Viss mūžs. Roberts Zētālers

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Zvaigzne ABC, 2017. gads, 112 lpp.

Kā gan var iebāzt visu mūžu plānā grāmatiņā?! Bet var, pie tam pavisam klusām un spēcīgi. Dažās ainās visa dzīve. Pēc tam sēdi un domā, ko, nez, varētu beigās uzrakstīt par tevi.

“Viss mūžs” ir kā “Stounera” mazais brālis. Arī šī ir vienkārša cilvēka vienkārša dzīve, tomēr ar zināmu atšķirību. Kamēr Stounera mūžs vairāk atspoguļoja pats sevi, caur Egera dzīvi ieraugām progresa nestās pārmaiņas mazā Alpu ciematā un procesus, kas pārmaina Eiropu. Kalnos tiek sabūvēti funikulieri, pa noasfaltētajiem ceļiem ripo spožas mašīnas un ciematnieki no zemkopjiem pārtop par tūristu uzņēmējiem. Domāju, ka klusumu mīlošais Egers nespēs pielāgoties, bet viņš ir pragmatisks un, pēc pārciestajiem gadiem Krievijā, atrod sev patīkamu nodarbi kalnu pavadoņa lomā. Egers ir vienkāršs, kluss, strādīgs, vientuļš un pieticīgs, un uzreiz raisīja manas simpātijas.

Autors izvēlējies Egera mūžu parādīt dažās ainās, kas pastāsta gan par Egeru pašu, gan ieleju un ciematu, gan mēģina atbildēt, cik vērta ir dzīve, kas ir nāve un vai cilvēks joprojām ir viņš pats bez rokām un kājām. Nāve šeit ir dzīves sastāvdaļa. Zētālers raksta skopi, neizskaistināti un tas sader ar Andreasa Egera raksturu. Teksts  ir kā veltījums pieticīgam un godīgam strādniekam, vienam no miljona.

Mums stāsta, ka svarīgi panākumi, tik uz priekšu, tik uz augšu, visu laiku kaut kur jādzenas, jātiek kaut kur augstāk un tālāk, jākļūst par ko lielu un ievērojamu, bet Andreass Egers dzīvo tieši pretēji šim spiedienam (varbūt 20. gs. tas vēl nebija tik izteikts) un ir ārkārtīgi atsvaidzinoši lasīt par dzīvi bez ambīcijām. Ar visiem sāpīgajiem mirkļiem, tā tomēr izrādās nemaz ne tik slikta dzīve. Galu galā, beigās tāpat visus gaida nāve.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Zāles pret nemirstību. Ronalds Briedis

dzeja, latviešu dzeja, dzejnieks

Neputns 2016. gads, 104 lpp.

Neplānoju lasīt dzeju, bet Ronalda Brieža dzejas krājums uzrunāja ar grāmatas vāku. Gāju bibliotēkā gar jaunāko/pieprasītāko grāmatu plauktiem un skatos – kas tad tas tāds austrumniecisks? Kādā atmiņu stūrī pavīdēja blāvas atmiņas par labām atsauksmēm un nolēmu paņemt. Arī saturs izrādījās austrumnieciskās noskaņās, visai saprotams un baudāms.

Krājumu veido četras daļas, katrai no tām ir mazliet cita tematika, bet cauri visam krājumam strāvo austrumnieciskas noskaņas (vēl precīzāk – Indija, Ķīna, Japāna, apmēram tas virziens). Pirmā daļa “Princese un pērtiķis” ir pilnīgi austrumi: tempļi, lotoss, Ganga, pērtiķi, pagodas, rīsu lauki, stepe, pūķi un citi simboli, kas nāk prātā, domājot par šo zemeslodes daļu un tās vēsturi. Šī daļa man ļoti patika, dzejoļi mazliet līdzinās sapņiem vai pasakām. Neko tādu negaidīju.

Otrā daļa “Vīraks ar petardēm” ir neviendabīgāka. Sākumā tā atstāj smalka augstāko aprindu salona iespaidu: dāmas, kungi, oranžērija, pāva spalvas, gramafons, mūzika, cigarešu dūmi. Tālāk dzejoļos autors mazliet pasmaida par populāro kultūru un dažām sabiedrības iezīmēm. Piemēram, trāpīgais “Emo” (pareizi uzminējāt, ka par emo), asprātīgais “Kvests” – populāru dziesmu vārdu un fantāzijas tēlu sajaukums, un “aplauziens” pret brutālo, neromantisko realitāti. Beigās atkal notiek atgriešanās austrumos pie vīraka, tējas, kimono un vīstošiem ziediem.

