Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata. Marta Velsa

slepkabotsPrometejs 2019. gads, 224 lpp. Slepkabota dienasgrāmatas #1-2

Mīļais, labais Slepkabots! Es labprāt to apskautu un samīļotu, bet baidos, ka tas tam būtu pārāk liels un nepatīkams pārdzīvojums, kas novestu pie kritiskas veiktspējas samazināšanās un izslēgšanās. Redziet, viņam ne visai patīk kontaktēties ar cilvēkiem.

Ja jums šķiet, ka nekad nejustu simpātijas pret ko robotveidīgu, tad neesat iepazinušies ar šo kautrīgo tipu. Slepkabots (tā tas sevi sauc) ir ārkārtīgi saprātīgs mehānisma un cilvēka konstrukts, kas uzlauzis savu vadības moduli. Teorētiski tam uzreiz bija jāmetas slepkavot visu, kas kustas, bet, rokoties pa datiem, tas atklāja izklaides kanālus – tūkstošiem filmu, seriālu, izklaides programmu. Kāda vairs slepkavošana, kad jāskatās kārtējā “Pasaullēkātāju” sērija. Tā nu Slepkabots turpina izlikties par paklausīgu DrošVienību, kas pilda klientu un savas organizācijas pavēles, citādi viņu “atkostu” un tās būtu beigas. Ar klientiem, kā jau cilvēkiem, mēdz gadīties visādas ķibeles, un tam jācenšas savi klienti nosargāt.

Grāmatas vēstītāja balss pieder Slepkabotam un tā ir ļoti simpātiska. Patiks tiem lasītājiem, kas nevairās nolamāties vai ironiski pajokot, kad notiek kas nelāgs. Apbrīnoju autores spēju šo tēlu padarīt ļoti cilvēcīgu, vienlaicīgi saglabājot mašīnas iezīmes. Lai gan Slepkabots saka,  ka ir vienalga, tam ir jūtas. Tas ir arī kautrīgs, neveikls saskarsmē ar cilvēkiem (nav jau tā, ka būtu bijis daudz pozitīvas pieredzes), dažkārt šķietami vieglprātīgs un varbūt mazliet depresīvs.

Vajadzētu atrast kādus trūkumus, bet nav nekā kritizējama. Ja nu vienīgi stāsts par īsu un tagad jāsadzīvo ar mazuma piegaršu. Ievas Melgalves tulkojums ir ļoti veiksmīgs. Iesaku izlasīt viņas priekšvārdu, tas palīdzēs saprast grāmatā lietotos vārdus. Domāju, likt 4 vai 5 zvaigznes, sāku salīdzināt ar citām grāmatām. Tad nolēmu – pie dirsas -, lai iet piecas, jo man reāli patika viss: gan sižets, gan valoda, gan Slepkabots. Es lieliski izklaidējos un vienlaicīgi stāsts man lika domāt (kas raksturīgi kvalitatīvai fantastikai). Nevaru sagaidīt, kad iznāks otrā grāmata (varētu būt septembrī).

Vērtējums:  5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Advertisements

Trīs grāmatas par mākslu

Piedāvāju jūsu uzmanībai grāmatu komplektu, kas ļaus iepazīt mākslas vēsturi, labāk saprast aplūkoto mākslas darbu un orientēties modernās mākslas virzienos. Šīs trīs grāmatas ļoti jauki papildina viena otru, tāpēc apvienoju vienā rakstā.

mākslas vēsture, ilustrācijas, grāmata par māksluStāsti par mākslas vēsturi. Maikls Bērds

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 336 lpp., Keitas Evansas ilustrācijas.

Grāmata, kas ar ilustrācijām un tekstu pati ir mākslas darbs. Vieglos, aizraujošos stāstos lasītājs tiek izvests cauri 40 000 gadu ilgajai mākslas vēsturei, ļaujot iepazīt mazu mirkli no slavenu mākslinieku dzīvēm un ievērojamu darbu tapšanas. Ēģiptes tēlnieki iemūžina valdnieku Ehnatonu un viņa ģimeni, pēc gadu simtiem Jans van Eiks uzglezno Džovanni Arnolfīni un viņa sievas portretu, drusku vēlāk Meksikā acteki savam Lielajam templim izgatavo greznas terakota Ērgļa bruņinieku statujas. Māksla attīstās visur pasaulē. Vēl pēc pārsimts gadiem un daudziem slaveniem darbiem pienāk fotogrāfijas, “kustīgo bildīšu” un modernās mākslas laiks.

