Īsās atsauksmes #12

Ar šausmām pamanīju, ka man par pēdējiem gadiem ir sakrājušās daudzas neuzrakstītas grāmatu atsauksmes. Tas nozīmē tikai vienu – laiks atkal ķerties pie īsajām atsauksmēm.

fantāzijas romāns, vēstules, maģija

Apburtā šokolādes krūze. Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra

Zvaigzne ABC 2009. gads, 279 lpp. Cecelia and Cate #1

Šī ir jauka, neliela grāmatiņa ar divu jaunu lēdiju saraksti par skandāliem, kas saistīti ar burvestībām 19. gs. sākuma Anglijā. Galvenās varones ir māsīcas Sesīlija un Keita. Sesīlija paliek lauku muižā, kamēr Keita tiek ievesta Londonas augstākajā sabiedrībā. Meitenes apmainās aizraujošām vēstulēm, kas no augstākās sabiedrības garlaikotās ikdienas sīkumiem ātri pievēršas aizdomīgām personām un savādiem notikumiem. Neiztikt bez noslēpumaina un suģestējoša svešinieka un pāris ļaundariem. Viss, protams, beidzas laimīgi un ārkārtīgi romantiski.

Šis romāns radies neparasti – autores uzsākušas literāru vēstuļu spēli un tā nejauši radījušas “Apburto šokolādes krūzi”. Cik tur leģendas, cik patiesības, bet iznākums ir viegls, varbūt mazliet naivs izklaides romāns, kas man gāja pie sirds stipri vairāk nekā gaidīju. Daļēji Ostinisko noskaņu dēļ (reizēm gan varones runā un uzvedas diezgan mūsdienīgi), daļēji tāpēc, ka galvenās varones ir tik dzīvelīgas un darbīgas. Daļēji arī tāpēc, ka reizēm man gribas romantiskas muļķības vēsturisku romānu izpildījumā. Esot arī turpinājums, bet latviski nav. Tā nav liela bēda, jo romānu var uztvert kā noslēgtu.

Vērtējums: 3,5/5

Giver, jauniešu romāns, distopija, filma

Devējs. Luisa Lorija

Zvaigzne ABC 2012. gads, 192 lpp. The Giver Quartet #1

Kurš gan nezina “Devēju”? Īpaši pēc tam, kad iznāca filma. Man sanāca vispirms noskatīties filmu un jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad varu teikt – filma ir gandrīz labāka par grāmatu.

Tātad, stāsts par ideālu, kontrolētu pasauli bez emocijām un izvēlēm. Katram cilvēkam kopienā uz mūžu iedalīta loma. Jona 12 gadu vecumā tiek izraudzīts saņemt īpašu apmācību pie Devēja. Devējs vienīgais glabā atmiņas par patiesām emocijām, ko var sniegt dzīve. Vai tiešām labāk dzīvot, katru dienu iedzerot tableti, kas notrulina jūtas un visas alkas? Tāda mierīga, bezkrāsaina dzīve sākumā var izskatīties ideāla – ne stresa, ne agresijas, – tomēr Jona grib just un seko tas, kas parasti seko šādos distopiju stāstos.

Vienkārši uzrakstīts stāsts ar spēcīgu vēstījumu par cilvēka izvēles brīvību. “Devējs” tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras darbiem. Man bija doma lasīt arī turpinājumus, bet laikam to nedarīšu, jo Jona stāsts ir pabeigts.

Vērtējums: 4/5

spāņu literatūra, romantisks romāns, Barselona

Vēja ēna. Karloss Ruiss Safons

Zvaigzne ABC 2010. gads, 526 lpp. The Cemetery of Forgotten Books #1

Romāns, ko var dēvēt par grāmatmīļu saldo ēdienu, jo tajā ir slepena bibliotēka, daudzas grāmatas, rakstnieks ar traģisku dzīvesstāstu un grāmatnīca. Stāsts sākas 1945. gada agrā rītā Barselonā, kad Daniels Sempere dodas tēvam līdzi uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš atrod savādu grāmatu “Vēja ēna”, kas viņam turpmāk jāsargā. Gadiem ejot ap šo grāmatu savijas satraucoši notikumi, pamazām atklājas skumji noslēpumi un pat tiek apdraudētas dzīvības.

