Pēdējais lapzemietis. Olivjē Triks

Lapzeme, kriminālromāns, Lauku avīzeIzdevniecība Lauku Avīze 2017. gads, 478 lpp. Klement Nango #1

Katram var būt savs iemesls izvēloties lasīt kādu grāmatu. Šoreiz mani piesaistīja romāna darbības vide – Lapzeme un sāmi. Maz zināma kultūra, skarba daba. Kā gan cilvēki tur dzīvo? Olivjē Trikam diezgan labi izdevies atbildēt uz šo jautājumu un iepazīstināt ar Lapzemi un tās iedzīvotājiem, ziemeļbriežu audzēšanu un ģeoloģiju.

Īsu brīdi pirms svarīgas ANO konferences tiek nozagtas retas šamaņu bungas. Drīz tiek atrasts kāda ziemeļbriežu audzētāja līķis un mazās Kautokesko pilsētiņas policijai pēkšņi ir divas lielas problēmas. Kamēr policija meklē bungas un lapzemieša slepkavu, kāds franču ģeologs saņem īpašu uzdevumu un kopā ar ļoti prasmīgu pavadoni dodas izpētīt 3 apgabalus Lapzemes taigā. Paiet laiks, kamēr policija sasaista visus notikumus kopā. Vispār romāna vide ir pilna ar visādām nelegālām darbībām, taisni brīnums cik daudz notiek tādā mazapdzīvotā teritorijā.

Galvenie varoņi ir divi norvēģu puses Ziemeļbriežu policijas darbinieki. Pieredzējušais Klemets Nango, sāms pa tēva līniju, salikts pārī ar jauniņo policijas skolas beidzēju norvēģieti Ninu Nansenu. Nina maz ko zina par Lapzemi, kas ļauj autoram diezgan plaši iepazīstināt lasītājus (respektīvi, Ninu) ar šo savdabīgo ziemeļu zemi. Informācija par ģeoloģiju un ģeologa darbu iepīta neveiklāk, mazliet atgādina mācību grāmatas stilu, tomēr autora žurnālista darba pieredze ļauj pasniegt faktus strukturēti un uztverami. Vismaz man bija interesanti, jo ļoti maz zinu par ģeoloģiju. Starp citu, Olivjē Triks veidojis TV dokumentālo filmu par policistiem Lapzemē un gan jau filmas veidošanas laikā iegūtās zināšanas izmantojis šajā romānā.

Skumji lasīt par sāmu kultūras iznīcināšanu, par ko rūpējās kristīgās ticības nesēji un derīgo izrakteņu ieguvēji. Progress iznīcinājis tradicionālo dzīvesveidu. No otras puses – sāmi tam visam pasīvi ļāvās un ātri pakļāvās visām draņķībām. Varbūt tāpēc, ka viņu valodā nav vārda “karš”. Tik daudz varu spriest no vēsturisko notikumu piesaukšanas šajā romānā. Tagad ziemeļbriežu audzētājiem ir motocikli un citas ērtības, bet tie ir arī lielāki izdevumi. Lai izdevumus nosegtu, jātur lielāks ganāmpulks. Ziemeļbrieži baidās no tehnikas trokšņiem, ganību teritorijas sarūk, sāmi grib lielāku pašnoteikšanos, norvēģu nacionālisti uzskata, ka tiem salašņām nekas nepienākas. Īsāk sakot – daudz ekonomisku un politisku problēmu.

