Karaoke un spartietes mīlestība

Kad esmu saintriģējusi ar virsrakstu, varu pastāstīt, ka novembrī piedalījos #lasilatviešus akcijā ar divu dzejas grāmatu izlasīšanu. Katru reizi bibliotēkā apskatu jaunāko/pēdējo gadu dzejas krājumu plauktu un  tā veiksmīgi tiku pie Ronalda Brieža “Karaoke” (šķiet, ka 2008. gads bija tikko!) un Ivetas Ratinīkas “tikko & tikai”. Ar Ratinīku man šī bija pirmā satikšanās, bet Ronaldam Briedim ne tik sen lasīju un izbaudīju “Zāles pret nemirstību”. Par dzejas krājumiem pastāstīšu tādā kārtībā kā izlasīju.

dzeja. latviešu dzeja, dzejnieks, dzejas krājumsKaraoke. Ronalds Briedis

Neputns 2008. gads, 88 lpp.

“Karaoke” ir otrais Ronalda Brieža dzejas krājums un var lepoties ar gudru anotāciju. Es to novienkāršošu un teikšu, ko saskatīju. Manuprāt, šī ir dzeja par veco un jauno vērtību sadursmi, morālo normu maiņu. Laiku, kurā garīgās vērtības asi nostājas pret materiālajām, viss ir sajucis un sajaucies, un cilvēks apjucis, mazliet dusmīgi meklē savu vietu. Katedrāļu vietā ceļ lielveikalus, kurp doties svētdienās, un Jēzus Kristus smej no svētbildes un rāda ar pirkstu uz paģībušām večiņām. Es nezinu, cik personīga Briedim ir viņa dzeja, bet es sajutu skumjas par to, ka inteliģencei un dzejai vairs nav liela loma.

Un tu paliec viens pats stāvam
Izkritis pat sev no prāta
Neaizmirsti beigās paņemt
Dzejoli no bankomāta.

Diemžēl “Karaoke” mani neuzrunāja. Acīmredzot, šī krājuma tēma man galīgi nav aktuāla, jo nespēju saprast un “iztulkot” dzejnieka domas daudzos dzejoļos. Arī reliģijas tēmas mani nesaista. Dzeja laba, tomēr es priecājos, ka pirmo izlasīju “Zāles pret nemirstību” un zinu, ka viņš man var arī patikt.

Vērtējums: 2,5/5

dzeja, dzejas krājums, jauna dzejatikko & tikai. Iveta Ratinīka

Zvaigzne ABC 2018. gads, 96 lpp.

Ak, šis bija skaisti. Drīkst vairāk neko neteikt? Sievišķīgi, bet ne cukuroti, jūtams spēcīgas sievietes gars. Vēl patīkami tas, ka šī ir dzeja bez agresijas un dusmām, ar dabas klātbūtni, labā valodā, par dzīvi un par mīlestību. Dzejas klusinātajā noskaņā ļoti labi iederās Rolanda Krutova veidotais grāmatas mākslinieciskais noformējums. Es to izbaudīju gandrīz tikpat lielā mērā kā dzeju.

 

klusēt ar ādu.
klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
klusēt ar acu neatvēršanu..
klusēt ar neelpošanu.
klusēt.

Virsrakstā pieminētā spartiete ir no šī krājuma, un man žēl, ka nepierakstīju tās rindas. Daudzus dzejoļus lasīju divreiz, jo vienkārši patika. Daži dzejoļi palika nesaprasti, tomēr kopumā bija skaisti un gribējās atzīmēt citējamas vietas. Pieļauju, ka “tikko & tikai” patiks tiem, kam patika I. Pizānes “tu neesi sniegs“.