Romānā ir viss – noslēpumi, mīlestība, draudzība, naids, greizsirdība, spāniskas kaislības, politiskas briesmas, interesantas vēsturiskas detaļas, pakaļdzīšanās un visādi piedzīvojumi. Atmosfēra ir gotiski krāšņa, Barselonas ielas gandrīz ar kāju pēdām sataustāmas un notikumi liek asinīm satraukumā straujāk ritēt. Izlasīju dažās dienās ar lielu baudu. Man patika gan sižets (šo to uzminēju, bet ne viss bija paredzams), gan varoņi un autora stils. Tagad pat šķiet, ka varētu pārlasīt. Runā, ka turpinājumi neesot vairs tik labi.

Vērtējums: 5/5

klasika, obligātā literatūra, romantika

Džeina Eira. Šarlote Brontē

Liesma 1991. gads, 447 lpp.

Klasiskā klasika. Tik slavens romantiski vēsturiskais romāns, ka īsti vairs nav ko piebilst. Stāsts man šķita tik pazīstams, ka nākas secināt – agrā jaunībā pāris reizes jau būšu izlasījusi. Īsumā – bārene Džeina tiek izskolota labdarības skolā, pieņem guvernantes vietu Tornfīldā, iemīlas tās saimniekā misterā Ročesterā, kurš ir krietni vecāks par viņu un izrādās arī izmisīgi negodīgs. Seko traka melodrāma.

Vietām garlaikojos, bet kopumā, par spīti dažiem iebildumiem, “Džeina Eira” ir brīnišķīga lasāmviela, savam laikam drosmīga, pat feministiska, sliecas uz ārkārtēju melodramatismu, bet tas piedien gotikai. Džeina un Ročesters ir vieni no spilgtākajiem personāžiem, kādus literatūrā gadījies sastapt. Neteiktu gan, ka viņi vienmēr rīkojas saprātīgi, bet viņi ir sava laika tradīciju pārstāvji.

Vērtējums: 4/5

Advertisements

Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks Hargla

Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Indreks HarglaZvaigzne ABC 2015. gads, 288 lpp. Apteeker Melchior #2

Pie latviešu lasītājiem nonācis otrais igauņu rakstnieka Indreka Harglas vēsturiskais detektīvs par notikumiem viduslaiku Tallinā. Atjautīgo aptiekāru Melhioru iemīļoju jau “Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums”, tāpēc ar prieku ķēros klāt pie kārtējā nozieguma šķetināšanas.

Ar nelieliem starplaikiem Tallinā nomirst vairāki cilvēki – dievbijīgs tirgotājs Laurencs Bruiss, Caurā jumta torņa komandants Tobiass Grote un kāds nezināms un galīgi izdinģis subjekts. Grote pirms nāves runājis, ka redzējis rēgu un gribējis tikties ar Bruisu. Atklājas, ka vēl divi cilvēki gada laikā ir redzējuši rēgu un pēc tam miruši. Melhioram šīs nāves šķiet savādas un viņš sāk dzīt pēdas nostāstiem par Akas ielas rēgu.

Man patīk romāna mierīgā noskaņa, tomēr, salīdzinot ar pirmo daļu, šī grāmata sākumā šķiet pārāk miegaina. Ja neskaita dažus uzmundrinošus fragmentus par viduslaiku ārstu arodu, sižets nesteidzas. Notikumi risinās lēni un tikai ap grāmatas vidu modina interesi par to, kas īsti notiek ar slaveno rēgu un tiem mirušajiem cilvēkiem. Vai runa ir par slepkavībām vai vienkāršu sagadīšanos? Autors izspēlē pāris veiklus māņu trikus un beigās nākas tāpat kā Melhioram sist pa pieri, ka neesi ātrāk spējis salikt viens plus viens. Atrisinājums ir aizraujošs un šaušalīgs.

