Vārnu sešinieks. Li Bardugo

fantāzijas romāns, ko dāvināt, jauna grāmata, prometejsPrometejs 2017. gads, 456 lpp. Six of Crows #1

Ir tāda sajūta, ka pēdējos gadus fantāzijas literatūrā dominē pusaudži, kuri glābj pasauli, vai arī autora centieni pārsteigt lasītāju ar mega sarežģītu pasauli, kurā notiek kaut kas ārkārtējs. Tas, protams, ir tikai mans šaurais skatījums, bet tāda sajūta man ir. Tāpēc sastapt vienkāršu, būtībā klasisku piedzīvojumu – laupīšanas – stāstu bija patiess pārsteigums un prieks. “Vārnu sešinieks” pat atsauca atmiņā seriālu “Firefly”, par kuru fanoju (un es principā ne par ko nefanoju).

Šī grāmata! Li Bardugo ir izdevies ļoti aizraujošs stāsts par neiespējamu laupīšanu ar antivaroņiem, kurus nevēlētos sastapt tumšā ieliņā, bet kuri līdz grāmatas vidum ir kļuvuši par lasītāja draugiem. Tam ir sava ēnas puse:  ja es grauztu nagus, tad tie lasīšanas laikā būtu nograuzti līdz asinīm – tik liela bija spriedze grāmatas otrajā pusē, jo spēcīgi pārdzīvoju par Kazu un pārējiem bandas locekļiem.

“Vārnu sešinieks” ir asprātīgas laupīšanas stāsts un lasītājs tiek regulāri turēts neziņā par kārtējo trumpi bandas vadoņa Kaza Brekera rokās. Pārsteigumi garantēti. Bardugo izveidotā pasaule ir līdzīga Eiropas 18. – 19. gs. un reizē maģiska. Maģija ir vienkārša un praktiska – tāda, kas noder ikdienā karošanai vai saimnieciskām vajadzībām. Tā tik organiski iekļāvās izdomātajā vidē, ka viegli aizmirst par tās nereālumu. No piedzīvojumu romāna negaidīju tik izvērstus varoņu psiholoģiskos portretus. Neiespējami nejust līdzi trakajam sešiniekam, jo autore parāda arī viņu cilvēcīgo pusi. Vienīgi mani drusku mulsināja veiklo laupītāju vecums. Pēc viņu pieredzes un uzvedības šķita, ka viņi ir vecāki, bet laikam tādā vidē dzīvojot ļoti ātri pieaudz.

Ellīgi labs piedzīvojums, kurš pie manis atnāca īstajā brīdī. Pēc dažām atsauksmēm izskatās, ka ne visiem ir tāds sajūsmināts klikšķis, tāpēc baidos jūsu gaidas pacelt pārāk augstā līmenī. Tomēr man ļoti, ļoti patika šis romāns. Tas bija tieši tik vienkāršs, viegli lasāms un aizraujošs pēc kāda es šogad ilgojos. Vēlējos aizbēgt no realitātes un nopietnās literatūras, ļauties iztēlei, un ar “Vārnu sešinieku” tas izdevās. Tagad atliek grūtākais – sagaidīt otro daļu, jo šī ir duoloģija.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Dikti smuks vāks un man patika arī tulkojums.

Advertisements

Ogļu kalna bibliotēka. Skots Hokinss

izdevniecība prometejs, marii grāmatplaukts, fantāzijas romānsPrometejs 2017. gads, 429 lpp.

Skota Hokinsa debija daiļliteratūrā ir padevusies tik traki krāšņa, ka neviļus pārņem divejādas bažas: 1) neko labāku autors nespēs radīt, 2) nākamie viņa darbi būs vēl trakāki (labā nozīmē, protams).  “Ogļu kalna bibliotēka” ir brīnišķīgi melns romāns par ļoti īpašu bibliotēku un ļoti īpašiem bibliotekāriem. Aizmirstiet rāmas kundzes brillēs un rātni plauktos saliktas dzejas grāmatas un romantiskos romānus. Šī nav tāda bibliotēka un šie nav tādi bibliotekāri.

