Azazēls & Turku gambīts. Boriss Akuņins

Lasot “Кладбищенские истории”, man ļoti iepatikās Japānas ārzemnieku kapsētai pieliktais stāstiņš par Erastu Fandorinu. Tā es atklāju, ka Borisam Akuņinam ir vesela detektīvsērija par atjautīgo cara laika ierēdni 19. gs. beigās “Приключения Эраста Фандорина”. Latviski izdotas pirmās četras grāmatas.

AzazēlsAzazēls. Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #1

Jāņa Rozes apgāds 2001. gads, 231 lpp.

1876. gada 13. maijā jauns cilvēks parkā Maskavā teatrāli izdara pašnāvību. Pamazām noskaidrojas, ka vēl vairāki jauni un turīgi vīrieši mēģinājuši nošauties vai nošāvušies. Kriminālpolicijas pārvaldes izmeklēšanas pristava jauniņais rakstvedis Erasts Petrovičs Fandorins tiek iesaistīts izmeklēšanā savas atjautības un asredzības dēļ. Pašnāvības sāk izskatīties pēc slepkavībām un “ož” pēc starptautiskas noziedzīgas organizācijas.

Pirmā iepazīšanās ar kriminālizmeklēšanā nepieredzējušo Fandorinu ir pilna dramatiskiem un straujiem notikumu pavērsieniem. Šaušana, duršana, pakaļdzīšanās, ielaušanās, azartspēles, izsekošana, nolaupīšana… Noziedznieki ir viltīgi un labi maskējušies, bet Fandorins nav ar pliku roku ņemams. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka viņš ir tipisks papīru cilātājs, pienapuika, kautrīgs, maigs un pat neveikls, bet aiz necilās ārienes slēpjas ass prāts un izšķirošajās situācijās viņš spēj rīkoties aukstasinīgi un pārliecinoši. Reizēm gan gadās kļūdīties, bet tas ir cilvēcīgi. Simpātisks tipiņš. Arī kriminālintriga šajā konspirācijas teorijas detektīvā Akuņinam sanākusi laba.

Vērtējums: 4/5

Turku gambītsTurku gambīts. Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #2

Jāņa Rozes apgāds 2001. gads, 215 lpp.

Ir 1877. gads, pilnā sparā rit krievu-turku karš un jaunā, brīvdomīgā Varvara Suvorova cenšas slepus nokļūt frontē pie līgavaiņa. Bulgārijā viņa satiek Erastu Fandorinu un vairāku apstākļu sakritības dēļ krievu štābā tiek pielikta viņam par sekretāri. Kamēr Fandorins meklē turku “pelēko kardinālu” Anvarefendi, Varvaru aplido gan ārzemju reportieri, gan krievu virsnieki, bet pret krievu uzbrukumiem tiek veiktas smalkas diversijas.

Visas tās politiskās intrigas, Anvarefendi veiklās manipulācijas – lieliski, kā jau pieklājas kārtīgā spiegu detektīvā. Man gan diezgan ātri radās aizdomas par diversanta personību un brīnījos, kāpēc Erastam tādu nav (nu labi, beigās jau atklājās, ka aizdomas viņam tomēr bija). “Azazēlā” notikušais Erastam bija smags trieciens un viņš ir ļoti novecojis, kļuvis skarbāks un vēl nerunīgāks. Šoreiz galvenā notikumu stāstītāja ir Varvara, bet Fandorins paliek ēnā. Tas man tā kā drusku nepatika, tomēr romāns ir ļoti interesants un savādā kārtā kara situācija un izmantotie argumenti sasaucas ar pašlaik notiekošo.

Vērtējums: 4/5

Akuņins vēlējies sarakstīt vēsturisko detektīvu sēriju visās tā labākajās tradīcijās. Jāsaka, ka iznākums ir virtuozs, patīkams un pat ļoti lasāms. Detektīvi lasās viegli un ātri, bez mūsdienu detektīvus pavadošā smaguma par cilvēku drausmīgo nežēlību un vardarbību. Autoram tik labi izdevies imitēt veco laiku stilu, ka tikpat labi detektīvi varētu būt sarakstīti pirms simts gadiem. Mani brīdināja, ka pirmajās sērijas grāmatās valoda ir vecmodīga un tas var apgrūtināt lasīšanu, bet nekādu apgrūtinājumu nejutu. Tieši otrādi – man tas patika, piedeva tekstam īsto smeķi. Erasts Fandorins ir cilvēcīgi patīkams un pievilcīgs tēls, grāmatās jūtama tēla attīstība – no jauna un drusku naiva puiša par dziļi ievainotu un smalku cilvēku pazinēju. Autors viņu apzināti veidojis kā 19. gs. aristokrāta ideālu. Viņš ir tik labs, ka cita autora rokās varētu kļūt nebaudāms un neticams. Bet Akuņins visus notikumus skata caur vieglu ironijas un humora prizmu un lasītājam atliek vien iekārtoties ērtāk un iegrimt piedzīvojumos.