Kā darbības laiku Indreks Hargla izvēlējies 1419. gadu. Ir pagājuši 10 gadi, kopš Melhiors atrisināja Olevistes baznīcas noslēpumu. Pilsētā dzīve rit mierīgi, kuģošana samērā droša un pie pilsētas robežas, pēc ilgiem strīdiem starp pilsētu un Ordeni, sākuši būvēt trešo klosteri. Kā patīkama pievienotā vērtība Harglas detektīvos ir priekšvārds, kurā tiek sniegts ieskats Tallinas vēsturē attiecīgā laika posmā, un kādi reāli notikumi iedvesmoja autoru savīt detektīvstāstu.

Būtībā Melhioru lasu divu iemeslu dēļ:

  1. Vēsturiskie noziegumi (izdomātie, protams) tik ļoti nenomāc. Tajos nav mūsdienu ļaunuma – narkotikas, bandu cīņas, mafija, spiegošana, terorisms, slaktiņi – kas pat literārā darbā šķiet tepat blakus notiekoši un tāpēc ļoti neomulīgi.
  2. Tallinas vēsture. Man ir interesanti uzzināt pilsētas vēsturi, pilsētnieku sadzīvi, iepazīt melngalvju brālību, apbedīšanas tradīcijas, tirgotāju un klosteru rakstītos un nerakstītos likumus, un aptiekāra amata knifus.

Kā lai nepriecājas uzzinot, ka priekanamu Tallinā sauca par Sarkano klosteri? Tirgotāji labi nopelnīja, iepērkot sāli un turot to sāls pagrabā līdz ziemas beigām, lai tad par brangu naudu notirgotu tālāk uz Krieviju. Ja man piemestos drudzis, lietotu maisījumu no vīnā vārītām lauru lapām, alvejas sulas un lakricas maisījuma. Šī, starp citu, ir viena no nekaitīgākajām receptēm Melhiora krājumos. Viņš prot pagatavot arī spēcinošu dzērienu no miroņa spermas, bet ar recepti nepadalījās. Cik grāmatā izmantotajos faktos vēsturiskas patiesības, cik izdomas, lai paliek uz autora sirdsapziņas.

Detektīvi par aptiekāru Melhioru necenšas šokēt. Tā vietā lasītājs tiek nesteidzīgi izvadāts pa Tallinas ielām, parunāts ar vienu pilsoni, iedzerts alus ar otru un, skat, jau atrisinājums rokā. Reizēm ir ļoti patīkami palasīt šādus mierīgus, ar vardarbību un briesmām nepārbāztus stāstus.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

The Accident Season. Moïra Fowley-Doyle

The Accident SeasonCorgi Childrens 2015, 280 lpp.

“The Accident Season” pie manis nonāca nejauši un pirmās 40 vai 100 lapaspuses šķita, ka satikšanās būs nelaimīga, tomēr ar laiku stāsts ievilka sevī tik ļoti, ka nespēju nolikt malā. Man ir aizdomas, ka Moïra Fowley-Doyle ir topošā ragana – tik veikli tā mani sapina dīvaini sapņainos vārdu valgos.

Šī jauniešu romāna darbība risinās oktobrī kādā Īrijas ciematā. Visiem tas ir rudens sākums un Helovīna laiks, bet Karas ģimenei tā ir nelaimju sezona. Katru gadu šajā laikā māja tiek padarīta cik vien droša iespējama, visi asie priekšmeti nobēdzināti, asie stūri aptīti ar mīkstu plēvi, gāze atslēgta, bērni – Kara, viņas māsa Alise un bijušā patēva dēls Sems – ekstra “sapakoti” drēbēs un ievēroti citi drošības pasākumi, tomēr tik un tā visa ģimene piedzīvo vienu traumu pēc otras. Sasistas pieres, lauztas rokas, durvīs iespiesti pirksti, kritieni, sagriešanās, slīkšana, izglābšanās no nāves par mata tiesu…. Loģiski rodas jautājums – kāpēc tas viss notiek? Vai viņi ir nolādēti? Un kas ir Elsija, kuru Kara redz katrā fotogrāfijā un tagad viņa nekur nav atrodama un neviens viņu nepazīst?