Trešā daļa “Nagulaka Guaņjiņai” vēsta par virspusēji izdevušos dzīvi, zem kuras mīt klusas traģēdijas: mirstošs, populārs guru, bagātie un varenie pret pārējiem, brūkošas mājas. Šajā daļā diezgan izteikti Japānas motīvi. Ļoti patika dzejolis par stepi un dzejolis par vientuļo go-go dejotāju.

Lietus no vienas Lin Lin asaras
Līst visu nakti

Noslēdzošajā daļā “Oroboro” ir īsu dzejoļu cikls par kāda valdnieka konkubīni Bao Si un daži citi dzejoļi, pārsvarā austrumu motīvos. Tādejādi krājums noslēdzas apmēram tāpat kā sācies. Uz to vedina arī izvēlētais nosaukums: “oroboro” ir simbols, kas attēlo pūķi rijam savu asti – mūžīgais dzīves, nāves un atjaunotnes cikls.

“Zāles pret nemirstību” ir pārdomāti sakārtots un noformēts dzejas krājums. Tādas mazas, austrumnieciskas glezniņas. Hieroglifiem līdzīgie fonti, kas izmantoti krājuma un nodaļu nosaukumos, kā arī lappušu numerācijā, ir kā ķirsītis uz putukrējuma. Vienotā tematika ļauj vieglāk uztvert dzejnieka vēstījumu. Protams, manās acīs papildus bonuss bija austrumu motīvi un saprotamā doma, labā valoda. Vienīgi dzejoļos nav nekādu pieturzīmju un tas reizēm traucēja uzķert pareizo ritmu, nācās pārlasīt rindas. Kaut kā jau dzejniekiem jāizceļas – vai nu ar nesaprotamu jēgu, vai pieturzīmju trūkumu.

Kāds varētu neizpratnē raukt pieri un prasīt – kur drāma? Pasaule nav melna un bezcerīga, dzejnieks neplosās dvēseles sāpēs, cik viss ir slikti, kā neviens viņu nemīl un vispār visa pasaule sūds.  Šī ir dzeja par bijušo, esošo, redzēto vai iztēloto bez krāsu sabiezināšanas. Ja man bibliotēkā ar aci piemiegs vēl kāds Brieža dzejoļu krājums, paņemšu arī to. Patika.

Vērtējums: 3,5/5

Pusķēniņš. Džo Aberkrombijs

Sašķeltā jūra, jauniešiem, fantāzijas romāns

Zvaigzne ABC 2016.gads, 352 lpp. Shattered Sea #1

Džo Aberkrombija (Joe Abercrombie) vārds varētu būt pazīstams tumšākas un brutālākas fantāzijas cienītājiem. Vismaz tāds iespaids ir radies no daudzām labām atsauksmēm par viņa romāniem. “Pusķēniņš” ir vairāk tā kā jauniešiem domātās triloģijas “Sašķeltā jūra” pirmā daļa. Skarbs, vietām asprātīgs atriebības stāsts ar strauju sižeta virzību.

Grāmatas galvenais tēls ir Getlandes ķēniņa dēls Jārvi, kurš gatavojas kļūt par maģistru (tāds kā vieds padomdevējs) līdz viņa iecerēto ceļu brutāli pārtrauc tēva un brāļa slepkavība. Jārvi jākļūst par ķēniņu, bet kā gan tāds kropls un nevarīgs čīkstulis lai vada kareivīgo un lepno ziemeļu tautu? Līdz ar došanos atriebties tēva slepkavam sākas Jārvi smagais pieaugšanas ceļš. Draugi izrādās ienaidnieki, bet starp ienaidniekiem var atrast draugus. Pēdējās nodaļās jau ir cits Jārvi – krietni spēcīgāks, viltīgāks un gudrāks.

