Sanatorija. Sāra Pīrsa

Sāra Pīrsa, kriminālromānsHelios izdevniecība, 2022. gads, 440 lpp, Detective Elin Warner #1

Es maz lasu kriminālromānus, tomēr pietiekoši, lai būtu ar ko salīdzināt un varu teikt, ka “Sanatorija” nav starp labākajiem žanra pārstāvjiem. Sižeta pieteikums ir ļoti daudzsološs – moderna viesnīca bijušā tuberkulozes dziednīcā, nomaļa vieta kalnos, sniega vētra, noslēpumaina slepkavība pašā grāmatas sākumā – un varēja izvērsties aizraujošā šausmenē, bet nesanāca. Varbūt to var norakstīt uz faktu, ka šis ir autores debijas romāns. Spriedze pamazām tiek kāpināta, tekstā daudz tiek darīts, lai veidotu neomulības sajūtu par viesnīcu un apkārtni, bet es vairāk jutos nokaitināta nekā satraukusies. Centīšos bez maitekļiem, bet esiet brīdināti, ka tādi maziņi maiteklīši šoreiz varētu būt.

Vispirms par labo. Man patika izvēlētā darbības vieta. Tā tiek labi aprakstīta. Kā zināms no filmām, spēlēm un citiem literārajiem darbiem, nevajag līst vai kaut ko ierīkot vecās, pamestās ārstniecības iestādēs. Tādā vietā ir liela iespējamība zaudēt dzīvību. Turklāt autore iedvesmojusies no reāla raksta par Kronmontanas apkaimes sanatoriju vēsturi. Pozitīvi arī tas, ka vainīgo nevarēja viegli uzminēt, labu laiku manas aizdomas krita uz citu personu. Arī detektīves Ēlinas sarežģītās attiecības ar brāli, kas pamatā veido otru sižeta līniju, radīja papildus spriedzes un aizdomu slāni.

Te mēs nonākam pie sliktā. Tās pašas sarežģītās attiecības ar brāli manās acīs bija liels stāsta klupšanas akmens. Ēlina tik ļoti koncentrējas uz pagātnes traģēdiju un savā prātā iedomātu brāļa rīcību, ka tas ir vienkārši kaitinoši, jo aizņem 2/3 grāmatas un arī viņas pagātnes, lai gan abi sen jau varēja izrunāties. Un galu galā, ja pamet mājienu, ka brālis ir veikls cilvēku manipulators, tad kāpēc pilnvērtīgi neizmanto šo iespēju tālāk sižetā? Ja mērķis bija parādīt Ēlinu kā muļķi, tad tas izdevās. Lai viss būtu vēl kaitinošāk, plaši un daudzas reizes tiek aprakstītas Ēlinas problēmas ar vēl vienu pagātnes notikumu. Šo divu iemeslu dēļ viņas dzīve ir diezgan sačakarēta un viņa ir tik emocionāli nestabila fantazētāja, ka es tādam cilvēkam neuzticētu izmeklēšanu. Tāpat kā privātajā dzīvē, arī izmeklēšanā viņa balstās emocijās nevis faktos, kas noved pie aplamiem secinājumiem un nevajadzīga riska. Varētu pat teikt, ka viņa ir vienkārši stulba. Brīnums, ka autore “pierakstījusi” viņai diezgan sakarīgu draugu, lai gan, kā diskutējām ar citiem lasītājiem, arī viņa rīcība reizēm ir savāda un robežojas ar pilnīgu empātijas trūkumu. Ja iedziļinās, grāmatas tēliem vispār reakcija uz notikumiem ir tāda savdabīga, sauksim to tā.

Manuprāt, arī sanatorijas vēstures bija par maz. Gaidīju, ka šausminošas vēstures detaļas un tagadnes slepkavības būs vismaz puse no romāna, bet nekā. Tā vietā ir Ēlinas privātā drāma. Kāpēc viņa neapmeklē psihoterapeitu? Un kāpēc viņa neaizdomājas, kurš no viesnīcas darbiniekiem būtu spējīgs sabojāt videonovērošanu? Šie ir tikai divi no daudzajiem jautājumiem, kas man radās lasīšanas laikā. Labāk nemaz nesākšu izteikties par slepkavību motīviem.