Ir grūti pastāstīt par šo romānu ko vairāk kā anotācijā, lai nepateiktu pārāk daudz. Šoreiz, manuprāt, ir īpaši svarīgi neizpļāpāties, jo tā šokējošā “kas, pie velna, ir tas?!” un “ko es tikko lasīju?!” sajūta piedod grāmatai papildus burvību. Nevajag bīties, ka sākumā daudz kas šķiet nesaprotams. Lasītājs tiek iemests reālā un tajā pašā laikā nereālā pasaulē bez paskaidrojumiem un atliek tikai strauji kulties uz priekšu, jo notikumi negaida. Viss ir pilnīgi traki, pagalam jocīgi, pilnīgā pakaļā un bezgala aizraujoši. Uz grāmatas beigām viss sāk nostāties savās vietās un tad ir tāds milzīgs “wow!”.

Romāns ir melns, vietām pat ļoti melns. Tik melns, ka asinis šķīst, zarnas lido pa gaisu un nocirstas galvas runā. Vienlaicīgi romānam piemīt drusku rotaļīgs vieglums, tāds kā mežonīgas spēles elements, kas romāna beigās kļūst par ko dziļāku un krietni cilvēcīgāku. Arī melnā humora cienītāji varēs pasmaidīt. Grāmatas tēli ir īpatnēji, dažiem galvenajiem arī iedotas personības šķautnes, tomēr šis ir piedzīvojumu, nevis psiholoģiskais romāns. Man ļoti patika bijušais armijnieks Ērvins. Karolīna valdzināja, tomēr neraisīja īpašu līdzpārdzīvojumu. Slepkavnieku Deividu es tik drīz neaizmirsīšu. Arī pārējie tēli ir diezgan frīkaini. Normālākais ir Stīvs, kurš nabadziņš iekuļas pašā notikumu epicentrā. Pāris vietās cieš dzīvnieki un tās man literārajos darbos vienmēr ir nepatīkamas epizodes. Zinu, ka ir arī citi lasītāji ar līdzīgu problēmu. Šoreiz šīm epizodēm varēju samērā viegli tikt pāri, jo tā nebija bezmērķīga vardarbība ap kuru autors tīksminās, lai speciāli šokētu lasītājus.

Prieks, ka romāns iznāk lieliskā, dzīvīgā Viļa Kasima tulkojumā. Tas ir ļoti svarīgi, jo varoņi nerunā diezko literāri un sausākā tulkojumā romāns zaudētu autora stila autentiskumu. Piemēram, Ērvins, pateicoties savam runas veidam un domāšanai, izkāpj no grāmatas lapām dzīvāks par dzīvu.

Neatceros otru tik šausminoši burvīgu un dullu grāmatu. Turklāt autoram izdevies lieliski nobalansēt uz mata tievās līnijas starp šķebinoši pretīgi (atkal Deivids…) un smieklīgi sajūsminoši. Neko tādu es negaidīju! “Ogļu kalna bibliotēka” ir saldais ēdiens melnu tekstu cienītājiem un visiem, kuri vēlas, lai grāmata viņus pārsteidz un aizrauj citā pasaulē.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S.1. Šī ir Inta Ziemassvētku dāvana. Paldies, trāpīts desmitniekā. 🙂

P.S.2. Iekļauju šo romānu šī gada R.I.P. izaicinājumā, jo tur iederas perfekti. Kad domāju, ko rudens sākumā lasīt, vēl nezināju, ka “Ogļu kalna bibliotēka” iznāks oktobra vidū.

Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights ofNights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly ShamedSo You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The HelpThe Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry PotterHarry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Burvju karalis. Levs Grosmans

fantāzijas romāns, burvji, interesanta grāmata, vērts izlasīt, ko lasīt, prometejs

Prometejs 2017. gads, 432 lpp. Burvji #2, The Magicians #2

Levs Grosmans “Burvjus” esot sarakstījis bez sākotnējas domas par turpinājumu. Panākumu iedvesmots viņš tomēr vēlreiz aizved mūs uz Filoriju. Ne visi pirmās daļas fani ir sajūsmā par otro daļu, tā esot savādāka. Nezinu, kas tika gaidīts, bet, ņemot vērā autora veiklo spēlēšanos ar ierastajiem fantāzijas elementiem un pasmaidīšanu par tradicionālo domāšanu, uzskatu, ka “Burvju karalis” ir tieši tāds turpinājums, kādam tam vajadzēja būt. Neko citu no Grosmana negaidīju, lai gan tas tāpat nemazina manu sāpi par grāmatas beigām.

Pasakainā Filorija
Jā, jā, mēs esam atpakaļ Filorijā. Brīnišķīgajā, skaistajā, maģiskajā, mierpilnajā Filorijā, kas vienlaikus ir idilliski ideāla un slēpj sevī arī šo to šausminošu. Kventins, Džūlija, Eliots un Džanete vada savas dienas Baltsmailes pilī kā Filorijas karaļi un karalienes, ēd, dzer, slīkst greznībā, mazliet vada valsti un dažkārt dodas maģisko dzīvnieku medībās. Man un mūsu cienījamajiem burvjiem Filorija šķiet kā pasaku paradīze. Tur ir runājoši dzīvnieki, maigs klimats, skaistas ainavas, pulksteņkoki, visādas dīvainas radības un citi brīnumi. Dzīve ir viegla, sapnis kļuvis par īstenību. Aiz laimes var apraudāties. Izlasot grāmatas pirmo lapu, jutos kā nokļuvusi mājās. Kad Kventins un pārējie dodas iekšā jaunā piedzīvojumā, uzzinām par Filoriju daudz ko jaunu.

Vai viegli būt Burvju karalim?
Iespējams, ka pārāk viegli. Filorijas pārvaldīšanā nekādu grūtību un sarežģījumu nav, un tas dara Kventinu nemierīgu. Kventinam ir viss, sapnis piepildīts, dzīve ideāla, bet ar to kļūst par maz. Viņš alkst pēc kā vairāk. Pēc kaut kā nozīmīga, ievērojama, pēc piedzīvojuma. Godīgi sakot, piedzīvojumus viņš beigās dabū pilnu pakaļu un tie nemaz nav tik rožaini.

Autoram ir lieliski izdevies parādīt kā mums nekad nav gana, kā mēs visu laiku alkstam vairāk un vairāk. Citur vienmēr zāle zaļāka un tādā garā. Ja grūtību nav, tās vajag radīt. Tu piepildi savu sapni, bet izrādās, ka pēc laika ar to nav pietiekoši. Ja nu ir kas labāks par vienkāršu laiskošanos Filorijā? Ironiski bija tie brīži, kad Kventins aizdomājās, ka arī dažās vietās uz Zemes nemaz tik sūdīgi nav, vienīgi nevar būt par karali.

Kā jau rakstīju, manuprāt, “Burvju karalis” ir pilnīgi loģisks un pareizs “Burvju” turpinājums. Tā vairs nav bezbēdīgā burvju skola ar zaļo mauriņu, šeit akcents likts uz Džūlijas izmisīgajiem burvju spēju meklējumiem. Ir zudis maģijas mācīšanās, studentu izklaižu un Filorijas pirmatklāšanas prieks. Tā vietā nākusi lielāka nopietnība, tomēr varoņi vēl nav līdz galam pieauguši un tas ir jūtams. Pieaugt vai palikt fantāziju pasaulē? Bet kāpēc gan būtu jāizvēlas? Vai vispār var pieaugt, ja dzīvo pasaku pasaulē? Stāsts šķiet skumjāks un traģiskāks, lai gan netrūkst gaišu brīžu un draugu jociņu. Ja tā padomā, “Burvjos” bija pietiekoši daudz traģēdijas, bet tur tomēr dominēja sapnis par skaisto nākotni, valdīja zināma bohēma. Šajā daļā varoņi ir visu sasnieguši, bet šķiet, ka Džanete vienīgā ir mierā ar sasniegto un neko vairāk nevēlas. Arī Eliots augstā karaļa lomā jūtas ļoti ērti. Varbūt Kventinam šķiet, ka viņš nav sevi vēl pietiekoši pierādījis, ka ir spējīgs uz ko vairāk un tas viņu dzen uz priekšu visu laiku meklēt kaut ko vēl. Protams, Kventins ir mazliet par daudz augstās domās par sevi un drusku pelnījis sakāvi. Varonim būt nav nemaz tik viegli.