Saturs ir sadalīts laika posmos ar kopīgām iezīmēm. Tas ļauj šos stāstus hronoloģiski piesiet pasaules vēsturei. Katram laika posmam arī dots īss pārskats: kas noticis pasaulē un mākslā tajā laikā. Ļoti patīkami, ka autors neaprobežojas ar Rietumu mākslu un aizved lasītāju arī uz Austrāliju, Āfriku un pārējām pasaules malām.

Fascinējoši sekot līdzi šim laika plūdumam. Autors, manuprāt, ļoti veiksmīgi izvēlējies notikumus mākslas vēsturē, pasniedzis tos vieglā formā, kas tomēr ļauj ieraudzīt dziļumu un kopsakarības, redzēt, kā māksla attīstījusies dažādu apstākļu iespaidā. Stāstos ir daudzi vēsturiski fakti, tomēr mākslinieku teiktais un domas dažkārt varētu būt autora situācijas interpretācija. Man šķita ticami, lasīt bija interesanti un izglītojoši, un nemaz negribējās, lai grāmata beigtos.

Vērtējums: 5/5

mākslas grāmata, mākslas pamatiKā aplūkot mākslas darbus. Sūzena Vudforda

Jāņa Rozes apgāds 2018. gads, 176. lpp.

Kad gūts ieskats mākslas vēsturē, tieši laikā būs grāmata, kas ļaus labāk saprast aplūkojamos mākslas darbus. Kas ir tas, kas izraisa patiku vai nepatiku? Ko mākslinieks gribējis pateikt? Ar kādiem līdzekļiem to panācis?

Šajā grāmatā tiek aplūkoti biežāk izmantotie sižeti, mākslinieciskās izpausmes dažādība mērķa sasniegšanai, tehniskas problēmas un paņēmieni to pārvarēšanai, pat apslēptas nozīmes. Teksts ir samērā viegli uztverams, to ilustrē daudzu mākslas darbu attēli.

Tekstā ir daudz interesantu sīkumu. Piemēram, uzskatāmi parādīta atšķirība starp viena mākslinieka skrupulozu, greznu karaļa portretu un cita mākslinieka mazāk greznu karaļa portretu, kas tomēr ar dažiem veikliem paņēmieniem radījis diženuma auru, ko pirmajā portretā nav izdevies panākt par spīti greznībai. Interesanti arī, kā mākslinieki ietekmējās no antīkās pasaules mītiem un milzīgais reliģiskas tematikas darbu daudzums, jo vairāk nekā 1000 gadu katoļu baznīca bija dāsnākais mākslas atbalstītājs.

Domāju, ka šī mākslas darbu analīze vairāk derēs klasiskās glezniecības izprašanai, lai gan autore pieskaras arī abstraktajai mākslai. Pētot un kopējot klasiķus, var daudz ko mācīties, tāpēc grāmata noderēs arī radītājiem, ne tikai skatītājiem. Man īpaši interesanti bija pētīt, kā mākslinieki konstruējuši savus darbus, lai panāktu vēlamo efektu.

Kopumā patīkami izglītojoši. Izlasot šo grāmatu, mākslas muzeja vai izstādes apmeklējums iegūst lielāku jēgu.

Vērtējums: 5/5

mākslas grāmata, mākslas pamatiModernā māksla. Eimija Dempsija

Jāņa Rozes apgāds 2018. gads, 176 lpp.

Ļaujiet man šo saukt par īsu, konspektīvu modernās mākslas virzienu enciklopēdiju. Ja kāds virziens iekrīt sirdī, pēc tam var pētīt dziļāk. Domāju, ka grāmatas uzbūve ir veiksmīga. Katram no 68 mākslas virzieniem dots īss stila apraksts, nozīmīga darba attēls, svarīgāko pārstāvju uzskaitījums un saraksts, kuros muzejos var apskatīt plašākas kolekcijas. Grāmatā apskatīta tikai Rietumu pasaules māksla (arī PSRS sociālistiskai reālisms un meksikāņu muralisms).

