Garpa pasaule. Džons Ērvings

laba grāmata, labs romāns, ko lasīt

Jumava 2002. gads, 568 lpp.

Grāmatas lasīšana īstajā brīdī ir īpaša sajūta. Varbūt tāpēc nesteidzos lasīt “Garpa pasauli” uzreiz pēc paņemšanas no bibliotēkas. Nesteidzos tik ļoti, ka aizmirsu par atdošanas termiņu, pamatīgi to nokavēju un saņēmu brīdinājumu. Tāds pamudinājums manī beidzot radīja sajūtu, ka pienācis īstais brīdis iepazīties ar Ērvinga daiļradi. Vēl piebildīšu, ka šo romānu man Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Paldies!

Būtībā “Garpa pasaule” stāsta par Dženijas, viņas dēla Garpa un viņiem pietuvināto cilvēku dzīvi, atkailinot dažādus kutelīgus jautājumus par sieviešu tiesībām, seksuālo orientāciju, sabiedrisko un politisko kustību un, galu galā, grāmatu rakstīšanu un lasīsanu. Romāns sākas ar Garpa mātes Dženijas mērķtiecīgiem dzīves lēmumiem. Vispirms viņa kļūst par medmāsu, pēc tam tiek pie bērna, tad atrod darbu Stīringas zēnu skolā, kur pēc gadiem mācīsies Garps. Dženija ir tik neparasta, ka Ērvinga proza savaldzina no pirmajām lapām. Garpam augot, stāsta fokuss pamazām novirzās no Dženijas uz Garpu, lai gan viņa lidz romāna beigām spēlē nozīmīgu lomu. Kādu laiku ģimene uzturas Vīnē un tās ir vēsturiski ļoti interesantas nodaļas. Tagad zinu, ka 1950. – 1960. gados tikai labākās prostitūtas strādāja šīs pilsētas pirmajā (centra) rajonā. Tiklīdz vairs neatbilst standartiem, tā jāpārvācas strādāt uz zemākas klases rajonu. Vīnē Garps saraksta savu pirmo stāstu, bet viņa māte – autobiogrāfiju, kas izraisa sprādziena efektu sieviešu aprindās. Dženiju nodēvē par pirmo feministi un tālāk seko visādas interesantas lietas. Garps kļūst par rakstnieku, apprecas, auklē bērnus, aizraujas ar skriešanu un bērnu auklēm.

Reizēm romāns ir tik traģikomiski absurds, tik savādiem notikumiem pilns, ka atliek vien noticēt – tāda patiešām ir dzīve, ar cilvēkiem tā patiešām notiek. Kolorītie personāži un savādie notikumi apbur un nelaiž vaļā arī pēc romāna izlasīšanas. “Garpa pasaule” škiet tik patiesa, ka to varētu uzdot par rakstnieka T. S. Garpa biogrāfiju, ja vien tāds rakstnieks patiesībā eksistētu. Romānā ir iekļauti vairāki Garpa daiļdarbu fragmenti. Man ļoti patika stāsts “Grilparcera pansija” un es neatteiktos izlasīt arī viņa romānu “Bensenhevera pasaule”.

Jūtu, ka esmu atradusi vēl vienu rakstnieku pie kura atgriezties. Manuprāt, Ērvings neraksta rakstīšanas pēc, vai, lai kļūtu par bestsellera autoru. Viņš ir stāstnieks, kura roku vada traka iztēle, asa pasaules uztvere un talants visus elementus savīt aizraujošā stāstā. Viņš parāda greizo ASV un ir lietas, kas neizskatās mainījušās pa šiem gadiem. Nojaušu, ka ir noteiktas tēmas, kas viņam “sāp”, bet pēc viena romāna vēl neņemos spriest, vien minu, ka tās varētu būt sieviešu tiesības, vardarbība, transvestīti, puskaili skrējēji. Labi, par skrējējiem jokoju, lai gan ir divas reizes, kad Garps tikai šortos nesās pa ielām un nonāk smieklīgās situācijās. Šīs traģikomiskās epizodes ir fantastiski labas!

Beigās man ļoti gribas ielikt fragmentu ar izdevniecības apkopējas skaidrojumu, kāpēc vērts lasīt kādu grāmatu:

Man šķiet, ka Ērvingam ir izdevies tas, ko viņš piedēvē Garpa spalvai: “Rakstnieka darbs ir iztēloties visu tik personiski, ka literārs sacerējums kļūst tikpat dzīvs kā mūsu personiskās atmiņas.” Tik sasodīti patiess romāns.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

American Vampire. Scott Snyder

komikss, vampīri

Pienācis laiks noslēgt rēķinus ar Skota Snaidera izdomātajiem, Rafael Albuquerque un citu ilustratoru uzzīmētajiem vampīriem. Šī ir ļoti asiņaina un nežēlīga komiksu sērija, nedodiet to lasīt maziem bērniem. Brīdinu arī, ka tālāk tekstā iespējami maitekļi.