Ar romāna darbības vidi, manuprāt autors veiksmīgi ticis galā, bija interesanti un izglītojoši. Varoņi padevušies kā nu kurais, bet pārsvarā plakani un stereotipiski. Iztiek bez tradicionālām galveno policistu dzīves drāmām, tomēr gan Klemetam, gan Ninai ir pa skeletam skapī. [Brīdinu, ka tālāk var būt pa kādam maiteklim.] Klemetam traucē zemais pašvērtējums un sāmiskā izcelsme, Ninai bija kaut kādas problēmas ar tēvu. Kaut kur lasīju, ka Nina novērtēta kā pārāk naiva. Norvēģija ir liela, varbūt tiešām policijas skolā neiedziļinās socioloģijā un savas valsts etniskajās grupās. Toties Nina ir uzņēmīga un tāda, kas neļaus kāpt uz galvas. Spilgtākie tēli ir ziemeļbriežu audzētājs, savrupnieks Aslaks un franču ģeologs. Aslaks raisīja simpātijas un viņa tēlā bija jaušams noslēpums un dziļums. Toties franču ģeologs uztaisīts par riktīgu tizleni un autors nespēj mitēties atkal un atkal atkārtot, cik ļoti francūzim patīk mazgadīgas meitenes. Šīs bija pretīgas epizodes un uzrakstītas tā, ka mudināja domāt – autoram tāda attieksme šķiet diezgan normāla. Bez tam, šīs epizodes bija pilnīgi nevajadzīgas. Tāpat bija skaidrs, ka francūzis ir sliktais tips. Autors par to nemākulīgi parūpējas jau pirmajos teikumos. Arī suņa nogalināšana (paldies vismaz par neieslīgšanu detaļās) bija lēts triks šokēšanai. Acīmredzot man ir beigusies pacietība pret šādām cūcībām literatūrā, ja tās ir domātas šokēšanai un vieglai sižeta virzīšanai. Lēti triki Trikam. [Maitekļu beigas]

Kā ieskats Lapzemē “Pēdējais lapzemietis” ir izglītojoša un interesanta lasāmviela, bet kā kriminālromāns samērā vājš. Noziegumi ir vairāki un tīri intriģējoši, bet autors ir slikts pierādījumu slēpējs un viss ir pārāk paredzams. Ātri top skaidrs, kuri ir sliktie un vēl pirms policistiem var salikt kopā pierādījumus tikpat viegli kā saskaitīt līdz divi. Nepalīdz arī sasteigtās un eksaltētās beigas. Šķiet, ka visi tie romāna slavinātāji, kas salikti uz grāmatas vākiem, ļoti maz lasījuši krimināromānus vai labu literatūru vispār. Varbūt Francijā švaks līmenis detektīvliteratūrai (Vikipēdijā saskaitīju 16 prix šim romānam….). Ņemot vērā, ka vides apraksts ir ļoti labs, Olivjē Trikam vajadzētu pieturēties pie dokumentālās vai populārzinātniskās literatūras lauciņa. Tomēr, ja vēlaties vieglu kriminālromānu un gribat mazliet iepazīt Lapzemi, tad šo var lasīt. Lai gan man ir daudzi iebildumi, romāna lasīšanai patērēto laiku nenožēloju.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

American Vampire. Scott Snyder

komikss, vampīri

Pienācis laiks noslēgt rēķinus ar Skota Snaidera izdomātajiem, Rafael Albuquerque un citu ilustratoru uzzīmētajiem vampīriem. Šī ir ļoti asiņaina un nežēlīga komiksu sērija, nedodiet to lasīt maziem bērniem. Brīdinu arī, ka tālāk tekstā iespējami maitekļi.

Par “American Vampire” pirmo daļu jau uzrakstīju:

Stāstam jāļauj ieskrieties, bet beigās jau bija “super, kas būs tālāk?” sajūta. Vol. 1 paralēli stāsta par to kā bandīts Skiners un jaunā aktrise Pērle kļūst par vampīriem un saķeras ar vampīru aristokrātiju. Grūti prognozēt, kas notiek turpinājumos, bet domāju, ka tie ir veltīti tālākiem Skinera un Pērles piedzīvojumiem.

Tātad, sākums man patika, šķita daudzsološs, bet ar trešo daļu vilciens sāka braukt no kalna lejā. Par otro daļu pastāstīšu vairāk, par pārējām īsāk, lai nesanāk pārāk daudz maitekļot. Nu tad braucam!