Skaidrs, ka trešajā daļā Fandorins dodas uz Japānu un ar interesi sekošu līdzi viņa turpmākajām gaitām. Kopumā sērijā ir 13 grāmatas un vēl divi stāsti, kas laikam ir papildinājums piektajai grāmatai. Domāju, ka Fandorina piedzīvojumi varētu patikt visiem, kuriem patīk Agatas Kristi un Artura Konana Doila detektīvi.

Кладбищенские истории. Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Kladbiscenskie istoriiИздательство Колибри 2004, 220 lpp. (elektroniski nopērkama šeit)

Dokumentālās esejas par sešām slavenām pasaules kapsētām. Esejas papildina seši izdomāti stāsti, kuru darbība notiek šajās pašās kapsētās. Garnīram – fotogrāfijas un zīmējumi.

Man ir diezgan lielas aizdomas, ka ar šo grāmatu nebūtu “satikusies”, ja vien Asmo nebūtu to man uzdāvinājis Ziemassvētkos (lūk viņa domas par šo grāmatu). Citos apstākļos es tai būtu pagājusi garām, jo a) īpaši neinteresējos par mūsdienu krievu rakstniekiem, b) kapsētas mani nevilina. Kā izrādās, Akuņinam ir gruzīnu izcelsme un viņš ir tīri lasāms. Savukārt par kapsētām viņš pateica ko tādu, pie kā instinktīvi turējos, bet nebiju pati sapratusi – viņu (un tagad saprotu, ka tas ir arī mans kapsētu atlases kritērijs, ja vispār tām pievēršu uzmanību) interesē tikai vecas kapsētas, kur apbedīšana vairs nenotiek un nāves un zaudējuma sāpju smaka no gaisa izgarojusi, vietā atstājot vēsturi. Viņš uzskata, ka kapu pieminekļi par pagājušo dzīvi var daudz ko pastāstīt. Pastaigas pa vecām kapsētām ir kā mēģinājumi noķert aizplūstošu laiku.

Mazliet par grāmatas uzbūvi. Autors ir viens, jo Boriss Akuņins ir Grigorija Čhartišvili pseidonīms. Viņš uzsver, ka esejas rakstījis Grigorijs, bet stāstiņus Boriss. Esejas un stāsti tapuši no 1999. – 2004. gadam, kad autors apmeklēja vairākas kapsētas visā pasaulē. Grāmata veidota pēc principa: eseja par kapsētu ar vēsturiskiem faktiem un autora pārdomām, izjūtām, kam seko autora izdomāts stāsts saistībā ar kādu kapsētā apglabātu cilvēku. Uz stāstu var pamudināt kādas vēstures faktu druskas, leģendas vai autora paša bailes un iztēle.

Sāk viņš ar veco Donas kapsētu Maskavā. Pirmie apbedījumi 1591. gadā Donas klostera teritorijā, apglabāti daudzi aristokrāti un citi ievērojami 18. – 19. gs. darboņi. Šeit uz kņazienes Šahovskas kapakmeņa atrodama autora mīļākā epitāfija: “Скончалась от операции доктора Снегирева”. Nevis aizkustinoša kā daudzas citas, bet atriebīga. Bet stāsts ir par citu dāmu Darju Nikolajevnu Saltikovu (1730 – 1801), kuru pameta mīļākais un viņa sāka mocīt un slepkavot savus kalpus. Stāstā “Губы – раз, зубы – два” darbojas slepenas mantas meklētājs milicijas kapteinis Nikolajs Čuhčevs. Mācību laikā klosterī iekārtotā universitātē viņš atrod aizraktas durvis, nokāpj pazemē, satiek tur jau pieminēto Darju Saltikovu, kura viņu notur par savu aizbēgušo mīļāko. Savukārt Koļa atceras par sen mirušās dāmas zeltu….Viegli ironisks stāstiņš, kurš beidzās nekā.

Tālāk rakstnieks ceļo uz aizaugušo Haigeitas kapsētu Londonā. Apbedīšana sākta 1839. gadā. Šeit apglabāts Karls Marks, bet Dikensa ģimenes kapos paša Dikensa nav (viņa pīšļi glabājas Vestminsteras abatijā). Haigeitā ir daži ļoti īpatnēji kapu pieminekļi, jo savulaik ekscentriķi savos kapu pieminekļos lika atveidot iemīļotos mājdzīvniekus. Kapsēta pamazām pārvēršas mežā, apkārt klejo lapsas. Dažu kapliču ieejas aizmūrētas. Pēc nostāstiem sanāk, ka aizmūrēja aizdomīgākās kapličas cīnoties pret vampīriem. Stāstā “Материя первична” autors izmanto savas bailes un liek kādam krievam doties uz kapsētas izeju. Krievs nemana, ka viņam seko Mavrs, kurš pēc ilgas badošanās beidzot saodis ideālu kandidātu. Mavrs filozofē, ka kandidāti jāizvēlas rūpīgi, jo līdz ar asinīm iesūc arī viņu mietpilsoniskos, demokrātiskos uzskatus. Jau sapriecājies, pēdējā brīdī viņš saož ko nelāgu – krievs nav maksājis biedra naudas, regulāri gulējis marksisma-ļeņinisma stundās! Uzminējāt, kurš ir Mavrs?

