Burvju karalis. Levs Grosmans

fantāzijas romāns, burvji, interesanta grāmata, vērts izlasīt, ko lasīt, prometejs

Prometejs 2017. gads, 432 lpp. Burvji #2, The Magicians #2

Levs Grosmans “Burvjus” esot sarakstījis bez sākotnējas domas par turpinājumu. Panākumu iedvesmots viņš tomēr vēlreiz aizved mūs uz Filoriju. Ne visi pirmās daļas fani ir sajūsmā par otro daļu, tā esot savādāka. Nezinu, kas tika gaidīts, bet, ņemot vērā autora veiklo spēlēšanos ar ierastajiem fantāzijas elementiem un pasmaidīšanu par tradicionālo domāšanu, uzskatu, ka “Burvju karalis” ir tieši tāds turpinājums, kādam tam vajadzēja būt. Neko citu no Grosmana negaidīju, lai gan tas tāpat nemazina manu sāpi par grāmatas beigām.

Pasakainā Filorija
Jā, jā, mēs esam atpakaļ Filorijā. Brīnišķīgajā, skaistajā, maģiskajā, mierpilnajā Filorijā, kas vienlaikus ir idilliski ideāla un slēpj sevī arī šo to šausminošu. Kventins, Džūlija, Eliots un Džanete vada savas dienas Baltsmailes pilī kā Filorijas karaļi un karalienes, ēd, dzer, slīkst greznībā, mazliet vada valsti un dažkārt dodas maģisko dzīvnieku medībās. Man un mūsu cienījamajiem burvjiem Filorija šķiet kā pasaku paradīze. Tur ir runājoši dzīvnieki, maigs klimats, skaistas ainavas, pulksteņkoki, visādas dīvainas radības un citi brīnumi. Dzīve ir viegla, sapnis kļuvis par īstenību. Aiz laimes var apraudāties. Izlasot grāmatas pirmo lapu, jutos kā nokļuvusi mājās. Kad Kventins un pārējie dodas iekšā jaunā piedzīvojumā, uzzinām par Filoriju daudz ko jaunu.

Vai viegli būt Burvju karalim?
Iespējams, ka pārāk viegli. Filorijas pārvaldīšanā nekādu grūtību un sarežģījumu nav, un tas dara Kventinu nemierīgu. Kventinam ir viss, sapnis piepildīts, dzīve ideāla, bet ar to kļūst par maz. Viņš alkst pēc kā vairāk. Pēc kaut kā nozīmīga, ievērojama, pēc piedzīvojuma. Godīgi sakot, piedzīvojumus viņš beigās dabū pilnu pakaļu un tie nemaz nav tik rožaini.

Autoram ir lieliski izdevies parādīt kā mums nekad nav gana, kā mēs visu laiku alkstam vairāk un vairāk. Citur vienmēr zāle zaļāka un tādā garā. Ja grūtību nav, tās vajag radīt. Tu piepildi savu sapni, bet izrādās, ka pēc laika ar to nav pietiekoši. Ja nu ir kas labāks par vienkāršu laiskošanos Filorijā? Ironiski bija tie brīži, kad Kventins aizdomājās, ka arī dažās vietās uz Zemes nemaz tik sūdīgi nav, vienīgi nevar būt par karali.