American Vampire, Volume 2. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Mateus Santolouco. Vertigo 2011, 160 lpp. American Vampire #2

Šajā daļā turpinās Skinera un Pērles stāsts, bet tas tiek atšķaidīts un savīts ar jauniem varoņiem – gan cilvēkiem, gan dažādiem vampīriem. Stāsta centrā ir Lasvegasas šerifs Kešs, kurš meklē dambja būvētāju slepkavu. Īsta izmeklēšana tā nav, drīzāk tāda nevienlīdzīga un emocionāla sacensība, kurš pirmais nonāks līdz nākamajam upurim. Keša stāsts beidzās uz tādas nots, ka paredzēju viņam nozīmīgu lomu komiksa turpinājumos. Skiners šoreiz drusku atraujas. Pērles dzīve rit salīdzinoši mierīgi kopā ar savu vīru Henriju (cilvēks), bet komiksa beigas ir diezgan satraucošas un sola viņu ģimenes idilles drīzu galu.

Kaut kur ir nozudis Stīvens Kings un līdz ar to sižetam trūkst melnā humora dzirksts un psiholoģisku šausmu sajūta. Ir asinis, ir vardarbība, bet izpaliek tās tīkami biedējošās sajūtas, kas bija Vol 1. Sižets lēkā starp varoņiem un vairākiem laika periodiem 19. un 20. gs., radot diezgan haotisku stāstījumu, kuram jāpiepūlas izsekot līdzi. Pirmajā komiksa krājumā tas šķita veiksmīgāk atrisināts. Mākslinieciskajā ziņā turpinās ieskicētais un izkrāsotais stils. Piedalās jauns un stila ziņā līdzīgs mākslinieks, kurš zīmē “precīzākas” līnijas, nešvīkājas tik daudz pa papīru.

Gandrīz gribēju likt 3 zvaigznes, bet uz beigām palika tiešām interesanti un atsevišķie stāsti daudzmaz savijās kopā, tāpēc vērtējums: 4/5

American Vampire, Volume 3. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Sean Murphy. Vertigo 2012, 288 lpp. American Vampire #3

Divi apjomīgi stāsti par II pasaules karu. Pirmajā stāstā centrā ir novecojošais Henrijs, kuram sagribas varoņdarbus un Rīta zvaigznes vasaļi (nu gan nosaukums tai vampīrus ķerošai organizācijai!) noorganizē viņam “ekskursiju” kopā ar elitāru kareivju grupu uz nelielu salu okeānā. Tur viņus sagaida īpašs japāņu/vampīru pārsteigums. Otrajā stāstā šo pašu vasaļu divi riktīgi kruti aģenti dodas uz nacistu okupēto Rumāniju meklēt zāles pret vampīrismu. Miniet trīs reizes, kā viņiem tur iet. Pareizi, sūdīgi!

Te nu pienāca brīdis, kad sāku uztraukties par komiksu. Politisku lielvaru iesaistīšana darīja mani nemierīgu, bet sižets gana interesants un spraigs, tāpēc lasīju bez piespiešanās. Kopumā gan palika tāds pompozas vardarbības iespaids. Snaiders sāk mest katlā visu, kas ienāk prātā, tomēr atrauties grūti un ieliku vērtējumu: 3,5/5.

American Vampire, Volume 4. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Jordi Bernet. Vertigo 2012, 208 lpp. American Vampire #4

Lasītājs tiek atmests atpakaļ laikā un iepazīstināts ar Skinera jaunību un gadiem pirms viņš kļuva par bandītu. Protams, neiztikt arī bez vampīra. Šoreiz tā ir smuka un plika indiāniete. Krājuma otrais stāsts iepazīstina ar jaunu personāžu Trevisu (izskatās kā Elvisa jaunākais brālis), kurš ir trakulīgs vampīru galinātājs. Jautrs džeks.

