Vilka stunda. Andrjus Tapins

Apgāds Jumava 2015. gads, 526 lpp. Steam and Stone Saga #1

Es un šīs grāmatas vāks bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Pēc tam nāca ļoti pozitīvas atsauksmes par šo lietuviešu stīmpanka romānu un sāku “Vilka stundu” medīt bibliotēkā. Šajā rudenī beidzot nomedīju. Izrādījās, ka smuks ir ne tikai vāks, ir piedomāts arī pie iekšējā noformējuma. Pat papīrs ir raupjš un piestāv saturam krietni labāk par spoži balto un slīdīgo “radinieku”.

Pievēršoties romāna saturam, aina vairs nav tik sajūsminoša, lai gan ļoti centos nesakāpināt gaidas. Es nezinu, kas notika rakstīšanas procesā. Varbūt tā bija autora ideja, vai kāds viņam pateica “tev taču tur ekšens, tad tēliem dziļumu nevajag”. Rezultātā sanācis noslēpumains un dinamisks sižets, interesanta un detalizēta pasaule, bet varoņi kā kartona lelles. Ne klišejiskas, ar saviem noslēpumiem, kurus var atklāt, rūpīgi lasot, tomēr vienaldzīgas sižeta marionetes. Uzskatu, ka ir palaista vējā iespēja piedzīvojumiem bagātu romānu padarīt par ko dziļāku, saviļņojošu un atmiņā paliekošu. Iespējams, ka problēma slēpjas daudzajos varoņu skatu punktos – ne lasītājs paspēj pieķerties, ne autors pievērst pienācīgu uzmanību raksturu izstrādei un varoņu iekšējai pasaulei.

Sižeta centrā it kā ir zinātnieka meita Mila un Viļņas legāts Antans Sudrabs, bet tas top skaidrs tikai ap grāmatas vidu. No Sudraba būtu sanācis lielisks skarbais izmeklētājs, par kura pagātni nobirdināt asariņu un satraukumā kost pirkstos, kad viņš lēkā pa māju jumtiem. Man bija interese vēl par pāris tēliem, bet tie uzrodas un drīz atkal pazūd.

Jārēķinās, ka pirmās apmēram 150 lpp paiet diezgan lielā neziņā, kas un kāpēc notiek. Šajā ziņā cepuri nost – autors prot kāpināt notikumus līdz rībošai kulminācijai. Politiskās intrigas šausmīgi paredzamas un nepatīkami reālistiskas. Sabiedrības musināšana, pūļa manipulēšana un melu izplatīšana notiek tik viegli, ka bail. Ļoti interesanti palasīt, cik viegli šitās dranķības apcirpt, rīkojoties ātri, radoši un drosmīgi. Kriminālintriga bija laba, šo to varēja paredzēt, bet bija sižeta līnijas, kas palika pārsteigums līdz pašām beigām. Vienīgi nepārliecināja ap dzīvajām rotaļlietām radītais konflikts. Zinot, cik bīstami tās rādīt atklātībā, Milas vazāšanās ar tām apkārt šķiet vienkārši muļķīga. Varēja izdomāt kaut ko mazāk bērnišķīgu. Var jau būt, ka manus iebildumus pret staigājošām un runājošām rotaļlietām veicina atmiņas par zināmās lasītāju aprindās slaveno mērkaķīti citā stīmpankā.