Kā jau rakstīju, manuprāt, “Burvju karalis” ir pilnīgi loģisks un pareizs “Burvju” turpinājums. Tā vairs nav bezbēdīgā burvju skola ar zaļo mauriņu, šeit akcents likts uz Džūlijas izmisīgajiem burvju spēju meklējumiem. Ir zudis maģijas mācīšanās, studentu izklaižu un Filorijas pirmatklāšanas prieks. Tā vietā nākusi lielāka nopietnība, tomēr varoņi vēl nav līdz galam pieauguši un tas ir jūtams. Pieaugt vai palikt fantāziju pasaulē? Bet kāpēc gan būtu jāizvēlas? Vai vispār var pieaugt, ja dzīvo pasaku pasaulē? Stāsts šķiet skumjāks un traģiskāks, lai gan netrūkst gaišu brīžu un draugu jociņu. Ja tā padomā, “Burvjos” bija pietiekoši daudz traģēdijas, bet tur tomēr dominēja sapnis par skaisto nākotni, valdīja zināma bohēma. Šajā daļā varoņi ir visu sasnieguši, bet šķiet, ka Džanete vienīgā ir mierā ar sasniegto un neko vairāk nevēlas. Arī Eliots augstā karaļa lomā jūtas ļoti ērti. Varbūt Kventinam šķiet, ka viņš nav sevi vēl pietiekoši pierādījis, ka ir spējīgs uz ko vairāk un tas viņu dzen uz priekšu visu laiku meklēt kaut ko vēl. Protams, Kventins ir mazliet par daudz augstās domās par sevi un drusku pelnījis sakāvi. Varonim būt nav nemaz tik viegli.

Kārklu ragana
Nozīmīga “Burvju karaļa” daļa veltīta Džūlijas stāstam. Uzzinām, kas notika ar viņu laikā no izgāšanās Breikbilas eksāmenā līdz planēšanai pie Kventina biroja loga. Tas ir skumjš stāsts par laušanos aizslēgtās durvīs, dzīvi saēdošu apsēstību, citiem “trakajiem” un traģiskiem maģijas meklējumiem. Visi ar maģiju apsēstie ir vientuļi un nelaimīgi. Daļai slepeno slēptuvju apmeklētāju burvestību mācīšanās ir tikai jautra, slepena nodarbe, kas liek justies īpašākiem, bet elitārajai grupai, kurā iekļūst Džūlija, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Esošā realitāte viņus neapmierina un maģijas esamība, bet neaizsniedzamība, dzen viņus smagā depresijā. Brīdī, kad Džūlijas draugu grupa īstās maģijas avota meklējumos ķērās pie reliģijas, sāku uztraukties, bet Grosmans nebūtu Grosmans, ja šo motīvu nepasniegtu negaidītā izpildījumā. Džūlijas liktenis ir neparasts un žēlošanas vērts, bet Embers pareizi saka, ka viņa pati izvēlējās savu ceļu. Pati vainīga, tā teikt.

Burvju triku meistars
Lielākais no burvjiem ir autors pats. Visi sižeta pavērsieni ir kā baltā trusīša izvilkšana no pilnīgi neparedzamām vietām. Pie tam, jūs gaidāt baltu trusīti, bet viņš izvelk melnu, vai vispār kaķēnu vai balodi. Grosmans spēlējas ar visu ierasto fantāzijas literatūrā. Katru reizi, kad prāts saka “ahā! būs x”, autors smejas “nekā! še jums y”. Es viņu par to mīlu. Tomēr bail iedomāties, ko viņš izstrādās triloģijas noslēgumā. Stipri šaubos, ka tās būs “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” beigas.

Savukārt Vilis Kasims ir lielisks iluzionista asistents, ļaujot personāžiem runāt viņu valodā, nesatraucoties, ka tā ne vienmēr ir literāri pareiza un korekta. Teksts plūst tik brīvi un viegli aizmirstas, ka tas ir tulkojums.

“Burvju karalis” ir lielisks jauno burvju piedzīvojumu turpinājums. Es smējos, es gandrīz raudāju, jutos laimīga un ārkārtīgi dusmojos uz to stulbo Emberu. Stulbais, stulbais, paštaisnais auns. Ak, bet tā jau tam bija jānotiek, Grosmanam patīk pasmieties par naivo lasītāju. Ceru, ka trešajā daļā viņš galīgi nesalauzīs manu sirdi.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies par iespēju romānu izlasīt vēl pirms tā iznākšanas.

Garpa pasaule. Džons Ērvings

laba grāmata, labs romāns, ko lasīt

Jumava 2002. gads, 568 lpp.

