Zāles pret nemirstību. Ronalds Briedis

dzeja, latviešu dzeja, dzejnieks

Neputns 2016. gads, 104 lpp.

Neplānoju lasīt dzeju, bet Ronalda Brieža dzejas krājums uzrunāja ar grāmatas vāku. Gāju bibliotēkā gar jaunāko/pieprasītāko grāmatu plauktiem un skatos – kas tad tas tāds austrumniecisks? Kādā atmiņu stūrī pavīdēja blāvas atmiņas par labām atsauksmēm un nolēmu paņemt. Arī saturs izrādījās austrumnieciskās noskaņās, visai saprotams un baudāms.

Krājumu veido četras daļas, katrai no tām ir mazliet cita tematika, bet cauri visam krājumam strāvo austrumnieciskas noskaņas (vēl precīzāk – Indija, Ķīna, Japāna, apmēram tas virziens). Pirmā daļa “Princese un pērtiķis” ir pilnīgi austrumi: tempļi, lotoss, Ganga, pērtiķi, pagodas, rīsu lauki, stepe, pūķi un citi simboli, kas nāk prātā, domājot par šo zemeslodes daļu un tās vēsturi. Šī daļa man ļoti patika, dzejoļi mazliet līdzinās sapņiem vai pasakām. Neko tādu negaidīju.

Otrā daļa “Vīraks ar petardēm” ir neviendabīgāka. Sākumā tā atstāj smalka augstāko aprindu salona iespaidu: dāmas, kungi, oranžērija, pāva spalvas, gramafons, mūzika, cigarešu dūmi. Tālāk dzejoļos autors mazliet pasmaida par populāro kultūru un dažām sabiedrības iezīmēm. Piemēram, trāpīgais “Emo” (pareizi uzminējāt, ka par emo), asprātīgais “Kvests” – populāru dziesmu vārdu un fantāzijas tēlu sajaukums, un “aplauziens” pret brutālo, neromantisko realitāti. Beigās atkal notiek atgriešanās austrumos pie vīraka, tējas, kimono un vīstošiem ziediem.

Trešā daļa “Nagulaka Guaņjiņai” vēsta par virspusēji izdevušos dzīvi, zem kuras mīt klusas traģēdijas: mirstošs, populārs guru, bagātie un varenie pret pārējiem, brūkošas mājas. Šajā daļā diezgan izteikti Japānas motīvi. Ļoti patika dzejolis par stepi un dzejolis par vientuļo go-go dejotāju.

Lietus no vienas Lin Lin asaras
Līst visu nakti

Noslēdzošajā daļā “Oroboro” ir īsu dzejoļu cikls par kāda valdnieka konkubīni Bao Si un daži citi dzejoļi, pārsvarā austrumu motīvos. Tādejādi krājums noslēdzas apmēram tāpat kā sācies. Uz to vedina arī izvēlētais nosaukums: “oroboro” ir simbols, kas attēlo pūķi rijam savu asti – mūžīgais dzīves, nāves un atjaunotnes cikls.

“Zāles pret nemirstību” ir pārdomāti sakārtots un noformēts dzejas krājums. Tādas mazas, austrumnieciskas glezniņas. Hieroglifiem līdzīgie fonti, kas izmantoti krājuma un nodaļu nosaukumos, kā arī lappušu numerācijā, ir kā ķirsītis uz putukrējuma. Vienotā tematika ļauj vieglāk uztvert dzejnieka vēstījumu. Protams, manās acīs papildus bonuss bija austrumu motīvi un saprotamā doma, labā valoda. Vienīgi dzejoļos nav nekādu pieturzīmju un tas reizēm traucēja uzķert pareizo ritmu, nācās pārlasīt rindas. Kaut kā jau dzejniekiem jāizceļas – vai nu ar nesaprotamu jēgu, vai pieturzīmju trūkumu.

Kāds varētu neizpratnē raukt pieri un prasīt – kur drāma? Pasaule nav melna un bezcerīga, dzejnieks neplosās dvēseles sāpēs, cik viss ir slikti, kā neviens viņu nemīl un vispār visa pasaule sūds.  Šī ir dzeja par bijušo, esošo, redzēto vai iztēloto bez krāsu sabiezināšanas. Ja man bibliotēkā ar aci piemiegs vēl kāds Brieža dzejoļu krājums, paņemšu arī to. Patika.

Vērtējums: 3,5/5

Pusķēniņš. Džo Aberkrombijs

Sašķeltā jūra, jauniešiem, fantāzijas romāns

Zvaigzne ABC 2016.gads, 352 lpp. Shattered Sea #1

Džo Aberkrombija (Joe Abercrombie) vārds varētu būt pazīstams tumšākas un brutālākas fantāzijas cienītājiem. Vismaz tāds iespaids ir radies no daudzām labām atsauksmēm par viņa romāniem. “Pusķēniņš” ir vairāk tā kā jauniešiem domātās triloģijas “Sašķeltā jūra” pirmā daļa. Skarbs, vietām asprātīgs atriebības stāsts ar strauju sižeta virzību.

