Kīns un Satertveits pret Mārplu

Erkils Puaro ir plaši pazīstams, daudzi noteikti zina arī mis Mārplu, bet Agatas Kristi savērptos noziegumus šķetina ne tikai viņi vien. Jāsaka, ka tas bija pārsteigums man pašai. Ilgu laiku spītīgi turējos pie jokainā beļģu detektīva, pagājušajā rudenī izlasīju “A Pocket Full of Rye” un sapratu, ka arī ar veco kundzīti varu sadraudzēties. Iesaistīšanās Maidens of Murder Instagram klubiņā ieveda manā redzeslokā vēl divus Agatas Kristi galvenos varoņus – noslēpumaino Arleju Kīnu un ziņkārīgo džentlmeni misteru Satertveitu.

Vispirms par abiem kungiem un tad pāriešu pie dāmas, ignorējot labo toni, ka dāmām priekšroka.

565278

The Mysterious Mr. Quin. Agatha Christie

Minotaur Books 2002, 272 lpp. Harley Quin #1

Krājumā apkopoti padsmit stāsti par dažādiem noslēpumiem, par kuru aculiecinieku un atšķetinātāju kļūst misters Satertveits. Izšķirīgos brīžos uzrodas Kīns un ievirza Satertveita domas pareizajā virzienā, palīdzot ieraudzīt nozīmīgus faktus vai likumsakarības. Misters Satertveits ir tipisks angļu džentlmenis – turīgs kultūras un mākslas baudītājs, labi audzināts augstākās sabiedrības loceklis, kurš taktiski bāž degunu citu darīšanās, jo viņam ir īpaša spēja “saost” drāmas. Ne vienmēr tie ir asiņaini noziegumi, dažkārt tikai lepnuma izraisīta mīlas drāma, krāpšanās vai pašnāvības mēģinājums.

Stāstiem ir vienojoša nots – mīla un naids, kaislības, Arlekīna tēls. Tiek doti mājieni, ka Kīns izskatās kā Arlekīns. Arlekīns itāļu improvizācijas teātrī bija naivais kalps, tomēr Kristi laikam vairāk būs smēlusies iedvesmu no Dantes vai viduslaiku mistērijām, jo misteram Kīnam šajos stāstos nav nekādas līdzības ar naivu kalpu. Vienu brīdi šķita, ka Kīns ir sievišķīgā Satertveita iedomu draugs. Vispār, šī doma man ļoti patika, tomēr izrādījās nepatiesa.

Līdz šim nedomāju, ka detektīvžanra karaliene spēj būt garlaicīga. Nākas šo maldīšanos atzīt, kad jau trešo reizi e-lasītājs uzkrīt degunam. Apnika apraksti par Kīnu un Satertveitu, kas atkārtojās katrā stāstā – kā viņi satiekas, kā izskatās viens, kāds ir otrs un tādā garā. Acīmredzot, sākotnēji stāsti tika publicēti periodikā un autore juta nepieciešamību katrreiz no jauna lasītāju iepazīstināt ar galvenajiem varoņiem. Dažas vietas nežēlīgi uzdzina miegu, tomēr labākie stāsti ir labākajās Kristi detektīvu tradīcijās, tāpēc kopumā iespaids izlīdzinās.

Vērtējums: 3/5

31309

The Thirteen Problems. Agatha Christie

Harper 2002, 315 lpp. Oriģinālais nosaukums: The Tuesday Club Murders. Miss Marple #2

Pēc garlaicīgajiem večiem ar nelielu satraukumu ķēros pie šī stāstu krājuma. Ja nu atkal nāksies atsist degunu? Viss izvērtās pavisam citādi – nespēju no grāmatas atrauties un bieži sev teicu: “vēl vienu stāstu un tad gan iešu gulēt”. Kā lai guļ, ja mis Mārplas viesistabā tiek stāstīti un šķetināti neatrisināti noziegumi?

