Ar velo un kājām pa Latviju

Apvienošu vienā ierakstā divas tematiski līdzīgas grāmatas – abas stāsta par to kā cilvēki ceļo pa Latviju.

Sākums mūs atrod pats. Kārlis Kazāks

Zvaigzne ABC 2021. gads, 336 lpp.

Pieļauju, ka visi Kārļa Kazāka cienītāji zina par “Velomūziku” – vasaras piedzīvojumu, ko aizsāka neliels draugu pulciņš ar domu ceļot pa Latviju ar velosipēdiem un mainīt naktsmājas pret dziesmām. Tagad “Velomūzika” ir izaugusi par tradīciju daudzu vasaru garumā un iemūžināta ne tikai sociālo tīklu ierakstos, bildēs, cilvēku atmiņās un filmā, bet arī grāmatā.

Grāmatā pierakstīti 5000 km jeb 10 velobraucieni no 2012. gada līdz 2020. gadam. Tekstu papildina maršrutu kartes (cepumiņš par šo) un paša Kārļa ilustrācijas (ļoti mīlīgi). Daudzpusīgi talantīgs cilvēks. Būtībā šī ir ceļojumu dienasgrāmata autoram raksturīgajā izteiksmes stilā (kuri bijuši uz Kārļa koncertiem – sapratīs).

“Sākums mūs atrod pats” ir brīnišķīga oda Latvijas laukiem, vasarai, vietējiem cilvēkiem, draudzībai un velobraucieniem. Domāju, man jūs jābrīdina, ka, pirmkārt, var rasties spēcīga vēlme kāpt uz velo un doties ceļā, un, otrkārt, ja neesat “Velomūzikas” cienītājs, kādā brīdī var rasties sajūta, ka viss atkārtojas: brauc, ēd, atpūšas, uzdzied un tā dienu no dienas. Ja tas netraucē, var domās ceļot līdzi, apskatīt kultūrvēsturiskus objektus, pēdējiem spēkiem pievārēt granteni un mesties ezerā atveldzēties.

Ceļošana ar velo ir lēnāka ceļošana, kas ļauj apkārtnē pamanīt to, kam ar auto patrauktos garām un Kārlis ir vērīgs. “Sākums mūs atrod pats” man atklāja daudzas jaunas vietas un interesantus objektus, ko gribētos apmeklēt. Grāmatu lasīju ziemā un tā uzdzina spēcīgas ilgas pēc vasaras.

Vērtējums: 5/5 (esmu totāli neobjektīva, jo man patika “Velomūzikas” filma un tāpēc patika arī šī grāmata, un eju uz Kārļa Kazāka koncertiem, kad vien iespējams)

Es eju. Lauma Melnace

Latvijas Mediji 2022. gads, 206 lpp.

Bibliotēkas plauktā blakus kārtējām Santjago ceļa atmiņām ieraugot “Es eju” sapriecājos – beidzot kāds uzrakstījis par pārgājienu tepat Latvijā.

“Es eju” ir dziļi personisks stāsts par jaunas sievietes 12 dienu pārgājienu vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai. Viņa iet, jo izjūt dziļu nepieciešamību to darīt. Tas ir vienlaikus fizisks pārbaudījums, mēģinājums sev un pasaulei pierādīt “es varu, es esmu laba/spējīga utt.” un sevis meklējumi, mēģinājums mazināt savu mazvērtības kompleksu. Iešana esot vienatnē ar sevi ļoti raisa domas un palīdz sakārtot prātu. To daudzkārt ir izjutuši citi gājēji un to izjūt arī Lauma, viņai izdodas rast jaunus spēkus sevī, atvadīties no pagātnes žņaugiem. Viņa izbauda arī dzimtenes dabu, reflektē par latviešu sākotnējo aizdomīgumu un vēlāko sirsnību. Kā jau tādos piedzīvojumos – gadās visādi. Epizodiski iezīmējas situācijas un pārdomas ar ko sievietei jāsaskaras, ejot vienai.