Grāmatas galvenais tēls ir Getlandes ķēniņa dēls Jārvi, kurš gatavojas kļūt par maģistru (tāds kā vieds padomdevējs) līdz viņa iecerēto ceļu brutāli pārtrauc tēva un brāļa slepkavība. Jārvi jākļūst par ķēniņu, bet kā gan tāds kropls un nevarīgs čīkstulis lai vada kareivīgo un lepno ziemeļu tautu? Līdz ar došanos atriebties tēva slepkavam sākas Jārvi smagais pieaugšanas ceļš. Draugi izrādās ienaidnieki, bet starp ienaidniekiem var atrast draugus. Pēdējās nodaļās jau ir cits Jārvi – krietni spēcīgāks, viltīgāks un gudrāks.

Varbūt kroplās rokas pieminēšana gandrīz katrā rindkopā grāmatas sākumā bija vajadzīga, lai beigās mēs spētu novērtēt cik ļoti Jārvi ir izaudzis. Tomēr tas apnicīgi griezās acīs. Nevaru to, jo roka, nevaru šito, jo roka, nekas nesanāks, jo roka….. Ārprāts, Jārvi, saprotu, ka tev ir fiziska invaliditāte, bet beidz čīkstēt. Viņš nebija pelnījis tādu nodevību, bet savā ziņā bija pelnījis nokļūt uz tā kuģa. Smagais darbs, necilvēcīgie apstākļi, bēgšana – tas viss viņu norūdīja un cēla pašapziņu. Labi, ka autors devis Jārvi smadzenes, to es tiešām novērtēju. Kroplība savienojumā ar aso prātu ļāvusi radīt tēlu, kuram vajadzētu būt interesanti sekot līdzi arī triloģijas turpinājumā. Pārējie tēli nav tik savdabīgi, viņiem iedalītas Jārvi palīgu vai ienaidnieku lomas. Māte un Nekas varētu būt sarežģītāki “putni”, bet tas vēl nav īsti skaidrs.

Izveidotā pasaule līdzinās vikingu pasaulei. Attīstītākās zemēs tiek kalta nauda, tirgojas ar vergiem, būvē kuģus, kamēr, piemēram, Šendu zemju iemītnieki vairāk atgādina mežoņu ciltis. Daudz dievu – Jūras māte, Vēju māte, Kara māte, Miera tēvs un daudzi citi tēvi un mātes vada cilvēku dzīves līdz Beidzamajām durvīm. Augstais karalis ar savu maģistri it kā ir galvenie starp cilvēkiem, bet nav tā, ka visas tautas Sašķeltās jūras krastos viņiem akli pakļautos. Galvenais tomēr ir zobens un spēja to prasmīgi cilāt. Grāmatā esošā karte ļoti palīdz vizualizēt Jārvi gaitas.

“Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā grāmata sašķēla manas jūtas. Stāsts tiešām ir spraigs, kā to uz grāmatas vāka apgalvo Džordžs R. R. Mārtins. Šeit neatrast garus aprakstus un ilgu domāšanu. Tiklīdz Jārvi izkustās no Torlbijas, notikumi sāk risināties ļoti strauji un lasītāju priecē daudzi negaidīti sižeta pavērsieni. Tādā ziņā lasīšana nesagādā nekādas problēmas. Vēl Mārtins saka, ka nav spējis atrauties. Es viņam ticu, jo spēju saskatīt tiešām aizraujošu stāstu ar melnā humora devu. Diemžēl tas aizslēpies aiz sausa tulkojuma un romāns zaudējis daļu savas burvības. Lai man piedod tulkotāja Ligita Lukstraupe un izdevniecība, bet šoreiz sanācis pustulkojums. Tehnisks tulkojums bez valodas izjūtas un nespēja pārnest autora stilu liedz viegli pārvērst tekstu “filmā” lasītāja prātā un sanāk, ka daļa stāsta “pazudusi tulkojumā”. Es, protams, nevaru runāt visu lasītāju vārdā. Varbūt citiem tādu problēmu nebija/ nebūs. Dažas vietas man vispār lika apšaubīt savu spēju saprast izlasīto. Redaktors grāmatai būtu noderējis.