Grāmatas lasīšana īstajā brīdī ir īpaša sajūta. Varbūt tāpēc nesteidzos lasīt “Garpa pasauli” uzreiz pēc paņemšanas no bibliotēkas. Nesteidzos tik ļoti, ka aizmirsu par atdošanas termiņu, pamatīgi to nokavēju un saņēmu brīdinājumu. Tāds pamudinājums manī beidzot radīja sajūtu, ka pienācis īstais brīdis iepazīties ar Ērvinga daiļradi. Vēl piebildīšu, ka šo romānu man Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Paldies!

Būtībā “Garpa pasaule” stāsta par Dženijas, viņas dēla Garpa un viņiem pietuvināto cilvēku dzīvi, atkailinot dažādus kutelīgus jautājumus par sieviešu tiesībām, seksuālo orientāciju, sabiedrisko un politisko kustību un, galu galā, grāmatu rakstīšanu un lasīsanu. Romāns sākas ar Garpa mātes Dženijas mērķtiecīgiem dzīves lēmumiem. Vispirms viņa kļūst par medmāsu, pēc tam tiek pie bērna, tad atrod darbu Stīringas zēnu skolā, kur pēc gadiem mācīsies Garps. Dženija ir tik neparasta, ka Ērvinga proza savaldzina no pirmajām lapām. Garpam augot, stāsta fokuss pamazām novirzās no Dženijas uz Garpu, lai gan viņa lidz romāna beigām spēlē nozīmīgu lomu. Kādu laiku ģimene uzturas Vīnē un tās ir vēsturiski ļoti interesantas nodaļas. Tagad zinu, ka 1950. – 1960. gados tikai labākās prostitūtas strādāja šīs pilsētas pirmajā (centra) rajonā. Tiklīdz vairs neatbilst standartiem, tā jāpārvācas strādāt uz zemākas klases rajonu. Vīnē Garps saraksta savu pirmo stāstu, bet viņa māte – autobiogrāfiju, kas izraisa sprādziena efektu sieviešu aprindās. Dženiju nodēvē par pirmo feministi un tālāk seko visādas interesantas lietas. Garps kļūst par rakstnieku, apprecas, auklē bērnus, aizraujas ar skriešanu un bērnu auklēm.

Reizēm romāns ir tik traģikomiski absurds, tik savādiem notikumiem pilns, ka atliek vien noticēt – tāda patiešām ir dzīve, ar cilvēkiem tā patiešām notiek. Kolorītie personāži un savādie notikumi apbur un nelaiž vaļā arī pēc romāna izlasīšanas. “Garpa pasaule” škiet tik patiesa, ka to varētu uzdot par rakstnieka T. S. Garpa biogrāfiju, ja vien tāds rakstnieks patiesībā eksistētu. Romānā ir iekļauti vairāki Garpa daiļdarbu fragmenti. Man ļoti patika stāsts “Grilparcera pansija” un es neatteiktos izlasīt arī viņa romānu “Bensenhevera pasaule”.

Jūtu, ka esmu atradusi vēl vienu rakstnieku pie kura atgriezties. Manuprāt, Ērvings neraksta rakstīšanas pēc, vai, lai kļūtu par bestsellera autoru. Viņš ir stāstnieks, kura roku vada traka iztēle, asa pasaules uztvere un talants visus elementus savīt aizraujošā stāstā. Viņš parāda greizo ASV un ir lietas, kas neizskatās mainījušās pa šiem gadiem. Nojaušu, ka ir noteiktas tēmas, kas viņam “sāp”, bet pēc viena romāna vēl neņemos spriest, vien minu, ka tās varētu būt sieviešu tiesības, vardarbība, transvestīti, puskaili skrējēji. Labi, par skrējējiem jokoju, lai gan ir divas reizes, kad Garps tikai šortos nesās pa ielām un nonāk smieklīgās situācijās. Šīs traģikomiskās epizodes ir fantastiski labas!

Beigās man ļoti gribas ielikt fragmentu ar izdevniecības apkopējas skaidrojumu, kāpēc vērts lasīt kādu grāmatu:

Man šķiet, ka Ērvingam ir izdevies tas, ko viņš piedēvē Garpa spalvai: “Rakstnieka darbs ir iztēloties visu tik personiski, ka literārs sacerējums kļūst tikpat dzīvs kā mūsu personiskās atmiņas.” Tik sasodīti patiess romāns.

