Īsās atsauksmes #19

Tāds ieildzis klusums nebija plānots. Nezinu, kaut kā sanāca. Lasu, lasu, bet rakstīties nerakstās. Tāpēc šoreiz īsās atsauksmes. Tēma – māksla.

Looking at Pictures. Robert Walser

New Directions / Christine Burgin 2015, 144 lpp.

Pēc anotācijas spriežot, šī grāmata būtu par manu tēmu – mākslu. Mazajā, elegantajā izdevumā apkopotas ekscentriskā šveiciešu ģēnija esejas par mākslu. Viņš uz mākslas darbiem skatījās no sava īpatnēja skatu punkta un šīs viņa pārdomas par Van Goga, Sezāna, Rembranta un citu mākslinieku darbiem nelīdzinās ierastajai mākslas kritikai. Tiktāl viss skaisti, tikai es gandrīz neko nesapratu. Spēju novērtēt izdomu, bet laikam mani un Valsera kungu šķir pārāk liels attālums laikā un viņa intelekts ir no cita plauktiņa. Protams, skumji, ka es nespēju novērtēt uzrakstīto. Vislabāk man patika pirmā eseja – garais stāsts par kādu jūtīgu mākslinieku, kuru bagāta sieviete uzaicina gleznot un dzīvot viņas īpašumā. Patika grāmatas noformējums – mākslas darbu reprodukcijas grāmatā kā mazas glezniņas pielīmētas pie lapas.

Vērtējums: 2/5

The Book of the Flower: Flowers in Art. Angus Hyland, Kendra Wilson

Laurence King Publishing 2019, 160 lpp.

Skaista un vienlaikus arī informatīva “kafijas galdiņa” grāmata. Tāda, ko paņemt, pašķirstīt, izlasīt kādu interesantu faktu un atkal nolikt līdz nākamajai reizei. Grāmatā apkopots plašs ziedu gleznu spektrs, ilustrācijas un fotogrāfijas, pārstāvēti ļoti dažādi mākslinieki: Džordžija O`Kīfa ar saviem iespaidīgajiem ziedu tuvplāniem, Džordžs Singers Sardžens ar “Carnation, Lily, Lily, Rose”, kas bija pagrieziena punkts viņa karjerā, Keika Hasegawa ar krizantēmām, Eduārs Manē un viņa pēdējo dzīves gadu ziedu klusās dabas un daudzi citi. Acis priecē rūpīgi izstrādātas botāniskās ilustrācijas, klasiski ziedu gleznojumi un gandrīz abstrakti, ātriem triepieniem veidoti darbi, kas pārsteidz ar krāsu un formu plūdumu, mākslinieku izdomu un talantu. Droši vien lieki teikt, ka šī grāmata ir bauda dvēselei un acīm. Reizēm pāršķirstu un priecājos.

Vērtējums: 4/5

Kā māksla var mainīt dzīvi. Sūzija Hodža

Jāņa Rozes apgāds, 2022. gads, 192 lpp.

Šī ir vizuāli un saturiski skaista grāmata. Mani ļoti uzrunāja autores ideja sasaistīt mākslu ar emocijām un skaidrot mākslas darbus caur to, kādas emocijas vēlējušies paust mākslinieki un kādas emocijas var pārņemt mūs uzlūkojot konkrētos darbus. Caur šo prizmu atklāju sev jaunus darbus un ieguvu jēgu dažiem jau zināmajiem, kas man pirms tam maz ko izteica. Vienīgais mīnuss: autore vairākkārt piemin psiholoģiskajos pētījumos gūtās atziņas par mākslas labvēlīgo ietekmi, pilnai laimei pietrūka tikai šos pētījumus vai citus avotus pieminēt literatūras sarakstā, bet ir norādīti tikai tie, uz kuriem viņa atsaucas priekšvārdā.