Kārklu ragana
Nozīmīga “Burvju karaļa” daļa veltīta Džūlijas stāstam. Uzzinām, kas notika ar viņu laikā no izgāšanās Breikbilas eksāmenā līdz planēšanai pie Kventina biroja loga. Tas ir skumjš stāsts par laušanos aizslēgtās durvīs, dzīvi saēdošu apsēstību, citiem “trakajiem” un traģiskiem maģijas meklējumiem. Visi ar maģiju apsēstie ir vientuļi un nelaimīgi. Daļai slepeno slēptuvju apmeklētāju burvestību mācīšanās ir tikai jautra, slepena nodarbe, kas liek justies īpašākiem, bet elitārajai grupai, kurā iekļūst Džūlija, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Esošā realitāte viņus neapmierina un maģijas esamība, bet neaizsniedzamība, dzen viņus smagā depresijā. Brīdī, kad Džūlijas draugu grupa īstās maģijas avota meklējumos ķērās pie reliģijas, sāku uztraukties, bet Grosmans nebūtu Grosmans, ja šo motīvu nepasniegtu negaidītā izpildījumā. Džūlijas liktenis ir neparasts un žēlošanas vērts, bet Embers pareizi saka, ka viņa pati izvēlējās savu ceļu. Pati vainīga, tā teikt.

Burvju triku meistars
Lielākais no burvjiem ir autors pats. Visi sižeta pavērsieni ir kā baltā trusīša izvilkšana no pilnīgi neparedzamām vietām. Pie tam, jūs gaidāt baltu trusīti, bet viņš izvelk melnu, vai vispār kaķēnu vai balodi. Grosmans spēlējas ar visu ierasto fantāzijas literatūrā. Katru reizi, kad prāts saka “ahā! būs x”, autors smejas “nekā! še jums y”. Es viņu par to mīlu. Tomēr bail iedomāties, ko viņš izstrādās triloģijas noslēgumā. Stipri šaubos, ka tās būs “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” beigas.

Savukārt Vilis Kasims ir lielisks iluzionista asistents, ļaujot personāžiem runāt viņu valodā, nesatraucoties, ka tā ne vienmēr ir literāri pareiza un korekta. Teksts plūst tik brīvi un viegli aizmirstas, ka tas ir tulkojums.

“Burvju karalis” ir lielisks jauno burvju piedzīvojumu turpinājums. Es smējos, es gandrīz raudāju, jutos laimīga un ārkārtīgi dusmojos uz to stulbo Emberu. Stulbais, stulbais, paštaisnais auns. Ak, bet tā jau tam bija jānotiek, Grosmanam patīk pasmieties par naivo lasītāju. Ceru, ka trešajā daļā viņš galīgi nesalauzīs manu sirdi.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies par iespēju romānu izlasīt vēl pirms tā iznākšanas.

Garpa pasaule. Džons Ērvings

laba grāmata, labs romāns, ko lasīt

Jumava 2002. gads, 568 lpp.

Grāmatas lasīšana īstajā brīdī ir īpaša sajūta. Varbūt tāpēc nesteidzos lasīt “Garpa pasauli” uzreiz pēc paņemšanas no bibliotēkas. Nesteidzos tik ļoti, ka aizmirsu par atdošanas termiņu, pamatīgi to nokavēju un saņēmu brīdinājumu. Tāds pamudinājums manī beidzot radīja sajūtu, ka pienācis īstais brīdis iepazīties ar Ērvinga daiļradi. Vēl piebildīšu, ka šo romānu man Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Paldies!