Top skaidrs, ka Skineru tik viegli nevar novākt. Kāds viņu nogalina, bet autors šo ņem un atkal atdzīvina. Es gan nežēlojos, man Skiners patīk, viņam ir iekšas, bet tādi gājieni izskatās pēc klavieru stumšanas no krūmiem. Vēl rodas jautājums – vai vampīri noveco? Mākslinieku maiņa no krājuma uz krājumu liek sašķobīties jau ierastām sejām. Vērtējums: 3/5

American Vampire, Volume 5. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Dustin Nguyen. Vertigo 2013, 243 lpp. American Vampire #5

To, kas notiek šajā krājumā, es pat negribu aprakstīt. Tas viss izskatījās pēc klavieru stumdīšanas bez atbildēm uz jautājumiem. Snaiders ir nolēmis, ka vampīrstāstu laiks pacelt vispasaules ļaunuma cīņas līmenī, tāpēc no vasaļu “noliktavas” tiek izzagts visvisspēcīgākais vampīrs, lai to nogādātu Padomju Savienībā, bet nekas neiet kā plānots. Tiešām, tiešām?! Kāda velna pēc krieviem to vampīru vajag? Nē, vēl svarīgāk – kāda velna pēc vasaļi jau pirms 100 gadiem to vampīru nesacirta gabalos, ja reiz viņš ir tik spēcīgs, ka apdraud visu pasauli? Man tas nešķiet loģiski un nevaru šai sižeta līnijai īsti noticēt īpaši pēc tam, kā tas viss turpinās. Labi, ka vismaz Skiners paliek uzticīgs savām vērtībām. Vērtējums: 2/5

American Vampire, Volume 6. Scott Snyder, Rafael Albuquerque un daudzi citi. Vertigo 2014, 144 lpp. American Vampire #6

Šis ir dažādu īsu stāstu krājums, kas papildina “Amerikāņu vampīra” universu. Daži stāsti tīri jauki, daži neko neizsaka. Ilustrācijas dažādos stilos un kvalitātē, jo piedalās vairāki autori un vairāki ilustratori. Īstu pienesumu kopējam stāstam nejutu. Vērtējums: 2/5

Ar īsstāstu kompilāciju pielieku treknu punktu šai vampīrsērijai. Ar katru krājumu Snaidera veikums patika aizvien mazāk. Stāsts plešas plašumā, bet paliek haotisks un bezjēdzīgi ļauns. Lai sižets virzītos uz priekšu, tiek ieviesti jauni varoņi, bet sajūta, ka vilciens strauji brauc no sliedēm nost un viss beigsies ar to, ka a) visi izrādīsies vampīri vai b) vispasaules ļaunuma vārdā pasaule pārklāsies ar asiņainu putru un izdzīvos droši vien tikai Skiners, kurš visu laiku tiek atdzīvināts. Man Skiners patīk, viņam ir kaut kāda domāšana, sava ideja, savs ļaundara kodekss. Pārējie vairāk izskatās pēc marionetēm autora rokās. Visvairāk mani kaitināja tas, ka atveru nākamo lapu un tur bez kāda paskaidrojuma pēkšņi ir pilnīgi kaut kas cits. Dažkārt tas izrādījās sapnis, dažkārt atmiņas vai vēl kas cits. Lasīt visas komiksa daļas vienu pēc otras bija vienīgā iespēja kaut cik saprast, kurš ir kurš, ar ko un kāpēc.

Amerikāņu vampīri un latviešu vilkači

No šī rudens R.I.P. lasīšanas palikušas divas grāmatas, par kurām neesmu pastāstījusi. Pasaku krājums nāca neplānoti un labi aizstāja “The Folding Knife”, kas bija ļoti labs romāns, bet tomēr neiederējās tumšā laika literatūras rāmjos.

