Slepenā dziesma. Valentīna Nazarova

kriminālromāns, Latvijas Mediji, jauna grāmataLatvijas Mediji 2018. gads, 352 lpp.

Grāmatas nosaukums “Slepenā dziesma” vedina uz romantikas pusi, tomēr, lai gan netipisks, tas ir kriminālromāns. Sākumā tas vienkārši ir stāsts par Niku, kura ierodas māsas pēdējā dzīves vietā, lai censtos noskaidrot viņas pazušanas iemeslus. Vēlāk romāns pāraug stāstā par apsēstību ar mūziku.

Nikai pamazām iepazīstot cilvēkus, kas pazina viņas māsu, atklājas gan šo cilvēku iekšējās drāmas, gan abu māsu problēmas. Alkohols, narkotikas, kaislības, vardarbība, depresīvs noskaņojums, meli, neveselīgas attiecības, mīlestība un tās trūkums – tas viss šeit ir biezā slānī. Tam pa vidu krogā strādājoši dvīņubrāļi kā tādi eņģelīši. Tas tā drusku par daudz krita acīs.

Intriga savīta labi, man bija vairāki aizdomās turamie un beigās gaidīju kādu šokējošu pavērsienu. Neteikšu, vai manas cerības attaisnojās, tomēr šis nav klasisks kriminālromāns. “Izmeklēšanu” veic meitene, kura nespēj atgūties pēc māsas pazušanas un mātes nāves. Varbūt tāpēc viņa pieņem vairākus neapdomīgus lēmumus, kas ir klajā pretrunā ar visu, ko viņai vajadzētu zināt no krimiķiem, kurus tik cītīgi skatījusies vai lasījusi. Spēcīga naivuma piegarša.

Domāju, ka romāns patiks rokmūzikas faniem un grūpijām. Šeit ir ļoti daudz mūzikas: katras Nikas nosūtītās ziņas sākumā ir kāda dziesma, abas māsas ir kaislīgas melomānes, stāsta centrā ir slavu ieguvusi rokmūzikas grupa un pāris tās dalībnieki, kam šī slava gājusi secen, turklāt Nika dodas uz Glastonberijas festivālu, kur risinās izšķirošie notikumi. Es gan neklausījos grāmatā minētās dziesmas, bet domāju, ka šo dziesmu klausīšanās paralēli lasīšanai varētu dot papildus slāni tekstam. Valentīna Nazarova mīl rokmūziku un tas romānā ir jūtams

Lasot nepameta sajūta, ka “Slepenā dziesma” ir debijas romāns. Vēlāk pameklēju un noskaidroju, ka tā tiešām ir. Tas pats par sevi nav nekas slikts, bet skumji, ka autore vairākās vietās stumj klavieres no krūmiem un vēl citi sīkumi tā īsti neļauj noticēt uzrakstītajam. Noguru no garajiem Glastonberijas aprakstiem, tā šķita kā atrisinājuma pastiepšana garumā, jo autorei gribējās gari un plaši pa to festivālu padzīvoties. Lielāki mūzikas festivālu fani šo apstākli varētu novērtēt pozitīvi.

Vispār šo romānu sāku lasīt tāpēc, ka tas sarakstīts Facebook Messenger ziņu veidā, ko Nika sūta savai māsai Dženai (tas nekas, ka viņa jau 8 gadus pazudusi). Tas likās tā neparasti un atšķirīgi no ierastā. Šādu teksta pasniegšanu gribu uzteikt kā plusu, lai gan es neesmu pati objektīvākā vērtētāja, jo man patīk vēstuļromāni. Romāns lasās raiti, neskatoties uz sižetu un varoņu problēmām, nav pārāk nomācošs. Pie simtās lapas jau biju riktīgi uzķērusies uz āķa un gribējās zināt, kā viss beigsies. Ja gribas izklaidēties ar romānu, kas nav skandināvu drūmais krimiķis un nav par neuzticamu varoni, tad šo var lasīt.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Advertisements

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

Īsās atsauksmes #14

Atkal sakrājušās dažas grāmatas par kurām izteikties īsumā.

jauniešu romānsHere Lies Daniel Tate. Cristin Terrill

Simon & Schuster 2017, 400 lpp.