Krājumā ir trīspadsmit stāsti ar ļoti līdzīgu uzbūvi – tiek pastāstīts noslēpumains gadījums, kura atrisinājumu zina tikai stāstītājs, un klausītāji cenšas uzminēt vainīgo. Protams, nevienam nav tik spīdošas dedukcijas spējas kā kautrīgajai mis Mārplai. Viņa “ieliek kloķi” pat bijušajam Skotlendjarda izmeklētājam Henrijam Kliteringam. Pirmie 6 stāsti tiek stāstīti draugu lokā Otrdienas vakara klubā pie mis Mārplas, otrie 6 – pie vakariņu galda Bantriju mājā, bet trīspadsmitais stāsts ir savādāks. Tā kā stāstiem ir vienojošs motīvs, tad grāmata rada epizodiska romāna sajūtu.

Visi stāsti nav atmiņā paliekoši, tomēr visi ir aizraujoši. Lai gan stāstu uzbūve atkārtojas, tomēr noziegumi ir dažādi un dažkārt stāstīšanu iespaido stāstītāja personība. Piemēram, blondo aktrisi Džeinu Heljeri neviens tā īsti neņem par pilnu, bet viņas stāsts izrādās ļoti asprātīgs un iznākums pilnīgi negaidīts. Tik viegli neaizmirstas vieglās šausmu stāstu noskaņās ieturētais The Blue Geranium, klasiskie neveiksmīgu laulību iznākumi The Blood-Stained Pavement, A Christmas Tragedy un daži citi stāsti. Kopumā visi stāsti šķita vienlīdz interesanti un ieturēti labākajās Kristi tradīcijās.

Vērtējums: 5/5

6121956

A Pocket Full of Rye. Agatha Christie

Berkley Books 1991, 185 lpp. Miss Marple #7

Negaidīti nomirst bagātais Reks Forteskjū. Protams, uzreiz ir aizdomas par noindēšanu, motīvs ir vairākiem cilvēkiem, bet kurš ir vainīgais? Vienīgais pavediens ir sauja rudzu graudu upura kabatā. Inspektors Nīls kasa pakausi, līdz uzrodas mis Mārpla un lēnām saliek visu pa plauktiņiem.

O, šis bija dikti labi. Klasiska Kristi, klasisks detektīvs. Man bija aizdomas, bet autore ļoti viltīgi šīs aizdomas novirzīja. Ļoti labas beigas, tumšas un negantas, atrisinājums dažas lietas apgrieza kājām gaisā un faktus parādīja jaunā gaismā. Bērnu skaitāmpantiņa izmantošana ir asprātīga, tikai uz beigām drusku nepārliecināja pantiņa sasaiste ar slepkavas rīcības iemesliem. Bet es neesmu speciāliste angļu skaitāmpantiņos, tāpēc varbūt kādu niansi palaidu garām.

Domāju, ka Forteskjū ģimene nekad nepieļautu mis Mārplas uzturēšanos viņu mājā, ja nojaustu, ka aiz nevainīgās, šarmantās kundzītes ārienes slēpjas izmeklēšanas monstrs.

Vērtējums: 5/5

Šajā brīdī jums noteikti ir skaidrs, ka mis Mārpla ar savu detektīvtalantu bez piepūles uzvar ziņkārīgo Setertveitu un viņa noslēpumaino kompanjonu Kīnu. Kamēr Mārplas detektīvos risinās aizraujoši notikumi un tiek ķerti noziedznieki, tikmēr Setertveits apžļembā savas kārtējās pārdomas par mūziku vai Kīna parādīšanos.

 

 

Advertisements

The Mysterious Affair at Styles. Agatha Christie

Mysterious Affair at StylesDeodand 2002, 294 lpp. Hercule Poirot #1

Stailu muižas iemītnieki atrod muižas īpašnieci nāvīgi saindētu. Ciemos atbraukušais kapteinis Heistings uzaicina savu draugu, beļģu detektīvu Erkilu Puaro izmeklēt notikušo traģēdiju.

