Kara suņi. Adrians Čajkovskis

Prometejs 2020. gads, 320 lpp.

Līdz latviešu lasītājiem nonācis vēl viens smadzenes kustinošs Čajkovska romāns. Jau atkal autors ar savu iztēli un ķirurģiski precīzo bioloģisko formu uzvedības izpratni palien zem lasītāja ādas un mazliet uzspridzina smadzenes.

“Laika bērnos” tie bija zirnekļi, skudras un tāltāla nākotne kosmosā. Šoreiz tā ir tehnoloģiski spēcīgi attīstīta nākotne tepat uz Zemes. Cilvēki radījuši bioformas: dzīvu būtņu un tehnoloģiju krustojumus, bet paši gan neko saprātīgāki nav kļuvuši: rada briesmoņus, paši pēc tam šausminās, jo vieglāk taču ir novelt vainu uz kaut ko citu, nevis sevi. Varbūt kādā brīdī Čajkovskis iedomājās par Mazo Princi un pārkausēja viņa domu par “mēs esam atbildīgi par tiem, kurus radām”. Tas novedis pie daudzslāņaina romāna ar vairākiem sarežģītiem jautājumiem. Romāna darbība ir strauja un spraiga kā asa sižeta filma, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri.

Romāna galvenais tēls Rekss – milzīga, brutāla kara “mašīna” – tikai vēlas būt Labs suns un darīt to, ko Saimnieks liek. Apjausma, ko nozīmē būt brīvam, viņam nenāk viegli. Ir smeldzīgi sekot līdzi viņa atklāsmēm par labo, ļauno un brīvības cenu. Arī ārkārtīgi gudrā Peciņa ir interesants tēls, tomēr vairāk paliek fonā. Būtisks ir trešais augsti attīstītais prāts, kas top saprotamāks tikai grāmatas pēdējā trešdaļā. Čajkovskis nenoņemas ar skaidrošanu un man drusku pietrūka iedziļināšanās fona informācijā. Gribējās zināt vēsturi šai pasaulei. Vienlaikus interesants un neomulīgs man šķita tehnoloģiju pielietojums. Kāpēc cilvēki ir tā tendēti uz destrukciju? Kāpēc pirmā doma ir radīt ieroci? Vai tāpēc, ka tas sniedz varu un naudu?

Man daži cilvēki lūdza pastāstīt, vai var šo grāmatu lasīt, ja dzīvnieku ciešanas ir trigeris (man tā ir). Domāju, ka var. Protams, gadās skumjāki brīži, bet autors nespiež uz tāda veida emocijām, viņa pašmērķis nav dzīvnieku ciešanas un vardarbība. Čajkovski interesē ētikas un filozofijas jautājumi, bet esiet gatavi atrasties augsti attīstīta suņa prātā. Lasot “Kara suņus”, es vēl biežāk samīļoju savu suni un teicu, ka viņš ir labs suns. Man gribas ticēt, ka esmu laba saimniece un viņam nav čipa, tomēr viņam ir būtiski zināt, ka tiek mīlēts un viņa uzvedība ir pareiza.

Rekss ir Labs suns un šī ir laba grāmata.

Vērtējums 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kāpņu pilsēta. Roberts Džeksons Benets

Prometejs 2016.gads, 470 lpp. The Divine Cities #1

Par “Kāpņu pilsētas” izdošanu latviski zināju jau labu laiku un tikpat ilgi pacietīgi gaidīju. Tagad varu droši teikt, ka gaidīšana bija tā vērta. Romāns ir lielisks! Ja jums ir patikuši citi “Prometeja” izdevumi, tad noteikti pievērsiet uzmanību šim darbam.

Lai ko es būtu dzirdējusi, lasījusi un iedomājusies, tas noteikti nebija politisku intrigu, kriminālromāna cienīga nozieguma un ļoti savdabīgas vēstures un kultūras sajaukums. Vēsture, mīti, reliģija un valstis izdomātas, klāt piemestas brīnumainas parādības, bet tas viss sakausēts organiski, pasniegts tik viegli rotaļīgā manierē, ka prāts nemitīgi velk paralēles ar mūsu realitātes ģeopolitisko situāciju. Prātā uzplaiksnī te Krievija, te Viduslaiku Eiropa, te arābu valstis, te ASV, vikingi un industriālā revolūcija. Apstulbinoši un apburoši vienlaikus. Neko tādu negaidīju. Es Beneta izdomātajai pasaulei noticēju. Ļoti. Kas īpatnēji – autors izvēlējies tekstam piešķirt slāvisku noti ar varoņu vārdiem un pilsētu nosaukumiem.