Lai gan par šo romānu man būtu ko teikt, izteikšos īsi, jo šī ir no tām grāmatām, par kuru sižetu nedrīkst pļāpāt. Visa sāls ir noslēpumainībā. Antivaroņi, respektīvi – autore, smuki čakarē lasītāju prātus. Īsumā: hronisks melis izliekas par pazudušu puisi, lai tiktu laukā no ķezas un iekuļas bagātā ģimenē, kura ir laimīga par pazudušā radinieka atrašanos. Krāpniekam iepatīkas jaunā dzīve, bet viss nav tik rožaini. Viss, vairāk neko neteikšu. Sen nebiju lasījusi jauniešu romānu un šis man tiešām patika, sižets spraigs, lasījās raiti. Labi izklaidējos, aizdomās turēju visus un priecājos kā mani apčakarēja. Vienīgi beigās atrisinājums šķita pienākam pārāk strauji.

Romāna ideja par puisi, kurš izliekas par pazudušu cilvēku, atsauca man atmiņā dokumentālo filmu “The Imposter” (2012), kas stāsta par puisi no Spānijas, kurš apgalvo, ka ir kādas amerikāņu ģimenes pirms 3 gadiem pazudušais 16 gadus vecais dēls. Filma laba, iesaku, ja interesē tāds stāsts.

Vērtējums: 4/5

romantiskais romānsOne Christmas Kiss in Notting Hill. Mandy Baggot

Ebury Digital 2017, 384 lpp.

Būtisks grāmatas izvēles faktors bija darbības vide – Notinghila, Londona. Nekādas īpašās Londonas sajūtas nenoķēru un būvfirmas jaunā amerikāņu izpilddirektora ambiciozā ideja nonest Notinghilu, lai uzbūvētu tur mega izklaides/viesnīcu kompleksu šķita vienkārši smieklīga ideja. Autore varēja izdomāt kādu reālāku drāmas iemeslu. Amerikānis – šķirtenis ar divām meitām, ātri samīlas būvfirmas darbiniecē, kura piekomandēta par viņa asistenti. Miniet trīs reizes, kur tā sieviete dzīvo? Pareizi. Viņa ļoti mīl to rajonu, tāpēc amerikānis ir sprukās – vai nu sieviete vai būvprojekts Notinghilā. Romāna pluss – galvenā varone nav nevarīga, elsojoša būtne.

Neesmu atmetusi cerības atrast to īsto, maģiski skaisto Ziemassvētku stāstu. Šis nebūs īstais, romāns ir klasiski, romantiski naivs un klišejisks, tomēr bez pārliekām muļķībām, ja vien neskaita neticamo būvniecības ideju. Tomēr kaut kādu Ziemassvētku pasaku vajag un romāna beigas ir tipiskas laimīgo pasaku vai romantisku Holivudas filmu beigas, kas silda sirdi par spīti visam. Romānu var izlasīt ātri, pa kādai lapai mierīgi izlaižot, jo nekas svarīgs netiek rakstīts. Kārtīga smadzeņu košļene.

Vērtējums: 3/5

Kā būt parīzieteiHow To Be Parisian: Wherever You Are. Anne Berest, Audrey Diwan, Caroline de Maigret, Sophie Mas

Ebury Press 2014, 255 lpp.