Būtībā “Garpa pasaule” stāsta par Dženijas, viņas dēla Garpa un viņiem pietuvināto cilvēku dzīvi, atkailinot dažādus kutelīgus jautājumus par sieviešu tiesībām, seksuālo orientāciju, sabiedrisko un politisko kustību un, galu galā, grāmatu rakstīšanu un lasīsanu. Romāns sākas ar Garpa mātes Dženijas mērķtiecīgiem dzīves lēmumiem. Vispirms viņa kļūst par medmāsu, pēc tam tiek pie bērna, tad atrod darbu Stīringas zēnu skolā, kur pēc gadiem mācīsies Garps. Dženija ir tik neparasta, ka Ērvinga proza savaldzina no pirmajām lapām. Garpam augot, stāsta fokuss pamazām novirzās no Dženijas uz Garpu, lai gan viņa lidz romāna beigām spēlē nozīmīgu lomu. Kādu laiku ģimene uzturas Vīnē un tās ir vēsturiski ļoti interesantas nodaļas. Tagad zinu, ka 1950. – 1960. gados tikai labākās prostitūtas strādāja šīs pilsētas pirmajā (centra) rajonā. Tiklīdz vairs neatbilst standartiem, tā jāpārvācas strādāt uz zemākas klases rajonu. Vīnē Garps saraksta savu pirmo stāstu, bet viņa māte – autobiogrāfiju, kas izraisa sprādziena efektu sieviešu aprindās. Dženiju nodēvē par pirmo feministi un tālāk seko visādas interesantas lietas. Garps kļūst par rakstnieku, apprecas, auklē bērnus, aizraujas ar skriešanu un bērnu auklēm.

Reizēm romāns ir tik traģikomiski absurds, tik savādiem notikumiem pilns, ka atliek vien noticēt – tāda patiešām ir dzīve, ar cilvēkiem tā patiešām notiek. Kolorītie personāži un savādie notikumi apbur un nelaiž vaļā arī pēc romāna izlasīšanas. “Garpa pasaule” škiet tik patiesa, ka to varētu uzdot par rakstnieka T. S. Garpa biogrāfiju, ja vien tāds rakstnieks patiesībā eksistētu. Romānā ir iekļauti vairāki Garpa daiļdarbu fragmenti. Man ļoti patika stāsts “Grilparcera pansija” un es neatteiktos izlasīt arī viņa romānu “Bensenhevera pasaule”.

Jūtu, ka esmu atradusi vēl vienu rakstnieku pie kura atgriezties. Manuprāt, Ērvings neraksta rakstīšanas pēc, vai, lai kļūtu par bestsellera autoru. Viņš ir stāstnieks, kura roku vada traka iztēle, asa pasaules uztvere un talants visus elementus savīt aizraujošā stāstā. Viņš parāda greizo ASV un ir lietas, kas neizskatās mainījušās pa šiem gadiem. Nojaušu, ka ir noteiktas tēmas, kas viņam “sāp”, bet pēc viena romāna vēl neņemos spriest, vien minu, ka tās varētu būt sieviešu tiesības, vardarbība, transvestīti, puskaili skrējēji. Labi, par skrējējiem jokoju, lai gan ir divas reizes, kad Garps tikai šortos nesās pa ielām un nonāk smieklīgās situācijās. Šīs traģikomiskās epizodes ir fantastiski labas!

Beigās man ļoti gribas ielikt fragmentu ar izdevniecības apkopējas skaidrojumu, kāpēc vērts lasīt kādu grāmatu:

Man šķiet, ka Ērvingam ir izdevies tas, ko viņš piedēvē Garpa spalvai: “Rakstnieka darbs ir iztēloties visu tik personiski, ka literārs sacerējums kļūst tikpat dzīvs kā mūsu personiskās atmiņas.” Tik sasodīti patiess romāns.

Vērtējums: 5/5