Žēl, ka tekstam nebija pievienota karte un dažas fotogrāfijas. Esmu liela kājāmiešanas fane, lai gan pārāk liela zaķpastala, lai vienatnē dotos garā pārgājienā. Tādā ziņā Laumu var apbrīnot. Viņa baidās (dažkārt tiešām pamatoti), bet iet. Tajā pašā laikā pārsteidza viņas bailes, čīkstēšana, naivums un nesagatavošanās, jo šis nav viņas pirmais pārgājiens. Šis un citas nianses (piemēram, celšanās desmitos no rīta karstā dienā, privātīpašuma ignorēšana) man neļauj izlasīto novērtēt augstāk.

Vērtējums: 2/5

Kakas, takas un smakas. Endijs Sīds

Helios izdevniecība 2022. gads, 64 lpp.

Bērnu grāmatas lasu reti, bet tiklīdz ieraudzīju šo – nespēju atturēties. Gan nosaukums, gan ilustrācijas lika manam iekšējam bērnam priecīgi iesaukties “gribu!”.

Lasītājiem tiek piedāvātas nodaļas par kakām, pēdām, mītnēm, ēšanas paradumiem un beigās par olām un spalvām. Būtībā par visu, ko dzīvnieki atstāj aiz sevis. Grāmata ir skaisti ilustrēta un ilustrāciju ir tiešām daudz. Teksta ir mazāk, bet pietiekoši, lai labi sabalansētu izglītošanu un uzjautrināšanu. Ievas Melgalves kā tulkotājas izvēle, manuprāt, ir ļoti veiksmīga, jo viņa jūt valodu un spēj ar to arī spēlēties. Kokains tulkojums būtu nokāvis daļu no šīs grāmatas burvības. Patika, ka autors iztiek bez moralizēšanas vai klīrīgas pamācīšanas. Pieaugušajiem, kuri visu uztver pārāk burtiski un pārāk sakāpināti, varētu būt problēmas ar tekstu.

Patiesībā negaidīju, ka šī bērnu grāmata man sagādās tik daudz prieka, sasmīdinās un vienlaikus uzzināšu arī jaunus faktus. Ar aizrautību izpildīju nodaļu beigās esošos testus. Kaku atpazīšanā gāja grūtāk, bet pēdu atpazīšanā esmu “pēdu pavēlnieks”. Arī mājokļus un ēdienu atliekas atpazinu tīri veiksmīgi, atrijas gan ir tikpat mīklainas kā kakas.

Domāju, ka “Kakas, takas un smakas” varētu būt ļoti laba grāmata, ko pētīt un pārrunāt kopā ar zinātkāriem bērniem. Manā skatījumā grāmatai ir tikai viens mīnuss – pamanīju trīs neuzmanības kļūdas tekstā, divas no tām testu atbildēs. Jebkurā gadījumā “Kakas, takas un smakas” ir brīnišķīga dāvana, ko palikt zem eglītes mazajiem dabas pētniekiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Trīs latviešu dzejas krājumi

Varbūt sanāks garāks raksts, bet gribu vienā reizē pastāstīt par trim samērā jauniem un kvalitatīviem dzejas krājumiem.

Poēma ar mammu. Andra Manfelde

Dienas Grāmata 2022, 104 lpp.

Kādu laiku nebija sanācis lasīt neko jaunu latviešu dzejā. Par šo rakstnieces Andras Manfeldes dzejoļu krājumu redzēju dažas labas atsauksmes, bet līdz galam mani pārliecināja anotācijā minētais par bērnību laukos, jo arī mana bērnība pagāja laukos. Ne vienmēr rožaini, tomēr ar laiku grūtais aizmirstas, atmiņas apsūbē ar zeltainu mirdzumu un tā vien gribas kaut uz brīdi atgriezties tajā laikā un vietā. No lasītā sapratu, ka Manfeldi vadīja līdzīga doma. “Poēma ar mammu” ir ļoti skaists, poētisks vēstījums. Viņas atmiņas un bērnība gan brīžiem bija skumjāka un smagāka par manējo, tomēr caur viņas dzeju es aizceļoju atpakaļ laikā un šķiet, ka viņai pašai arī izdevās “iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos”.

Mammas šeit ir maz. Viņa tepat ir, bet fonā, apkrāvusies ar nebeidzamiem darbiem tāpat kā pārējās sievietes. Vīriešu nav. Kaut kur jau ir vai bija, bet dzīves smagums uz sieviešu pleciem. Te ir gan priecīgas, gan skumjas atmiņas, bērnu spēles un pieaugušo problēmas, dabas ritums un darbs kā bezgalīgas biešu vagas (es tās vēl atceros!). Es lasīju un ļāvos, lai caur mani plūst divejādas atmiņas – savas un svešas, bet atpazīstamas.