Pēc grāmatas izlasīšanas vairs nevaru teikt, ka neko nesaprotu no modernās mākslas, jo šis ir riktīgs triecienkurss dažādos stilos, kustībās un apvienībās. Turklāt izrādījās, ka arī mans mīļais impresionisms tiek pieskaitīts modernajai mākslai. Tagad zinu vairāk par moderno mākslu, bet neesmu pārliecināta, ka spētu atšķirt dažādos apbstrakciju stilus, vai dadaismu no neodadaisma, ja nezinātu mākslas darba radīšanas laiku. Izrādījās, ka ir diezgan daudz līdzīgu virzienu. Sapratu arī, ka gandrīz nekas no modernās mākslas man nepatīk, ja tā man jāuztver no grāmatu lapām. Izstādē ir vieglāk, tur raisās plašāka sajūtu gamma.

Beigās pietrūka kopsavilkuma. Man prasījās pārskats “čaiņikiem”, kas tad tagad modernās mākslas pasaulē notiek, vai ir kādi vadošie virzieni, jaunas tendences un tamlīdzīgi.

Vērtējums: 4/5

Visas trīs grāmatas no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pilsēta un pilsēta. Čaina Mjēvils

fantastika, fantāzija, jauns romāns, detektīvromānsPrometejs 2018. gads, 336 lpp.

Katru reizi, kad redzu Čainas Mjēvila vārdu, turpat netālu tekstā ir arī vārdi “dīvains” vai “dīvainā daiļliteratūra”, un tagad sāku apjaust, kāpēc tā. Tik neparastu kriminālromānu kā “Pilsēta un pilsēta” vēl nebiju lasījusi, lai gan arī “Leksikons” bija neparasts, bet savādākā veidā.

Tās pilsētas, mjā. Regulāri bija deja vu sajūta, ka šīs vietas ir zināmas, redzētas, ka tādi politiskie un ekonomiskie apstākļi ir bijuši. Viss ir tik pazīstami un tomēr tik citādi. Iedomājieties – dzīvot mazāk attīstītā pilsētā un visu laiku izlikties, ka neredzi krietni labākos dzīves apstākļus turpat degungalā otrā pilsētā. Kur mēs to esam redzējuši? Kaut kā atgādināja Dzelzs priekškaru un sadalīto Eiropu. Tomēr romāns īsti nelasās kā distopija. Ir Bešela, ir Ulkoma – divas pilsētas, kas pārklājas, un ir vēl kaut kas starp šīm pilsētām. Ierašanās vienā vai otrā tiek strikti reglamentēta, otras pilsētas neignorēšana tiek sodīta. Šāda lietu kārtība stipri apgrūtina jaunas sievietes slepkavības izmeklēšanu.

Izmeklēšanu veic pieredzējušais inspektors Tjadors Borlū, kurš nemaz negrib ķēpāties ar šo lietu, tomēr fakti šķiet aizdomīgi un instinkts dzen uz priekšu. Ir viens patīkams sīkums – Mjēvils radījis detektīva tēlu bez traģisma. Arī viņa “kolēģim” Ulkomā dzīvē viss ir kārtībā. Ja skatīsieties mini seriālu “The City and the City”, tad tur gan BBC ir padevies dažām klišejām.

Jāsaka, ka romāna atrisinājums ir loģisks, bet atbilstoši neparasts, un esmu dusmīga, ka šim stāstam nav turpinājuma. Mana vēlme gan nav saistīta ar sižetu, tur viss smuki noslēdzas. Es vienkārši esmu ziņkārīga un gribētos vairāk saprast to vietu, kur beigās nonāk inspektors Borlū.

Kā jau teicu, pilsētu iedzīvotājiem nākas izlikties, ka neredz to, kas ir otrā pilsētā. Romānā to sauc par atmanīšanu. Šī regulārā atkārtošanās par to, ko Borlū mana un ko atmana un kāpēc, ap grāmatas vidu sāka apnikt, bet es saprotu, ka savādāk nebija iespējams – tā atmanīšana ir neatņemama radītās pasaules sastāvdaļa. Vispār lasīšana gāja lēni. Nav viegli aptvert šķērssvītrojumu, izspiedes, robežlaušanu un citas vides īpatnības. (Šajā brīdī iedomājos kā romāna tulkotājs Vilis Kasims ar pieri dauza klaviatūru, mēģinot iztulkot Mjēvila radītos vārdus, jo kaut kā neškiet, ka tas bija viegli. Tulkojums ir sanācis lielisks, paldies!) Man bija sajūta, ka netieku iekšā pilsētās, bet tad Ulkomā notikumi sāka risināties straujāk un grāmatas pēdējo trešdaļu izrāvu pieklājīgā tempā.

