Turpinājums pirmajam rakstam par 2008. gadā lasītajām grāmatām, kuru apraksti līdz šim izpalikuši. Pavisam īsi, cik nu to ļaus skopās piezīmes. Tolaik man cieņā bija apgāda “Atēna” izdevumi.
Ziedoņa puķes, ziedoņa sals. Ismails Kadare. Atēna 2006. gads, 144 lpp.
Albāņu rakstnieks Ismails Kadare par šo romānu saņēma Starptautisko Bukera prēmiju (2005. gadā). Viņš ir pirmais no rakstniekiem, kurš vispār šādu prēmiju saņēma, jo to pasniedz kopš 2005. gada par izcilu sasniegumu literatūrā.
Pavasara atkusnī Albānijas kalnu pilsētiņā B. risinās dīvaini notikumi: tiek aplaupīta Nacionālā banka, apdraudēti sevišķi bīstami noslēpumi, sāk runāt par Kanun – viduslaiku albāņu asinsatriebības kodeksu. Šie notikumi nodarbina gleznotāja Marka prātu, kurš valstī aizsākušos brutalitāti, dezinformāciju un neprātu salīdzina ar aisberbu, kas nogremdēja Titāniku. Vēl, škiet bija lavīna, kas papostīja ciematu. Godīgi sakot no šīs grāmatas neatceros neko, noteikti bija tāds nopietns, pat eksistenciāls romāns. Tolaik patika, jo vērtēju 4/5.
Svētie un grēcinieki: pāvestu vēsture. Eimons Dafijs. Atēna 2008. gads, 456 lpp.
Pāvesti un Vatikāns ir ļoti nozīmīga, un priekš manis diezgan noslēpumaina, mūsu vēstures daļa, kurā interesanti “iebāzt degunu”. Mana ziņkāre noteikti bija galvenais iemesls, kāpēc šo grāmatu lasīju.
Tiek aptverta pāvestības vēsture apmēram 2000 gadu garumā, no pirmsākumiem līdz Jāņa Pāvija II dzīves beidzamajiem gadiem un Benedikta XVI ievēlēšanai. “Alternatīva postošajiem kariem kristiešu starpā bija svētais karš pret kristietības ienaidniekiem.” Autors nevairās rakstīt par pāvestībai neglaimojošām lietām, raksta kā jūdu kristieši izsauca nemierus Romā, kā renesanses laika pāvestība atgādināja ziepju operas, par aizdomām, ka dažs labs pāvests pasūtīja noindēšanas, lai varētu sagrābt kardinālu īpašumus. Kopumā ļoti visaptverošs un korekts pāvestības atspoguļojums. Tomēr dažas atbildes no grāmatas neguvu. Piemēram, par to kāpēc pāvesti sev izvēlējās citus vārdus un kāpēc tieši tādus. Gribējās arī vairāk reālas dzīves sīkumu un mazāk teoloģisku spriedelējumu, bet tā ir tikai mana ateista iebilde. Vērtējums: 4/5
Knuts Hamsuns. Daiļrade, dzīve un laiks. Ingars Šletens Kollūens. Atēna 2008. gads, 408 lpp.
Neesmu lasījusi Hamsunu. Pilnīgi neko. Tomēr mani ieinteresēja viņa biogrāfija, kas balstās uz plašu, agrāk nepieejamu avotu materiālu, arī paša Hamsuna vēstuļu un dokumentu arhīvu.
Norvēģu zemniekpuisis Knuts Hamsuns ieguva pasaules slavu ar savu daiļradi. 1920. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņš radīja jauno, moderno romānu. Slavens un tai pašā laikā nīsts. Apsēsts ar rakstīšanu tā, kā neviens vēl nav rakstījis. Apsēsts ar nacismu. Tāpēc vēl tagad norvēģi viņam nav piedevuši. Esmu pierakstījusi, ka autoram izdevies ļoti labs rakstnieka psiholoģiskais portretējums, kas ļauj Hamsunu iepazīt gan kā cilvēku, gan kā rakstnieku. Man par Hamsunu izveidojās priekšstats kā par nepatīkamu un iedomīgu personu. Patiesībā traģiski tā ticēt kādai ideoloģijai. Nenoliedzami interesanta biogrāfija. Vērtējums: 5/5
Palikušas vēl 4 grāmatas, bet par tām citā reizē.
Marii grāmatplaukts 