Agatas Kristi detektīvi ir komforta literatūra, kas ļauj palauzīt galvu vainīgā minēšanā, bet nerada škebinoši nepatīkamu bezcerības sajūtu par cilvēku nežēlību un necilvēcīgumu. Papildus tam nāk angļu taktiskums un džentelmeniskais šarms. Tieši tāpēc viņas detektīvi par Erkilu Puaro man vienmēr bijuši mīļi. Lēnā garā vēlos izlasīt (daļu pārlasīt) visu sēriju par slaveno beļģu detektīvu.

Puaro uznāciens sākas Pirmā pasaules kara gados Anglijā, kad viņš ar Stailu muižas īpašnieces Emīlijas Kavendišas atbalstu apmetas kotedžā netālu no muižas. Pēc Emīlijas padēla Džona Kavendiša uzaicinājuma muižā atpūsties ierodas Artūrs Heistings, kurš ticis ievainots Rietumu frontē un ir pazīstams ar Puaro. Kādu rītu mājas iemītnieki atrod Emīliju mirstam un Hastings uzaicina Puaro palīdzēt noskaidrot vainīgo personu, jo rodas aizdomas, ka Emīliju kāds noindējis.

Aizdomās turamie ir vairāki, jo kā jau kārtīgā angļu ģimenē, katram var būt savs iemesls atbrīvoties no vecās kundzes. Ļoti aizdomīgs ir Emīlijas daudz jaunākais vīrs Alfrēds Ingletorps, nepatīkams cilvēks ar tipisku motīvu iedzīvoties. Kāpēc gan lai savādāk viņš būtu precējies? Emīlijas nāve ir ļoti izdevīga arī abiem padēliem – Džons dabūs īpašumu, Lorenss naudu. Vēl ir sievietes, kurām varētu būt kāds emocijās balstīts motīvs atbrīvoties no valdonīgās kundzītes.

Kristi izmanto asprātīgu noindēšanas veidu. Gandrīz perfekta slepkavība, ja ne viena nelaimīga zīmīte, kas izgāž visu plānu. Puaro nojauš vainīgo, tomēr kaut ko pierādīt ir ļoti grūti. Tikmēr Heistings kā riktīgs cietpauris nespēj salikt kopā 1 + 1, pat apvainojas uz Puaro. Smieklīgi ir tas, ka pats viņš ir ļoti augstās domās par savām prāta spējām. Heistinga dumjums tā kā drusku krita uz nerviem. Kristi raksta pēc scenārija: noziegums -> pierādījumu vākšana -> vainīgā atmaskošana un nozieguma izskaidrošana, tāpēc Heistinga neziņa ir vajadzīga, tomēr nespēt pamanīt un saprast deguna galā noliktus pierādījumus ir drusku par daudz. Laikam viņam bijusi smadzeņu kontūzija.

Pirmajā romānā Puaro nedarbojas ar pilnu jaudu. Tomēr jau ir manāmas viņa ekscentriskās manieres un smalkais deguns. Autore iespaidojusies gan no tolaik populāriem literāriem detektīvu tēliem, gan Artūra Konana-Doila daiļrades. Tolaik izrādīt simpātijas Beļģijai tika uzskatīts par patriotisku rīcību un tā radās emigrējis beļģu detektīvs, kurš palicis bez darba. Vizuāli man Puaro tēls asociējas ar David Suchet spēlēto Puaro televīzijas seriālā – mazs, apaļīgs vīrelis ar uzkrītošām ūsām. Būtībā nemaz ne simpātisks, klīrīgs vecpuisis ar visādām dīvainībām, bet diez vai Puaro būtu tik populārs, ja nebūtu atšķirīgs.

“The Mysterious Affair at Styles” ir klasisks detektīvs ar burvīgu Anglijas lauku “garšu” un tas man ļoti patika. Romāns nav starp populārākajiem darbiem par Puaro, bet ar to viss sākās un tāpēc noteikti izlasāms.