No Londonas pārceļamies uz Perlašēza kapsētu Parīzē. Apbedīšana sākta 1804. gadā un šo kapsētu mēdz dēvēt par skaistāko un apmeklētāko pasaulē. Te atdusas daudzas zvaigznes: Edīte Piafa, Īvs Montāns, Šopēns, Džims Morisons, Onorē de Balzaks, Prusts. No daudzajām zvaigznēm tieši Oskara Vailda piemiņas vieta ir viena no visvairāk apmeklētajām. Enģeļveidīgajam sfinksam nācās nokalt nost locekli, jo par to zināmai sabiedrības daļai bija pārāk liela un neveselīga interese. Lūk tā. “Дай мне поцеловать твои уста” stāsta par diviem kapu aplaupītājiem un kas sanāk, ja nolaupa Oskara Vailda gredzenu. Šis bija tīri tā neko stāstiņš, pietiekoši drūms kapsētu tēmai.

Viena no vecajām kapsētām, kas autoram nepatika ir Ārzemnieku kapsēta Jokohamā, Japānā. Oficiāli apbedījumi tur veikti no 1850.-iem – 1923. gadam, kad kapsēta smagi cieta zemestrīcē. Pēc tās kapsēta pārkārtota un līdz ar to zaudēja bijušo auru. Tā ir skumja vieta, jo pārsvarā apglabāti cilvēki, kurus piemeklēja negaidīta nāve un neviens viņus šai tālajā zemē neatceras. Stāsts “Сигумо” sākas ar kāda eiropieša bērēm, kurš gribēja kļūt par budu. Ierēdnim Fandorinam budista nāve šķiet aizdomīga, viņu neapmānīt ar nāves zirnekli Sigumo un viņš veic atjautīgu izmeklēšanu. Jāsaka, ka šis stāsts man patika vislabāk, likās tāds vairāk nostrādāts, autoram ierastāks. Izrādās, ka Fandorins ir autora pamatīgi “ekspluatēts” tēls detektīvsērijā.

No Japānas autors dodas uz Grīnvudas kapsētu Ņujorkā. Grīnvudas kapsēta jau sākotnēji tika iecerēta kā parks, kā paradīzes dārzs, kurā laiks apstājies. Pirmie apbedījumi no 1838. gada. Tā ir pozitīva kapsēta, daudzi pieminekļi un vēstījumi ieturēti romantisma garā. Stāsta “Unless” galvenais varonis Miša dzīvo labi iekārtotu, līdz sīkumiem izplānotu un nodrošinātu dzīvi līdz kapsētā satiek noslēpumainu sievieti. Mišam jāizvēlas starp mierīgu dzīvi un risku.

Pēdējā ir Ebreju kapsēta Olīvu kalnā Jeruzālemē. Šajā kapsētā autors vīlās, tā viņam šķita nepievilcīga, viņš ilgi nespēja uztvert vēsturi. Droši vien tāpēc, ka tur joprojām tiek apglabāti ebreji. Stāsts “Хэппи-энд” ieturēts zinātniskās fantastikas garā. Medicīna ir panākusi novecošanās un nāves aizkavēšanu, bet ko iesākt ar savu dzīvi, kad viss jau ir bijis un nekā jauna vairs nav ko piedzīvot?

Man personīgi esejas par kapsētām patika labāk par stāstiem. No esejām uzzināju daudz ko jaunu un interesantu, bet no stāstiem tā īsti patika tikai “Губы – раз, зубы – два” un “Сигумо”. Pirmais bija asprātīgs, lai gan man nepatika aprautās beigas, savukārt otrais bija interesants un uzvedināja mani pameklēt Akuņina vēsturiskos detektīvus par Erastu Fandorīnu. Kopumā neparasta grāmata un man prieks, ka izlasīju.

Vērtējums: esejas 4,5/5, stāsti 3/5

RIP8main400Pēdējā grāmata R.I.P. izaicinājumā un varētu teikt, ka pati atbilstošākā. Ja ne par kapsētām un mirušajiem, tad par ko vēl varētu būt ideāls R.I.P. temats? Noskaņas ziņā grāmata gan nav tik drūma, melanholiska un spokaina kā varētu gaidīt, tomēr nenoliedzami interesanta lasāmviela, kas ļauj uz kapsētām paskatīties kā uz vēstures pieminekļiem, nevis tikai šausmu un spoku avotu.

 

Ja kādam ir papildus interese par šīm kapsētām, tad lūgtum:
Par veco un jauno Donas kapsētu ļoti labas fotogrāfijas un informācija atrodama Pāvela Semenova blogā.
Haigeitas kapsētai ir pašai sava mājas lapa.
Pa Perlašēzas kapsētu var doties virtuālā pastaigā.
Arī Ārzemnieku kapsētai Jokohamā ir mājas lapa.
Grīnvudas kapsētas mājas lapa vairāk atgādina izklaides parka reklāmu.
Ebreju kapsēta Olīvu kalnā ir nedalāma Jeruzālemes daļa, tomēr mazliet informācijas var iegūt.