Deja ar nāvi. Laura Dreiže

Deja ar nāvi. Laura DreižeZvaigzne ABC 2015. gads, 320 lpp. Danse Macabre #1

Kamēr vien pašmāju fantāzijas un fantastikas lauciņš patukšs, jāpriecājas par katru jaunu literāro darbu šajā žanrā. Tāpēc es ļoti priecājos par Lauras Dreižes triloģiju “Danse Macabre”, kuras pirmo daļu “Deja ar nāvi” man bija iespēja izlasīt dažas dienas pirms tās iznākšanas. Uzreiz jāsaka, ka šī man ir pirmā iepazīšanās ar autori un vienlaicīgi arī pirmā iepazīšanās ar stīmpanku.

Viss sākas ar augstdzimušas meitenes Viktorijas pārdrošu lēmumu iestāties Maģijas akadēmijā, lai noskaidrotu patiesos tēva nāves iemeslus un atriebtos slepkavam. Patīkami, ka galvenā varone ir drosmīga un pārsvarā arī atjautīga, bet žēl, ka viņas rīcība ir tik nepārdomāta. Viņas prātā viss ir vienkārši – nomaskējusies par puisi viņa iekļūs Akadēmijā, iztaujās tēva bijušos kolēģus un … Jā, ko tad tālāk? Tik tālu viņa neko nav izplānojusi. Viktorija rīkojas impulsu vadīta un pārsvarā domā pēc tam, lai gan tiek cītīgi uzsvērts, ka viņa “kaldina plānus”. Ejot uz veikalu iepirkties, man ir pamatīgāks plāns, nekā viņai. Viktorijas neapdomīgā, sasteigtā rīcība ir ļoti ērta straujai sižeta virzībai, tomēr man žēl, ka autore izvēlējusies šādu varones raksturu. Labi, ka ik pa brīdim patrāpās kāds labvēlis un palīgs, kas palīdz meitenei izkulties no kārtējās ķezas. Saprātīgākais no tiem ir misters Glāss. Ak, šis Taniels Glāss! Noslēpumains, tumšs, biedējošs – diezgan tipisks “sliktais puisis”, lai būtu kurā iemīlēties. Tik tālu nekādu pārsteigumu, līdz atklājas viņa noslēpums. Par to nu gan biju iepriecināta un autorei cepumiņš.

Noslēpumu vispār romānā ir daudz un mani ļoti interesē, kā tie tiks atrisināti. Vai tā būs politiska sazvērestība? Viena cilvēka egoistiska ļaunprātība? Trakā profesora eksperiments? Varbūt vēl kas cits. Intriga ir pamatīga, notikumi risinās strauji, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Tempā lasot, viss liekas brīnišķīgi, ja vien apmierina galvenās varones personība. Jautājumi rodas pēc tam.

Fantāzijas un fantastikas literatūrā nozīmīga loma ir pasaules uzbūvei, lai lasītājs varētu saprast un iejusties svešajā pasaulē. “Deja ar nāvi” darbība risinās alternatīvā Viktorijas laika Anglijā. Pieļauju, ka it kā pazīstamās vides dēļ, autore pārāk neiedziļinās fona izzīmēšanā. Man būtu gribējies vairāk uzzināt, kāpēc šī pasaule ir tāda un kā tā darbojas. Ļoti interesanti bija tie fragmenti, kuros autore apraksta kādas mehāniskas ierīces. Laurai Dreižei vajadzētu turpināt rakstīt stīmpanku. Par maģijas radīšanu un pielietošanu autore ir pacentusies vairāk izdomāt un man ļoti patīk, ka tā nav vienkārši liesmas radīšana uz plaukstas no nekā. Šajā pasaulē maģija prasa ilgas studijas, rūpīgu gatavošanos, pamatīgu piepūli un praktisku pielietojumu sabiedrības labā.

Pret autores stilu man īpašu iebildumu nav, kopumā man tas patika un nejutos neveikli. Reizēm pavīd aizraušanās ar tēlainiem salīdzinājumiem (literatūras skolotājām patiks). Varētu arī mazāk koncentrēties uz emociju aprakstīšanu. Reizēm galvenā varone savās emocijās kļūst pārāk haotiska. Neiedziļināšos loģikas robos, jo tad nāktos atklāt pārāk daudz no sižeta, par ko jau pietiekoši ir parūpējušās grāmatu anotācijas (lai ko jūs darītu, neejiet lasīt par otro un trešo daļu, ja plānojat lasīt pirmo!). Ceru, ka uz jautājumiem atbildes iegūšu “Zem mākslīgām zvaigznēm” un “Debesu lauskās”. Viena epizode mani nepatīkami aizķēra un nesaprotu, kāpēc tā bija vajadzīga, bet varbūt tā ir tikai mana pārspīlētā interpretācija, tāpēc sīkāk pastāstīšu komentāros, ja kādam būs interese.