vampīri, komikss

American Vampire, Volume 1. Scott Snyder, Stephen King, Rafael Albuquerque

Vertigo 2010, 192 lpp. American Vampire #1

Vai-vai-vampīri, ņam-ņam-cilvēki, ā-ā-asinis. Apmēram tāds ir “American Vampire” īsais kopsavilkums. Vampīri šeit ir brutālas būtnes, slepkavas, cilvēki – viņu gaļa un izklaides objekti, pats sižets krietni asiņains un “zarnains”. Nekādu sentimentālu vampīru, kuri mokās sirdsapziņas pārmetumos. Viņi gadu simtiem dzīvo mums līdzās, vada bankas, filmu studijas un aukstasinīgi nogalina visus, ko vēlas. Kādā reizē, ko varētu dēvēt par “darba drošības noteikumu pārkāpumu” rodas amerikāņu vampīrs – vēl brutālāks, vēl “psihāks” un amorālāks par vecās pasaules vampīriem. Pats trakākais, ka viņš mierīgi var staigāt saules gaismā (ne tikai nemirst, bet arī nemirdz!). Vecie sākumā nesaprot, kas tas par frīku un domā, ka no viņa ātri tiks vaļā. Nekā, Skinner Sweet nav tik viegli uzveicams. Ballīte pa īstam var sākties, kad uzrodas vēl viens jaunā tipa vampīrs.

Komiksa idejas autoram Skotam Snaideram pieder viss stāsta skelets un viņš rakstījis nodaļas par Pearl. Savukārt Stīvens Kings, balstoties uz Snaidera idejām, iedvesis dzīvību Skineram. Manuprāt, Kinga pienesums ļoti jūtams Skinera humorā un asiņainajās epizodēs. Priekšvārdā viņš kautrīgi izteicies, ka šī ir viņa pirmā komiksa rakstīšanas pieredze un viņš īsti nemākot. Es teiktu, ka šeit viņš ir labāks kā “N.” un labāks arī par Snaideru, kura rakstītajās daļās pietrūka dzirksteles.

Vizuālais izpildījums ir acij tīkams, pārsvarā ieturēts brūnganīgi sarkanos toņos. Detaļu nav pārāk daudz un ilustrācijas tīkami papildina tekstu. Tēlu sejas vaibsti gan ne vienmēr savilkti dabiskās grimasēs. Grimases tiek pārspīlētas, lai uzsvērtu varoņu emocionālo stāvokli. Dažas ilustrācijas ir riktīgi foršas un pasaka vairāk par vārdiem. Viena no tādām ir epizode ar Skineru ūdenī – riktīgas šausmas, kas vienlaikus izraisa sajūsmu.

Stāstam jāļauj ieskrieties, bet beigās jau bija “super, kas būs tālāk?” sajūta. Vol. 1 paralēli stāsta par to kā bandīts Skiners un jaunā aktrise Pērle kļūst par vampīriem un saķeras ar vampīru aristokrātiju. Grūti prognozēt, kas notiek turpinājumos, bet domāju, ka tie ir veltīti tālākiem Skinera un Pērles piedzīvojumiem.

Vērtējums: 4/5

raganas, pasakas, teikas

Raganas jāj mēnesi maitāt. Latviešu tautas teikas un pasakas

Jumava 2015. gads, 144 lpp.

Ļoti sen nebija lasītas latviešu tautas pasakas un teikas, tāpēc, lai izpētītu e-GRĀMATU bibliotēkas funkcionalitāti, izvēlējos lasīt “Raganas jāj mēnesi maitāt”. Vienlaicīgi šī grāmata neplānoti, bet jauki iekļāvās R.I.P. lasīšanas izaicinājumā.

Nelielais pasaku un teiku krājums sadalītas nodaļās par burvjiem, pūķiem, vilkačiem, vadātājiem, veļiem (velnu), lietuvēnu un raganām. Saturu ilustrē Ivara Vimbas zīmējumi.

Mūsu folklorā ir diezgan daudz tumšajam laikam un biedējošiem stāstiem derīgu radību, fantastisku parādību un notikumu. Vairākās pasakās tiek glābti noburti ķēniņdēli, ar viesuli aiznestas meitas, uzdarbojas vilkači un to paveidi – ezītis un kaziņa, prātu jauc jods un lietuvēns. Pie jūras var sastapt nāras un jūras govis. Dažiem veiksminiekiem mantu nes pūķis, citiem izdodas atrast apraktu un noburtu mantu. Tāpat krājumā sastapsiet muļķa velnu, ļaunās pamātes raganas ar visādām burvestībām un sērdieņus, kuri tiek atalgoti par labu sirdi un labiem darbiem.