Vērtējums: 5/5

Īsās atsauksmes #12

Ar šausmām pamanīju, ka man par pēdējiem gadiem ir sakrājušās daudzas neuzrakstītas grāmatu atsauksmes. Tas nozīmē tikai vienu – laiks atkal ķerties pie īsajām atsauksmēm.

fantāzijas romāns, vēstules, maģija

Apburtā šokolādes krūze. Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra

Zvaigzne ABC 2009. gads, 279 lpp. Cecelia and Cate #1

Šī ir jauka, neliela grāmatiņa ar divu jaunu lēdiju saraksti par skandāliem, kas saistīti ar burvestībām 19. gs. sākuma Anglijā. Galvenās varones ir māsīcas Sesīlija un Keita. Sesīlija paliek lauku muižā, kamēr Keita tiek ievesta Londonas augstākajā sabiedrībā. Meitenes apmainās aizraujošām vēstulēm, kas no augstākās sabiedrības garlaikotās ikdienas sīkumiem ātri pievēršas aizdomīgām personām un savādiem notikumiem. Neiztikt bez noslēpumaina un suģestējoša svešinieka un pāris ļaundariem. Viss, protams, beidzas laimīgi un ārkārtīgi romantiski.

Šis romāns radies neparasti – autores uzsākušas literāru vēstuļu spēli un tā nejauši radījušas “Apburto šokolādes krūzi”. Cik tur leģendas, cik patiesības, bet iznākums ir viegls, varbūt mazliet naivs izklaides romāns, kas man gāja pie sirds stipri vairāk nekā gaidīju. Daļēji Ostinisko noskaņu dēļ (reizēm gan varones runā un uzvedas diezgan mūsdienīgi), daļēji tāpēc, ka galvenās varones ir tik dzīvelīgas un darbīgas. Daļēji arī tāpēc, ka reizēm man gribas romantiskas muļķības vēsturisku romānu izpildījumā. Esot arī turpinājums, bet latviski nav. Tā nav liela bēda, jo romānu var uztvert kā noslēgtu.

Vērtējums: 3,5/5

Giver, jauniešu romāns, distopija, filma

Devējs. Luisa Lorija

Zvaigzne ABC 2012. gads, 192 lpp. The Giver Quartet #1

Kurš gan nezina “Devēju”? Īpaši pēc tam, kad iznāca filma. Man sanāca vispirms noskatīties filmu un jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad varu teikt – filma ir gandrīz labāka par grāmatu.

Tātad, stāsts par ideālu, kontrolētu pasauli bez emocijām un izvēlēm. Katram cilvēkam kopienā uz mūžu iedalīta loma. Jona 12 gadu vecumā tiek izraudzīts saņemt īpašu apmācību pie Devēja. Devējs vienīgais glabā atmiņas par patiesām emocijām, ko var sniegt dzīve. Vai tiešām labāk dzīvot, katru dienu iedzerot tableti, kas notrulina jūtas un visas alkas? Tāda mierīga, bezkrāsaina dzīve sākumā var izskatīties ideāla – ne stresa, ne agresijas, – tomēr Jona grib just un seko tas, kas parasti seko šādos distopiju stāstos.

Vienkārši uzrakstīts stāsts ar spēcīgu vēstījumu par cilvēka izvēles brīvību. “Devējs” tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras darbiem. Man bija doma lasīt arī turpinājumus, bet laikam to nedarīšu, jo Jona stāsts ir pabeigts.

Vērtējums: 4/5

spāņu literatūra, romantisks romāns, Barselona

Vēja ēna. Karloss Ruiss Safons

Zvaigzne ABC 2010. gads, 526 lpp. The Cemetery of Forgotten Books #1

Romāns, ko var dēvēt par grāmatmīļu saldo ēdienu, jo tajā ir slepena bibliotēka, daudzas grāmatas, rakstnieks ar traģisku dzīvesstāstu un grāmatnīca. Stāsts sākas 1945. gada agrā rītā Barselonā, kad Daniels Sempere dodas tēvam līdzi uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš atrod savādu grāmatu “Vēja ēna”, kas viņam turpmāk jāsargā. Gadiem ejot ap šo grāmatu savijas satraucoši notikumi, pamazām atklājas skumji noslēpumi un pat tiek apdraudētas dzīvības.

