Ogriņš un Vērdiņš

Vienu pēc otra izlasīju divus dzejas krājumus. Par vienu nezināju neko, par otru nez kāpēc biju iedomājusies, ka tā ir dzeja bērniem. Jā, manas “zināšanas” mēdz būt paviršas, kļūdainas un dīvainas. Tas noved pie interesantiem pārsteigumiem.

Plaukstu šķērsielas. Andris Ogriņš

Mansards 2015. gads, 96 lpp.

Šoreiz man ir neiespējami paskaidrot dzejas krājuma tēmu vai motīvus, iespējams, ka tā ir kustība telpā un laikā, iespējams, ka tie ir mīlas dzejoļi. Dzejoļu teksts ir kā mēģinājumi pierakstīt redzētos sapņus, sirreālas gleznas, scrabble dzejā. Citur man nav gadījies lasīt tik spilgtus un reizē ļoti dīvainus vārdu salikumus: “logu papīrgrozi”, “tumsas klaips”, “lipīgi teikumu purvi”. Neparasts iztēles lidojums, turklāt dzejniekam ir superspēja nekaitināt ar māksliniecisko izteiksmes līdzekļu bagātīgo lietojumu. Piemēram, šīs rindas:

kaiju naglas no krēslas gatavo kastes
kurās apglabāt gaišos mākoņus
šis rudens visticamāk arī uz tumsu

Skaisti, bet saprast pa lielam neko nevarēju. Lasot Ogriņu, apmēram pirmajā trešdaļā atmetu mēģinājumus saprast jēgu un vienkārši baudīju tekstu, šos neparastos vārdu vijumus. Teksts plūda caur mani un uzreiz pagaisa, tomēr pēcsajūtas ir patīkamas. Ieliku 3, bet varētu likt arī 5 zvaigznes.

Vērtējums: 3/5

Pieaugušie. Kārlis Vērdiņš

Neputns 2015. gads, 88 lpp.

Krājumā ir gan dzeja, gan dzejproza un tematiski tas ir vēstījums par to, kā pieaugušos redz bērni, un kā pieaugušie redz paši sevi un citus ciklā no dzimšanas līdz nāvei un arī pēc tās. Vietām pavīd humors, arī ironija un sarkasms.

Nez, kā tas ir – divdesmit gadus gulēt vienā kapā
ar sievasmāti? Vai tāds ir tas mūžīgais miers?
Pēdējos gados tava cienīgā arī pašvaka,
varbūt drīz tev būs kompānija. Tad tu redzēsi vellu!

Vairāk lasot dzeju, acīs iekritis pieturzīmju trūkums pēdējo gadu dzejā, tāpēc ir zināms pārsteigums tās šajā krājumā sastapt. Dzejolī “Telegramma” Vērdiņš pauž emocionālu atbalstu pieturzīmju lietošanai dzejā. Vai tā būtu pasmaidīšana par tiem dzejniekiem, kuri no pieturzīmēm atteikušies?

Mani pārsteidza, ka daži dzejas un dzejprozas gabali atstāja šausmu stāstu iespaidu. Piemēram, “Kartupeļi”, “Dežūrgaisma”, “Katastrofa” – lieliski, īsi koncentrēti stāsti, ar negaidītu beigu pavērsienu. Ļoti patika. Tomēr pārsvarā dzejoļi ne visai uzrunāja (varbūt nevajadzēja lasīt pēc “Plaukstu šķērsielām”), dzejproza šķita interesantāka. Salīdzinot ar Ogriņu, Vērdiņš ir krietni vieglāk uztverams un tiešāks.

Vērtējums: 3/5

 

Četri dzejas krājumi

Nesen izlasīju divus dzejas krājumus un sagribējās vēl dzeju. Lai bibliotēkā būtu vieglāk atrast pēdējos gados izdotos krājumus, sastādīju sarakstu, kas pārsteidzošā kārtā izrādījās garāks kā gaidīju. Tā, protams, ir subjektīva sajūta, bet šķiet, ka pie mums izdod daudz dzejas grāmatu (nemaz neskaitot “apšukrūmas” un visādas aizdomīga paskata grāmatiņas). Ar sastādīto sarakstu devos uz bibliotēku un paņēmu četras.