Grāmata ir sadalīta nodaļās pa emocijām. Piemēram, mazināt stresu, gūt iedvesmu, pārvarēt bailes, atrast cerību un tamlīdzīgi. Īsi un koncentrēti tiek pastāstīts par katru mākslinieku un konkrēto izvēlēto mākslas darbu. Piemēram, nodaļā par trauksmi ir Gustavs Klimts un 1913. gadā tapusī glezna “Malčezīna pie Gardas ezera”. Tā ir gaismas pielieta, miera pilna ainava ar kuru Klimts mudina uz pašrefleksiju. Reizēm mākslinieki vēlas izraisīt skatītājos noteiktas emocijas, bet reizēm viņi rada darbus, lai tiktu galā ar savām emocijām. Pauls Klē ir teicis “Es gleznoju, lai neraudātu”. Tagad es saprotu Marka Šagāla “Promenādi”, kas agrāk man šķita diezgan jocīgs darbs, bet patiesībā pauž mākslinieka optimismu un vēlmi dzīvot par spīti visam.

Tekstā ir tik daudz nianšu, ka grūti izstāstīt un akcenti katram lasītājam noteikti būs savi, bet man bija daudz pārdomu brīžu un jaunas atklāsmes par mākslu, emocijām un abu sasaisti. “Kā māksla var mainīt dzīvi” droši varu ieteikt mākslas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Ar velo un kājām pa Latviju

Apvienošu vienā ierakstā divas tematiski līdzīgas grāmatas – abas stāsta par to kā cilvēki ceļo pa Latviju.

Sākums mūs atrod pats. Kārlis Kazāks

Zvaigzne ABC 2021. gads, 336 lpp.

Pieļauju, ka visi Kārļa Kazāka cienītāji zina par “Velomūziku” – vasaras piedzīvojumu, ko aizsāka neliels draugu pulciņš ar domu ceļot pa Latviju ar velosipēdiem un mainīt naktsmājas pret dziesmām. Tagad “Velomūzika” ir izaugusi par tradīciju daudzu vasaru garumā un iemūžināta ne tikai sociālo tīklu ierakstos, bildēs, cilvēku atmiņās un filmā, bet arī grāmatā.

Grāmatā pierakstīti 5000 km jeb 10 velobraucieni no 2012. gada līdz 2020. gadam. Tekstu papildina maršrutu kartes (cepumiņš par šo) un paša Kārļa ilustrācijas (ļoti mīlīgi). Daudzpusīgi talantīgs cilvēks. Būtībā šī ir ceļojumu dienasgrāmata autoram raksturīgajā izteiksmes stilā (kuri bijuši uz Kārļa koncertiem – sapratīs).

“Sākums mūs atrod pats” ir brīnišķīga oda Latvijas laukiem, vasarai, vietējiem cilvēkiem, draudzībai un velobraucieniem. Domāju, man jūs jābrīdina, ka, pirmkārt, var rasties spēcīga vēlme kāpt uz velo un doties ceļā, un, otrkārt, ja neesat “Velomūzikas” cienītājs, kādā brīdī var rasties sajūta, ka viss atkārtojas: brauc, ēd, atpūšas, uzdzied un tā dienu no dienas. Ja tas netraucē, var domās ceļot līdzi, apskatīt kultūrvēsturiskus objektus, pēdējiem spēkiem pievārēt granteni un mesties ezerā atveldzēties.

Ceļošana ar velo ir lēnāka ceļošana, kas ļauj apkārtnē pamanīt to, kam ar auto patrauktos garām un Kārlis ir vērīgs. “Sākums mūs atrod pats” man atklāja daudzas jaunas vietas un interesantus objektus, ko gribētos apmeklēt. Grāmatu lasīju ziemā un tā uzdzina spēcīgas ilgas pēc vasaras.

Vērtējums: 5/5 (esmu totāli neobjektīva, jo man patika “Velomūzikas” filma un tāpēc patika arī šī grāmata, un eju uz Kārļa Kazāka koncertiem, kad vien iespējams)

Es eju. Lauma Melnace

Latvijas Mediji 2022. gads, 206 lpp.

Bibliotēkas plauktā blakus kārtējām Santjago ceļa atmiņām ieraugot “Es eju” sapriecājos – beidzot kāds uzrakstījis par pārgājienu tepat Latvijā.

