Aleksandrijas kvartets. Justīne. Lorenss Darels

JustīneNordik 2008. gads, 261 lpp. Aleksandrijas kvartets #1

Biju iedomājusies, ka šis ir ceļojuma stāsts, bet izrādījās, ka “Aleksandrijas kvartets” autora vārdiem ir “pētījums par mūsdienu mīlestību”, eksperimentāls romānu cikls, kura pirmās trīs grāmatas vēsta par vienu un to pašu laika posmu un tiem pašiem cilvēkiem no dažādiem skatu punktiem, un tikai četurtais romāns virzās laikā uz priekšu. Centrā ir jauna rakstnieka un sarežģīta rakstura sievietes mīlasstāsts uz eksotiskās Aleksandrijas fona. Anotācija arī sola noslēpumu un spiegošanu. Tiktāl izklausās aizraujoši, un “Justīnes” pirmās pāris lapas ir tik intriģējošas un košiem ainavu aprakstiem pilnas, ka uzreiz jutos savaldzināta. Metos lasīt romānu, lai gan paņēmu rokās ar domu nest atpakaļ uz bibliotēku, jo pašlaik galīgi neiet ar lasīšanu.

Spilgti sācies romāns pamazām iestieg filozofiskās pasāžās un ārkārtīgi garos mēģinājumos aprakstīt un psiholoģiski/filozofiski izanalizēt Justīnes personību. Tā arī nespēju viņu ne ieraudzīt, ne saprast. Justīnes samudžinātais psiholoģiskais portrets šķita kā pārcenšanās. Vai viņai ir psiholoģiskas novirzes, vai viņa tēlo, ko īsti viņa domā, kas viņa tāda galu galā ir un ko viņa meklē? Viņas teiktais man šķita teatrāls un nedzīvs. Trīs vīrieši cenšas viņu saprast, aizrakties līdz saknei un tādējādi pilnībā iegūt sev. Tas, protams, neizdodas un laikam arī tieši šī nespēja viņu pakļaut ir trakās apsēstības (nu labi, lai būtu mīlestība) pamatā. No malas kaislīgais mīlas daudzstūris izskatās pagalam ciniski.

Mūsu galvenais varonis, šī stāsta stāstītājs, neveiksmīgs rakstnieks L. G. Dārlijs atgādina dzīves apnikuma skartu cilvēku, kurš ņem pretī pirmo iespēju tikai, lai kaut kas notiktu. Citi tēli ir saprotamāki, tomēr visveiksmīgākā ir sanākusi Aleksandrija – krāšņa, pulsējoša, kontrastaina, tumša, smirdoša, grezna, haotiska un apstulbinoša pilsēta. Varbūt pilsēta vai no tuksneša nākošais vējš padara cilvēkus dullus, liek viņiem dzīties pēc kaut kā nezināma, mesties tumšās kaislībās. Manuprāt, L. Darelam ļoti labi sanāk vietu apraksti un kolorītu cilvēku tēli, ja vien viņš nesāk tos pārāk analizēt. Aiz visa tā vārdu meža un prātojumiem slēpjas skaisti teikumi.

Nākamais romāns ciklā sola Baltazara, ārsta un kabalas speciālista, filozofisko skatījumu uz šo mīlasstāstu. Šaubos, vai tam man pietiks spēka, tomēr ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par šīs romānu tetraloģijas turpinājumiem – vai man lasīt? Cik daudz tur ir tā filozofiskā skatījuma?

Vērtējums: 3/5 (sākuma emocijās Goodreads ieliku 2 zvaigznes, tomēr romāns ir pelnījis vairāk)

Advertisements