Zīds. Alesandro Bariko

BarikoPirmo reizi izdota 1996.gadā, 91 lpp. Latviski izdevis apgāds “Atēna” 2001. gadā, 124 lpp.

19. gs. beigās Francijas pilsētiņā Lavildē ir labi attīstīta zīda rūpniecība un stāsta galvenais varonis Ervē Žonkūrs nodarbojas ar zīdkāpuru tirdzniecību. Kad zīdkāpuru slimības dēļ draud pajukt viss pilsētiņas bizness, Ervē dodas bīstamā un tālā ceļojumā uz Japānu, lai kontrabandas ceļā no turienes atvestu zīdkāpurus. Tur viņš satiek kādu sievieti. Viņi nepieskaras viens otram, viņi pat nesarunājas, bet alkst viens pēc otra. Viņa uzraksta Ervē zīmīti, kuras saturs viņu apreibina un liek ilgoties vēl vairāk. Pēdējo reizi viņš atgriežas Japānā par spīti pilsoņu karam un briesmām tikai lai viņu satiktu. Šī tikšanās viņam gandrīz maksā dzīvību. Atgriezies Francijā, pēc laika viņš atkal saņem vēstuli…

It`s a strange grief… to die of nostalgia for something you never lived.

“Zīds” tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem itāļu bestselleriem XX.gs. beigās. Stāsts ir īss, bez liekām detaļām un skaidrojumiem. Mazliet līdzinās dzejai, tomēr drusku par “sausu”. Man Bariko patīk, patiešām. Bet šoreiz es vīlos. Varbūt gaidīju pārāk daudz, varbūt svešvalodā lasot nespēju uztvert visas smalkās šī stāsta nianses. Mani nespēja aizkustināt Ervē un japānietes mīlas stāsts. Prātā nāk doma par aizliegto augli un to, ka visvairāk alkstam pēc lietām, ko nevaram dabūt. Tāda dzīšanās pēc iedomāta sapņa. Stāsta emocionālākais brīdis priekš manis bija atklāsme par to, kurš patiesībā uzrakstīja otro vēstuli.

Lieku 3/5. Stāsts tomēr ir skaists un došu tam otro iespēju, ja manās rokās nonāks grāmata latviski.

Advertisements

Stikla pilis. Alesandro Bariko

Stikla pilis. Alesandro BarikoIzdevējs apgāds “Atēna” 2004. gadā, 222 lpp.

Kā mēs katrs iedomājamies stikla pili? Vienam tā ir fiziska celtne no stikla, citam saules gaismā mirdzoša pasaku pils, vēl kādam iedomu tēls, tāda kā gaisa pils, kur mitināties sapņiem. Tieši tāda ir arī Alesandro Bariko “Stikla pilis”.

Katram grāmatas varonim ir sava stikla pils, citam iedomāta, citam reāla. Abega atraitne sev izdomāja laimīgu laulības dzīvi, Pekišs izveido dīvainu kori, kur kora dalībnieki dzied tikai vienu – savu noti, Pēns dodas uz pilsētu brīdī, kad tēva svārki viņam der kā uzlieti, jo svārki der – tātad viņam jābrauc prom, Jūna glabā skapī kādu grāmatu, ko viņa kavējas nogādāt adresātam jau daudzus gadus un tā joprojām.

Stāstījums plūst lēni, tad pēkšņi uzdzirkstī, uzmutuļo un met līkumus kā strauja kalnu upe, lai pēc brīža atkal plūstu lēni un kā pa krēslu. Daudz kas paliek puspateikts vai vārdos nepateikts.

Ļaudis domāja, ka tā ir dāvana, vērtīga dāvana, ar kuru tiek maksāts par katru bēgšanas reizi. Viņi nezināja noslēpumu, ka tas vienmēr ir viens un tas pats dārgakmens. Kārbiņas mainījās, bet akmens vienmēr bija tas pats. […] Tas bija pulkstenis, kas skaitīja viņu anomālā laika minūtes, viņu vienīgā mīlestības laika minūtes. Akmens pārradās mājās brīdi agrāk, lai viņa varētu zināt, ka vīrietī, kurš steidzas atgriezties, šī mīlestības laika pavediens nav pārtrūcis.

“Stikla pilis” ir Bariko pirmais romāns. Skaists vēstījums par cilvēka sapņiem un likteni.

Vērtējums: 3,5/5 , tīri subjektīvi salīdzinot ar “Bez asinīm”. Ar interesi gaidu iespēju izlasīt “Zīdu”.

Bez asinīm. Alesandro Bariko

Bez asinīm. Alesandro BarikoPirmo reizi izdota 2002. gadā, latviskais izdevums 2004. gadā, apgāds “Atēna”, 73 lpp. Izlasīju apmēram 1, 5 h laikā.

Jāsaka, ka Bariko vārds man līdz jūnija vidum bija tikai tukša skaņa, tikai pa ausu galam dzirdēts – labs, izcils, daiļliteratūras pērle utt. Tagad Bariko ir ierakstīts tai sarakstā, kura darbus labprāt lasīšu vēl. Tātad pirmais dublis – “Bez asinīm”

”Bez asinīm” sastāv no divām daļām: 1)kurā maza meitene Nina piedzīvo sava tēva un brāļa nāvi, 2) kurā šī pati meitene jau veca būdama satiekas ar vienu no tēva/brāļa slepkavām un dalās atmiņās – Nina par savu dzīvi, vīrietis par notikušo.

Pieaugušajiem ir atmiņa, izpratne par taisnīgumu un bieži arī kāre pēc atriebības. Bet mazai meitenei? Pamazām es sev iedvesu, ka nekas ļauns nenotiks. Bet tad nomira Salinass. Nomira tik aizdomīgā veidā.

Un viņa domāja: lai arī cik neizprotama ir dzīve, iespējams, ka mēs to šķērsojam ar vienu vienīgu vēlēšanos – atgriezties tai ellē, kas mūs radījusi, un dzīvot tur blakus cilvēkam, kurš mūs reiz no šīs elles izglābis. […] Viņa saprata vienīgi to, ka nav nekā spēcīgāka par šo instinktu – atgriezties tur, kur mūs ir salauzuši, un atkārtot šo mirkli gadiem ilgi. Bet atkārtot to ar pārliecību, ka tas, kurš mūs ir izglābis vienu reizi, spēs to darīt mūžīgi. Nebeidzamā ellē, kas ir tieši tāda pati kā tā, no kuras mēs nākam. Bet piepeši tik maiga. Un bez asinīm.

Stāsts ir dziļi saviļņojošs, vizuāli spējīgs iztēlē uzburt notiekošo un tik drīz neizzust no atmiņas. Es to burtiski apriju, tik ļoti Bariko spēja mani ieintriģēt. Skaista valoda, spēcīgas jūtas. Ko vēl lai saka? Iesaku izlasīt. Rindā jau gaida “Stikla pilis”. Vērtējums 5/5.