Vērtējums: 4,5/5

Advertisements

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Mātes piens. Nora Ikstena

Mātes piens. Nora Ikstena, romāns par LatvijuDienas Grāmata 2015. gads, 175 lpp. Mēs. Latvija, XX gadsimts #9

“Mātes piens” jau ir tik daudz aprunāta un aprakstīta grāmata, ka varbūt nemaz nav vērts vēl kaut ko teikt, tomēr gribu piefiksēt savas domas. Šī ir vienīgā grāmata ar autora veltījumu un autogrāfu manā plauktā, jo biju uz tikšanos ar rakstnieci Valmieras integrētajā bibliotēkā. Toreiz viņa ļoti interesanti stāstīja gan par pašu romānu, gan savām sajūtām un to, kā viņa līdz šīs grāmatas idejai nonāca. Diemžēl mana atmiņa ir caura kā siets, jo jāatceras daudz citu svarīgu lietu, tāpēc no tās sarunas vairs neko neatceros. Grāmata nostāvēja manā plauktā salīdzinoši neilgi – tikai pusotru gadu, līdz nolēmu, ka #lasilatviešus ir īstais brīdis romānam, kas tik personīgi izsaka tautas sāpi.

Pavisam mazliet skarot 1940. gadus, “Mātes piens” ir stāsts par triju paaudžu sievietēm līdz 1989. gadam. Mātes māte nepadodas, pielāgojas un izaudzina savu meitu, kura nespēj samierināties, sadzīvot ar realitāti un nevēlas dzīvot. Šī meita pati kļūst par māti, tomēr ir tik nevarīga, ka viņas meitai jau no mazotnes jākļūst par māti savai mātei. Pateicoties meitas un Jeses (vēl viena sieviete) dzīvespriekam un sīkstumam, romāns nepārvēršas vaidu dziesmā.

Man bija žēl meitas, kuras māte negribēja dzīvot un nespēja mīlēt. Gan meita, gan mātes māte dzīvo ar vainas apziņu par to, ka viņas nespēj noturēt dzīvē sievieti, kura redz tikai slikto un jūtas ieslēgta būrī. Pēc romāna izlasīšanas man palika jautājums, cik lielā mērā mātes depresiju ietekmēja pastāvošā iekārta un cik daudz šī slimība vispār ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Vieni dzīvo, kamēr citi nespēj un negrib, bet tā ir bijis visos laikos. Mūsdienās būtu iespējams meklēt palīdzību un to arī saņemt. Par padomju gadiem domājot, uzreiz nāk prātā psihenes ar brutālu ārstēšanu, kur neviens nevēlējās nokļūt. Vēl man nedod mieru jautājums, kāpēc māte palika stāvoklī, jo, medicīnas studente būdama, viņa zināja kā rodas bērni, tāpat kā viņa zināja, ka negrib kļūt par māti. Un šī bērna aizvilkšana līdzi uz laukiem – vai tas ir tāpēc, lai ciestu arī bērns? Būtu bijis interesantāk saņemt atbildes uz šiem jautajumiem, nekā lasīt pīšanos kārtējās alegorijās un simbolos par dievmāti, Ismaēlu un Vinstonu. Kāmis gan bija labs, tas bija ļoti spēcīgi.

Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.

Smeldzīgi un diezgan lakoniski uzrakstīts romāns ar spēcīgu vēstījumu. Neesmu vēl lasījusi citus šīs sērijas darbus, bet “Mātes pienam” nebija pasūtījuma piegaršas, rakstīts no sirds. Ja vēl nav lasīts, tad jālasa.

Vērtējums: 4,5/5

R.I.P. XII beidzies, lai dzīvo R.I.P.

rip800

Līdz ar oktobra beigām beidzas arī “tumšās” literatūras lasīšanas izaicinājums. Tas gan neliedz turpināt lasīt spoku stāstus, trillerus, gotiskos romānus un tumšo fantāziju, jo veļu laiks vēl turpinās un dienas paliek tikai tumšākas.

