Stāsts par Sanmikelu. Aksels Munte

 Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu”, izdevējs Zvaigzne ABC, 2005.g., 268.lpp.

“Stāsts par Sanmikelu” ir zviedru ārsta Aksela Muntes pa pusei autobiogrāfisks filosofisks atmiņu stāstījums par savu ārsta praksi un Sanmikelu – īpašumu, ko viņš izveidoja Kapri salā. Sanmikela ir viņa mūža sapnis.

– Kādu maksu jūs prasīsit no manis?

-Atteikšanos no godkārīgā sapņa iekarot slavenu vārdu savā profesijā, savas nākotnes upurēšanu.

– Kas tad no manis iznāks?

– Cilvēks, no kuras nekas nav iznācis, neveiksminieks.

– Jūs atņemat man visu, kā dēļ vērts dzīvot.

– Maldāties. Es piedāvāju jums visu, kā dēļ vērts dzīvot.

– Atstājiet man vismaz līdzjūtību. Bez līdzjūtības es nevarēšu dzīvot, ja man jākļūst par ārstu.

Tie, kas Kapri bijuši, saka, ka Sanmikela ir tieši tāda kā grāmatā aprakstīts. Tai pašā laikā Munte ir uzrakstījis autobiogrāfisku darbu, par savu personīgo dzīvi nepasakot gandrīz neko.

Stāstījums ir vietām smieklīgs, vietām drūms, piemēram par holēru Neapolē, tomēr kopumā ļoti gaišs un dzīvespriecīgs. Ja tā visa ir taisnība, tad Muntem ir bijis ļoti interesants un piedzīvojumiem bagāts mūžs.

Mana klejošana pa pasauli, laimi meklējot, ir galā, mana modes ārsta karjera ir galā, mana dzīve pie jūras ir galā. Es taisos palikt tur, kur esmu, uz visiem laikiem un vērst jo skaistāku to, kas man vēl atlicis. Bet vai man būs ļauts palikt pat te, Sanmikelā? Viss Neapoles līcis kā mirdzošs spogulis guļa man pie kājām, vīteņalejas kolonnas, lodžijas un kapela gaismas pielijušas, kas notiks ar mani, ja es nevarēšu vairs panest šo spožumu?

Munte bijis ļoti humāns ārsts, kurš praksē bieži izmantojis psiholoģiskus paņēmienus pacientu ārstēšanā, kuriem tiem laikiem raksturīgi dažkārt bija tikai iedomāta slimība.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka apendicīts ir pie pēdējā elpas vilciena un ka vispārēja pieprasījuma apmierināšanai jāatrod jauna kaite. Veikla izdoma nelika uz sevi gaidīt, tirgū tika laista jauna slimība, spoži nošķindēja jaunais vārds, un tam patiešām izrādījās zelta monētas skaņa: KOLĪTS! […] Grāfienes acis kļuva vēl lielākas, kaut arī man bija licies, ka lielākas acis vispār nevar būt.

– Kolīts! Taisni tas, ko es vienmēr domāju. Esmu pārliecināta, ka jums taisnība! Kolīts! Kas tas kolīts tāds ir? – Man vajadzēja ļoti piesardzīgi apiet viņas jautājumu, jo es pats to nezināju, tāpat kā tolaik nezināja neviens cits. Es viņai teicu, ka tā ir parasta slimība, ko grūti ārstēt, un man bija taisnība. Grāfiene draudzīgi man uzsmaidīja. Un viņas vīrs teicis, ka tie esot tikai nervi!

Munte bija arī liels dzīvnieku draugs un aizstāvis, tāpēc grāmatā ir diezgan daudz stāstīts par dzīvniekiem.

Tagad Barbarosas kalns ir putnu patvēruma vieta. Tūkstošiem nogurušu gājputnu ik pavasari un rudeni atpūšas tā nogāzēs drošībā no cilvēkiem un zvēriem. Sanmikelas suņiem aizliegts riet, kad uz kalna atpūšas putni. Kaķus tikai retumis izlaiž no virtuves, uzkarot tiem kaklā brīdinātājus zvaniņus, dauzoņa Billijs sēž ieslodzīts pērtiķu mājā, jo neviens nevar paredzēt, ko izstrādās pērtiķis vai skolas puika.

Suņu saimniekiem pat būtu ieteicams izlasīt 39.-42. lpp. “Ja jūs esat patiesi mīlējis savu mirušo draugu, jūs neiztiksit bez cita.” – ļoti patiesi vārdi.

Nobeigumā dažas dziļas domas:

  • Nāve ir žēlsirdīgāka par mums.
  • Pienāks laiks, kad cilvēkā izgaisīs pats slepkavošanas prieks. Kamēr tas vēl nav noticis, cilvēkam nav ne mazāko tiesību dēvēties par civilizētu būtni, viņš ir tikai barbars, ķēdes loceklis starp mežonīgajiem senčiem, kuri kāvās uz dzīvību un nāvi ar akmens cirvjiem jēlas gaļas gabala dēļ, un starp nākotnes cilvēku.
  • Mīlestība sievietei nozīmē vairāk nekā vīrietim, tā viņai nozīmē visu. Tomēr tā nav tikai juteklība parastajā vīriešu izpratnē. Sieviete var iemīlēties īstā ķēmā, pat vecī, ja šis vīrietis ierosina viņas iztēli. Vīrietis nevar iemīlēties sievietē, ja sieviete neierosinaviņa seksuālo instinktu, kas pretēji dabas nolūkiem mūsdienu vīrietī dzīvo ilgāk par viņa seksuālajām iespējām.

Vērtējums: 5/5. Gudra grāmata, kura varēja būt trīsreiz garāka.

Advertisements