Tagad īsumā par izlasīto.

Neremdināmi. Raimonda Vazdika

Divpadsmit 2018. gads, 148 lpp.

“Neremdināmi” ir aktrises otrais dzejas krājums, izdots 700 eksemplāros un ietver sevī stāstus un dzeju. Teksts ir autobiogrāfisks un emocionāls. Grāmata vizuāli interesanti noformēta: spēles ar tekstu laukumiem, fotogrāfijas, grafikas. Krājuma tematika ir atiecības, pamatā tā ir šķiršanās, īpaši stāstos.

Godīgi sakot, šo grāmatu ņēmu ar bailēm, jo cita aktiera poētiskie centieni bija vāji. Vazdikai man patika stāsti, tie bija liriski, skarbi kā jau par sāpīgu tēmu, bet ne muļķīgi. Toties dzeja pēc stāstiem likās tāda nekāda, vārdu savārstījums, kas pārsvarā atgremo stāstu saturu. Iespējams, ka starp stāstiem un dzeju lasīšanā vajag ieturēt pauzi.

Vērtējums: 2,5/5

Redzu. Elīna Līce

NT Klasika 2018. gads, 96 lpp.

Jaunas dzejnieces pirmais patstāvīgais dzejas krājums, kurā viņa pauž savu pasaules izpratni, garīgo nostāju un pārdzīvojumus. Vairāki dzejoļi saistīti ar bērna gaidīšanu un pirmajiem dzīves mēnešiem. Vietām pagāniskais savijas ar kristīgo.

Ar debijām parasti ir tikai divi varianti – labi vai slikti. Šī bija saslavēta un kā kādā nejauši uzietā recenzijā trāpīgi norādīts – ļoti pietrūkst redaktora stingrās rokas, kas izravētu skaļās frāzes bez piepildījuma un nodrāztās klišejas. Muzikālas nianses un folks ir mazāk, kā varēja gaidīt no anotācijas, bet tie daži dzejoļi bija tiešām interesanti un labi. Kopumā garlaicīgi, tāds haotisks mikslis, tomēr dzejniecei varētu būt potenciāls.

Vērtējums: 2/5

Idilles. Uldis Bērziņš

Neputns 2018. gads, 72 lpp.

Kārtējais dzejnieka un atdzejotāja Ulda Bērziņa dzejas krājums ir plāns un kā var saprast no anotācijas, ietver sevī tikai to labāko – no dzīves un dzejas nosmelto krējuma kārtiņu. Nav jūtama izteikta tematika, tomēr šķiet, ka dzejnieks pārvietojas laikā no senatnes līdz pat nākotnei, fiksējot kādus svarīgus brīžus. Dominē vēstures motīvi, veltījumi.

Dzejoļi pārsvarā īsi, bet ir arī tādi, kas vairāk atgādina dzejprozu. Jūtams intelekts un profesionalitāte, filigrāna valodas izjūta, kas ļauj spēlēties ar tekstu. Reizēm pat šķiet, ka dzejnieks aušojas un visu to dzejas padarīšanu ņem galīgi nenopietni, tad atkal paliek pavisam nopietns. Bija dzejoļi, kurus nesapratu, daudzi arī emocionāli neuzrunāja, bet siekalas saskrēja mutē, lasot par cūku pupu vārīšanu ziemā.

Vērtējums: 3/5

Kā pirms pērkona. Māris Salējs

Pētergailis 2016. gads, 191 lpp.

Dzeja it kā ārpus laika un telpas, tomēr tik piesaistīta zemei, cilvēkiem, zvaigznēm un laika ritumam. Dzejnieks raksta pārliecināti, bez skaļiem vārdiem un bieži it kā par sīkumiem, bet aizķer dvēseles stīgas ar šo vienkāršumu.