Romānā ir viss – noslēpumi, mīlestība, draudzība, naids, greizsirdība, spāniskas kaislības, politiskas briesmas, interesantas vēsturiskas detaļas, pakaļdzīšanās un visādi piedzīvojumi. Atmosfēra ir gotiski krāšņa, Barselonas ielas gandrīz ar kāju pēdām sataustāmas un notikumi liek asinīm satraukumā straujāk ritēt. Izlasīju dažās dienās ar lielu baudu. Man patika gan sižets (šo to uzminēju, bet ne viss bija paredzams), gan varoņi un autora stils. Tagad pat šķiet, ka varētu pārlasīt. Runā, ka turpinājumi neesot vairs tik labi.

Vērtējums: 5/5

klasika, obligātā literatūra, romantika

Džeina Eira. Šarlote Brontē

Liesma 1991. gads, 447 lpp.

Klasiskā klasika. Tik slavens romantiski vēsturiskais romāns, ka īsti vairs nav ko piebilst. Stāsts man šķita tik pazīstams, ka nākas secināt – agrā jaunībā pāris reizes jau būšu izlasījusi. Īsumā – bārene Džeina tiek izskolota labdarības skolā, pieņem guvernantes vietu Tornfīldā, iemīlas tās saimniekā misterā Ročesterā, kurš ir krietni vecāks par viņu un izrādās arī izmisīgi negodīgs. Seko traka melodrāma.

Vietām garlaikojos, bet kopumā, par spīti dažiem iebildumiem, “Džeina Eira” ir brīnišķīga lasāmviela, savam laikam drosmīga, pat feministiska, sliecas uz ārkārtēju melodramatismu, bet tas piedien gotikai. Džeina un Ročesters ir vieni no spilgtākajiem personāžiem, kādus literatūrā gadījies sastapt. Neteiktu gan, ka viņi vienmēr rīkojas saprātīgi, bet viņi ir sava laika tradīciju pārstāvji.

Vērtējums: 4/5

Rīta zvaigzne. Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās, Prometejs, fantastika, jaunums

Prometejs 2016. gads, 536 lpp. Red Rising #3, Sarkanā sacelšanās #3

Nesen teicu, ka grāmatu sērijām nav ne vainas, ja visas sērijas grāmatas var dabūt vienlaicīgi vai ar nelielu intervālu, kamēr vēl dzīvas lasīšanas laikā gūtās sajūtas un sižets nav pagaisis no atmiņas, vai mainījušās intereses. Par “Sarkanās sacelšanās” triloģiju man ir sajūta, ka tikko tikai lasīju pirmo daļu, viss vēl ļoti dzīvā atmiņā. Tagad triloģijai pienācis grandiozs un aizraujošs noslēgums.

Pēc otrās daļas beigām bija ļoti grūti iedomāties, kā veiksmīgi varētu atrisināties aizsāktie notikumi un daži tēli pat paliktu dzīvi. “Rīta zvaigznē” Pīrss Brauns veic burvju meistara izdomas cienīgus gājienus, kamēr lasītājs nervozi grauž nagus. Bija vairākas reizes, kad man tāpat kā Sevro gribējās izsaukties – sūdi vagā! Šis ir emocionāli spēcīgs stāsts, kurā daudzas reizes šķita, ka nu tik tiešām ir sūdi un visi tiks nogalināti, tomēr, kā jau ierasts, lasītājs reti zina visu patiesību par varoņu ieplānoto rīcību.