Īpaši noderīgas varētu būt pamācības kā tikt pie sava pūķa vai pārvērsties par vilkaci. Ar pūķi vispār ir ļoti vienkārši – tikai jāatrod 9 gadus vecs gailis un jāpagaida, kad tas izdēs olu. Ja par olu pareizi rūpēsieties, drīz no tās izšķilsies mazs pūķītis.

Pasaka dundadznieku izloksnē “Jērgaļ a kāļiem lab smeķ!” bija dikti feina un arī iznākums savādāks nekā parasti, jo parasti tas, kurš atklāj vilkati, dara visu, lai tam ieriebtu vai nomaitātu. Šī pasaka un informācija par pūķiem iespiedusies atmiņā. Pārējās pasakas ne ar ko nepārsteidza, jo bērnībā man mājās bija vairāki latviešu pasaku un teiku krājumi, kurus regulāri pārlasīju.

Pasaku un teiku izvēle, krājuma sakārtojums šķita mazliet samocīts. Sadaļā par veļiem stāstīts gandrīz tikai par velnu. Sadaļa par lietuvēnu tāda aiz matiem pavilkta, tur gan lietuvēns, gan velns, gan jods, gan stiprinieks ūdenī. Pasakā “Dievs piekaļ velnu pie klints” bija ļoti jūtama kristīgās baznīcas ietekme un, manuprāt, pasaka galīgi neiederējās krājumā.

Kopumā kā tematiskais krājums “Raganas jāj mēnesi maitāt” ir tīri labs.

Vērtējums: 3/5

ripelevenAbas grāmatas izrādījās ļoti piemērotas šim lasīšanas izaicinājumam. “American Vampire” vispār bija 100% trāpījums – vampīri, asinis, ļoti tumšas noskaņas. Teiku un pasaku krājums piedāvāja klasiskus krēslas laika stāstus, ko saime stāsta lielajā istabā vakarējot.

Spāre dzintarā. Diāna Gabaldone

spare

“Spāre dzintarā, 1. daļa” Zvaigzne ABC 2016. gads, 447 lpp.
“Spāre dzintarā, 2. daļa” Zvaigzne ABC 2016. gads, 624 lpp.
Outlander #2

“Outlander” grāmatu sērijas pirmā grāmata “Svešzemniece” pie latviešu lasītājiem nonāca 2013. gadā. Tolaik tā neguva lielu popularitāti un izdevniecība ilgi šaubījās par turpinājumu izdošanu. Iespējams, ka potenciālās lasītājas nobaidīja ceļošana laikā, lai gan es teiktu, ka tas ir tikpat reālistiski ticams elements, kā daudz kas cits kārtīgos dāmu romānos, kur mūsdienu Pelnrušķīte satiek mūsdienu Princi. Interesi par “Svešzemnieci” noteikti uzlaboja seriāla parādīšanās.

Lai kā tur būtu, šīs vasaras sākumā pie lasītājiem nonāca sērijas otrā grāmata “Spāre dzintarā”, ko izdevniecība sadalīja divās daļās. Es abas daļas apskatīšu vienā atsauksmē, jo oriģinālversijā tā ir viena grāmata, vienots stāsts.

“Spāre dzintarā” turpinās Džeimija, Klēras, viņu draugu, radu un ienaidnieku piedzīvojumi. Viņi kādu laiku dzīvo Parīzē, iesaistās aristokrātijas saviesīgajos pasākumos un mēģina izdibināt prinča Čārlza nolūkus un iespējas atgūt Skotijas troni. “Spāre dzintarā” 1. daļa ir salīdzinoši idilliska un mierīga, bet uz beigām sākas traks skrējiens no viena piedzīvojuma otrā. Tiklīdz no vienas ķezas laukā, tā jau nākamā klāt. Savukārt, 2. daļa sākas cerīgi ar Džeimija un Klēras laimīgu atgriešanos Skotijā, lai saimniekotu Lelibrokā. Mierīga dzīve gan nav ilgstoša un drīz sākas smagi notikumi, jo princis Čārlzs nolemj uzsākt karu ar angļiem un ierauj tajā visus skotu klanus.