Vērtējums: 4/5

Elephants Can Remember. Agatha Christie

Elephants Can Remember

Pirmā publikācija 1972. gadā, 224 lpp. Hercule Poirot #37

Sena slavenā Erkila Puaro draudzene detektīvu rakstniece Ariadna Olivera tiek pamudināta atrisināt 10 gadus vecu noslēpumainu dubultpašnāvības gadījumu viņas krustmeitas Selijas ģimenē. Puaro piekrīt palīdzēt un kopīgi viņi iztaujā cilvēkus, kas pazina Selijas vecākus un bija klāt pašnāvību dienā. Lipinot kopā atmiņu druskas, atklājas savādi, negaidīti un neiederīgi fakti par suni, kurš pēkšņi kļuvis naidīgs pret savu saimnieci, 4 parūkām un garīgi nestabilu dvīņu māsu. Puaro, protams, izdodas visu salikt pa plauktiņiem un atklāt skumju ģimenes traģēdiju.

Šoreiz Puaro nespēlē galveno lomu un darbība risinās krietni vēlāk kā citi Kristi detektīvstāsti. Var nojaust, ka Puaro jau ir večuks un viņa ārzemnieka ekscentriskais šarms šoreiz izpalika. Lielu daļu izmeklēšanas veic Ariadna, apciemojot un iztaujājot “ziloņus” – cilvēkus, kuri pazina ģenerāli Reivenskroftu un viņa ģimeni. Par ziloņiem šos cilvēkus dēvē tāpēc, ka ziloņi neko neaizmirst un liela daļa cilvēku arī ir spējīgi daudz ko atcerēties, ja viņus uzvedina uz atmiņām. Jāsaka, ka Ariadnas ņemšanās ar ziloņu tēmu un biežā atgādināšana, ka ziloņi atceras, jāmeklē ziloņi un tādā garā, man šķita nevajadzīgs pārspīlējums. Tai pašā laikā Ariadna bija vienīgais interesantais tēls šai stāstā, vismaz kaut kādas emocijas un dzīvīgums. Starp citu, Ariadna Olivera ir vēl viens no Kristi iemīļotiem tēliem, kurš kopumā parādās 8 viņas detektīvstāstos.

Lai gan esmu liela Agatas Kristi un jo īpaši detektīva Puaro grāmatu cienītāja, šo romānu nebiju lasījusi un tas mani pārsteidza ar savu vājumu. Personāžu dialogi vienmēr bijuši rakstnieces vājā vieta, jo bieži vairāk līdzinās nopratināšanai, nevis divu cilvēku sarunai, bet šoreiz tas bija īpaši uzkrītoši. Teiksim, Ariadna ierodas pie senas paziņas it kā vienkārši ciemos paklačoties, bet visa saruna sanāk kā jautājumu un atbilžu vakars, kur Ariadna uzdod jautājumus un apciemotā paziņa paklausīgi atbild, nemaz nepainteresējoties kāpēc pēkšņi šāda sarunas tēma. Arī tēli bija plakani un nepārliecinoši. Ariadna priekš detektīvu rakstnieces man šķita pārāk neaptēsta. Pat Puaro likās galīgi sašļucis un sižets pārāk vienkāršs un taisns. Tik tiešām visi večuki perfekti atceras 10 gadus senus sīkumus?!

Tad nejauši uzgāju informāciju, ka šis ir viens no pēdējiem Kristi darbiem, kad viņa jau slimoja ar alcheimeru. Piezīme sev – sen jau bija laiks izlasīt Kristi autobiogrāfiju, kas stāv plauktā un krāj putekļus. Domāju, viņas veselības stāvoklis izskaidro romāna blāvo izpildījumu. Tomēr viena lieta palikusi nemainīga – es tik un tā nebiju spējīga atminēt mīklu gandrīz līdz pašām beigām, lai gan man bija diezgan precīzas aizdomas, kad tika pieminēts naidīgais suns un liekās parūkas. Es biju ļoti tuvu, tomēr Kristi pamanījās visu samezglot un par to prieks.

Gribas teikt, ka šī ir ātri izlasāma un ātri aizmirstama izklaide. Ja ir vēlme iepazīt Kristi daiļradi, noteikti nevajag sākt ar šo grāmatu, jo šoreiz detektīvu vecmāmiņa nav tai labākajā formā.

Vērtējums: 3/5