Šis ir “daudz neko nesaprotu, bet patīk” variants. Salējs raksta skaisti, tāpēc ir vienalga, ka nevar visu saprast. Man gribas viņa dzejoļus salīdzināt ar fotogrāfijā vai gleznā apturētiem mirkļiem. Tur ir gan ainavas, gan abstrakcijas, viss ir tik silts, mazliet izplūdis, citur tieši otrādi – ass fokuss, kontrasti. “Kā pirms pērkona” izraisa patīkamu sajūtu, katru dzejoli gribas lēnām izgaršot. Daudzus pārlasīju, dažus citēju, gribu pārlasīt vēl.

neej prom no manis neej prom
neej prom. es visu dzīvi
plaukstā ielikšu un aizsmakšu no skumjām
mana brīnišķīgā mana dumjā
mana nedzirdētā patiesība….

Ar 191 lappusi, grāmata šķiet par plānu, gribas lasīt vēl un vēl. “Kā pirms pērkona” ir viens no tiem retajiem dzejas krājumiem, kuru es gribētu savā plauktā. Silti iesaku izlasīt dzejas baudītājiem.

Vērtējums: 5/5

Rabarberu sarkanais. Oidira Ava Olafsdotira

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 128 lpp.

Par “Rabarberu sarkano” savulaik bija daudzas labas atsauksmes un droši vien tāpēc gaidīju no šī romāna pārāk daudz. Bija radies iespaids, ka grāmata būs tikpat burvīga kā  Tūves Jānsones “Vasaras grāmata“, tomēr tā nav. Augustīnes stāsts ir vientulīgs un skumjš.

Augustīnes māte kaut kur dienvidos pēta putnus, kamēr Augustīni pieskata radiniece vai kaimiņiene (atvainojiet, vairs neatceros). Kur ir tēvs, vispār nevienam nav zināms. Lai būtu vēl skumjāk, Augustīnei ir kroplas kājas, kas, protams, padara viņu par skolasbiedru apsmiekla objektu un visādi apgrūtina viņas dzīvi. Tomēr Augustīne ir cīnītāja, nevis ņuņņa, un viņai ir mērķis uzkāpt Kalnā, tāpēc stāsta noskaņa nav puņķaina un žēlabaina.

Šis ir pirmais, un pieļauju, ka pēdējais, manis izlasītais daiļliteratūras darbs, kurā tik daudz pieminēti rabarberi. Rabarberu lauks – ciema vienīgais mežs, rabarberu ievārījums – katrai saimniecei savādāks, rabarberi, rabarberi, rabarberi. Vēl ir asinsdesu dienas. Tas man ārkārtīgi patika, pilna mute siekalām.

Uz grāmatas vāka pieminēts romāna poētisms. Es to saskatīju tikai salas dabas aprakstos un grāmatas nosaukumā. Viss pārējais ir strups ziemeļu skarbums, kas izpaužas gan sižetā, gan aprautajās domās. No vienas puses, autore it kā “glezno lieliem triepieniem” un daudz atstāj lasītāja iztēlei. Viņai izdevies radīt ikdienišķus, bet interesantus tēlus, reālistisku vidi, uzburt Islandes ainavu un pastāstīt aizkustinošu stāstu par meitenes ilgām pēc mātes mīlestības un “pacelšanos spārnos”, nelietojot izcakinātu valodu un nespiežot uz jūtām. No otras puses, teksts vietām atstāja saraustītu un haotisku iespaidu. Beigas vispār kaut kur aizpeldēja nekonkrētībā un, manuprāt, nepatīkami kontrastēja ar pārējā stāsta lakonismu.

“Rabarberu sarkanais” noteikti ir lasāms un visticamāk jums patiks. Arī man kopumā patika, tikai beigas sabojāja prieku. Godīgi sakot, man ļoti patīk grāmatas vāks, par to vien varētu dot zvaigzni.

Vērtējums: 3/5