Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis? Džūlija Smita

Helios izdevniecība 2022. gads, 295 lpp.

Fakts, ka šīs grāmatas latviskais izdevums piedzīvoja papildtirāžu neilgi pēc izdošanas (un oriģināls labus panākumus citur pasaulē), savā ziņā runā pats par sevi. Tomēr piefiksēšu savas domas par “Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?” – jauno zvaigzni psiholoģijas/pašpalīdzības grāmatu lauciņā.

Grāmata ir lieliska un ļoti noderīga, ja meklējat psiholoģijas grāmatu vienkāršā valodā ar padomiem kā sev palīdzēt sakārtot domas un emocijas, rezultātā – uzlabot savu mentālo veselību un dzīvi. Pieci soļi kā kļūt veiksmīgai, bagātai un nemainīgi laimīgai ceļoties agri, skaitot afirmācijas un domājot tikai pozitīvas domas te nav. Bet kas ir? Ir zinātniskos pētījumos (ar visām atsaucēm) balstīti skaidrojumi par mūsu uzvedību, emocijām un domām, un iedoti instrumenti, kas var palīdzēt mazināt trauksmi, šaubas, nomāktu noskaņojumu un citus stāvokļus, ko darīt ar sērām, kā rast motivāciju un dzīves jēgu. Piekritīsiet, ka ļoti, ļoti svarīgas tēmas. Kā dažus noderīgus piemērus minēšu latviski iztulkoto emociju apli, kas ļauj iemācīties precīzāk aprakstīt savas emocijas; kā mainīt attieksmi pret neveiksmēm un kā atgūties pēc neveiksmes; kādi ir domāšanas aizspriedumi; kā saprast savas vērtības; kādas ir hroniska stresa pazīmes; rīcības, kas tikai pavairo trauksmi un kā to mazināt un vēl daudz kas cits.

Manuprāt, no šīs grāmatas, tāpat kā no citām līdzīga veida grāmatām, būs jēga tad, ja 1) saprot, ko lasa, 2) izmanto iegūtās zināšanas un iedotos vingrinājumus. Tāpēc es lasīju lēnām, apdomāju. Daļu jau zināju, jo biju lasījusi vai dzirdējusi no citiem avotiem, bet šeit viss ir apkopots vienkopus un tas ir ļoti ērti. Nenāk par sliktu atkārtot jau zināmas patiesības. Bija arī brīži, kad man nācās uzdot to pašu jautājumu, kas rotā grāmatas vāku. Lai strādātu ar sekām un risinātu problēmu, man vienmēr šķiet ārkārtīgi būtiski saprast cēloni, tāpēc ļoti pozitīvi novērtēju autores skaidrojumus un piemērus par katru grāmatā skarto tēmu, kas ļāva padziļināt izpratni.

Mans grāmatas eksemplārs ir izraibināts ar līmlapiņām un plānoju pārlasīt noteiktas nodaļas, kad jutīšu vajadzību. Grāmatas beigās ir garš atsauču saraksts, kas varbūt vairāk interesēs psiholoģijas un psihoterapijas speciālistiem. Savukārt resursu sadaļa noderēs mums – parastajiem lasītājiem. Tur ir Latvijā aktuālas organizācijas, kas piedāvā atbalstu, un autores sastādīts pašpalīdzības grāmatu saraksts, ja kāds viņas minētais instruments vai pieeja īpaši ieinteresējusi un gribas uzzināt vairāk. Ja patīk sociālie tīkli, Džūlija Smita ir aktīva TikTok un Instagram. Ak jā, Džūlijai Smitai ir vairāk kā 10 gadu pieredze klīniskajā psiholoģijā. Vispār vēl nekad nav bijis tik viegli atrast literatūru un video, lai parakātos savā galvā un vismaz mēģinātu saprast, kas notiek un kā sev palīdzēt. Diemžēl tikpat viegli ir uzrauties uz šarlatāniem. “Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?” ir labs punkts, kur sākt vai turpināt.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Elpa. Jaunā zinātne par zudušu mākslu. Džeimss Nestors

Helios izdevniecība 2022. gads, 296 lpp.