Par “American Vampire” pirmo daļu jau uzrakstīju:

Stāstam jāļauj ieskrieties, bet beigās jau bija “super, kas būs tālāk?” sajūta. Vol. 1 paralēli stāsta par to kā bandīts Skiners un jaunā aktrise Pērle kļūst par vampīriem un saķeras ar vampīru aristokrātiju. Grūti prognozēt, kas notiek turpinājumos, bet domāju, ka tie ir veltīti tālākiem Skinera un Pērles piedzīvojumiem.

Tātad, sākums man patika, šķita daudzsološs, bet ar trešo daļu vilciens sāka braukt no kalna lejā. Par otro daļu pastāstīšu vairāk, par pārējām īsāk, lai nesanāk pārāk daudz maitekļot. Nu tad braucam!

American Vampire, Volume 2. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Mateus Santolouco. Vertigo 2011, 160 lpp. American Vampire #2

Šajā daļā turpinās Skinera un Pērles stāsts, bet tas tiek atšķaidīts un savīts ar jauniem varoņiem – gan cilvēkiem, gan dažādiem vampīriem. Stāsta centrā ir Lasvegasas šerifs Kešs, kurš meklē dambja būvētāju slepkavu. Īsta izmeklēšana tā nav, drīzāk tāda nevienlīdzīga un emocionāla sacensība, kurš pirmais nonāks līdz nākamajam upurim. Keša stāsts beidzās uz tādas nots, ka paredzēju viņam nozīmīgu lomu komiksa turpinājumos. Skiners šoreiz drusku atraujas. Pērles dzīve rit salīdzinoši mierīgi kopā ar savu vīru Henriju (cilvēks), bet komiksa beigas ir diezgan satraucošas un sola viņu ģimenes idilles drīzu galu.

Kaut kur ir nozudis Stīvens Kings un līdz ar to sižetam trūkst melnā humora dzirksts un psiholoģisku šausmu sajūta. Ir asinis, ir vardarbība, bet izpaliek tās tīkami biedējošās sajūtas, kas bija Vol 1. Sižets lēkā starp varoņiem un vairākiem laika periodiem 19. un 20. gs., radot diezgan haotisku stāstījumu, kuram jāpiepūlas izsekot līdzi. Pirmajā komiksa krājumā tas šķita veiksmīgāk atrisināts. Mākslinieciskajā ziņā turpinās ieskicētais un izkrāsotais stils. Piedalās jauns un stila ziņā līdzīgs mākslinieks, kurš zīmē “precīzākas” līnijas, nešvīkājas tik daudz pa papīru.

Gandrīz gribēju likt 3 zvaigznes, bet uz beigām palika tiešām interesanti un atsevišķie stāsti daudzmaz savijās kopā, tāpēc vērtējums: 4/5

American Vampire, Volume 3. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Sean Murphy. Vertigo 2012, 288 lpp. American Vampire #3

Divi apjomīgi stāsti par II pasaules karu. Pirmajā stāstā centrā ir novecojošais Henrijs, kuram sagribas varoņdarbus un Rīta zvaigznes vasaļi (nu gan nosaukums tai vampīrus ķerošai organizācijai!) noorganizē viņam “ekskursiju” kopā ar elitāru kareivju grupu uz nelielu salu okeānā. Tur viņus sagaida īpašs japāņu/vampīru pārsteigums. Otrajā stāstā šo pašu vasaļu divi riktīgi kruti aģenti dodas uz nacistu okupēto Rumāniju meklēt zāles pret vampīrismu. Miniet trīs reizes, kā viņiem tur iet. Pareizi, sūdīgi!

Te nu pienāca brīdis, kad sāku uztraukties par komiksu. Politisku lielvaru iesaistīšana darīja mani nemierīgu, bet sižets gana interesants un spraigs, tāpēc lasīju bez piespiešanās. Kopumā gan palika tāds pompozas vardarbības iespaids. Snaiders sāk mest katlā visu, kas ienāk prātā, tomēr atrauties grūti un ieliku vērtējumu: 3,5/5.

American Vampire, Volume 4. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Jordi Bernet. Vertigo 2012, 208 lpp. American Vampire #4

Lasītājs tiek atmests atpakaļ laikā un iepazīstināts ar Skinera jaunību un gadiem pirms viņš kļuva par bandītu. Protams, neiztikt arī bez vampīra. Šoreiz tā ir smuka un plika indiāniete. Krājuma otrais stāsts iepazīstina ar jaunu personāžu Trevisu (izskatās kā Elvisa jaunākais brālis), kurš ir trakulīgs vampīru galinātājs. Jautrs džeks.