Tik daudz par sižetu. Tagad par manām izjūtām. Es ļoti gaidīju sērijas turpinājumu, jo mani savaldzināja pirmās grāmatas notikumi, vide un varoņi. Tāpēc jo sāpīgāk nāk atzīšanās, ka “Spāre dzintarā” sagādāja zināmu vilšanos. Reizēm autores izdoma atgādina sadistisku rīcību, grūžot Džeimiju un Klēru aizvien jaunās nepatikšanās. Ne vienmēr katrs jauns un traks sižeta pavērsiens šķita loģisks, ņemot vērā, ka abi galvenie varoņi veidoti kā kaislīgas, tomēr racionālas un saprātīgas būtnes.

Ar dažām izņēmumu epizodēm, man ļoti patika Francijas daļa un Skotijas sākums, jo tur bija gan traki piedzīvojumi, gan romantiski un jautri brīži. Attiecībā uz karadarbību (kas aizņem lielāko daļu no “Spāre dzintarā” 2. daļas) godīgi teikšu, ka lielai daļai braucu pa diagonāli pāri. Apnika tā grafomānija un vēlmi iedziļināties stipri mazināja jau no paša sākuma zināmais iznākums. Vēstures entuziastiem gan būs interesanti palasīt, jo autore veikusi pamatīgu izpēti, lai gan, pieļauju, ne vienmēr turas pie akurātiem faktiem (atcerēsimies ziedošos aprikožu kokus pils dārzā Skotijas kalnienē), bet šī ir daiļliteratūra, atkāpes var piedot.

Beigas salauza manu sirdi divreiz un par tādu spēju es Gabaldoni gan mīlu, gan ienīstu. Paldies vismaz, ka šoreiz iztika bez tik grafiski pretīgas ainas kā “Svešzemnieces” beigās. Vairāk gribēju mierīgu ģimenes dzīvi, nevis notikumus, kas nemitīgi apdraud varoņu dzīvību. Bija prieks iepazīties ar dažiem jauniem varoņiem, kas spēlēs nozīmīgu lomu sērijas turpmākajās daļās.

Varu sūdzēties par to un par šo, bet esmu uz Gabaldones āķa, jo autore raksta tā, ka lasot ieej tekstā un kļūsti par daļu no stāsta. Kad grāmata beidzas, sirdī paliek ilgas pēc mājām – pēc Skotijas, pēc cilvēkiem, kas kļuvuši par draugiem, pēc tā, kas sen zudis.

Vērtējums: 1. daļa – 4/5, 2. daļa – 3/5

Grāmatu eksemplāri no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sapņu sala: Stāsts par dzīvi un mīlestību Grieķijā. Dženifera Bārkleja

Dženifera Bārkleja "Sapņu sala"

BaibaBooks 2014. gads, 279 lpp.

Iespējams, tieši kārtējā lietainā un vēsā vasaras diena pamudināja mani ķerties pie “Sapņu salas”, lai tā mani aizvestu uz saulaino Grieķiju. Neesmu bijusi Grieķijā, bet iemīlējos Itālijas dienvidu maigajā siltumā un gaismā kāda pasena septembra beigās. Tagad, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es labprāt pati izstaigātu Tilos, vietējā restorānā ēstu astoņkāji, no zemniekiem pirktu dārzeņus un bezgalīgi vērotu jūru.