Lai šos jautājumus noskaidrotu, diemžēl, ir jātiek cauri apmēram pusei grāmatas, kur nekas īpaši satraucošs nenotiek. Jaunieši dodas uz skolu, kaut ko pļāpā, izlemj sarīkot Helovīna balli vecā mājā un gadās pa kādai traumai. Tomēr jūtams, ka visi šie nesvarīgie notikumi kāpina tempu, sabiezina krāsas un atliek vien paciest autores čammāšanos cerībā, ka tūlīt notiks kas briesmīgs. Jāsaka, ka grāmatas pēdējā trešdaļa attaisnoja gaidas ar mistisku, tumšu, traku maskarādi tiešā un pārnestā nozīmē. Līdz beidzamajam paliek nezināms, kas īsti notiek, tomēr pēc dažiem mājieniem ir nojaušams, kas tie par noslēpumiem un kā radušies. Būtībā tie ir vienkārši un jau daudzkārt izmantoti literatūrā. Atšķiras vien izpildījums.

Teksts ir zināmā mērā lirisks, atmosfēra savdabīga un bieži balansē uz sapņa, maģiskā reālisma un spoku stāstu robežas. Tas plūst kā miglā tīta upe un lasītājs vienkārši pa to dreifē, aizmirsdams realitāti. Mazliet atgādināja arī īru pasaku un leģendu maģisko noskaņu. Autorei izdodas uzburt atmosfēru, bet vēl jāpiestrādā pie sižeta un personāžiem. Man ļoti patika romāna ideja, bet, kā jau teicu, grāmatas pirmā puse varēja būt labāka. Savukārt personāži visi šķita viendimensionāli un ne pārāk reāli, vienīgi Alisē bija jūtams īstums. Daži stāsta pavedieni, manuprāt, palika neatrisināti, piemēram, par sarkanajām pogām pamestajā mājā. Šis romāns ir autores debija, stils ir patīkams, pirmie kucēni jāslīcina un tā tālāk.

“The Accident Season” visticamāk patiks, ja patīk dīvaini, tēlaini stāsti ar tumšu, pat mistisku noskaņu, un nesatrauc neziņa par to, kas vispār notiek. Vēlams arī, lai nebūtu iebildumu pret romantiskām jūtām, kas daļai cilvēku varētu nešķist ētiski pareizas. Man tas viss patika vairāk, kā sākumā domāju. Gribēju ko atmosfērīgu, bet ne nomācošu un to arī saņēmu.

Vērtējums: 3,5/5

Līdzīgas grāmatas: We Were Liars, The End of Everything

Deja ar nāvi. Laura Dreiže

Deja ar nāvi. Laura DreižeZvaigzne ABC 2015. gads, 320 lpp. Danse Macabre #1

Kamēr vien pašmāju fantāzijas un fantastikas lauciņš patukšs, jāpriecājas par katru jaunu literāro darbu šajā žanrā. Tāpēc es ļoti priecājos par Lauras Dreižes triloģiju “Danse Macabre”, kuras pirmo daļu “Deja ar nāvi” man bija iespēja izlasīt dažas dienas pirms tās iznākšanas. Uzreiz jāsaka, ka šī man ir pirmā iepazīšanās ar autori un vienlaicīgi arī pirmā iepazīšanās ar stīmpanku.

Viss sākas ar augstdzimušas meitenes Viktorijas pārdrošu lēmumu iestāties Maģijas akadēmijā, lai noskaidrotu patiesos tēva nāves iemeslus un atriebtos slepkavam. Patīkami, ka galvenā varone ir drosmīga un pārsvarā arī atjautīga, bet žēl, ka viņas rīcība ir tik nepārdomāta. Viņas prātā viss ir vienkārši – nomaskējusies par puisi viņa iekļūs Akadēmijā, iztaujās tēva bijušos kolēģus un … Jā, ko tad tālāk? Tik tālu viņa neko nav izplānojusi. Viktorija rīkojas impulsu vadīta un pārsvarā domā pēc tam, lai gan tiek cītīgi uzsvērts, ka viņa “kaldina plānus”. Ejot uz veikalu iepirkties, man ir pamatīgāks plāns, nekā viņai. Viktorijas neapdomīgā, sasteigtā rīcība ir ļoti ērta straujai sižeta virzībai, tomēr man žēl, ka autore izvēlējusies šādu varones raksturu. Labi, ka ik pa brīdim patrāpās kāds labvēlis un palīgs, kas palīdz meitenei izkulties no kārtējās ķezas. Saprātīgākais no tiem ir misters Glāss. Ak, šis Taniels Glāss! Noslēpumains, tumšs, biedējošs – diezgan tipisks “sliktais puisis”, lai būtu kurā iemīlēties. Tik tālu nekādu pārsteigumu, līdz atklājas viņa noslēpums. Par to nu gan biju iepriecināta un autorei cepumiņš.