Pēc romāna izlasīšanas palika spēcīga pēcgarša. Negaidīju, ka grāmatas fantastiskā puse tā liks iespringt smadzenēm. Patika kā Mjēvils izaicina manu iztēli, kuru jau bija pamatīgi pārsteiguši Čajkovska saprātīgie zirnekļi. Ko es varu teikt – vairāk šādu labu, izaicinošu grāmatu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Laika bērni. Adrians Čajkovskis

Adrians Čajkovskis, izdevniecība Prometejs, fantastikaPrometejs 2018. gads, 496 lpp. Children of Time #1

Kādu brīdi man bija traka doma nerakstīt neko, tikai sajūsmas kliedzienu, tomēr mēģināšu izteikties sakarīgāk un tas būs gari. Īsumā – “Laika bērni” ir lieliski, ņemiet un lasiet.

Romāns sākas ar to, ka pēdējie Zemes iedzīvotāji kosmosa kuģī pamet mirstošo planētu, lai dotos izmisīgā, tūkstošiem gadu ilgā ceļojumā ar cerību atrast apdzīvojamu planētu, ko teraformējuši Vecās Impērijas augsti attīstītie prāti. Tādu planētu viņi atrod, tikai tā ir aizņemta un tās apdzīvotāju attīstības līmenis ir kaut kas tāds, ko parastam cilvēkam grūti aptvert un “sagremot”.

“Laika bērni” uzspridzināja manas smadzenes, pārrakstīja sapratni, izglītoja un aizveda fantastiskā ceļojumā cauri zvaigznēm. Lasīju mēnesi, jo man bija daudz jādomā un nevēlējos steigties. Parasti izlasīju vienu vai divas cilvēku nodaļas, tikpat zirnekļu nodaļu un liku nost līdz nākamai reizei.

Manuprāt, Adrians Čajkovskis ir ļoti gudrs autors. Var, protams, konsultēties ar dažādu jomu speciālistiem, bet, ja nesaproti, ko fiziķis vai biologs saka, tad izdomātais stāsts tāpat sanāks nepārliecinošs. Čajkovskis (starp citu, zoologs pēc izglītības) saprot, ko raksta, un visi attīstības procesi, notiekošais šķiet loģisks un iespējams. Varbūt, ka tādu iespaidu rada pašas ierobežotais zināšanu apjoms un kāds zinātnieks par šo romānu varētu iesmiet, bet tā ir zinātniskā fantastika, tai nav jābūt reālai, tomēr tai nekaitē radīt ticamības efektu un tas šeit ir panākts.

Romāna sižets risinās tūkstošiem gadu un tādu laika apjomu autors ir veiksmīgi atrisinājis, lasītājiem pastāstot galvenos notikumus, svarīgākos pagriezienus gan kosmosa kuģī, gan zirnekļu civilizācijā. Cilvēku pasauli skatām ar klasicista Holsteina acīm, kurš ik pa laikam tiek izrauts no sasaldēšanas kameras, lai kaut ko patulkotu. Bieži viņa pirmais jautājums ir “kas, pie velna, te notiek?” un tieši tāpat var jautāt lasītājs, jo nezina vairāk par Holsteinu.

Cilvēki kā jau cilvēki – kosmosa kuģis “Gilgamešs” ir viņu vienīgās mājas, tomēr viņi pamanās kašķēties, šķelties un ņemties kā jau parasti cilvēki to dara. Mani pārsteidza divas lietas. Pirmkārt, kuģa spēja funkcionēt un nodrošināt cilvēkiem dzīvību tūkstošiem un tūkstošiem gadu ilgi. Otrkārt, cilvēku sasaldēšana un atsaldēšana, kas izklausās tikpat vienkārši kā, kad es iemetu gaļu saldētavā un pēc kāda laika izvelku atsaldēt. Ir daži galvenie varoņi, kas atkal un atkal pamostas, lai savestu kārtībā kuģi, vai piedzīvotu kādus vairāk vai mazāk nervus kutinošus notikumus, bet lielākā daļa guļ sasaldēti kā krava. Viens no nozīmīgajiem tēliem ir Vecās Impērijas zinātniece, kura man uzreiz nepatika un es par viņu domāju tikai kā par zirnekļu prātu čakarētāju, tomēr autors beigās pamanījās pārsteigt.

