Viss mūžs. Roberts Zētālers

Zvaigzne ABC, 2017. gads, 112 lpp.

Kā gan var iebāzt visu mūžu plānā grāmatiņā?! Bet var, pie tam pavisam klusām un spēcīgi. Dažās ainās visa dzīve. Pēc tam sēdi un domā, ko, nez, varētu beigās uzrakstīt par tevi.

“Viss mūžs” ir kā “Stounera” mazais brālis. Arī šī ir vienkārša cilvēka vienkārša dzīve, tomēr ar zināmu atšķirību. Kamēr Stounera mūžs vairāk atspoguļoja pats sevi, caur Egera dzīvi ieraugām progresa nestās pārmaiņas mazā Alpu ciematā un procesus, kas pārmaina Eiropu. Kalnos tiek sabūvēti funikulieri, pa noasfaltētajiem ceļiem ripo spožas mašīnas un ciematnieki no zemkopjiem pārtop par tūristu uzņēmējiem. Domāju, ka klusumu mīlošais Egers nespēs pielāgoties, bet viņš ir pragmatisks un, pēc pārciestajiem gadiem Krievijā, atrod sev patīkamu nodarbi kalnu pavadoņa lomā. Egers ir vienkāršs, kluss, strādīgs, vientuļš un pieticīgs, un uzreiz raisīja manas simpātijas.

Autors izvēlējies Egera mūžu parādīt dažās ainās, kas pastāsta gan par Egeru pašu, gan ieleju un ciematu, gan mēģina atbildēt, cik vērta ir dzīve, kas ir nāve un vai cilvēks joprojām ir viņš pats bez rokām un kājām. Nāve šeit ir dzīves sastāvdaļa. Zētālers raksta skopi, neizskaistināti un tas sader ar Andreasa Egera raksturu. Teksts  ir kā veltījums pieticīgam un godīgam strādniekam, vienam no miljona.

Mums stāsta, ka svarīgi panākumi, tik uz priekšu, tik uz augšu, visu laiku kaut kur jādzenas, jātiek kaut kur augstāk un tālāk, jākļūst par ko lielu un ievērojamu, bet Andreass Egers dzīvo tieši pretēji šim spiedienam (varbūt 20. gs. tas vēl nebija tik izteikts) un ir ārkārtīgi atsvaidzinoši lasīt par dzīvi bez ambīcijām. Ar visiem sāpīgajiem mirkļiem, tā tomēr izrādās nemaz ne tik slikta dzīve. Galu galā, beigās tāpat visus gaida nāve.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.