Ja neskaita neveiksmīgo tulkojumu, visādi citādi šis ir feins, diezgan asiņains (neskaitīju, bet nāvju ir daudz) romāns ar labi izdomātu intrigu, teicamu galvenā varoņa personības izaugsmi un lieliskām beigām. Goda vārds, beigas patiesi sasildīja manu sirdi un citos apstākļos es šim romānam iedotu 4,5 zvaigznes.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

A Head Full of Ghosts. Paul Tremblay

Brema Stokera balva, šausmu romāns

William Morrow 2015, 286 lpp.

Šausmu autoru asociācija nesen paziņoja Brema Stokera balvas ieguvējus. Balvu kā 2015. gada labākais šausmu romāns ieguva Paul Tremblay “A Head Full of Ghosts”. Ļoti iespējams, ka šis fakts man paslīdētu garām nepamanīts, ja Stīvens Kings nebūtu Trembleja romānu salielījis tviterī. Tā man radās spontāna ideja šo grāmatu izlasīt.

Romāns sākas diezgan miegaini. Jauna sieviete Mērija un slavena rakstniece ierodas Mērijas bērnības mājā. Rakstniece vēlas uzrakstīt dokumentālu darbu par Baretu ģimenes traģēdiju, kas tika atspoguļota realitātes šovā The Possession. Savukārt Mērija beidzot ir gatava pastāstīt patiesību par notikušo.

Mērijai ir 8 gadi, viņas māsai Mārdžorijai 14, tēvs palicis bez darba un ģimenei trūkst naudas. Māsas stāstītie stāsti kļūst aizvien biedējošāki un pamazām lasītājs līdz ar Mēriju aptver, ka ar Mārdžoriju galīgi kaut kas nav kārtībā. Psihiski nestabilā un neprognozējamā Mārdžorija noved vecākus tādā izmisumā, ka viņi piekrīt eksorcismam. Labais katoļu mācītājs no tā visa piedāvā uztaisīt realitātes šovu, tā ļaujot ģimenei tikt pie tik vajadzīgās naudas. Viss neiet kā plānots un beigās diez vai kāds vispār saprot, ko dara.

Romāns ir jāizlasa līdz beigām un izlasītajam jāļauj nogulsnēties, lai aptvertu cik briesmīgs ir šis stāsts. Mazs bērns, kurš tiek manipulēts viņam nesaprotamos un traumatiskos apstākļos. Pusaudze, kura nesaņem pietiekošu vai atbilstošu medicīnisko palīdzību. Vecāki, kuri nespēj tikt galā ne ar sevi, ne apstākļiem un vēršas pie baznīcas, kad medicīna nepalīdz. Tik grūti atšķirt, kuram ticēt, kurš šajā stāstā ir veselais un kurš – slimais. Kurā brīdī vispār drīkst ticēt šizofrēnijas slimniekam? Un kurš galu galā vainīgs, ka viss beidzās tā? Zinātne pret reliģiju, veselais saprāts pret mistiku. Smagi jautājumi un smagas atbildes. Jāņem vērā, ka lasītājs nevar būt pārliecināts, ka tiek iepazīstināts ar visiem faktiem un reāli notikušo, jo var balstīties tikai uz Mērijas ne vienmēr skaidrajām atmiņām un realitātes šova atreferējumu.

Trembleja romāns, līdzīgi kā Kinga darbi, balstās uz cilvēku pašu radītajām šausmām. Autors ļoti cenšas šausmu atmosfēru paspilgtināt ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – pirksti, kas urķējas pagraba melnzemē, mēle kā sarkans tārps, spageti mērce kā asinis un tādā garā. Viņš kā ar lupu pēta astoņgadīgas meitenes pasaules uztveri un tas reizēm ir nepatīkami. Īpatnējā veidā neomulību palielina nodaļas, kas veidotas kā bloga raksti, kuros to autore Kārena detalizēti analizē šovu The Possession. Tas ir kā skats no malas, kas parāda kāds absurds valdīja Baretu ģimenē tajā traģiskajā rudenī. Par to, cik precīzi attēlots šizofrēnijas slimnieks, atstāšu izteikties tiem, kuri par šo diagnozi zina vairāk.

Romāna notikumi manī raisīja vairāk skumjas, nekā klasiskas šausmas. Beigās, visu aptverot, nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tas varēja notikt arī īstenībā. Iedomājieties, kā būtu dzīvot ar Mērijas atmiņām! Vājprāts! Realitātes ilūzija vedina domāt, ka romāns ir patiešām labs. Tomēr uzskatu, ka redaktora roka varēja piestrādāt stingrāk. Sižets vietām šķita pārāk iestiepts. Mērijas atmiņas par māsas izdomātajiem stāstiem palīdz veidot atmosfēru un iepazīstināt lasītāju ar māsu attiecībām un Mārdžorijas slimību, tomēr tās ne visas ir vajadzīgas un varēja tikt saīsinātas. Līdzīga problēma ar bloga ierakstiem. Brīžiem šausmas noslīkst grafomānijā.