Lai kādas ir manas iebildes, tomēr “Deja ar nāvi” ir aizraujoša un pieklājīga atbilde ārzemju jauniešu fantāzijas romāniem. Nobeigumā atliek vien teikt, ka kopumā man patika un ar nepacietību gaidu turpinājumu. Labi, ka “Zem mākslīgām zvaigznēm” iznāks oktobra sākumā, jo pirmā daļa beidzās ar nežēlīgu klifhangeri. Esat brīdināti.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Es dzīvoju Mūsmājās. Mirdza Kļava

Es dzīvoju Mūsmājās. Mirdza KļavaLiesma 1977. gads, 152 lpp.

Grāmatu apmaiņas galds patiesībā ir maza ellīte, jo pie rokām mēdz pielipt grāmatas, kuras nemaz neietilpst lasīšanas tūkstošgades plānā, bet – žēl, kā atstāsi un varētu būt interesanti… Mirdzas Kļavas plānās grāmatiņas nonākšanai manā plauktā gan ir nopietns attaisnojums – saturs vēsta par autores bērnības daļu, ko viņa pavadīja Riekstiņos. Tajās pašās mājās, kuras Jānis Jaunsudrabiņš attēlojis “Baltā grāmatā”. Bez tam, kā zināms, manā sirsniņā atvēlēta īpaša vieta rakstnieku (un rakstnieču, ja gribam būt korekti un precīzi) bērnības atmiņām.

“Es dzīvoju Mūsmājās” ir ātri izlasāms atmiņu tēlojumu kopums ar tīri simpātiskām ilustrācijām. Viss sākas ar Dāboliņu ģimenes ienākšanu Riekstiņos par rentniekiem (ap 1929. gadu) un noslēdzas ar viņu pārcelšanos uz Rīgu pēc 5 – 6 gadiem. Viņi – tēvs, māte, mazā Mirdza (viņai grāmatas sākumā ir 5 vai 6 gadi), vienpadsmitgadīgā māsa Zenta un četrgadīgais Imants. Tēvam, kā jebkuram zemniekam, ir sapnis izpirkt mājas un tikt saimniekos. Viņi nav neko turīgi, Riekstiņu zeme noplicināta, bet pamazām iekārtojas un rocība aug. Sapnim gan nav lemts piepildīties, jo māju saimnieks pieprasa pārāk augstu rentes maksu, ražas gads neveiksmīgs un bērni jāsūta skolā.

Man šādās atmiņās visinteresantākais vienmēr ir kultūrvēsturiskais un sadzīves fons. Kā nebija naudas apaviem un tāpēc Mirdza visu ziemu pavadīja istabā, kā strādāja pat četrgadīgais Imants, kā notika zirgu pirkšana no čigāniem, kā Jaungada sagaidīšanas galds pēc mūsu standartiem būtu trūcīgs, bet viņiem – bagātīgs, kā skolā visi mācījās vienā telpā. Lopu bietes Neretas pusē sauca par burakiem. Zentas skolas nauda Jēkabpilī bija 120 latu. Tādi sīkumi.

Lai gan autore cenšas, lai tās būtu bērna atmiņas, tā tomēr ir pieauguša cilvēka balss un tā nav pārāk talantīga. Mirdzas Kļavas stils vairāk iederas avīžrakstos nevis literatūrā. Mazliet jāpasmaida par to, cik ļoti bieži viņa uzsver šo (mājas, apkārtne, skola) netiešo saikni ar Jaunsudrabiņu. Paliek sajūta, ka autore pārlieku cenšas gūt labumu no tā, ka dzīvojusi tajās pašās mājās, kur Jaunsudrabiņš. Varbūt, ka tolaik viņš tiešām bija tik slavens un novadnieki “skūpstīja zemi zem viņa kājām”. Varbūt, ka 1970. gados bija izdevīgi izmantot šīs atmiņas, lai gūtu sev labumu. Tāpat iespējams, ka šī brīža tukšais un uzpūstais slavenību kults ir padarījis mani cinisku.

