Orbit 2010, 516 lpp.
Kopš brīža, kad Andris man uzdāvināja “The Folding Knife”, zināju, ka mani gaida kas aizraujošs un labs. Pie lasīšanas gan tiku tikai apmēram pēc gada, bet grāmata no tā sliktāka nepalika.
“The Folding Knife” ir no tām grāmatām, kurām nevajag 50 vai 100 lpp ielasīšanos, āķis lūpā tiek iecirsts ar pirmajiem teikumiem. Zināma loma tajā ir romāna apļveida uzbūvei: notikumi sākas no beigām, tad aizved lasītāju galvenā varoņa atmiņu ceļojumā un beidzas apmēram turpat, kur sākās. Tāds triks švakāka stāstnieka rokās sabojātu stāsta intrigu, bet, ticiet man, šoreiz pēc pāris pirmajām lapām jūs ļoti gribēsiet zināt, kāda ir bijusi dzīve cilvēkam, kurš tagad, sēžot uz karietes jumta, pa putekļainu ceļu kratās nezināmā virzienā.
Iepazīstieties – Basso Lieliskais, Basso Diženais, Vesani Republikas vadītājs, spožu prātu apveltīts baņķieris, šķietami racionāls un godīgs valstsvīrs, amorāls aprēķinātājs, karsti ienīsts brālis un mīlēts tēvocis. Kungs, kurš vada valsti kā savu banku, domā par vispārējo labumu, bet neaizmirst arī par sevi. Kas gan kļūs par viņa klupšanas akmeni? Šis jautājums mani stipri nodarbināja, jo es redzēju vairākas iespējas un lēmumus, kas Basso varētu iegāzt. Tagad domāju, ka Basso krišanā vismaz daļēji vainīga bija viņa pārāk lielā pašpārliecinātība un nespēja apstāties.
Izdomātā Vesani Republika atgādina atspulgu no viduslaiku Itālijas pilsētvalstīm. Laiks varētu būt agrie viduslaiki, bet varētu būt arī vēlāk, dažas lietas šķita pat ļoti modernas. Tiek kalta nauda, aktīvi darbojas bankas, notiek sparīga tirdzniecība ar citām valstīm, būvē kuģus, rīko gaiļu cīņas. Pastāv universitātes un algotņu armija. Pasaule un viss notiekošais šķiet ļoti pazīstams un reāls, ļaujot viegli aizmirst, ka “The Folding Knife” ir daiļliteratūra. Alternatīvās vēstures dēļ šo romānu pieskaita fantāzijas žanram, tomēr nekā īsti fantastiska šeit nav – ne burvestību, ne pūķu, ne runājošu putnu vai elfu. Pilnīgi nekā tāda. Toties ir daudz politikas un ekonomikas. Ne visus darījumus sapratu, tad vajadzētu iedziļināties banku darbībā. Tas gan netraucēja uztvert kopainu, bez tam autors prot lieliski skaidrot Basso pieņemtos lēmumus.
K.J. Parker (īstajā vārdā Tom Holt) vispār raksta fantastiski labi. Katrs vārds, katra nianse, katra sīkākā darbība ir pārdomāta, loģiska un iederīga. Bauda lasīt tādu tekstu. Manu sajūsmu pastiprināja autora humora izjūta. Basso autoram sanācis dzīvāks par dzīvu – spēcīgs, bet ar vājām vietām, cilvēks, kurš ne vienmēr rīkojas ētiski, tomēr nav slikts savā būtībā un katru sarežģījumu uztver kā jaunu iespēju. Viennozīmīgi viens no interesantākajiem tēliem kādu pēdējā laikā nācies sastapt. Pārējie tēli nav tik daudzšķautnaini, tomēr kā otrā plāna varoņi labi izveidoti, katrs ar savu personību un ticamu rīcību. Basso māsas naids gan šķita pārspīlēts, bet norakstīšu uz to, ka viņai bēniņos drusku sagriezies un augstdzimušai dāmai nekā cita tāpat nav ko darīt. Māsas dēls sākumā šķiet mazsvarīgs, bet viņa vēstules grāmatas beigās ir ārkārtīgi spēcīgas. Šīs vēstules ir visa stāsta morālā kulminācija, manuprāt. Ļoti patika arī ģenerālis Aelius un bankas klerks Antigonus – patīkami lasīt par viscaur godīgiem un uzticamiem cilvēkiem, kurus vada pienākums nevis alkatība.
Iespējams, ka nazis uz vāka mani uzvedināja uz neprecīzu priekšstatu par iespējamo sižetu. Gaidīju brutālus un asiņainus notikumus, saņēmu ļoti interesantu un samērā mierīgu baņķiera un valstsvīra dzīvesstāstu, bet es nesūdzos. Mierīguma sajūtu rada tas, ka autors necenšas šokēt vai pārspīlēt emocijas, pārsvarā arī lasītājs nav tiešs notikumu aculiecinieks, par notikušo uzzinot no atstāstītā vai vēstulēm. Atkārtošos sakot, ka šo romānu ir bauda lasīt. Lasīt gan sanāca lēni, jo teksts ir “biezs” – svarīgs katrs vārds. Pārbrauksi ar acīm pāri un palaidīsi garām kādu būtisku niansi. Beigas pamanījās pārsteigt neskatoties uz to, ka iznākums bija virspusēji zināms jau no paša sākuma. Šis ir romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis un cik lieliski uzrakstījis.
Vērtējums: 5/5
Šī ir R.I.P.XI izaicinājuma grāmata. Tumšā atmosfēra, slepkavības, metāls, dūmi, pazeme, mazliet maģijas, nāvējošas intrigas. Jā, “Vilka stunda” iederas, lai gan patiesi biedējošas sajūtas negūsiet. Tās drīzāk ir gotiskas noskaņas, bailīgs skatiens pār plecu vai debesīs. Neizskaidrojams nemiers, ka kaut kam tūlīt jānotiek. Un šausmīgas lietas arī gandrīz notiek.
Marii grāmatplaukts 