi kā pilnīgi citi. Šie varoņi bieži grib kaut ko pateikt, bet neatrod īstos vārdus, vai palaiž garām īsto mirkli un sakāmais paliek nepateikts. Diezgan depresīvi, bet, protams, sāpīgi reāli un neizskaistināti.

Tēmas un noskaņas ziņā Askillsena stāsti atgādināja man Alises Manro “Dārgo dzīvi” un Daces Vīgantes “Ledus apelsīnu”. Vīgantes stāsti gan ir krietni saprotamāki, ne tik dziļi filozofiski. Vispār krājums uzdzen sajūtu, ka man no šiem stāstiem kaut kas dziļš jāsaprot, bet es nesaprotu. Tas viss jau ir lasīts un tāpēc nekādu aizrautību un interesi neraisīja.

Grāmata varētu būt noderīga norvēģu valodas treniņam, jo tā ir bilingviāla. “Spainis pilns laika” patiks tiem, kuri vēlas paskumt par aizejošo dzīvi, pafilozofēt un palasīt ko līdzīgu Manro stāstiem.

Vērtējums: 2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

American Vampire. Scott Snyder

komikss, vampīri

Pienācis laiks noslēgt rēķinus ar Skota Snaidera izdomātajiem, Rafael Albuquerque un citu ilustratoru uzzīmētajiem vampīriem. Šī ir ļoti asiņaina un nežēlīga komiksu sērija, nedodiet to lasīt maziem bērniem. Brīdinu arī, ka tālāk tekstā iespējami maitekļi.

Par “American Vampire” pirmo daļu jau uzrakstīju:

Stāstam jāļauj ieskrieties, bet beigās jau bija “super, kas būs tālāk?” sajūta. Vol. 1 paralēli stāsta par to kā bandīts Skiners un jaunā aktrise Pērle kļūst par vampīriem un saķeras ar vampīru aristokrātiju. Grūti prognozēt, kas notiek turpinājumos, bet domāju, ka tie ir veltīti tālākiem Skinera un Pērles piedzīvojumiem.

Tātad, sākums man patika, šķita daudzsološs, bet ar trešo daļu vilciens sāka braukt no kalna lejā. Par otro daļu pastāstīšu vairāk, par pārējām īsāk, lai nesanāk pārāk daudz maitekļot. Nu tad braucam!

American Vampire, Volume 2. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Mateus Santolouco. Vertigo 2011, 160 lpp. American Vampire #2

Šajā daļā turpinās Skinera un Pērles stāsts, bet tas tiek atšķaidīts un savīts ar jauniem varoņiem – gan cilvēkiem, gan dažādiem vampīriem. Stāsta centrā ir Lasvegasas šerifs Kešs, kurš meklē dambja būvētāju slepkavu. Īsta izmeklēšana tā nav, drīzāk tāda nevienlīdzīga un emocionāla sacensība, kurš pirmais nonāks līdz nākamajam upurim. Keša stāsts beidzās uz tādas nots, ka paredzēju viņam nozīmīgu lomu komiksa turpinājumos. Skiners šoreiz drusku atraujas. Pērles dzīve rit salīdzinoši mierīgi kopā ar savu vīru Henriju (cilvēks), bet komiksa beigas ir diezgan satraucošas un sola viņu ģimenes idilles drīzu galu.

Kaut kur ir nozudis Stīvens Kings un līdz ar to sižetam trūkst melnā humora dzirksts un psiholoģisku šausmu sajūta. Ir asinis, ir vardarbība, bet izpaliek tās tīkami biedējošās sajūtas, kas bija Vol 1. Sižets lēkā starp varoņiem un vairākiem laika periodiem 19. un 20. gs., radot diezgan haotisku stāstījumu, kuram jāpiepūlas izsekot līdzi. Pirmajā komiksa krājumā tas šķita veiksmīgāk atrisināts. Mākslinieciskajā ziņā turpinās ieskicētais un izkrāsotais stils. Piedalās jauns un stila ziņā līdzīgs mākslinieks, kurš zīmē “precīzākas” līnijas, nešvīkājas tik daudz pa papīru.

Gandrīz gribēju likt 3 zvaigznes, bet uz beigām palika tiešām interesanti un atsevišķie stāsti daudzmaz savijās kopā, tāpēc vērtējums: 4/5

American Vampire, Volume 3. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Sean Murphy. Vertigo 2012, 288 lpp. American Vampire #3

Divi apjomīgi stāsti par II pasaules karu. Pirmajā stāstā centrā ir novecojošais Henrijs, kuram sagribas varoņdarbus un Rīta zvaigznes vasaļi (nu gan nosaukums tai vampīrus ķerošai organizācijai!) noorganizē viņam “ekskursiju” kopā ar elitāru kareivju grupu uz nelielu salu okeānā. Tur viņus sagaida īpašs japāņu/vampīru pārsteigums. Otrajā stāstā šo pašu vasaļu divi riktīgi kruti aģenti dodas uz nacistu okupēto Rumāniju meklēt zāles pret vampīrismu. Miniet trīs reizes, kā viņiem tur iet. Pareizi, sūdīgi!