“Es eju” ir dziļi personisks stāsts par jaunas sievietes 12 dienu pārgājienu vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai. Viņa iet, jo izjūt dziļu nepieciešamību to darīt. Tas ir vienlaikus fizisks pārbaudījums, mēģinājums sev un pasaulei pierādīt “es varu, es esmu laba/spējīga utt.” un sevis meklējumi, mēģinājums mazināt savu mazvērtības kompleksu. Iešana esot vienatnē ar sevi ļoti raisa domas un palīdz sakārtot prātu. To daudzkārt ir izjutuši citi gājēji un to izjūt arī Lauma, viņai izdodas rast jaunus spēkus sevī, atvadīties no pagātnes žņaugiem. Viņa izbauda arī dzimtenes dabu, reflektē par latviešu sākotnējo aizdomīgumu un vēlāko sirsnību. Kā jau tādos piedzīvojumos – gadās visādi. Epizodiski iezīmējas situācijas un pārdomas ar ko sievietei jāsaskaras, ejot vienai.

Žēl, ka tekstam nebija pievienota karte un dažas fotogrāfijas. Esmu liela kājāmiešanas fane, lai gan pārāk liela zaķpastala, lai vienatnē dotos garā pārgājienā. Tādā ziņā Laumu var apbrīnot. Viņa baidās (dažkārt tiešām pamatoti), bet iet. Tajā pašā laikā pārsteidza viņas bailes, čīkstēšana, naivums un nesagatavošanās, jo šis nav viņas pirmais pārgājiens. Šis un citas nianses (piemēram, celšanās desmitos no rīta karstā dienā, privātīpašuma ignorēšana) man neļauj izlasīto novērtēt augstāk.

Vērtējums: 2/5

Īsās atsauksmes #18

Bija uznākusi vēlme palasīt kādus vieglākus, dāmīgākus romānus angliski, bet, protams, nekādas garākas atsauksmes pēc lasīšanas neuzrakstīju. Tagad lasītais pabalējis no atmiņas un sanāk vien īsas piezīmes. Reizēm domāju, vai kāds lasa ko garāku? Lai nu kā, te būs domas par dažiem romāniem.

Grown Ups. Marian Keyes

Penguin 2021, 637 lpp.

Šo grāmatu nopirku spontāni brīdī, kad gribējās kādu apjomīgāku ģimenes drāmu. Uzskatu, ka vāks ir pārāk slavinošs, bet nebija arī slikti. No vienas puses: sākumā diezgan ilgu laiku šķita garlaicīgi, nejutu arī uz vāka solīto humoru un ko tik vēl nē. Viscaur grāmatai vietām bija sajūta, ka lasu sliktu tulkojumu, vai autore kaut ko aizmirsusi uzrakstīt. Drusku tāds grafomānes vaibs. No otras puses: brīdī, kad Keisiju dzimtas situācija vairāk iepazīta un sākās kopīgās brīvdienas, pēkšņi kļuva interesanti un gribēju zināt kā viss beigsies.

Izlasīju samērā ātri un bija interesanti sekot līdzi tam kā mainās radu attiecības, atklājas visādi netīrie noslēpumi. Viss ir reālistiski, ar kāpumiem un kritumiem, katrā tēlā kas labs un slikts, tāpēc izveidotie tēli šķita ticami. Trīs dažādas sievietes, katra ar savām problēmām un tāpat trīs dažādi vīrieši – brāļi. Īpaši atmiņā palikusi sieviete ar emocionālās ēšanas traucējumiem. Sākumā viss no ārpuses izskatās tīri smuki un pieklājīgi, tad kāršu namiņš sāk brukt. Ja patīk reālistiski, ikdienišķi notikumi, parastas dzīves, tad šī grāmata ir laba izvēle.

Vērtējums: 3,5/5

Nine Perfect Strangers. Liane Moriarty

Penguin 2019, 437 lpp.