Kopumā šī ir ļoti nepārliecinoša debija kriminālromānu lauciņā, bet, ja meklējat vieglu page turner, bez pārliekas spriedzes (vismaz es tādu nejutu) un patīk sižeta līnija par izmeklētāja privātās dzīves problēmām, tad šai grāmatai var dot iespēju. Lasot “Sanatoriju” beidzot spēju līdz galam noformulēt, kas mani kaitina mūsdienu kriminālromānos: visi šie detektīvi/izmeklētāji un tādā garā ir ar kaut kādām savām problēmām un personīgajām drāmām un romānos uz to tiek likts pārāk liels akcents. Tas nav tas, ko sagaidu no šī žanra. Kā vienu sakarīgu izņēmumu varu iedomāties Straika sēriju, tur tās personīgās problēmas nenomāc galveno ideju. Tā kā tā ir mana ļoti subjektīvā nepatika, neņemu par to nost vienu zvaigzni. Par spīti daudziem iebildumiem, no romāna bija grūti atrauties un tas sniedza manam prātam nepieciešamo vieglo izklaidi un atslodzi.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #18

Bija uznākusi vēlme palasīt kādus vieglākus, dāmīgākus romānus angliski, bet, protams, nekādas garākas atsauksmes pēc lasīšanas neuzrakstīju. Tagad lasītais pabalējis no atmiņas un sanāk vien īsas piezīmes. Reizēm domāju, vai kāds lasa ko garāku? Lai nu kā, te būs domas par dažiem romāniem.

Grown UpsGrown Ups. Marian Keyes

Penguin 2021, 637 lpp.

Šo grāmatu nopirku spontāni brīdī, kad gribējās kādu apjomīgāku ģimenes drāmu. Uzskatu, ka vāks ir pārāk slavinošs, bet nebija arī slikti. No vienas puses: sākumā diezgan ilgu laiku šķita garlaicīgi, nejutu arī uz vāka solīto humoru un ko tik vēl nē. Viscaur grāmatai vietām bija sajūta, ka lasu sliktu tulkojumu, vai autore kaut ko aizmirsusi uzrakstīt. Drusku tāds grafomānes vaibs. No otras puses: brīdī, kad Keisiju dzimtas situācija vairāk iepazīta un sākās kopīgās brīvdienas, pēkšņi kļuva interesanti un gribēju zināt kā viss beigsies.

Izlasīju samērā ātri un bija interesanti sekot līdzi tam kā mainās radu attiecības, atklājas visādi netīrie noslēpumi. Viss ir reālistiski, ar kāpumiem un kritumiem, katrā tēlā kas labs un slikts, tāpēc izveidotie tēli šķita ticami. Trīs dažādas sievietes, katra ar savām problēmām un tāpat trīs dažādi vīrieši – brāļi. Īpaši atmiņā palikusi sieviete ar emocionālās ēšanas traucējumiem. Sākumā viss no ārpuses izskatās tīri smuki un pieklājīgi, tad kāršu namiņš sāk brukt. Ja patīk reālistiski, ikdienišķi notikumi, parastas dzīves, tad šī grāmata ir laba izvēle.

Vērtējums: 3,5/5

Liane MoriartyNine Perfect Strangers. Liane Moriarty

Penguin 2019, 437 lpp.

Uzķēros uz smuko vāku un anotāciju par luksus viesnīcu nekurienē un 9 svešiniekiem, kuri tur pavadīs 10 dienas. Turklāt šī autore tiek slavēta par citiem romāniem. Solījās būt traki aizraujošs romāns ar spriedzi un noslēpumiem. Varbūt es gaidīju pārāk daudz, varbūt sākums pārāk lēns vai vispār teksta par daudz, bet tā spriedze sanāca tāda diezgan švaka, tomēr uz beigām bija tāds labs stresa brīdis un kulminācija.

Vairāk atmiņā palikusi galvenā varone romantisko romānu rakstniece Frensisa un noslēpumainā kūrorta vadītāja, bet citi jau sen pazuduši no atmiņas. Par tēliem interesantāka šķita pati ideja, ka cilvēki parakstās uz tādu dīvainu pasākumu. Viņiem tik ļoti gribas, lai šādi būtu iespējams atrisināt visas viņu problēmas, ka ir gatavi sevi pakļaut drastiskiem noteikumiem. Patika ideja pēc lielā atrisinājuma parādīt kā šiem cilvēkiem klājas pēc nedēļām un gadiem. Kā vasaras romāns kopumā labs. Varbūt kaut kad izlasīšu arī slaveno “Big Little Lies” cerībā, ka tā aizraus vairāk.

Vērtējums: 4/5

Joan CollinsThe St. Tropez Lonely Hearts Club. Joan Collins

Constable 2016, 320 lpp.

Bagātnieki, Sentropēza, ballītes, noziegumi – laba kombinācija vieglam vasaras izklaides romānam. Ja vien Džoanna Kolinsa nebūtu tik sūdīga rakstniece. Šis ir tas gadījums, kad ir tik slikti, ka jau ir labi. Totāla smadzeņu atslēgšana. Romāns atgādina vāju Holivudas filmu ar stipri padzīvojušiem B klases aktieriem (tas nebūtu nekas, bet viņi turklāt spēlē slikti), vai arī “dzelteno” presi, ko lasi tikai frizētavā.