Līdz šim es īsti nebiju domājusi par elpošanu. Kamēr vien varu normāli, netraucēti elpot, tas vienkārši notiek. Elpoju un viss. Ko vēl vairāk? Apmēram reizi gadā mēģinu meditēt, bet tas šķiet garlaicīgi un pat sarežģīti, domas aizklīst un nejūtu nekādu efektu. Bet tad nesen atradu īsu meditāciju virkni, kas pamazām audzē šo prasmi: noteiktā ritmā elpot, virzīt domas, un es pirmo reizi sajutu kā elpojot kaut kas manī mainās. Tieši noteikta veida elpošana bija tā, kas radīja labvēlīgu efektu. Šis brīdis bija iemesls, kāpēc pievērsu uzmanību Džeimsa Nestora “Elpai”.

Teikšu godīgi, ka sākumā uz “Elpu” raudzījos skeptiski. Tas apakšvirsraksts tāds savāds. Pat prasīju, vai tā nav kāda ezotēriska, new age figņa vai kas tamlīdzīgs. Tagad zinu atbildi – tā ir populārzinātniska grāmata, kuras autors 10 gadu garumā ir vācis informāciju un pētījis to, kā cilvēki elpo, kas ietekmē elpošanu, kā un kāpēc mūsu elpceļi ir tūkstošu gadu laikā mainījušies, kādas ir senās elpošanas tehnikas un ko tās var dot mūsdienu cilvēkam. Grāmatas beigās pievienotais atsauču un zemsvītras piezīmju daudzums ir iespaidīgs. Džeimss Nestors pats piedalījās elpošanas eksperimentā un secinājumi ir iespaidīgi – elpojot tikai caur muti daudzi ķermeņa fizioloģiskie procesi pasliktinās. Divi eksperimenta dalībnieki gan ir par maz, lai rezultātus varētu attiecināt uz visiem cilvēkiem.

Šajā samērā plānajā grāmatā ir negaidīti liels zināšanu daudzums. Reizēm šādas grāmatas nav viegli lasīt, bet “Elpa” lasās ļoti viegli. Domāju, ka sava nozīme te ir labam tulkojumam, bet autors ir spējis novienkāršot sarežģīto un pasniegt to aizraujošā veidā, sasienot kopā savu pieredzi, medicīnu, senos tekstus un antropoloģiju. Mani pārsteidza zobu, vai precīzāk teikt – košļāšanas, lielā nozīme elpošanas attīstībā. Pārsteidza tas, ka neelpojam ar abām nāsīm vienlaikus un kāda ir katras nāss nozīme. Vispār, ja sākšu uzskaitīt visu, kas mani pārsteidza, tad nāksies pārstāstīt grāmatas saturu. Būs labāk, ja paši izlasīsiet.

Biju pārliecināta, ka cilvēki pārsvarā elpo tikai caur degunu, bet Nestors apgalvo, ka daudzi elpo caur muti. Tas parasti tiek darīts kādu veselības problēmu dēļ un elpšana caur muti visu vērš vēl sliktāku. Sanāk tāds apburtais loks. Vispār iesaku šo grāmatu izlasīt, ja ir elpošanas problēmas, un pacietīgi izmēģināt grāmatas beigās ievietotās elpošanas tehnikas. Tās palīdzot. Elpošana, protams, nav burvju nūjiņa un ļoti labi, ka to arī autors skaidri norāda, tomēr tā var sniegt atbalstu arī citu saslimšanu gadījumā, mazināt trauksmi un citas psihiska rakstura problēmas. Te es sāku saprast meditāciju nozīmi.