Te nu pienāca brīdis, kad sāku uztraukties par komiksu. Politisku lielvaru iesaistīšana darīja mani nemierīgu, bet sižets gana interesants un spraigs, tāpēc lasīju bez piespiešanās. Kopumā gan palika tāds pompozas vardarbības iespaids. Snaiders sāk mest katlā visu, kas ienāk prātā, tomēr atrauties grūti un ieliku vērtējumu: 3,5/5.

American Vampire, Volume 4. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Jordi Bernet. Vertigo 2012, 208 lpp. American Vampire #4

Lasītājs tiek atmests atpakaļ laikā un iepazīstināts ar Skinera jaunību un gadiem pirms viņš kļuva par bandītu. Protams, neiztikt arī bez vampīra. Šoreiz tā ir smuka un plika indiāniete. Krājuma otrais stāsts iepazīstina ar jaunu personāžu Trevisu (izskatās kā Elvisa jaunākais brālis), kurš ir trakulīgs vampīru galinātājs. Jautrs džeks.

Top skaidrs, ka Skineru tik viegli nevar novākt. Kāds viņu nogalina, bet autors šo ņem un atkal atdzīvina. Es gan nežēlojos, man Skiners patīk, viņam ir iekšas, bet tādi gājieni izskatās pēc klavieru stumšanas no krūmiem. Vēl rodas jautājums – vai vampīri noveco? Mākslinieku maiņa no krājuma uz krājumu liek sašķobīties jau ierastām sejām. Vērtējums: 3/5

American Vampire, Volume 5. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Dustin Nguyen. Vertigo 2013, 243 lpp. American Vampire #5

To, kas notiek šajā krājumā, es pat negribu aprakstīt. Tas viss izskatījās pēc klavieru stumdīšanas bez atbildēm uz jautājumiem. Snaiders ir nolēmis, ka vampīrstāstu laiks pacelt vispasaules ļaunuma cīņas līmenī, tāpēc no vasaļu “noliktavas” tiek izzagts visvisspēcīgākais vampīrs, lai to nogādātu Padomju Savienībā, bet nekas neiet kā plānots. Tiešām, tiešām?! Kāda velna pēc krieviem to vampīru vajag? Nē, vēl svarīgāk – kāda velna pēc vasaļi jau pirms 100 gadiem to vampīru nesacirta gabalos, ja reiz viņš ir tik spēcīgs, ka apdraud visu pasauli? Man tas nešķiet loģiski un nevaru šai sižeta līnijai īsti noticēt īpaši pēc tam, kā tas viss turpinās. Labi, ka vismaz Skiners paliek uzticīgs savām vērtībām. Vērtējums: 2/5

American Vampire, Volume 6. Scott Snyder, Rafael Albuquerque un daudzi citi. Vertigo 2014, 144 lpp. American Vampire #6

Šis ir dažādu īsu stāstu krājums, kas papildina “Amerikāņu vampīra” universu. Daži stāsti tīri jauki, daži neko neizsaka. Ilustrācijas dažādos stilos un kvalitātē, jo piedalās vairāki autori un vairāki ilustratori. Īstu pienesumu kopējam stāstam nejutu. Vērtējums: 2/5

Ar īsstāstu kompilāciju pielieku treknu punktu šai vampīrsērijai. Ar katru krājumu Snaidera veikums patika aizvien mazāk. Stāsts plešas plašumā, bet paliek haotisks un bezjēdzīgi ļauns. Lai sižets virzītos uz priekšu, tiek ieviesti jauni varoņi, bet sajūta, ka vilciens strauji brauc no sliedēm nost un viss beigsies ar to, ka a) visi izrādīsies vampīri vai b) vispasaules ļaunuma vārdā pasaule pārklāsies ar asiņainu putru un izdzīvos droši vien tikai Skiners, kurš visu laiku tiek atdzīvināts. Man Skiners patīk, viņam ir kaut kāda domāšana, sava ideja, savs ļaundara kodekss. Pārējie vairāk izskatās pēc marionetēm autora rokās. Visvairāk mani kaitināja tas, ka atveru nākamo lapu un tur bez kāda paskaidrojuma pēkšņi ir pilnīgi kaut kas cits. Dažkārt tas izrādījās sapnis, dažkārt atmiņas vai vēl kas cits. Lasīt visas komiksa daļas vienu pēc otras bija vienīgā iespēja kaut cik saprast, kurš ir kurš, ar ko un kāpēc.