Izklaidējoša kafijas galdiņa grāmata, ko pašķirstīt un palasīt pie vīna glāzes. Domāju, ka autores ir mazliet pārspīlējušas ar to, kādas ir parīzietes un ko viņas dara vai nedara, bet teksts un bildes nenoliedzami uzbur Francijas sajūtu, ļauj kā sievietei mazliet pasmaidīt par sevi un citām. Šī grāmata atgādina par sievišķīgumu, šarmu, eleganci, ļaušanos kaprīzēm un savām vēlmēm, par būšanu pašai. Man gan ir aizdomas, ka par parīzieti, vai francūzieti vispār, nevar kļūt, par parīzieti ir jāpiedzimst, bet to vieglumu man gribētos iemācīties. Jā, man gribētos būt parīzietei un ir lietas, pie kurām varu pievilkt ķeksīti. Matu krāsošanā gan izgāžos ar skaļu blīkšķi, jo īsta parīziete matus nekrāso, viņa lepojas ar savu dabīgo matu krāsu. Viegla, forša lasāmviela. Dažs labs padoms liekams aiz auss un izmantojams, bet vispār šī ir iedvesmas, nevis pašpalīdzības grāmata. Noteikti vēl pāršķirstīšu. Ja ar angļu valodu esat uz jūs, grāmatnīcās noteikti vēl var atrast latvisko izdevumu “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”.

Vērtējums: 3,5/5

Maņuņa. Narinē Abgarjana

bērnības atmiņas, ArmēnijaJumava 2017. gads, 360 lpp., Манюня #1

“Maņuņa” ir Armēnijā dzimušas krievu rakstnieces autobiogrāfiskas atmiņas par bērnību provinces pilsētiņā Berdā padomju gados. Dzīve šeit lielā mērā rit pa savam, jo vietējie iedzīvotāji ir spītīgi un ietiepīgi, bet  vietējais stukačs visiem zināms. Deficīts šeit valda tāpat kā citur, tomēr vietējie ļoti daudz gatavo paši (gan ievārījumus, gan segas) un no autores atmiņām nemaz tā nedveš veikalu tukšie plaukti, kādi bija manāmi pie mums.

Autores atmiņu galvenie tēli ir viņa pati – Narinē, viņas temperamentīgā draudzene Maņuņa, šerpā Maņuņas vecmāmiņa Roza jeb Ba, Narinē māsa – kauslīgā Karīna, un meiteņu vecāki. Domāju, ka vecākiem no šitiem skuķiem bija sirmi mati. Gandrīz visa grāmata ir viens par otru trakāki nedarbu stāsti. Ieslēdzot karstā ūdens boileri (tas strādā uz gāzes), gandrīz uzspridzina Ba dzīvokli; ar tēva bisi no balkona šauj uz nīstamo skolotāju; Maņuņa samīlas pieaugušā vīrietī un nes viņam visādus štruntus; Ba izmazgā un noliek žāvēties aitas vilnu, meitenes pa vilnu izspēlējas kā pa mākoņiem un vēl piekaisa ar smiltīm. Pārsvarā jau, protams, viss sākas nevainīgi, ar labiem nodomiem, bet beidzas traki. Narinē un Maņuņai grāmatā ir 8 – 12 gadi, bet autore laika plūdumu neievēro konsekventi, un ap grāmatas vidu pie kārtējā nedarba nākas brīnīties, vai tiešām tajā vecumā viņas bija tik dumjas, jo iepriekšējā nodaļā viņām bija 11 gadu.

Starp palaidnībām pavīd Armēnijas sadzīves ainas un tas bija interesanti. Universālveikala rindu šturmēšana, milzumgarš saraksts ciemiņam no galvaspilsētas ar atvedamām mantām, skolēnu kora vešana uz koncertu ar kravas auto, jo nebraukt nedrīkst, bet autobuss saplīsis, vietējās tradīcijas un tādā garā. Šādi reālu atmiņu uzzibsnījumi vismaz man šķiet krietni interesantāki par oficiāliem vēstures rakstiem.