Varoņi liek vēlēties vairāk, bet 1905. gada Alianses brīvpilsēta Viļņa ir īsts stīmpanka sapnis un sajūsminās katru detalizētu fantāzijas pasauļu cienītāju. Teikšu vēl vairāk – manuprāt, Viļņa ir “Vilka stundas” galvenais varonis, kas izrīko visus pārējos. Šī augošā, grabošā, dūmojošā un kūsājošā pilsēta ir kā dzīvs organisms, tās rajoni kā dazādas kolorītas personības. Pilsētas debesis piepilda dūmi no Tvaikpilsētas un dirižabļi no citām pilsētām, dažādus sīkus darbus pilda automatoni un golemi, algoti leģionāri uztur kārtību, bet alķīmiķi un mehāniķi rūpējas, lai pilsētā viss darbotos. Ielas un ēkas pilnas ar dažādiem tehniskiem brīnumiem un cilvēki rautin raujas uz Viļņu cerībā uz labāku dzīvi. Tas ir pa virsu. Apakšā ir krievu spiegi, dažādas politiskas inrigas, nelegālie darboņi un pa kādam līķim. Īpatnēja, tumša un valdzinoša pasaule, gandrīz īsta un sataustāma. Tāpēc jo vairāk žēl nerealizētā varoņu potenciāla.

Ja daudzdimensionālu varoņu tēli nav būtiski un nespēj sabaidīt grāmatas sākuma trīskāršais brīdinājums, ka tas ir fantastikas romāns, pie tam vēl stīmpanks (tiešām ir tik traki ar latviešu lasītājiem?), tad jūs gaida diezgan aizraujoši klejojumi alternatīvās Viļņas ielās. Salīdzinot ar latviešu stīmpanku, lietuviešu ir tiešām lielisks. Tagad gaidu apžilbinošu igauņu atbildi.

Vērtējums: 3,5/5 (puszvaigzne par Viļņu)

Šī ir R.I.P.XI izaicinājuma grāmata. Tumšā atmosfēra, slepkavības, metāls, dūmi, pazeme, mazliet maģijas, nāvējošas intrigas. Jā, “Vilka stunda” iederas, lai gan patiesi biedējošas sajūtas negūsiet. Tās drīzāk ir gotiskas noskaņas, bailīgs skatiens pār plecu vai debesīs. Neizskaidrojams nemiers, ka kaut kam tūlīt jānotiek. Un šausmīgas lietas arī gandrīz notiek.

Īsi apskati trim grāmatām

Gada sākums sanācis tāds viduvējs. Dažas grāmatas man ir patiesi patikušas un palikušas atmiņā. Dažas ir bijušas “labi, bet ne iespaidīgi” lauciņā un tad ir dažas tādas, par kurām tikai pieraksti ļauj atcerēties, ko lasīju. Nolēmu šīs pēdējās apkopot vienā rakstā, jo nekā daudz ko teikt man nav un arī negribas.

Maikls Skots „Alķīmiķis” Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi #1

Apgāds “Jumava” 2008. gads, 303 lpp.

Vēsturisku faktu un mītu ierosināts darbs solīja ļoti interesantu sižetu. Turklāt, alķīmija ir vilinoša tēma. No cerībām čiks viens sanāca, jo Maikls Skots laikam lasītājus uzskata par mazgadīgiem stulbeņiem. Teksts ir tieši tik vienkāršs un atkārtojumu pilns, lai būtu par seklu pat pusaudžiem (vismaz man tā šķiet), kuriem acīmredzot šī fantāzijas sērija ir domāta. Iespējams, ka viņa lasītāji sirgst ar atmiņas zudumiem, tāpēc regulāri vajag atkārtot, ka Fleimels ir alķīmiķis, ka dvīņi ir dvīņi un tādā garā. Galvenie varoņi māsa un brālis uzvedas diezgan normāli, bet Fleimels tomēr ir aizdomīgi vājš priekš simtiem gadu veca un gudra alķīmiķa, kurš sargā Kodeksu. Vispār ļaunie tēli ir dzīvīgāki un interesantāki. Pārsteidzošā kārtā nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu ekranizācija varētu sanākt labāka par grāmatu, jo piedzīvojumi ir aizraujoši, Veco Rases pārstāvju un magu cīņas iespaidīgi krāšņas. Sajūta, ka Skots ir rakstījis nevis romānu, bet scenāriju. Protams, mazliet māc ziņkāre, kas notiks Parīzē un kāda visam saistība ar Makjavelli, bet domāju, ka sērijas turpinājumu nelasīšu. Dzīvē ir labākas lietas, ko darīt. Vērtējums: 2/5