Noslēpumu vispār romānā ir daudz un mani ļoti interesē, kā tie tiks atrisināti. Vai tā būs politiska sazvērestība? Viena cilvēka egoistiska ļaunprātība? Trakā profesora eksperiments? Varbūt vēl kas cits. Intriga ir pamatīga, notikumi risinās strauji, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Tempā lasot, viss liekas brīnišķīgi, ja vien apmierina galvenās varones personība. Jautājumi rodas pēc tam.

Fantāzijas un fantastikas literatūrā nozīmīga loma ir pasaules uzbūvei, lai lasītājs varētu saprast un iejusties svešajā pasaulē. “Deja ar nāvi” darbība risinās alternatīvā Viktorijas laika Anglijā. Pieļauju, ka it kā pazīstamās vides dēļ, autore pārāk neiedziļinās fona izzīmēšanā. Man būtu gribējies vairāk uzzināt, kāpēc šī pasaule ir tāda un kā tā darbojas. Ļoti interesanti bija tie fragmenti, kuros autore apraksta kādas mehāniskas ierīces. Laurai Dreižei vajadzētu turpināt rakstīt stīmpanku. Par maģijas radīšanu un pielietošanu autore ir pacentusies vairāk izdomāt un man ļoti patīk, ka tā nav vienkārši liesmas radīšana uz plaukstas no nekā. Šajā pasaulē maģija prasa ilgas studijas, rūpīgu gatavošanos, pamatīgu piepūli un praktisku pielietojumu sabiedrības labā.

Pret autores stilu man īpašu iebildumu nav, kopumā man tas patika un nejutos neveikli. Reizēm pavīd aizraušanās ar tēlainiem salīdzinājumiem (literatūras skolotājām patiks). Varētu arī mazāk koncentrēties uz emociju aprakstīšanu. Reizēm galvenā varone savās emocijās kļūst pārāk haotiska. Neiedziļināšos loģikas robos, jo tad nāktos atklāt pārāk daudz no sižeta, par ko jau pietiekoši ir parūpējušās grāmatu anotācijas (lai ko jūs darītu, neejiet lasīt par otro un trešo daļu, ja plānojat lasīt pirmo!). Ceru, ka uz jautājumiem atbildes iegūšu “Zem mākslīgām zvaigznēm” un “Debesu lauskās”. Viena epizode mani nepatīkami aizķēra un nesaprotu, kāpēc tā bija vajadzīga, bet varbūt tā ir tikai mana pārspīlētā interpretācija, tāpēc sīkāk pastāstīšu komentāros, ja kādam būs interese.

Lai kādas ir manas iebildes, tomēr “Deja ar nāvi” ir aizraujoša un pieklājīga atbilde ārzemju jauniešu fantāzijas romāniem. Nobeigumā atliek vien teikt, ka kopumā man patika un ar nepacietību gaidu turpinājumu. Labi, ka “Zem mākslīgām zvaigznēm” iznāks oktobra sākumā, jo pirmā daļa beidzās ar nežēlīgu klifhangeri. Esat brīdināti.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Es dzīvoju Mūsmājās. Mirdza Kļava

Es dzīvoju Mūsmājās. Mirdza KļavaLiesma 1977. gads, 152 lpp.

Grāmatu apmaiņas galds patiesībā ir maza ellīte, jo pie rokām mēdz pielipt grāmatas, kuras nemaz neietilpst lasīšanas tūkstošgades plānā, bet – žēl, kā atstāsi un varētu būt interesanti… Mirdzas Kļavas plānās grāmatiņas nonākšanai manā plauktā gan ir nopietns attaisnojums – saturs vēsta par autores bērnības daļu, ko viņa pavadīja Riekstiņos. Tajās pašās mājās, kuras Jānis Jaunsudrabiņš attēlojis “Baltā grāmatā”. Bez tam, kā zināms, manā sirsniņā atvēlēta īpaša vieta rakstnieku (un rakstnieču, ja gribam būt korekti un precīzi) bērnības atmiņām.