“Kāpņu pilsēta” sākas ar diplomātes Šaras Tivani un viņas sekretāra Sigruda ierašanos Kontinenta centrālajā pilsētā Bulikovā, lai painteresētos, kurš un kāpēc nogalinājis profesoru Efremu Pangjui. Profesors bija ieradies no Saipūras pētīt dažādus Kontinenta vēstures dokumentus. Šaras diezgan nevainīgā interese izkustina veselu gadiem slāpēta naida un noslēpumu lavīnu, kas pamatīgi satricina pastāvošo kārtību.

Neiedziļināšos detaļās par Saipūras un Kontinenta attiecībām, tās ir sarežģītas un pilnas ar daudzām neskaidrībām. Patiešām lieliska ir Beneta spēja pasauli ieskicēt un paskaidrot pamazām un nepilnīgi ( tieši tādā veidā visu uzzina grāmatas varoņi), tomēr pilnīgi pietiekoši, lai varētu saprast, nojaust, izsecināt un iztēloties. Viņš pat ir izdomājis dažādus mītus, reliģiskos un vēstures tekstus. Viss ir detalizēti pārdomāts, tikai neatklājas uzreiz. Par Kontinenta vēsturi un lielo notikumu, kas to pamatīgi izmainīja, maz zina pat nopietni vēstures pētnieki tādi kā Efrems un Šara. Loģiski, ka arī lasītāji nav jāpadara viszinoši. Tā ir pasaule, no kuras dievības ir izskaustas, bet kaut kādi dievību radītie brīnumi vēl pastāv, reiz bagāta valsts ir apspiesta un pārvērsta drupās, klimats izmainījies, realitātes var saplūst, un melu ir vairāk kā patiesības. Ļoti jauka vieta.

Negaidīti simpātiski ir galvenie varoņi Šara un Sigruds. Šoreiz iztiekam bez klišejiski izskatīgajiem tēliem un tas ir ļoti atsvaidzinoši. Šara ir maza, tumsnēja, plakana un nēsā brilles. Pēc apraksta spriežot, seksīgākais viņā ir smadzenes. Šara ir riktīgi forša – gudra, patstāvīga, nosvērta un pašpārliecināta sieviete, kura grāmatas beigās zaudē kādu daļu ideālistiska naivuma, kas viņai traucēja saskatīt “lielo bildi”. Sigruds ir milzīgs tēvainis ar vienu aci un rētām klātu ķermeni, kuram ir tikai 2 kaislības – pīpēt un nogalināt. Var nogalināt arī kailām rokām, ja vajag. Protams, grūti savā iztēlē Sigrudu nepielīdzināt kādam vispārējam vikinga tēlam. Riktīgs mīlulītis. Ir dienas, kad es gribētu sev tādu sekretāru. Romāns nelien abu tēlu dvēselēs, tomēr īsumā paskaidro, kas virza viņu motivāciju. Ir tikai viens neliels klupiens Šaras rīcībā, kas lika apšaubīt viņas lielisko spiedzes karjeru. To var uzskatīt par vienīgo sižeta vājo vietu, jo lasītājam pārāk labi redzams tas, ko Šara neierauga, kamēr nav par vēlu. Tajā pašā laikā šis klupiens paver ceļu satraucošam notikumu pavērsienam un kārtējam skaisti asiņainajam slaktiņam.

Lai gan “Kāpņu pilsēta” ir triloģijas pirmā daļa, grāmatas beigas ļauj stāstu uztvert kā atrisinātu un pabeigtu. Nekādu briesmīgu cliffhanger. Vienīgā nelaime – pasaule ir tik interesanta, ka no tās negribas šķirties, tāpēc roka grib stiepties pēc nākamās daļas. Bet tā varbūt ir tikai mana negausība, jo man nepietika ar tām 470 lappusēm. Sen neatceros nevienu romānu, kuru būtu lasījusi ar tādu vieglumu par spīti tam, ka skartas arī smagas un pārdomas raisošas tēmas (reliģiskais fanātisms, korupcija, citādo apspiešana, vēstures manipulēšana utml), kas aktuālas mūsu pasaulē. Asprātīgie dialogi, straujā darbība un īsie apraksti ļauj lidot cauri tekstam. Autora stils un izdoma apvienojumā ar lielisko Viļa Kasima tulkojumu apbur un sajūsmina.

“Kāpņu pilsēta” ir aizraujošs, piedzīvojumiem, noslēpumiem un asinīm šļakstīts romāns, kur daudz kas jums šķitīs aizdomīgi pazīstams un tajā pašā laikā mierinoši svešs, jo tā taču nav mūsu vēsture, nav mūsu pasaule.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.