Man personīgi bija par daudz teksta, tomēr romāns ir interesants un uzdod nepatīkamus jautājumus. Autors sakūlis briesmīgu kokteili no šizofrēnijas, reliģijas un realitātes šova.

Vērtējums: 3,5/5

Nakts sardze. Sergejs Lukjaņenko

Sergejs Lukjaņenko "Nakts sardze"

Jumava 2005. gads, 455 lpp. Дозоры #1

Ir tādas grāmatas, par kurām nekas konkrēts nav zināms, tomēr tās šķiet pazīstamas. Tā man bija ar Sergeja Lukjaņenko “Nakts sardzi”, ko pamanīju, klīstot gar bibliotēkas plauktiem. Pamanīju un nolēmu, ka pienācis laiks izlasīt. Vēlāk sāku šaubīties, tomēr iesāku un ātri aizrāvos.

Lukjaņenko raksta viegli, vienkārši un ātri lasāmi. Vide šķiet ļoti pazīstama no agrāk skatītiem mentu seriāliem un kaut kādām filmām. Līdz saproti, ka neko nesaproti, ka redzamā Maskava ir tikai viens realitātes slānis, blakus pastāv citi slāņi, kuros uzturas Citādie. Nakts sardze, Dienas sardze, mijkrēslis, magi, vilkači, vampīri, raganas. Mūžīgā cīņa starp labo un ļauno. Jau kādus 100 gadus starp Gaismas un Tumsas spēkiem ir noslēgts pamiera līgums, izstrādāti stingri noteikumi par pieļaujamo iejaukšanos otras puses darbā, lai saglabātu spēku līdzsvaru. Pārsvarā abas sardzes uzmana viena otru un pārējos Citādos, tomēr neizpaliek bez šaha gājienu cienīgām intrigām. Grāmatas beigās lasītājs kopā ar galveno varoni Antonu var sākt šaubīties, cik patiesībā labi ir gaišie, vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus.

Antons ir mazliet dumpinieks un nav sevišķā sajūsmā par saviem operatīvā darbinieka pienākumiem, jo uzskata sevi par nepiemērotu tādam darbam un vāju magu. Vēlāk pierādās, ka tieši šī šaubīšanās ļauj viņam domāt un rīkoties savādāk, atrisināt dažas intrigas un palīdzēt nodaļas šefam plānu īstenošanā.

Grāmata sastāv no trim saistītiem stāstiem. Katram stāstam ir noteikta centrālā problēma. Pirmo divu stāstu notikumi noved pie lielās intrigas trešajā stāstā. Pārsteidzoši, ka “Nakts sardze” nebeidzas ar cliffhanger. Protams, gaismas un tumsas pretstāvēšana turpināsies mūžīgi, tomēr grāmatas notikumus var uzskatīt par noslēgtiem.

Autors neielaižas dziļos skaidrojumos. Viņš raksta, ko varoņi dara, kādi ir, pamet pa kādai Nakts sardzes vēstures druskai, bet neskaidro kā tas viss ir iespējams. Daļai cilvēku ir kādas īpašas spējas, tad viņiem jāizvēlas gaisma vai tumsa un pa lielam viss. It kā pietiek un tomēr gribas zināt vairāk. Droši vien, izlasot “Dienas sardzi” un “Mijkrēšļa sardzi”, aina “izzīmējas” precīzāka. Interesants ir spēku līdzsvara princips – izdarot ko labu, tiek dota iespēja izdarīt ko ļaunu. Jo lielāks labais darbs, jo lielāku slikto darbu drīkst paveikt tumšā puse. Trešajā stāstā Lukjaņenko sapludina un sajauc labā un ļaunā robežas – gaišo plāns neko labs neizklausās un tumšie mīl, ne tikai savtīgi izmanto.

Vai var pastāvēt labais bez ļaunā? Ja nebūs ļaunums, kā tad mēs zināsim, kas ir labs? Grāmatas vidū man zuda interese, jo sapratu, ka būtībā abu pušu cīņa ir nebeidzama, uzvara neiespējama un varbūt pat nevajadzīga. Kamdēļ turpināt lasīt šo vāveres riteni? Tomēr sižets ir interesants un, atsākot lasīt, bez piespiešanās grāmatu pabeidzu, jo, kad “Nakts sardze” iesākta, grūti atrauties.

Kopumā jāsaka, ka Lukjaņenko radījis aizraujošu urbāno fantāziju ar cilvēcīgiem varoņiem, pat, ja viņiem risināmas pilnīgi cita līmeņa problēmas.

Vērtējums: 3,5/5