Tāpat kā Zeiboltu Jēkaba “Liktenis”, šis darbs vedināja mani domāt, ka laiki mainās, bet cilvēki pa lielam paliek tādi paši. Tādā ziņā ir labi, ka Mirdza Kļava raksta tā kā raksta. Cakas, romantika un nostaļģija šiem autoriem īsti nepadodas un tas ļauj ieraudzīt, ka agrāk zāle tomēr nebija zaļāka, latvieši nebija eņģeļiem līdzīgas būtnes, kas dzīvoja svētbirzīs vai, rokās sadevušies, draudzīgi gāja pa laukiem dziedādami. Viss bija tāpat kā tagad – kāds godīgi un smagi strādāja, kāds cits pārtika no šī darba augļiem un savtīgi prasīja aizvien vairāk, kamēr vēl kāds slinkoja un dzēra. Normāli, parasti cilvēki.  “Es dzīvoju Mūsmājās” ir spilgta liecība, ka rausēji visos laikos vienādi un nekādi draugi visi latvieši nav bijuši.

Kopumā laiks, ko pavadīju lasot šo grāmatu, nav zemē nomests un grāmatiņa pat šķita par plānu. Vai romāns “Māra Rīgā” (1979), kurā izmantoti autobiogrāfiski materiāli, varētu būt par viņas bērnību un jaunību Rīgā?

Vērtējums: 3,5/5

Jūgā. Ivande Kaija

Jūgā. Ivande KaijaLiesma 1992. gads, 317 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1919. gads

Gadījās tā, ka aiznesu izlasītās grāmatas uz bibliotēku un tikai pēc tam sapratu, ka par 4 romāniem neesmu neko pierakstījusi. Rakstīšu pēc atmiņas un “Jūgā” ir pirmais eksperimentālais trusītis. Uzreiz gribu to nosaukt par mājsaimnieču romānu ar autores ambīcijām un vieglu naftalīna smaku, tomēr lasās raiti un patīkami.

Viegli saprast, kāpēc savulaik Ivandes Kaijas darbi bija diezgan populāri. Autore sarakstījās ar Aspaziju un cik var nojaust no viņas runām un citiem tekstiem (dažas ievietotas grāmatas beigās), atbalstīja sociālismu. Būtiska viņai bija sievietes loma sabiedrībā, kas ir viņas darbu un runu galvenā tēma. Ap 1920. gadu sievietes noteikti aizrautīgi lasīja “Jūgā”, jo romāns ir par viņām pašām.

Romāna galvenās varones ir diametrāli pretēji tēli, tomēr abas vienlīdz ierobežo sabiedrības normas un audzināšana. Viena vīra pakļautībā dzīvojošas sievas un mātes lomā redz savai dzīvei vienīgo jēgu un piepildījumu. Sauksim viņu par “pareizo”. Otra (“nepareizā”) nodrošinātā un ērtā laulībā, ar plašu rīcības brīvību, jūtas kā zelta būrī. Viņa alkst brīvības, mākslas, kaut kā cēla un nezināma. Starp šīm divām sievietēm ir sabiedrību mīlošs vīrietis – “pareizās” sievietes vīrs un četru bērnu tēvs, kuram flirts ar “nepareizo” dāmu pāraug kaislībā un ģimenes dzīve kļūst par nastu. Tipisks stāsts par to, ka “citur zāle zaļāka” un, ka paši nezinām, ko gribam. Žēl, ka autore tik maz pievēršas trešajai sievietei – “pareizās” māsai. Viņa ir izglītota, saprātīga un neatkarīga sieviete, kura nesteidzas nokļūt kāda vīrieša paspārnē. Viņa man šķita krietni interesantāka par abām iepriekš pieminētajām drostaliņām.

Šķiet, autore caur šo varoņu likteņiem vēlējās parādīt, ka nevajag ļauties kaislībām. Jūtams, ka ar “Jūgā” viņa vēlas risināt sociāli nozīmīgu dialogu, paust savus uzskatus, tomēr darbs nav klaji moralizējošs. Mani mulsina “pareizās” sievietes stāvoklis. Viņai ir aukle un guvernante, vēl arī kalpone, ģimene dzīvo dzīvoklī, nevis mājā, kas prasītu vairāk darba. Tomēr viņa ir tik ļoti pārpūlējusies, tik nošņurkusi, kas mani tas vienkārši šķiet savādi. Abi iemīlējušies varoņi ir neizlēmīgi līdz riebumam, diametrāli pretējas domas viņus piemeklē gandrīz katrā rindkopā. Tas kopumā atstāj tādu spānisku, bet vecmodīgu kaislību iespaidu. Mani interesēja kā viss beigsies un brīžiem jau nāca smiekli par varoņiem. Vienu iznākumu paredzēju, otras sievietes liktenis šķita pārāk dramatisks, bet varbūt priekš tā laika tas bija pieņemami.

Ja man ir jāatbild, kāpēc man romāns patika, pat īsti nevaru noformulēt. Lasīju to kā attiecību drāmu un romāns izrādījās interesantāks kā gaidīju.

Vērtējums: 3,5/5