Karaoke un spartietes mīlestība

Kad esmu saintriģējusi ar virsrakstu, varu pastāstīt, ka novembrī piedalījos #lasilatviešus akcijā ar divu dzejas grāmatu izlasīšanu. Katru reizi bibliotēkā apskatu jaunāko/pēdējo gadu dzejas krājumu plauktu un  tā veiksmīgi tiku pie Ronalda Brieža “Karaoke” (šķiet, ka 2008. gads bija tikko!) un Ivetas Ratinīkas “tikko & tikai”. Ar Ratinīku man šī bija pirmā satikšanās, bet Ronaldam Briedim ne tik sen lasīju un izbaudīju “Zāles pret nemirstību”. Par dzejas krājumiem pastāstīšu tādā kārtībā kā izlasīju.

Karaoke. Ronalds Briedis

Neputns 2008. gads, 88 lpp.

“Karaoke” ir otrais Ronalda Brieža dzejas krājums un var lepoties ar gudru anotāciju. Es to novienkāršošu un teikšu, ko saskatīju. Manuprāt, šī ir dzeja par veco un jauno vērtību sadursmi, morālo normu maiņu. Laiku, kurā garīgās vērtības asi nostājas pret materiālajām, viss ir sajucis un sajaucies, un cilvēks apjucis, mazliet dusmīgi meklē savu vietu. Katedrāļu vietā ceļ lielveikalus, kurp doties svētdienās, un Jēzus Kristus smej no svētbildes un rāda ar pirkstu uz paģībušām večiņām. Es nezinu, cik personīga Briedim ir viņa dzeja, bet es sajutu skumjas par to, ka inteliģencei un dzejai vairs nav liela loma.

Un tu paliec viens pats stāvam
Izkritis pat sev no prāta
Neaizmirsti beigās paņemt
Dzejoli no bankomāta.

Diemžēl “Karaoke” mani neuzrunāja. Acīmredzot, šī krājuma tēma man galīgi nav aktuāla, jo nespēju saprast un “iztulkot” dzejnieka domas daudzos dzejoļos. Arī reliģijas tēmas mani nesaista. Dzeja laba, tomēr es priecājos, ka pirmo izlasīju “Zāles pret nemirstību” un zinu, ka viņš man var arī patikt.

Vērtējums: 2,5/5

tikko & tikai. Iveta Ratinīka

Zvaigzne ABC 2018. gads, 96 lpp.

Ak, šis bija skaisti. Drīkst vairāk neko neteikt? Sievišķīgi, bet ne cukuroti, jūtams spēcīgas sievietes gars. Vēl patīkami tas, ka šī ir dzeja bez agresijas un dusmām, ar dabas klātbūtni, labā valodā, par dzīvi un par mīlestību. Dzejas klusinātajā noskaņā ļoti labi iederās Rolanda Krutova veidotais grāmatas mākslinieciskais noformējums. Es to izbaudīju gandrīz tikpat lielā mērā kā dzeju.

 

klusēt ar ādu.
klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
klusēt ar acu neatvēršanu..
klusēt ar neelpošanu.
klusēt.

Virsrakstā pieminētā spartiete ir no šī krājuma, un man žēl, ka nepierakstīju tās rindas. Daudzus dzejoļus lasīju divreiz, jo vienkārši patika. Daži dzejoļi palika nesaprasti, tomēr kopumā bija skaisti un gribējās atzīmēt citējamas vietas. Pieļauju, ka “tikko & tikai” patiks tiem, kam patika I. Pizānes “tu neesi sniegs“.

Vērtējums: 4,5/5

Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Mātes piens. Nora Ikstena

Dienas Grāmata 2015. gads, 175 lpp. Mēs. Latvija, XX gadsimts #9

“Mātes piens” jau ir tik daudz aprunāta un aprakstīta grāmata, ka varbūt nemaz nav vērts vēl kaut ko teikt, tomēr gribu piefiksēt savas domas. Šī ir vienīgā grāmata ar autora veltījumu un autogrāfu manā plauktā, jo biju uz tikšanos ar rakstnieci Valmieras integrētajā bibliotēkā. Toreiz viņa ļoti interesanti stāstīja gan par pašu romānu, gan savām sajūtām un to, kā viņa līdz šīs grāmatas idejai nonāca. Diemžēl mana atmiņa ir caura kā siets, jo jāatceras daudz citu svarīgu lietu, tāpēc no tās sarunas vairs neko neatceros. Grāmata nostāvēja manā plauktā salīdzinoši neilgi – tikai pusotru gadu, līdz nolēmu, ka #lasilatviešus ir īstais brīdis romānam, kas tik personīgi izsaka tautas sāpi.

Pavisam mazliet skarot 1940. gadus, “Mātes piens” ir stāsts par triju paaudžu sievietēm līdz 1989. gadam. Mātes māte nepadodas, pielāgojas un izaudzina savu meitu, kura nespēj samierināties, sadzīvot ar realitāti un nevēlas dzīvot. Šī meita pati kļūst par māti, tomēr ir tik nevarīga, ka viņas meitai jau no mazotnes jākļūst par māti savai mātei. Pateicoties meitas un Jeses (vēl viena sieviete) dzīvespriekam un sīkstumam, romāns nepārvēršas vaidu dziesmā.

Man bija žēl meitas, kuras māte negribēja dzīvot un nespēja mīlēt. Gan meita, gan mātes māte dzīvo ar vainas apziņu par to, ka viņas nespēj noturēt dzīvē sievieti, kura redz tikai slikto un jūtas ieslēgta būrī. Pēc romāna izlasīšanas man palika jautājums, cik lielā mērā mātes depresiju ietekmēja pastāvošā iekārta un cik daudz šī slimība vispār ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Vieni dzīvo, kamēr citi nespēj un negrib, bet tā ir bijis visos laikos. Mūsdienās būtu iespējams meklēt palīdzību un to arī saņemt. Par padomju gadiem domājot, uzreiz nāk prātā psihenes ar brutālu ārstēšanu, kur neviens nevēlējās nokļūt. Vēl man nedod mieru jautājums, kāpēc māte palika stāvoklī, jo, medicīnas studente būdama, viņa zināja kā rodas bērni, tāpat kā viņa zināja, ka negrib kļūt par māti. Un šī bērna aizvilkšana līdzi uz laukiem – vai tas ir tāpēc, lai ciestu arī bērns? Būtu bijis interesantāk saņemt atbildes uz šiem jautajumiem, nekā lasīt pīšanos kārtējās alegorijās un simbolos par dievmāti, Ismaēlu un Vinstonu. Kāmis gan bija labs, tas bija ļoti spēcīgi.

Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.

Smeldzīgi un diezgan lakoniski uzrakstīts romāns ar spēcīgu vēstījumu. Neesmu vēl lasījusi citus šīs sērijas darbus, bet “Mātes pienam” nebija pasūtījuma piegaršas, rakstīts no sirds. Ja vēl nav lasīts, tad jālasa.

Vērtējums: 4,5/5