Šogad plānoju lasīt tikai divas grāmatas, bet sanāca trīs un izvēlētās grāmatas – detektīvs un divas tumšās fantāzijas grāmatas mani patiesi iepriecināja.

the bloody chamberThe Bloody Chamber and Other Stories. Angela Carter

Penguin Books 1990, 128 lpp.

Gotisko stāstu krājumu man uzdāvināja Lasītāja. Paldies! Aizmirsu saskaitīt, bet laikam bija kādi padsmit stāsti, kas savādākā, vēl tumšākā, pieaugušākā veidā pasniedz mums zināmās pasakas par Zilbārdi, Skaistuli un Briesmoni, Runci zābakos, Sniegbaltīti, Sarkangalvīti un citiem. Tumši, vardarbīgi un pat mazliet erotiski. Pēc pēdējā laika ažiotāžas esmu apmulsusi, kas ir un kas nav feminisms, bet, manuprāt, stāstos pavīd arī feminisma idejas: meitenes apzinās sevi kā patstāvīgas būtnes, egoistiskas, arī seksuālas, brīvas, spējīgas pašas lemt un ņemt no dzīves to, ko vēlas. Visvairāk mani patīkami nošokēja viena versija par Sarkangalvīti un Sniegbaltīti. Tie bija īsi stāsti, bet ar negaidītām, nenormālām beigām. Savukārt par Runci zābakos bija ļoti uzjautrinošs stāsts un man patika pat labāk par oriģinālu.

Stils ir diezgan cakains, ar daudziem salīdzinājumiem un īpašības vārdiem, lai veidotu vajadzīgo tumšo atmosfēru, bet reizēm teikumi tā aizvijas, ka var arī pazaudēties. Man nešķita, ka stāsti ir vienlīdz labi. Daži vairāk atgādināja ātrumā uzmestas skices, kuras nav sanācis vēlāk rūpīgāk izstrādāt. Kopumā krājums atstāj labu iespaidu un ir lasāms, ja patīk pasaku pārstāsti.

Vērtējums: 3,5/5

the silkwormThe Silkworm. Robert Galbraith

Mulholland Books 2014, 455 lpp. Cormoran Strike #2

“The Silkworm” ir otrā grāmata sērijā par detektīvu Kormorānu Straiku. Mani biedēja, ka šī būs ļoti tumša un briesmīga, bet nebija tik traki, jo Roulinga raksta loti labi, tomēr viņas tekstā nav tā izteiktā brutalitātes un ļaunuma sajūta, kas mani biedē un kas tik bieži sastopama citos, īpaši skandināvu, kriminālromānos. Noziegums gan ir briesmīgs un romāns labi iederējās  kopējā R.I.P. noskaņā. Protams, noskatījos arī seriālu. Vairāk par “The Silkworm” rakstīšu, kad izlasīšu arī trešo grāmatu un taisīšu vienu kopēju rakstu.

Vērtējums: 4,5/5

Trešā grāmata R.I.P. lasīšanas akcijai pievienojās pilnīgi neplānoti, jo saņēmu lasīšanai Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēku”, kas izrādījās traki melns un dulls fantāzijas romāns par neparastiem bibliotekāriem. Iedomājieties būdīgu džeku, aukstasinīgu slepkavnieku baletbruncīšos, iesmērējušos ar asinīm un zarnu pār plecu….Neaizmirstams tēls. Sajūsmas pilnu atsauksmi jau uzrakstīju, tāpēc neatkārtošos.

Lūk, tā man gāja šajā rudenī. Iespējams, ka nākamajā R.I.P. vairāk pievērsīšos izzinošai literatūrai. Piemēram, Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē”. Tomēr nākamais rudens vēl tālu un kas zina kādas feinas grāmatas tas atnesīs.

Sieviete lauva. Eriks Fosness Hansens

norvēģu literatūra, vēsturiskais romāns

Atēna 2009. gads, 336 lpp.

Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.

Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.

Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.

Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?

Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.

Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.

Vērtējums: 4,5/5