Uzķēros uz smuko vāku un anotāciju par luksus viesnīcu nekurienē un 9 svešiniekiem, kuri tur pavadīs 10 dienas. Turklāt šī autore tiek slavēta par citiem romāniem. Solījās būt traki aizraujošs romāns ar spriedzi un noslēpumiem. Varbūt es gaidīju pārāk daudz, varbūt sākums pārāk lēns vai vispār teksta par daudz, bet tā spriedze sanāca tāda diezgan švaka, tomēr uz beigām bija tāds labs stresa brīdis un kulminācija.

Vairāk atmiņā palikusi galvenā varone romantisko romānu rakstniece Frensisa un noslēpumainā kūrorta vadītāja, bet citi jau sen pazuduši no atmiņas. Par tēliem interesantāka šķita pati ideja, ka cilvēki parakstās uz tādu dīvainu pasākumu. Viņiem tik ļoti gribas, lai šādi būtu iespējams atrisināt visas viņu problēmas, ka ir gatavi sevi pakļaut drastiskiem noteikumiem. Patika ideja pēc lielā atrisinājuma parādīt kā šiem cilvēkiem klājas pēc nedēļām un gadiem. Kā vasaras romāns kopumā labs. Varbūt kaut kad izlasīšu arī slaveno “Big Little Lies” cerībā, ka tā aizraus vairāk.

Vērtējums: 4/5

The St. Tropez Lonely Hearts Club. Joan Collins

Constable 2016, 320 lpp.

Bagātnieki, Sentropēza, ballītes, noziegumi – laba kombinācija vieglam vasaras izklaides romānam. Ja vien Džoanna Kolinsa nebūtu tik sūdīga rakstniece. Šis ir tas gadījums, kad ir tik slikti, ka jau ir labi. Totāla smadzeņu atslēgšana. Romāns atgādina vāju Holivudas filmu ar stipri padzīvojušiem B klases aktieriem (tas nebūtu nekas, bet viņi turklāt spēlē slikti), vai arī “dzelteno” presi, ko lasi tikai frizētavā.

Anotācija dod mājienu par krimiķi un izmeklēšanu, bet izmeklēšana ir vienkārši smieklīga. Vispār viss romāns ir brīnišķīgi smieklīgs. Viss grozās ap bariņu bagātnieku un slavenību Sentropēzā. Vairāki tiek nogalināti, atrisinājumam no krūmiem izstumj vairākas klavieres un beigas ir klišejiskas “happy ever after”. Nepamet sajūta, ka es arī šādā līmenī varētu uzrakstīt, bet ir iemesls, kāpēc es nerakstu neko vairāk par blogu. Ja meklējat riktīgu vasaras trešu, tad šī būs īstā grāmata.

Vērtējums: 2/5

Light Years. James Salter

Penguin 2007, 336 lpp.

Šo grāmatu paņēmu, jo iepatikās nosaukums, vāks un anotācija. Turklāt autors nodēvēts par “an American master of fiction”. Man šķita, ka šis būs romāns par “apzeltītām”, ideālām dzīvēm, kurās pamazām parādās ēnas un plaisas, par zūdošo un par laimes gaisīgumu. Tā arī bija. Kluss stāsts par labu dzīvi, kurš pamazām kļūst aizvien skumjāks un bezcerīgāks, jo saproti, ka nekā dzīvē vairāk nebūs, viss zūd. Precīzi kā rakstīts anotācijā: “novel of lost lives and the elusiveness of happiness”.

Romāna centrā ir ārēji perfekta un labi situēta ģimene, un reizēm domāju, ka viņi paši nezina, ko grib, bet tā jau mēdz būt – it kā viss ir, bet apmierinājuma no tādas dzīves nav. Diemžēl nespēju saslēgties ne ar varoņiem, ne ar tekstu. Proza skaista, bet reizēm šķita pārāk pretencioza, dialogi samāksloti, toties apraksti bija labi, precīzi. Varēja just to apslēpto smeldzi, sajūtu, ka tūlīt viss skaistais beigsies. Nevaru teikt, ka patika vai nepatika, tāds savāds starpstāvoklis. “Light Years” varētu derēt “literary fiction” cienītājiem.

Vērtējums: 3/5