Jāpasaka dažus vārdus par jau tik iemīļotajiem varoņiem. Atšķirībā no iepriekšējām daļām, Derovs ir emocionālāks un kļūdās biežāk. Pēc visa notikušā viņš gribētu konfliktus risināt miermīlīgā ceļā, kas ir diezgan naivi, tomēr saprotami, ja mēģinām kaut mazliet iedomāties sevi Derova vietā un iedziļināties tajā kā viņš dzīvoja līdz šim un cik daudz izcieta. Tas, ka Derovs nav sajucis prātā un saglabājis vismaz zināmu devu cilvēcības, ir apbrīnojami. Beidzot arī varoņi sāk domāt, ko viņi iesāks ar izārdīto pasauli. Vēlme pēc miera un kompromisiem salikumā ar dažiem kārtīgiem slaktiņiem rada savdabīgu disonansi un ļoti interesantus sižeta pavērsienus. Smagu iekšēju konfliktu izdzīvo Sevro (un mēs beidzot ieraugām, ka viņš nav tikai traks un bezbailīgs goblins) un pat baidījos, ko viņš darīs, bet Sevro ir un paliek krietnais un uzticamais Sevro, psihais gaudoņa, rupju joku plēsējs un uzticams draugs līdz kapa malai. Mustanga šoreiz ir vairāk fonā, tāda kā klusa vērotāja, lai gan viņai ir milzīga loma, bet par to nestāstīšu.

Kas ir taisnīgums? Kas ir gods un cieņa? Ko vērta ir revolūcija un kā vienu diktatūru neaizstāt ar citu? Ko nozīmē draudzība? Kā viens cilvēks var kļūt par milzīgu pārmaiņu nesēju un iedvesmot tik daudzus citus? Jāaizdomājas arī par to, cik milzīgas loma ir patiesai informācijai un tās pretmetam – dezinformācijai. Pieļauju, ka, lasot šo triloģiju, jūs atradīsiet vēl daudz būtisku jautājumu, ko Pīrss Brauns apspriež savā kosmosa nākotnes vīzijā. Protams, viņa darbu var arī vienkārši lasīt kā aizraujošus starpplanētu kariņus ar daudzšķautņainiem varoņiem, kuri ir trenēti nogalināt, bet dziļi sirdī viņu vienīgā vēlēšanās ir būt mīlētiem. Dažkārt domāju, kā es rīkotos, vai man pietiktu drosmes, vai es vispār izdzīvotu ilgāk par pāris minūtēm? Nav ne jausmas un labi, ka tā ir tikai fantāzija.

Grāmatu sērijas pabeigšana ir saldsērīgs notikums. Padarīta darba gandarījums jaucas ar skumju atvadīšanos no iemīļotās pasaules un tēliem, kurus paspēj iepazīt un uztvert kā draugus. Tā arī tagad ar skumjām atvados no Marsa, no gaudoņām, Derova, Sevro, Mustangas un daudziem citiem. Triju grāmatu garumā pasaule ir mainījusies, galvenie tēli auguši un nobrieduši, esmu apšaubījusi dažu labu motīvu, smējusies par jokiem, gandrīz raudājusi par neveiksmēm un nāvēm un izbaudījusi ārkārtīgi lielisku piedzīvojumu vārdā “Sarkanā sacelšanās”. Paldies, Brauna kungs, un uz tikšanos citās pasaulēs, jo ceru, ka rakstnieka talants plaukst un mūs gaida vēl citi pārsteidzoši romāni.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas. Lezlija Voltone

skaista grāmata, grāmata dāvināšanai, maģiskais reālisms, ko lasīt

Prometejs, 2016. gads, 264 lpp.

Ārzemju lasītāju starpā augsti novērtēta, beidzot arī latviski iznākusi fantastiski skaistā (un te es domāju gan vāku, gan saturu) “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” – stāsts par vienas ģimenes vairāku paaudžu sievietēm ietērpts eleganti sapņainā prozā. Šī ir arī viena no labākajām grāmatām, ko izlasīju 2015. gadā. Protams, romāns saņēmis arī vairākas balvas un balvu nominācijas.

