Par 2021. gadu

2021_readingMīļie lasītāji, esmu dzīva. Vienkārši dzīvē notiek tik daudz, ka līdz garākam rakstīšanas formātam netieku. Pilna laika darbs plus intensīvas universitātes studijas nav tā veselīgākā kombinācija. 2021. gads, vai tas biji tu, kas pazibēja gar acīm?

Parunāsim labāk par grāmatām. Par spīti apstākļiem, jūtos atguvusi lasītprieku. Lēnā tempā paspēju pagājušajā gadā izlasīt 26 grāmatas, 8160 lapas. Nav liels cipars, bet pašreizējos apstākļos ar to lepojos. Ļāvos kaprīzēm un mirkļa noskaņojumam lasīt tikai to, ko tajā brīdī sirds prasa. Šis arī bija gads, kad sāku pa kādai grāmatai atkal pirkt un nopirkto arī izlasīt, kas ir diezgan pārsteidzoši.

Gadu iesāku ar vairākām audiogrāmatām, kas atkal ir pārsteidzoši, jo parasti turos pie lasāma nevis klausāma teksta. Starp noklausītajām grāmatām pieminēšanas vērta ir Metjū Makonahija “Greenlights”, ko rudenī izdeva arī pie mums. Paša Metjū lasījumā tā bija brīnišķīga izklaide un mazliet arī raisīja pārdomas, cik daudz ir iespējams ar mērķtiecību un ticību sev.

Starp drukātajiem darbiem noteikti jāpiemin Džo Aberkrombija “Pirmā likuma” triloģijas noslēdzošā daļa “Karaļu pēdējais arguments”. Pilnīga sajūsma, ko tur gari izteikties. Aberkrombijs man tagad ir starp autoriem, kuri noteikti jālasa. Savādāks, bet intelektuāli aizraujošs bija Klēras Nortas “The First Fifteen Lives of Harry August” (ir arī latviski) par atkārtotām dzīvēm. Manu grāmatmīļa sirdi ļoti sasildīja “Books for Living”, kurā Vils Švalbe dalās pārdomās par grāmatām, kas iespaidojušas vai palīdzējušas tikt galā kādos dzīves brīžos.

Kārtējais pārsteidzošais pavērsiens: izlasīju vairākus dāmu romānus. Sagribējās tādu pavieglāku literatūru, kas lieliski atpūtināja smadzenes. Neviens romāns nebija tik izcils, lai tagad to pieminētu. Toties pieminu un iesaku divas psiholoģijas grāmatas: Lorijas Gotlības “Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?” (domāju, daudzi šo ir lasījuši) un Gwendoline Smith “The Book of Overthinking”. Šo otro iesaku tiem, kuri vienmēr raizējas par daudz, maļ uz riņķi vienas un tās pašas neveselīgās domas.

Starp 26 grāmatām bija arī 3 latviešu darbi. Interesanta pieredze, bet sajūsmā krēslu laužu tikai par Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”. Ļoti priecājos, ka noticēju citu sajūsmai un šo grāmatu nopirku. Vienkārši brīnišķīgs stāsts, beidzot kaut kas svaigs un patiess.

Pašās beigās jāpiemin Mišelas Obamas “Izaugt”, ko lasīju ilgi, bet ar prieku. Šis bija interesants ieskats ASV politikā. Mišela kā personība ļoti iedvesmoja.

Ar šo noslēdzu atskatīšanos uz 2021. gadu. Visdrīzāk tieši tikpat impulsīvi turpināšu lasīt arī šogad. Uz galda jau gaida krietna kaudzīte ar grāmatām. Mēģināšu arī dažas atsauksmes uzrakstīt, bet ja te atkal ilgi klusums, tad nebrīnieties – tas ir normāli, jo man priekšā otrais mācību semestris. Viss, čau!