Grieķija ir autores mūža mīlestība un to ļoti var just viņas sirsnīgajā stāstījumā par Tilos salu un tās iedzīvotājiem.Ļoti interesanti lasīt par ikdienišķu dzīvi mazā salā. Gadu gaitā vietējo iedzīvotāju skaits ir pamatīgi samazinājies, nesezonā liela daļa vietējo uzņēmumu tiek slēgti, lai klusām pārlaistu ziemas mēnešus. Vasarā dzīvību ienes tūristi, lai gan Tilos nav tik populāra kā dažas citas Grieķijas salas, kuras ir vieglāk un ātrāk sasniedzamas. Salinieki audzē kazas un bites, dārzeņus un augļus, ķer zivis. Iedomājieties, kā noejat lejā līdz ceļam no savas mājas, lai no piebraukušā vietējā grieķa nopirktu tomātus, kazas sieru, medu un jūras veltes, bet, atpakaļ nākot, gar takas malu saplūktu garšaugus. Apmēram tā darīja Dženifera Bārkleja, kad apmetās Tilos uz dzīvi. Viņa īsumā pastāsta arī par salas vēsturi. Īpaši interesants fakts saistās ar ziloņiem – senatnē salā dzīvojuši pundurziloņi.

Starp iesaistīšanos vietējās sabiedrības ikdienā, garām pastaigām un peldēm Vidusjūrā, autore turpina attālināti strādāt kādā Anglijas firmā. Gandrīz perfekta dzīve, bet pirms tam bija garāka un īsāka ciemošanās salā, vairāki vīrieši un privātās dzīves nedienas, kas pamudināja viņu vairāk pievērsties saviem sapņiem un vēlmēm.

Ar vīriešiem viņai neveicas. Viņa gadu ir kopā ar vīrieti, ar kuru viss pēc viņas vārdiem esot super (!), viņa domā par kopīgu nākotni, bet baidās viņam to teikt, lai neaizbiedētu. Tiešām?! Īsteni stabilas un mīlošas attiecības. Tad nākamais ar tik daudz sarkanām brīdinājuma zīmēm, kuras viņa spītīgi izliekas nemanām ilgu laiku. Šis kungs vismaz bija ļoti interesants tipāžs. Viņas lielā vēlme pēc attiecībām ir saprotama, jo pulkstenis tikšķ un tādā garā. Cepuri nost par viņas drosmi savu mīlas dzīvi izlikt uz papīra, lai gan, manis pēc, varēja to krietni saīsināt, jo Tilos un grieķi ir krietni interesantāki. Ceru, ka vēlāk ar vīriešiem viņai veicies labāk, vai arī viņa par to raksta mazāk, jo es labprāt izlasītu arī Dženiferas otro grāmatu par Tilos: “An Octopus in my Ouzo”. Starp citu, autore raksta blogu, kur var sekot līdzi kā viņai klājas. Dženifera joprojām dzīvo Tilos, ik pa laikam aizbraucot arī uz citām Grieķijas salām. Godīgi sakot, es viņu mazliet apskaužu, bet nesatraucieties – zinu, ka nekur dzīve nav rožaina un katrā vietā savas problēmas.

Neteikšu, ka Dženifera Bārkleja ir talantīga rakstniece, bet par Grieķiju viņa raksta jauki. Diemžēl, autores ne pārāk izcilās spējas sastādīt smukus teikumus mazinās, tiklīdz stāstījumā uzpeld kārtējais vīrietis. Bet varbūt teksta daļa ir pazudusi tulkojumā, radot maldīgu iespaidu par autores ierobežoto vārdu krājumu. Tracināja stāstījuma vienkāršās tagadnes/pagātnes lietošana (vietām haotiski, vietām varēja pārprast darbības laiku) un nevaru piekrist, ka “ej uz to virzienu, uz kuru raugies”. Parasti neievēroju tulkošanas sīkās kļūdas, ja teksts ir aizraujošs un ātri lasāms, bet šo pērli nespēju ignorēt.

Lasot ceļojumu atmiņas, ļoti gribas redzēt tās vietas, kurās autors bijis. “Sapņu salā” nav fotogrāfiju, bet Dženiferas blogā to ir diezgan daudz. Labas fotogrāfijas un daudz informācijas par Tilos atrodamas šajā vietnē, bet visreālākās bildes var atrast Instagramā.

Kopumā “Sapņu sala” ir viegli un ātri lasāma grāmata, piemērota pludmalei un liek ilgoties pēc Vidusjūras.

Vērtējums: 3/5