Pieļauju, ka “Poēma ar mammu” visspēcīgāk rezonēs lasītājiem ar līdzīgām atmiņām, tomēr tas nav obligāti. Citiem tas var būt skaists un arī smeldzīgs ieskats ne pārāk senā pagātnē. Tas ir rakstnieces un viņas ģimenes stāsts, tomēr tās ir arī lielas mūsu tautas daļas atmiņas. Krājums ir tik viengabalains, ka to var uztvert kā garstāstu dzejā. Tas bija pārsteidzoši. Ja latviešu literatūrā reizi gadā (pieņemsim) iznāk kaut kas patiešām labs, skaists, aizkustinošs un svaigs, tad šogad tā ir “Poēma ar mammu”.

Vērtējums: 5/5

Pilsētā mirstošas saules ēnā. Dainis Deigelis

Jāņa Rozes apgāds 2020, 96 lpp

Varbūt man bija pārāk augstas gaidas pēc “Dievs beidz”, bet šis krājums neuzrunāja. Ar prātu saprotu, ka dzeja laba, Deigelim ir savs izteikts stils un izvēlēts interesants skatu punkts, bet sirdī gandrīz viss atstāja vienaldzīgu, kaut kas pietrūka. Laikam meklēju kaut ko, kur varētu teikt “jā, es arī tā jūtos”, bet šoreiz nebija.

Pilsētas dzeja man neviļus mudināja vilkt paralēles ar Čaku. Ceru, ka viņš par to negriezīsies kapā otrādi. Protams, Deigelis nav Čaks, viņš ir viņš pats ar samērā skarbu, neizskaistinātu, atkailinātu, vārdos diezgan skopu, bet precīzu pilsētas un cilvēku tēlojumu. Varbūt tam nav nekādas jēgas, bet kā tēlaini vizuāls elements man “mirstošās saules ēnā” šķiet kaut kas neparasts un skaists. Vizuāls tāpēc, ka es iedomājos futūristisku skatu, varbūt Zemes pēdējās dienas.

Arī šajā krājumā ieskanas dumpinieciska balss, tomēr ne tik spilgti kā “Dievs beidz”. Sajūta, ka notikusi samierināšanās, vai beidzies jaunības maksimālisms? Šoreiz arī sociālā kritika ir pieklusinātāka.

Vērtējums: 3/5

Tas pats izmisums, tikai ar puķēm. Inga Pizāne

Jāņa Rozes apgāds 2022, 60 lpp.

Krājuma lasīšanas laikā es biju samērā pretējā noskaņojuma pusē Ingas izmisumam, tāpēc šis dzejas krājums mani tā neuzrunāja kā viņas iepriekšējie darbi. Tas gan netraucēja izbaudīt trauslās dzejas rindas, kas kā smalkas leduspuķu mežģīnes uz loga stikla noklājušas grāmatas lapas. Dzeltenā krāsa mudina domāt par ko saulainu un priecīgu, bet šis laikam domāts kā “smaidu, lai gan gribas raudāt”. Vai varbūt dzeltenais simbolizē to, ka izmisums nav galējs? Arī dzejoļos izmisums nav jūtams kā smagums vai bezcerība, drīzāk sāpes un skumjas, bet vienmēr ar cerību, ar nepadošanos.

Inga kā vienmēr raksta ļoti personīgi par to, kas viņai svarīgs, mazliet ironizē par to, ka visiem tāpat nebūs labi, lai ko viņa rakstītu. Dzejoļos arī ienācis karš un man patika kā Inga par to raksta (liekas briesmīgi tā teikt; daudz vairāk man patiktu, ja par karu nebūtu jāraksta vispār). Visvairāk uzrunāja “Ko es zinu…” dzejoļi par radiniekiem. Tagad, atsauksmes vajadzībām pāršķirstot un palasot pa rindai šur un tur, jūtu kā krājums sāk mani vairāk uzrunāt. Varbūt tāpēc, ka rudens.

Vērtējums: 3/5