Ar šo romānu man ir pavisam īpašas attiecības, jo es jūtos kā latviskā izdevuma krustmāte. Man piedāvāja palasīt oriģinālu un pateikt, vai to vērts izdot latviski. Palasīju…un tā aizrāvos, ka sajūsmā izlasīju visu grāmatu. Tagad, pēc pusotra gada, to varat darīt arī jūs. Negribu pārāk salielīt un lūdzu jūs negaidīt ārprātā daudz, tomēr šī grāmata ir tiešām skaista.

“Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” ir romāns visiem vecumiem sākot no kādiem padsmit gadiem. Burvīgi lirisks stāsts par Rū ģimenes trim sievietēm. Par dzīvi un mīlestību, kas var būt tik dažāda. Par kādas meitenes pieaugšanu. Par pagātni, turēšanos pie atmiņām un apsēstību, bet arī par drosmi un cerībām. Ir izolācijā dzīvojošā pusaudze Eiva, kura beidzot uzdrošinās iziet ārpus ģimenes īpašuma un mēģina būt normāla. Mazliet pirms un vēlāk paralēli Eivas stāstam risinās stāsts par viņas māti un vecmāmiņu. Māte, kas piecpadsmit gadus izmisīgi nespēj atteikties no pagātnes un mīl vīrieti, kuram svarīgāki panākumi sabiedrībā un nauda. Tikmēr blakām rosās galdnieks, pieskata viņas bērnus un klusām mīl. Vecmāmiņa, kura redz savu mirušā brāļa un māsas rēgu, visu laiku norokas darbā, lai nebūtu viņi jāuzklausa. Šo sieviešu attiecībās un pasaules uztverē ir ļoti daudz nianšu. Vēl ir Eivas dvīņubrālis Henrijs – ļoti īpatnējs zēns un kāds zinošāks medicīnā noteikti spētu viņam uzstādīt diagnozi.

Neuzbāzīgs maģiskais reālisms padara romānu mazliet līdzīgu sapnim, ļauj iztēloties un saprast stāstu vairākos veidos, ja lasītājs iedarbina iztēli. Šis noteikti nav vienkāršs vai sekls jauniešu romāns. Savā ziņā romāns ir skumjš, jo Eivas piedzīvotais ir traģisks, vienalga, vai to uztverat burtiski vai pārnestā nozīmē. Arī pārējo varoņu dzīves ir tādas kā aizlauztas. Nav viegli būt savādākiem, īpaši nelielā pilsētiņā. Tajā pašā laikā stāsts ir gaišuma pilns, jo, kā jau nosaukums pasaka priekšā, – šīs ir savādas un skaistas skumjas. Lasot domāju, cik grūti pieņemt svešādo. Jauniešiem tas izdodas vieglāk, vismaz grāmatā.

Man patika autores stils – valoda ir laba, literāra, tomēr viegli uztverama un lasāma, nav pārāk sacakota, tomēr maģiskais reālisms padara to īpašu – Eivas spārni, vecmāmiņas māsa, kas tik ļoti atgādina putnu, ka ar laiku par to pārvēršas, vairāki spoki, kas pavada vecmāmiņu un citi sīkumi. Tas viss uzrakstīts tik ticami un pašsaprotami, ka nerodas šaubas par grāmatā aprakstītās ģimenes eksistenci. Domāju, ka patiks arī tiem, kas parasti vairāk turas pie “parastā” reālisma.

Vajadzētu atrast, pie kā piekasīties, bet īsti nekā nav. Man viss patika (un tas vēl ir maigi teikts). Nu varbūt vienīgi man radīja aizdomas pāris sīkumi. Vai pēc 6 mēnešu gulēšanas gultā, cilvēks ir spējīgs uzreiz staigāt? Bet norakstīsim to uz kopējo grāmatas stilu, kur reālais nemanāmi saplūst ar iedomāto. Vai viens no varoņiem tik ātri varēja pārtapt no reliģiozi apsēsta mīkstmieša par naidpilni brutālu maitu? Varbūt, ar jukušajiem neko nevar zināt.

Šī bija vienreizēja pieredze, kur es vienlīdz augstu novērtēju gan sižeta interesantumu, gan autores stilu. Burvīgs, savdabīgs un cilvēcīgs sapnis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.