“Es dzīvoju Mūsmājās” ir ātri izlasāms atmiņu tēlojumu kopums ar tīri simpātiskām ilustrācijām. Viss sākas ar Dāboliņu ģimenes ienākšanu Riekstiņos par rentniekiem (ap 1929. gadu) un noslēdzas ar viņu pārcelšanos uz Rīgu pēc 5 – 6 gadiem. Viņi – tēvs, māte, mazā Mirdza (viņai grāmatas sākumā ir 5 vai 6 gadi), vienpadsmitgadīgā māsa Zenta un četrgadīgais Imants. Tēvam, kā jebkuram zemniekam, ir sapnis izpirkt mājas un tikt saimniekos. Viņi nav neko turīgi, Riekstiņu zeme noplicināta, bet pamazām iekārtojas un rocība aug. Sapnim gan nav lemts piepildīties, jo māju saimnieks pieprasa pārāk augstu rentes maksu, ražas gads neveiksmīgs un bērni jāsūta skolā.

Man šādās atmiņās visinteresantākais vienmēr ir kultūrvēsturiskais un sadzīves fons. Kā nebija naudas apaviem un tāpēc Mirdza visu ziemu pavadīja istabā, kā strādāja pat četrgadīgais Imants, kā notika zirgu pirkšana no čigāniem, kā Jaungada sagaidīšanas galds pēc mūsu standartiem būtu trūcīgs, bet viņiem – bagātīgs, kā skolā visi mācījās vienā telpā. Lopu bietes Neretas pusē sauca par burakiem. Zentas skolas nauda Jēkabpilī bija 120 latu. Tādi sīkumi.

Lai gan autore cenšas, lai tās būtu bērna atmiņas, tā tomēr ir pieauguša cilvēka balss un tā nav pārāk talantīga. Mirdzas Kļavas stils vairāk iederas avīžrakstos nevis literatūrā. Mazliet jāpasmaida par to, cik ļoti bieži viņa uzsver šo (mājas, apkārtne, skola) netiešo saikni ar Jaunsudrabiņu. Paliek sajūta, ka autore pārlieku cenšas gūt labumu no tā, ka dzīvojusi tajās pašās mājās, kur Jaunsudrabiņš. Varbūt, ka tolaik viņš tiešām bija tik slavens un novadnieki “skūpstīja zemi zem viņa kājām”. Varbūt, ka 1970. gados bija izdevīgi izmantot šīs atmiņas, lai gūtu sev labumu. Tāpat iespējams, ka šī brīža tukšais un uzpūstais slavenību kults ir padarījis mani cinisku.

Tāpat kā Zeiboltu Jēkaba “Liktenis”, šis darbs vedināja mani domāt, ka laiki mainās, bet cilvēki pa lielam paliek tādi paši. Tādā ziņā ir labi, ka Mirdza Kļava raksta tā kā raksta. Cakas, romantika un nostaļģija šiem autoriem īsti nepadodas un tas ļauj ieraudzīt, ka agrāk zāle tomēr nebija zaļāka, latvieši nebija eņģeļiem līdzīgas būtnes, kas dzīvoja svētbirzīs vai, rokās sadevušies, draudzīgi gāja pa laukiem dziedādami. Viss bija tāpat kā tagad – kāds godīgi un smagi strādāja, kāds cits pārtika no šī darba augļiem un savtīgi prasīja aizvien vairāk, kamēr vēl kāds slinkoja un dzēra. Normāli, parasti cilvēki.  “Es dzīvoju Mūsmājās” ir spilgta liecība, ka rausēji visos laikos vienādi un nekādi draugi visi latvieši nav bijuši.

Kopumā laiks, ko pavadīju lasot šo grāmatu, nav zemē nomests un grāmatiņa pat šķita par plānu. Vai romāns “Māra Rīgā” (1979), kurā izmantoti autobiogrāfiski materiāli, varētu būt par viņas bērnību un jaunību Rīgā?

Vērtējums: 3,5/5