Ļoti priecājos, ka paņēmu šo grāmatu izlasīt. “Elpa”, manuprāt, ir viena no labākajām populārzinātniskajām grāmatām, kuras man sanācis lasīt. Tomēr vienmēr jāatstāj vieta šaubām – varbūt neesmu pietiekoši daudz lasījusi. Iespējams, ka grāmatai vajadzēja būt mazliet vairāk “zinātniskai”, ar mazāku personīgās pieredzes devu. Tāpat iespējams,  ka autors ir piegājis faktiem selektīvi – izvēlējies tos, kas der viņam, lai gan tekstā manāmas arī viņa šaubas par uzzināto. Lai nu kā, es nezināju, ka par elpošanu nezinu gandrīz neko. Tagad zinu daudz vairāk un kopumā grāmata man ļoti patika.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt. Lorija Gotlība

Izdevniecība Helios 2021. gads, 484 lpp.

Man šogad tuvas tēmas, kas saistītas ar mentālo veselību, tāpēc teicu “jā”, kad man piedāvāja šo grāmatu izlasīt. Domāju, ka vasarā šo grāmatu izlasīja daudzi, mana atsauksme vienkārši ir stipri aizkavējusies. Autore Lorija Gotlība ir psihoterapeite ar pieredzi rakstīšanā, savukārt tulkotāja Agnese Orupe ir KBT speciāliste. Šāds salikums man solīja kvalitāti, kurā nevīlos.

Daļēji autobiogrāfija, daļēji dokumentāls un izglītojošs ieskats psihoterapeita praksē un pacientu problēmās. Ļoti iespējams, ka Lorijas un viņas pacientu dzīves grūtībās daudzi saskatīs arī savu problēmu iezīmes un varbūt kādu skaidrojumu vai ideju, kāpēc tā un kā risināt to, kas jūs nomāc.

Liela šīs grāmatas vērtība, manuprāt, ir ieskats tajā, kas notiek aiz psihoterapeita kabineta durvīm, ko dara terapeits, ko dara pacients, kā notiek šādas tikšanās. Galu galā – kas vispār ir psihoterapija. Man līdz šim par to bija tikai aptuvena nojausma, tāpēc grāmatu lasīju ar lielu interesi un ļoti patika, kā, stāstot savu un pacientu stāstus, autore iekļauj arī teoriju viegli uztveramā veidā, lai paskaidrotu, kāpēc mēs darām vai domājam to vai ko citu.

Aprakstītie pacientu stāsti ir dažādi. Lecīgais Džons, kurš tik ļoti noslēdzies sevī, uzvilcis aizņemtības masku, psihoterapeitei tikai pēc ilga laika izdodas uztaustīt īsto sāpju pavedienu. Džūlija, kura mirst no vēža un grib atlikušo laiku izbaudīt un sagatavoties aiziešanai. Vientuļniece Rita, kura dzīvē pieļāvusi nopietnas kļūdas un uzskata, ka nekas labs viņai nepienākas. Ir vēl citi un tad ir Lorija pati, kuru pamet mīļotais vīrietis, viņa nespēj atgūties (jā, arī psihoterapeiti ir tikai cilvēki, bet pacientiem to labāk nezināt) un viņa sāk iet pie mazliet ekscentriska psihoterapeita Vendela, lai atšķetinātu samilzušo problēmu.

Esmu grāmatā atzīmējusi daudzas pārdomu vērtas vietas. Piemēram, par to, ka “mūs visus visvairāk nomoka tieši neziņa”, vai par to, kāpēc par otrajām pusēm mēdzam izvēlēties cilvēkus, kuri raksturā līdzīgi mūsu vecākiem, vai to, ka izeja no kāda stāvokļa vai problēmas parasti ir, bet mēs ne vienmēr spējam to saskatīt. Tiešām daudz vērtīga, bet galvenais: “jābūt godīgam pret sevi un savu psihoterapeitu, ja ejat uz terapiju”. Citādi speciālists nespēj palīdzēt un arī cilvēks pats nespēj sev palīdzēt.

Kopumā grāmata bija ļoti cilvēcīga, izglītojoša un pat izklaidējoša.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.