Anotācija dod mājienu par krimiķi un izmeklēšanu, bet izmeklēšana ir vienkārši smieklīga. Vispār viss romāns ir brīnišķīgi smieklīgs. Viss grozās ap bariņu bagātnieku un slavenību Sentropēzā. Vairāki tiek nogalināti, atrisinājumam no krūmiem izstumj vairākas klavieres un beigas ir klišejiskas “happy ever after”. Nepamet sajūta, ka es arī šādā līmenī varētu uzrakstīt, bet ir iemesls, kāpēc es nerakstu neko vairāk par blogu. Ja meklējat riktīgu vasaras trešu, tad šī būs īstā grāmata.

Vērtējums: 2/5

James SalterLight Years. James Salter

Penguin 2007, 336 lpp.

Šo grāmatu paņēmu, jo iepatikās nosaukums, vāks un anotācija. Turklāt autors nodēvēts par “an American master of fiction”. Man šķita, ka šis būs romāns par “apzeltītām”, ideālām dzīvēm, kurās pamazām parādās ēnas un plaisas, par zūdošo un par laimes gaisīgumu. Tā arī bija. Kluss stāsts par labu dzīvi, kurš pamazām kļūst aizvien skumjāks un bezcerīgāks, jo saproti, ka nekā dzīvē vairāk nebūs, viss zūd. Precīzi kā rakstīts anotācijā: “novel of lost lives and the elusiveness of happiness”.

Romāna centrā ir ārēji perfekta un labi situēta ģimene, un reizēm domāju, ka viņi paši nezina, ko grib, bet tā jau mēdz būt – it kā viss ir, bet apmierinājuma no tādas dzīves nav. Diemžēl nespēju saslēgties ne ar varoņiem, ne ar tekstu. Proza skaista, bet reizēm šķita pārāk pretencioza, dialogi samāksloti, toties apraksti bija labi, precīzi. Varēja just to apslēpto smeldzi, sajūtu, ka tūlīt viss skaistais beigsies. Nevaru teikt, ka patika vai nepatika, tāds savāds starpstāvoklis. “Light Years” varētu derēt “literary fiction” cienītājiem.

Vērtējums: 3/5

intīmi.. par grāmatām. Andrejs Panteļējevs

Andrejs Panteļējevs, esejas par grāmatāmZvaigzne ABC, 2021. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka pirmo reizi Andreja Panteļējeva vārdu saistībā ar grāmatām pamanīju pēc viņa intervijas Jāņa Rozes “Ziņnesim”. Instagramā vai Tviterī bija izceltas dažas viņa domas par lasīšanu, kas mani uzrunāja. Vēlāk nāca paziņojums par viņa eseju krājumu. Viss tā likumsakarīgi salikās: ieraudzīju, nopirku, izlasīju.

Tikai lasot uzzināju, ka grāmatā apkopotas viņa pārdomas par 70 izlasītām grāmatām, kas iepriekš publicētas Facebook grupā “Izcilas grāmatas”. Sen tajā grupā vairs neesmu, tāpēc par šo niansi nezināju. Tas, ka tie ir Facebook posti, atstāj zināmu ietekmi. Būtu gribējies, lai redaktore vietām piekoriģē sakārtojumu, citādi sanāk savādi: Panteļējevs raksta, ka pēc vairākiem moderniem darbiem izlasījis klasiku, bet tas nesaskan ar to, ko lasītājs saņēmis iepriekšējās lappusēs viņa grāmatā. Nobrukusi hronoloģija, kas mani drusku kaitināja. Tāpat arī dažas citas piezīmes šķiet liekas, jo tām ir jēga tikai iepriekš minētās grupas ietvaros.

Atmetot malā šīs tehniskās nianses, visādi citādi “intīmi.. par grāmatām” ir jauks un interesants ieskats erudīta lasītāja pārdomās. Turklāt viņam ir plaša lasīšanas gaume. Latvieši, ārzemnieki, jaunas un vecas grāmatas, sieviešu literatūra, klasika, fantastika un tā tālāk. Dažkārt viņš par izlasīto grāmatu raksta plašāk, citreiz apcer tikai kādu faktu vai ideju, kas viņu aizķērusi. Pārsvarā viņš ir ļoti maigs savā vērtējumā un nekritizē, tikai dažviet tā caur puķēm izlaužas vāji nojaušama kritika. Grūti teikt, vai tas tā speciāli – neteikt neko sliktu, – vai arī viņam viss patīk un nav tendence kritizēt.

Ja patīk grāmatas par grāmatām, tad domāju, ka patiks arī “intīmi.. par grāmatām”. Ātri izlasāma vienā dienā vai pāris vakaros, tā man ļāva iepazīt diezgan daudzus literāros darbus, ko pati visdrīzāk nelasīšu, un atstāja mazuma piegaršu. Starp citu, grāmatai gaumīgs vizuālais noformējums.

Vērtējums: 3/5