Notikumus zirnekļu pasaulē pārsvarā stāsta Poršija, Bianka un Fabians (pareizāk sakot, tik lielā laika nogrieznī tās ir vairākas Poršijas, Biankas un Fabiani). Tie ir gudri zirnekļi, kas katrs savā veidā sniedz milzu ieguldījumu zirnekļu attīstībā. Es tagad varētu izplūst garum garā stāstījumā par zirnekļu pasauli, jo tā ir tik pārsteidzoša, bet nedrīkstu, jo laupīšu jums prieku iepazīt šo pasauli pašiem. Man ļoti, ļoti patika kā autors visu to zirnekļu padarīšanu un civilizācijas attīstību bija izdomājis, bet beigas vispār norāva jumtu.

Mēģinu atcerēties, vai esmu lasījusi jebkādu citu romānu par notikumiem kosmosā (ja neskaita A. Orlova humorīgos gabalus) un nevaru, tomēr bija radies priekšstats, ka šādi romāni ir vairāk kā bojeviki. Droši vien vainīga Holivuda. “Laika bērnos” pārsvarā viss rit mierīgi (dažas kaujas ir un tās ir prātā paliekošas), tomēr ir tik interesanti, ka grūti atrauties.

Lai cik neparasta būtu zirnekļu civilizācija un viss pārējais, pārsteidzošākais romānā ir cilvēcība. Nespēju beigt domāt, ka tikpat labi mēs varētu būt zirnekļi, ja nebūtu tik savtīgi. Pret smadzenēm skrāpējas cilvēciskās īpašības, kas piemīt zirnekļiem šajā romānā un tas, cik daudz labāk viņi saprot empātijas un “cilvēcīguma” nozīmi. Ar cilvēkiem ir sarežģītāk. Var teikt, ka savā īpatnā veidā tūkstošu gadu laikā kuģī attīstās jauna civilizācija, bet pavisam gluds tas process nav.

Vai es jau teicu, ka “Laika bērni” ir lieliski? Tieši tā – l i e l i s k i. Bet neticiet man, citādi vēl iestāsies tas skumjais “gaidīju pārāk daudz” efekts. Piebildīšu vien to, ka romāns noslēdzas tik labi, ka turpinājumu var arī nelasīt, jo sākotnēji tāds nemaz nebija plānots. Lasiet “Laika bērnus” un ļaujiet, lai Čajkovskis jūs pārsteidz.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Četri dzejas krājumi

Nesen izlasīju divus dzejas krājumus un sagribējās vēl dzeju. Lai bibliotēkā būtu vieglāk atrast pēdējos gados izdotos krājumus, sastādīju sarakstu, kas pārsteidzošā kārtā izrādījās garāks kā gaidīju. Tā, protams, ir subjektīva sajūta, bet šķiet, ka pie mums izdod daudz dzejas grāmatu (nemaz neskaitot “apšukrūmas” un visādas aizdomīga paskata grāmatiņas). Ar sastādīto sarakstu devos uz bibliotēku un paņēmu četras.

Tagad īsumā par izlasīto.

Raimonda Vazdika dzejas krājumsNeremdināmi. Raimonda Vazdika

Divpadsmit 2018. gads, 148 lpp.

“Neremdināmi” ir aktrises otrais dzejas krājums, izdots 700 eksemplāros un ietver sevī stāstus un dzeju. Teksts ir autobiogrāfisks un emocionāls. Grāmata vizuāli interesanti noformēta: spēles ar tekstu laukumiem, fotogrāfijas, grafikas. Krājuma tematika ir atiecības, pamatā tā ir šķiršanās, īpaši stāstos.