Grāmatai nebūtu nācis par sliktu nesaudzīgāks redaktors, kurš izgrieztu laukā soctīklu pļāpu stila rindkopas. Piemirsu kur, bet lasīju, ka šīs atmiņas autore sākotnēji publicējusi blogā. Tas izskaidro stilu.  Vispār jau “Maņuņa” ir sirsnīgs un jautrs atmiņu stāsts par saulainu bērnību, bet es esmu īgņa. Sākumā es smējos, bet uz beigām sāka apnikt nebeidzamā palaidnību straume.

Vērtējums: 3/5

 

Nolādētie toskānieši. Kurcio Malaparte

kurcio malaparteNeputns 2014. gads, 177 lpp.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” ir daiļrunīga oda dzimtajam novadam un tautiešiem. Varenos vārdu plūdos tiek aprakstīti toskānieši kopumā un tad vēl atsevišķi florencieši, pratieši, sjēnieši, kampieši un livornieši. Malaparte par toskāniešiem raksta ar lielu lepnumu un tikpat lielu ironijas devu. Kā jau īsts pratietis, viņš saka, ko domā un dara to bez glaimiem, ar labsirdīgu cinismu.

Teksts ir ļoti “biezs” un sīkā druka šo iespaidu pastiprina. Autors izmanto daudz epitetu, salīdzinājumu  (ne muļķīgi, salkani vai pašmērķīgi) un tonnām īpašības vārdu. Reizēm teikumi ir tik gari, ka aiz tiem daudzajiem vārdiem un komatiem nemaz neredz galu, vai jau ir aizmirsies sākums. Īpaši jāuzteic Daces Meieres tulkojums, to ir bauda lasīt un pat bija jūtams itālisks ritms. Starp citu, nezināju, ka mums ir tik daudz īpašības vārdu.

Esejās pārsvarā tiek stāstīts, ka toskānieši ir tādi vai šitādi, piesauktas dažādas vēsturiskas personas, bet dažas reizes trāpās arī kas izklaidējošāks no sadzīves. Tā, piemēram, Prato tolaik (20. gs. sākums – vidus) no visas pasaules veda vecas drēbes un audumus, lai tos pārstrādātu. Reiz tādā lupatu ķīpā mazais Kurcio atrada sievietes roku un aiznesa mājās. Citu reizi strādnieki atraduši kāda veča galvu lupatās no Venecuēlas un ņēmušies ar to spēlēt futbolu. Pratiešiem ir stipri relaksētas attiecības ar nāvi, un toskānieši vispār smejas par to, par ko citi nopietni klusē vai raud. Vēl gadījums: vecis stumj pa ielu tačku ar mucām un viņam vienalga, ka no aizmugures brauc sabiedroto karaspēka tanks, no kura karavīrs izmisis bļauj, lai vecis vācas malā. Vecis ir toskānietis un tāds ārzemnieks tankā viņam bijis nebijis.

Man gribējās vairāk šādu stāstu, nevis to dziļo urķēšanos toskāniešu raksturos, jo tieši šie stāsti visspilgtāk parādīja, kādi tie toskānieši ir: brīvdomīgi, gudri, nepielienoši, skarbi, nopietni, laipni, arī kauslīgi, uzticami, cieņpilni, neērti un vēl visādi citādi. Malaparte apgalvo, ka ļoti atšķirīgi no pārējiem itāļiem. Cik daudz tekstā taisnības, cik pārspīlējumu droši vien var pateikt tikai itāļi un toskānieši paši. Arī grāmata visvairāk saprotama un izbaudāma būs viņiem pašiem, bet teksts skaisti uzrakstīts un tam pievienotas labas pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas.

Un patiesi, vienīgi Toskānā nogalināšana notiek, neaizmirstot par laipnību, pieklājīgām manierēm un labu audzināšanu, un, kamēr pie citām Itālijas tautām cilvēks, kurš nogalina citu cilvēku, tiek uzskatīts par slepkavu, Toskānā un jo īpaši Florencē viņu uzskata par laipnu personu, kuru nevienam nenāk ne prātā saukt par slepkavu.

Vērtējums: 3/5