Varbūt kroplās rokas pieminēšana gandrīz katrā rindkopā grāmatas sākumā bija vajadzīga, lai beigās mēs spētu novērtēt cik ļoti Jārvi ir izaudzis. Tomēr tas apnicīgi griezās acīs. Nevaru to, jo roka, nevaru šito, jo roka, nekas nesanāks, jo roka….. Ārprāts, Jārvi, saprotu, ka tev ir fiziska invaliditāte, bet beidz čīkstēt. Viņš nebija pelnījis tādu nodevību, bet savā ziņā bija pelnījis nokļūt uz tā kuģa. Smagais darbs, necilvēcīgie apstākļi, bēgšana – tas viss viņu norūdīja un cēla pašapziņu. Labi, ka autors devis Jārvi smadzenes, to es tiešām novērtēju. Kroplība savienojumā ar aso prātu ļāvusi radīt tēlu, kuram vajadzētu būt interesanti sekot līdzi arī triloģijas turpinājumā. Pārējie tēli nav tik savdabīgi, viņiem iedalītas Jārvi palīgu vai ienaidnieku lomas. Māte un Nekas varētu būt sarežģītāki “putni”, bet tas vēl nav īsti skaidrs.

Izveidotā pasaule līdzinās vikingu pasaulei. Attīstītākās zemēs tiek kalta nauda, tirgojas ar vergiem, būvē kuģus, kamēr, piemēram, Šendu zemju iemītnieki vairāk atgādina mežoņu ciltis. Daudz dievu – Jūras māte, Vēju māte, Kara māte, Miera tēvs un daudzi citi tēvi un mātes vada cilvēku dzīves līdz Beidzamajām durvīm. Augstais karalis ar savu maģistri it kā ir galvenie starp cilvēkiem, bet nav tā, ka visas tautas Sašķeltās jūras krastos viņiem akli pakļautos. Galvenais tomēr ir zobens un spēja to prasmīgi cilāt. Grāmatā esošā karte ļoti palīdz vizualizēt Jārvi gaitas.

“Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā grāmata sašķēla manas jūtas. Stāsts tiešām ir spraigs, kā to uz grāmatas vāka apgalvo Džordžs R. R. Mārtins. Šeit neatrast garus aprakstus un ilgu domāšanu. Tiklīdz Jārvi izkustās no Torlbijas, notikumi sāk risināties ļoti strauji un lasītāju priecē daudzi negaidīti sižeta pavērsieni. Tādā ziņā lasīšana nesagādā nekādas problēmas. Vēl Mārtins saka, ka nav spējis atrauties. Es viņam ticu, jo spēju saskatīt tiešām aizraujošu stāstu ar melnā humora devu. Diemžēl tas aizslēpies aiz sausa tulkojuma un romāns zaudējis daļu savas burvības. Lai man piedod tulkotāja Ligita Lukstraupe un izdevniecība, bet šoreiz sanācis pustulkojums. Tehnisks tulkojums bez valodas izjūtas un nespēja pārnest autora stilu liedz viegli pārvērst tekstu “filmā” lasītāja prātā un sanāk, ka daļa stāsta “pazudusi tulkojumā”. Es, protams, nevaru runāt visu lasītāju vārdā. Varbūt citiem tādu problēmu nebija/ nebūs. Dažas vietas man vispār lika apšaubīt savu spēju saprast izlasīto. Redaktors grāmatai būtu noderējis.

Ja neskaita neveiksmīgo tulkojumu, visādi citādi šis ir feins, diezgan asiņains (neskaitīju, bet nāvju ir daudz) romāns ar labi izdomātu intrigu, teicamu galvenā varoņa personības izaugsmi un lieliskām beigām. Goda vārds, beigas patiesi sasildīja manu sirdi un citos apstākļos es šim romānam iedotu 4,5 zvaigznes.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

A Head Full of Ghosts. Paul Tremblay

Brema Stokera balva, šausmu romāns

William Morrow 2015, 286 lpp.

Šausmu autoru asociācija nesen paziņoja Brema Stokera balvas ieguvējus. Balvu kā 2015. gada labākais šausmu romāns ieguva Paul Tremblay “A Head Full of Ghosts”. Ļoti iespējams, ka šis fakts man paslīdētu garām nepamanīts, ja Stīvens Kings nebūtu Trembleja romānu salielījis tviterī. Tā man radās spontāna ideja šo grāmatu izlasīt.