Jennifer E. Smith „The Statistical Probability of Love at First Sight”

Poppy/Little Brown 2012, 236 lpp

Asprātīgais grāmatas nosaukums solīja tikpat asprātīgu saturu, bet nu atkal….nekā. Rezultāts ir tūkstoš reižu dažādās variācijās lasīts un skatīts stāsts, kā meitene nokavē lidmašīnu, iepazīstas ar britu puisi un samīlas (amerikānietēm ir kāds īpašs klikšķis uz britu puišiem). Viss būtu jauki un mīļi un man nav nekas pret šādiem zvaigžņu iezīmētiem mīlas stāstiem. Tomēr autore slimo ar līdzīgu problēmu kā cienītais Maikls Skots – neskaitāmas reizes tiek atkārtots un malts, cik ļoti Hadlija negrib doties uz tēva kāzām, cik dusmīga uz tēvu utt. Emocijas tiek atkārtotas atkal un atkal, līdz viņa saprot, ka viss nemaz nav tik slikti, tēva jaunā sieva ir jauka un vispār Oliveram ir lielākas problēmas, nekā viņas nespēja samierināties, ka tēvs sāk jaunu dzīvi un visi ir laimīgi. Nekā sācies romāns arī nekā beidzas. Tāda uzsildīta trešās dienas zupa. Pat tai mīlestībai īsti nevarēju noticēt, to nevarēja just, lai gan es ticu, ka var būt liktenīgas satikšanās, un, ja par 4 minūtēm nokavē lidmašīnu, tad tas ir tikai uz labu. Vērtējums: 1/5

Karena Bliksena „Ziemas pasakas”

Apgāds Atēna 2011. gads, 320 lpp.

Te nu ir pārsteigums pašai sev. Es tik tiešām domāju, ka man patiks, bet lasīju ar lielu piespiešanos. Lasot dažkārt bija sajūta – tūlīt, tūlīt es sapratīšu; jēgu jau varēja samanīt ar acu kaktiņu, bet, tiklīdz nofokusē skatienu, tā viss izkūp kā dūmi. Domāju, ka šos stāstus man vajadzēja lasīt tā ap gadiem divdesmit, jo tad dziļus un/vai filozofiskus tekstus spēju uzsūkt kā sūklis un saskatīt jēgu pat tur, kur tā varbūt nemaz nebija. Bet pašlaik ar Bliksenu sadraudzēties nespēju. Acīmredzot tas sūklis ir pilns. Es saprotu, ko viņa saka un saprotu, ka tas ir labi, bet mani tas ne aizkustina, ne kaut ko nozīmē. Visi 11 stāsti ir par jauniem cilvēkiem liktenīgas izvēles vai nopietnu uzskatu, dzīves apstākļu maiņas brīdī. Grūtsirdība, Dievs, liktenis, izvēle, jaunības maksimālisms, ideāli, dzīves skarbums, nauda, vara, nolemtība, sapņi. Bliksena raksta diezgan izvairīgi un aizplīvuroti, vietām skaisti, vietām smagnēji un samudžināti. Ja jānosauc stāsti, kas man patika ar savu smalkumu vai dziļumu, tad tie ir “Sapņotājs bērns” par nabadzīgu puiku, kurš dzīvo sapņu pasaulē (skaistā un bagātā mājā) un nokļūstot labos apstākļos pamazām nonīkst, jo viņam visu laiku pēc kaut kā jāilgojas, un “Skumju druva” par jaunekli tēvoča muižā, kurš novēro kādas mātes izmisīgo cīņu par dēla dzīvību. Tādas aukstas un drūmas ziemas pasakas. Vērtējums: 2,5/5

P.S. Visas trīs grāmatas lieliski noderēja manam grāmatu bingo.