Hronikas. Pirmā grāmata. Bobs Dilans

Nobela prēmija literatūrā

Mansards 2012. gads, 240 lpp.

Daudziem par pārsteigumu, Nobela prēmija literatūrā 2016. gadā tika piešķirta Bobam Dilanam “for having created new poetic expressions within the great American song tradition” (avots). Sākās šūmēšanās, kas pieņēmās skaļumā līdz ar paša “vaininieka” klusēšanu. Pirms vēl Nobela komisija uzmeta lūpu par tādu mākslinieka nepieklājību, biju sadzinusi rokās “Hronikas”, jo saintriģēja visa šī ņemšanās un gribēju saprast, par ko un kāpēc.

Tie, kuri bļāva, ka drīz arī par datorprogrammas rokasgrāmatu varēs saņemt balvu literatūrā, var atslābt, jo Dilans rakstīt prot. Viņa stils ir detaļu un emociju pārbagāts, un brīžiem atgādina asu dzeju prozā. Viņš elpo, ēd, guļ, sapņo un dzīvo ar folkmūziku. Pa vidu iespraucas arī privātā dzīve un kādi nozīmīgāki sociālie procesi Amerikā, bet pārsvarā viņš raksta par savām mūziķa gaitām, muzikālo ietekmi un citiem satiktajiem mūziķiem, kurus viņš raksturo fantastiski. Tādus raksturojumus vēl nebiju lasījusi.

Šķiet, ka sākumā Dilans vienkārši “kaifoja”, viņam nebija ambīciju ātri izsisties, kļūt slavenam. Viņam pat sākumā nebija doma pašam dzejot. Visinteresantākā man šķita tā viņa dzīves epizode, kad viņš, jau slavens, speciāli nopūlas kļūt nepopulārs, lai visādi psihi un revolucionāri noskaņoti tipi beidz līst viņa mājā un saukt viņu par Amerikas sirdsapziņu, mesiju, paaudzes runasvīru un vēl visādi (bija ASV tādi nemierīgi demonstrāciju laiki). Viņš vienmēr gribējis rūpēties par savu ģimeni, nevis ar paceltu karogu vest pūli cīņā. Ironiski, ka šo pūli bija savākušas viņa dziesmas. Izlasot šo, man kļuva pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš klusē par Nobeli. Viņam nevajag šo karognesēja, pasaules mainītāja atzinību: “Jokaini. Es vienkārši biju dziedājis trāpīgas dziesmas un atvēris jaunas, spēcīgas pasaules.”

Lieliem māksliniekiem ir citāds skats uz pasauli, viņi tver lietas savādāk, visas sajūtas ir atkailinātas, emocijas saspringtas, teksts kā līdz plīšanas robežai uzvilkta stīga. Vismaz tādu sajūtu radīja Bobs Dilans ar “Hronikām” un pirms tam Alvis Hermanis ar “Dienasgrāmatu”. Nevaru nesalīdzināt, jo abus darbus izlasīju ar nelielu laika atstarpi un abas grāmatas ir atmiņas par mākslas jomām. Tomēr starp šo vīrru tekstiem ir būtiska atšķirība. Dilans atmiņas raksta koncentrēti, bet ļoti šauri. Savukārt Hermanis, rakstot par savu darbu un dzīvi, paņem rokās pusi pasaules.

Šī grāmata tomēr nebija man un es pārsvarā garlaikojos. “Hronikas” krietni baudāmākas būs Boba Dilana faniem un folkmūzikas melomāniem. Ir jābūt lielai interesei par šo žanru, lai ar personvārdiem pārbārstītais teksts turētos galvā. Priecājos vienīgi par lielisko Viļa Kasima tulkojumu – sulīgs un organisks. Iedomājos, ka dziesminieks tieši tā arī runā kā teksts skanēja manā galvā.

Vērtējums: 2/5

Īsās atsauksmes #8

Īsā laikā un ātrā tempā izlasīju vairākus īsus literāros darbus. Tam par iemeslu bija Fabulas promo kods. Nav tā, ka mīlu lasīt telefonā, bet dāvātam zirgam zobos neskatās. Sapratu, ka man telefonlasīšanai labāk noder īsi gabali, arī dzeja. Par “Tu neesi sniegs” un “Bites” jau rakstīju, pienācis laiks pārējiem.

Kthulhu aicinājums

Kthulhu aicinājums. H.F. Lavkrafts

Jumava 2016. gads, 64 lpp.