Romāns sākas diezgan miegaini. Jauna sieviete Mērija un slavena rakstniece ierodas Mērijas bērnības mājā. Rakstniece vēlas uzrakstīt dokumentālu darbu par Baretu ģimenes traģēdiju, kas tika atspoguļota realitātes šovā The Possession. Savukārt Mērija beidzot ir gatava pastāstīt patiesību par notikušo.

Mērijai ir 8 gadi, viņas māsai Mārdžorijai 14, tēvs palicis bez darba un ģimenei trūkst naudas. Māsas stāstītie stāsti kļūst aizvien biedējošāki un pamazām lasītājs līdz ar Mēriju aptver, ka ar Mārdžoriju galīgi kaut kas nav kārtībā. Psihiski nestabilā un neprognozējamā Mārdžorija noved vecākus tādā izmisumā, ka viņi piekrīt eksorcismam. Labais katoļu mācītājs no tā visa piedāvā uztaisīt realitātes šovu, tā ļaujot ģimenei tikt pie tik vajadzīgās naudas. Viss neiet kā plānots un beigās diez vai kāds vispār saprot, ko dara.

Romāns ir jāizlasa līdz beigām un izlasītajam jāļauj nogulsnēties, lai aptvertu cik briesmīgs ir šis stāsts. Mazs bērns, kurš tiek manipulēts viņam nesaprotamos un traumatiskos apstākļos. Pusaudze, kura nesaņem pietiekošu vai atbilstošu medicīnisko palīdzību. Vecāki, kuri nespēj tikt galā ne ar sevi, ne apstākļiem un vēršas pie baznīcas, kad medicīna nepalīdz. Tik grūti atšķirt, kuram ticēt, kurš šajā stāstā ir veselais un kurš – slimais. Kurā brīdī vispār drīkst ticēt šizofrēnijas slimniekam? Un kurš galu galā vainīgs, ka viss beidzās tā? Zinātne pret reliģiju, veselais saprāts pret mistiku. Smagi jautājumi un smagas atbildes. Jāņem vērā, ka lasītājs nevar būt pārliecināts, ka tiek iepazīstināts ar visiem faktiem un reāli notikušo, jo var balstīties tikai uz Mērijas ne vienmēr skaidrajām atmiņām un realitātes šova atreferējumu.

Trembleja romāns, līdzīgi kā Kinga darbi, balstās uz cilvēku pašu radītajām šausmām. Autors ļoti cenšas šausmu atmosfēru paspilgtināt ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – pirksti, kas urķējas pagraba melnzemē, mēle kā sarkans tārps, spageti mērce kā asinis un tādā garā. Viņš kā ar lupu pēta astoņgadīgas meitenes pasaules uztveri un tas reizēm ir nepatīkami. Īpatnējā veidā neomulību palielina nodaļas, kas veidotas kā bloga raksti, kuros to autore Kārena detalizēti analizē šovu The Possession. Tas ir kā skats no malas, kas parāda kāds absurds valdīja Baretu ģimenē tajā traģiskajā rudenī. Par to, cik precīzi attēlots šizofrēnijas slimnieks, atstāšu izteikties tiem, kuri par šo diagnozi zina vairāk.

Romāna notikumi manī raisīja vairāk skumjas, nekā klasiskas šausmas. Beigās, visu aptverot, nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tas varēja notikt arī īstenībā. Iedomājieties, kā būtu dzīvot ar Mērijas atmiņām! Vājprāts! Realitātes ilūzija vedina domāt, ka romāns ir patiešām labs. Tomēr uzskatu, ka redaktora roka varēja piestrādāt stingrāk. Sižets vietām šķita pārāk iestiepts. Mērijas atmiņas par māsas izdomātajiem stāstiem palīdz veidot atmosfēru un iepazīstināt lasītāju ar māsu attiecībām un Mārdžorijas slimību, tomēr tās ne visas ir vajadzīgas un varēja tikt saīsinātas. Līdzīga problēma ar bloga ierakstiem. Brīžiem šausmas noslīkst grafomānijā.

Man personīgi bija par daudz teksta, tomēr romāns ir interesants un uzdod nepatīkamus jautājumus. Autors sakūlis briesmīgu kokteili no šizofrēnijas, reliģijas un realitātes šova.

Vērtējums: 3,5/5