Godīgi sakot, šo grāmatu ņēmu ar bailēm, jo cita aktiera poētiskie centieni bija vāji. Vazdikai man patika stāsti, tie bija liriski, skarbi kā jau par sāpīgu tēmu, bet ne muļķīgi. Toties dzeja pēc stāstiem likās tāda nekāda, vārdu savārstījums, kas pārsvarā atgremo stāstu saturu. Iespējams, ka starp stāstiem un dzeju lasīšanā vajag ieturēt pauzi.

Vērtējums: 2,5/5

dzejas krājumsRedzu. Elīna Līce

NT Klasika 2018. gads, 96 lpp.

Jaunas dzejnieces pirmais patstāvīgais dzejas krājums, kurā viņa pauž savu pasaules izpratni, garīgo nostāju un pārdzīvojumus. Vairāki dzejoļi saistīti ar bērna gaidīšanu un pirmajiem dzīves mēnešiem. Vietām pagāniskais savijas ar kristīgo.

Ar debijām parasti ir tikai divi varianti – labi vai slikti. Šī bija saslavēta un kā kādā nejauši uzietā recenzijā trāpīgi norādīts – ļoti pietrūkst redaktora stingrās rokas, kas izravētu skaļās frāzes bez piepildījuma un nodrāztās klišejas. Muzikālas nianses un folks ir mazāk, kā varēja gaidīt no anotācijas, bet tie daži dzejoļi bija tiešām interesanti un labi. Kopumā garlaicīgi, tāds haotisks mikslis, tomēr dzejniecei varētu būt potenciāls.

Vērtējums: 2/5

dzejas krājumsIdilles. Uldis Bērziņš

Neputns 2018. gads, 72 lpp.

Kārtējais dzejnieka un atdzejotāja Ulda Bērziņa dzejas krājums ir plāns un kā var saprast no anotācijas, ietver sevī tikai to labāko – no dzīves un dzejas nosmelto krējuma kārtiņu. Nav jūtama izteikta tematika, tomēr šķiet, ka dzejnieks pārvietojas laikā no senatnes līdz pat nākotnei, fiksējot kādus svarīgus brīžus. Dominē vēstures motīvi, veltījumi.

Dzejoļi pārsvarā īsi, bet ir arī tādi, kas vairāk atgādina dzejprozu. Jūtams intelekts un profesionalitāte, filigrāna valodas izjūta, kas ļauj spēlēties ar tekstu. Reizēm pat šķiet, ka dzejnieks aušojas un visu to dzejas padarīšanu ņem galīgi nenopietni, tad atkal paliek pavisam nopietns. Bija dzejoļi, kurus nesapratu, daudzi arī emocionāli neuzrunāja, bet siekalas saskrēja mutē, lasot par cūku pupu vārīšanu ziemā.

Vērtējums: 3/5

dzejas krājumsKā pirms pērkona. Māris Salējs

Pētergailis 2016. gads, 191 lpp.

Dzeja it kā ārpus laika un telpas, tomēr tik piesaistīta zemei, cilvēkiem, zvaigznēm un laika ritumam. Dzejnieks raksta pārliecināti, bez skaļiem vārdiem un bieži it kā par sīkumiem, bet aizķer dvēseles stīgas ar šo vienkāršumu.

Šis ir “daudz neko nesaprotu, bet patīk” variants. Salējs raksta skaisti, tāpēc ir vienalga, ka nevar visu saprast. Man gribas viņa dzejoļus salīdzināt ar fotogrāfijā vai gleznā apturētiem mirkļiem. Tur ir gan ainavas, gan abstrakcijas, viss ir tik silts, mazliet izplūdis, citur tieši otrādi – ass fokuss, kontrasti. “Kā pirms pērkona” izraisa patīkamu sajūtu, katru dzejoli gribas lēnām izgaršot. Daudzus pārlasīju, dažus citēju, gribu pārlasīt vēl.

neej prom no manis neej prom
neej prom. es visu dzīvi
plaukstā ielikšu un aizsmakšu no skumjām
mana brīnišķīgā mana dumjā
mana nedzirdētā patiesība….

Ar 191 lappusi, grāmata šķiet par plānu, gribas lasīt vēl un vēl. “Kā pirms pērkona” ir viens no tiem retajiem dzejas krājumiem, kuru es gribētu savā plauktā. Silti iesaku izlasīt dzejas baudītājiem.

Vērtējums: 5/5