“Kthulhu aicinājums” pārsteidz vairākkārt. Vispirms jau ar iznākšanu latviski. Tad ar to, ka tās ir nieka 64 lpp., viens stāsts. Beigās vēl pārsteigums, ka tāds salīdzinoši vienkārš stāsts un nebūt ne izteikti šausmīgs ir tik spēcīgi iekustinājis lasītāju iztēli, un Lavkrafta radītais Kthulhu laidis dziļas saknes gan cilvēku prātos, gan citos literārajos darbos.

Stāsts ir veidots tā, lai radītu ticamu dokumentāla, varētu pat teikt zinātniska, pieraksta iespaidu. Meistarīgi un kopumā ļoti interesanti. Pierakstu “autors” atrod miruša radinieka piezīmes par dīvainiem sapņiem un avīžu izgriezumus par neparastām, biedējošām aktivitātēm noteiktā laika periodā. Viņš uzsāk savu izmeklēšanu, jo radinieka atstātās piezīmes un priekšmeti ir pārāk dīvaini, lai tos atstātu bez ievērības. Lasītājam ir ļoti viegli noticēt atradumiem, ja ir vēlme ticēt mistiskajam, kādam senam ļaunumam (līdzīgi kā ar Velnu).

Stāsts nav šausminoši šausmīgs daudzpieredzējušam mūsdienu lasītājam, tomēr spēlē uz psiholoģisko šausmu līmeni un paliek atmiņā. Iesaku izlasīt Bārbalas Simsones rakstu par Lavkraftu.

Vērtējums: 4/5

Elīnas Gabrānes "Kompots"

Kompots. Elīna Gabrāne

Jumava 2016. gads, 75 lpp.

Drīzāk gan zaptūdens. Miniatūras kā prozā rakstīta dzeja, ar dzejai raksturīgo domu lidojumu. Daudzie salīdzinājumi, metaforas un epiteti rada iespaidu par literatūras stundu vingrinājumiem. “Kompots” atstāj melanholisku, pat depresīvu iespaidu, ko paspilgtina Madaras Gabrānes ilustrācijas. Šie melnbaltie zīmējumi ir grāmatas interesantākā daļa. Divas miniatūras ir labas (“9-18” un “Divrindes pasaka”), jo precīzi noķer reālās dzīves nianses. Visas pārējās izslīd no atmiņas tiklīdz pāršķir nākamo lapu. Lai atvaino mani autores, šo darbu neturēšu mīļākajā istabas vietā un nepārlasīšu.

Vērtējums: 2/5

Džozefa Konrāda "Almajera muļķība"

Almajera muļķība. Džozefs Konrāds

Burtlicis Burkšķis 2016. gads, 193 lpp.

Ja nemaldos, tad šī ir pavisam jaunas izdevniecības pati pirmā izdotā grāmata. Pamanīju pāris drukas kļūdas, bet kopumā kvalitatīvs teksts un man patīk vāka dizains. “Almajera muļķība” ir pirmais darbs iecerētajā klasikas grāmatu sērijā.

Zīmīgi, ka tas ir arī Džozefa Konrāda pirmais romāns, kurā viņš aizved lasītāju uz tropu mežu ieskautu, sīciņu tirdzniecības apmetni Pantajas upes krastā Malaizijā. Galvenais varonis Kaspars Almajers ir vienīgais baltais cilvēks starp arābiem, ķīniešiem un vietējām ciltīm. Aiz aprēķina apprecējis veiksmīga tirgoņa audžumeitu (malajiešu pirātu atvasi), Almajers ieradies šeit ar domu kļūt bagātam, bet drīz saskaras ar pretestību un vietējo tirgotāju intrigām, ko nespēj pārvarēt. Nu viņš ir noplucis vīrelis nolaistā mājā, kurš joprojām sapņo par bagātībām. Vairāk kā 20 gadi un nekas viņam nav sanācis. Vienīgi skaistā meita mulate, ko viņš iedomājas par balto lēdiju un nemaz nesaprot, ka viņas saknes ir mežonīgajos džungļos.

No anotācijas spriežams, ka autors skar lielas un nopietnas tēmas (emigrāciju, globalizāciju, kapitālismu), bet dažu cilvēku kaislības un personīgās traģēdijas izvirzās priekšplānā. Iespējams, tas tāpēc, ka balto pārākuma sajūta un visa mērīšana pēc savas mērauklas vairs nav nekas jauns un neapspriests. 19. gadsimta beigās tas droši vien bija savādāk. Tomēr, nenoliedzami, eiropiešu ambīcijas ir Almajera ģimenes drāmu pamatā un viņa skaistā meita Nina ir spilgts piemērs kultūru sadursmei.

Darbs, kas rada džungļu drudža iespaidu (sulīgi, “taustāmi” dabas apraksti), bet atstāj vienaldzīgu pret stāsta varoņiem. Skumjas dzīves uz nepiepildāmu sapņu un kultūras atšķirību fona.

Vērtējums: 3/5