Top skaidrs, ka Skineru tik viegli nevar novākt. Kāds viņu nogalina, bet autors šo ņem un atkal atdzīvina. Es gan nežēlojos, man Skiners patīk, viņam ir iekšas, bet tādi gājieni izskatās pēc klavieru stumšanas no krūmiem. Vēl rodas jautājums – vai vampīri noveco? Mākslinieku maiņa no krājuma uz krājumu liek sašķobīties jau ierastām sejām. Vērtējums: 3/5

American Vampire, Volume 5. Scott Snyder, Rafael Albuquerque, Dustin Nguyen. Vertigo 2013, 243 lpp. American Vampire #5

To, kas notiek šajā krājumā, es pat negribu aprakstīt. Tas viss izskatījās pēc klavieru stumdīšanas bez atbildēm uz jautājumiem. Snaiders ir nolēmis, ka vampīrstāstu laiks pacelt vispasaules ļaunuma cīņas līmenī, tāpēc no vasaļu “noliktavas” tiek izzagts visvisspēcīgākais vampīrs, lai to nogādātu Padomju Savienībā, bet nekas neiet kā plānots. Tiešām, tiešām?! Kāda velna pēc krieviem to vampīru vajag? Nē, vēl svarīgāk – kāda velna pēc vasaļi jau pirms 100 gadiem to vampīru nesacirta gabalos, ja reiz viņš ir tik spēcīgs, ka apdraud visu pasauli? Man tas nešķiet loģiski un nevaru šai sižeta līnijai īsti noticēt īpaši pēc tam, kā tas viss turpinās. Labi, ka vismaz Skiners paliek uzticīgs savām vērtībām. Vērtējums: 2/5

American Vampire, Volume 6. Scott Snyder, Rafael Albuquerque un daudzi citi. Vertigo 2014, 144 lpp. American Vampire #6

Šis ir dažādu īsu stāstu krājums, kas papildina “Amerikāņu vampīra” universu. Daži stāsti tīri jauki, daži neko neizsaka. Ilustrācijas dažādos stilos un kvalitātē, jo piedalās vairāki autori un vairāki ilustratori. Īstu pienesumu kopējam stāstam nejutu. Vērtējums: 2/5

Ar īsstāstu kompilāciju pielieku treknu punktu šai vampīrsērijai. Ar katru krājumu Snaidera veikums patika aizvien mazāk. Stāsts plešas plašumā, bet paliek haotisks un bezjēdzīgi ļauns. Lai sižets virzītos uz priekšu, tiek ieviesti jauni varoņi, bet sajūta, ka vilciens strauji brauc no sliedēm nost un viss beigsies ar to, ka a) visi izrādīsies vampīri vai b) vispasaules ļaunuma vārdā pasaule pārklāsies ar asiņainu putru un izdzīvos droši vien tikai Skiners, kurš visu laiku tiek atdzīvināts. Man Skiners patīk, viņam ir kaut kāda domāšana, sava ideja, savs ļaundara kodekss. Pārējie vairāk izskatās pēc marionetēm autora rokās. Visvairāk mani kaitināja tas, ka atveru nākamo lapu un tur bez kāda paskaidrojuma pēkšņi ir pilnīgi kaut kas cits. Dažkārt tas izrādījās sapnis, dažkārt atmiņas vai vēl kas cits. Lasīt visas komiksa daļas vienu pēc otras bija vienīgā iespēja kaut cik saprast, kurš ir kurš, ar ko un kāpēc.

Hronikas. Pirmā grāmata. Bobs Dilans

Nobela prēmija literatūrā

Mansards 2012. gads, 240 lpp.

Daudziem par pārsteigumu, Nobela prēmija literatūrā 2016. gadā tika piešķirta Bobam Dilanam “for having created new poetic expressions within the great American song tradition” (avots). Sākās šūmēšanās, kas pieņēmās skaļumā līdz ar paša “vaininieka” klusēšanu. Pirms vēl Nobela komisija uzmeta lūpu par tādu mākslinieka nepieklājību, biju sadzinusi rokās “Hronikas”, jo saintriģēja visa šī ņemšanās un gribēju saprast, par ko un kāpēc.

Tie, kuri bļāva, ka drīz arī par datorprogrammas rokasgrāmatu varēs saņemt balvu literatūrā, var atslābt, jo Dilans rakstīt prot. Viņa stils ir detaļu un emociju pārbagāts, un brīžiem atgādina asu dzeju prozā. Viņš elpo, ēd, guļ, sapņo un dzīvo ar folkmūziku. Pa vidu iespraucas arī privātā dzīve un kādi nozīmīgāki sociālie procesi Amerikā, bet pārsvarā viņš raksta par savām mūziķa gaitām, muzikālo ietekmi un citiem satiktajiem mūziķiem, kurus viņš raksturo fantastiski. Tādus raksturojumus vēl nebiju lasījusi.

Šķiet, ka sākumā Dilans vienkārši “kaifoja”, viņam nebija ambīciju ātri izsisties, kļūt slavenam. Viņam pat sākumā nebija doma pašam dzejot. Visinteresantākā man šķita tā viņa dzīves epizode, kad viņš, jau slavens, speciāli nopūlas kļūt nepopulārs, lai visādi psihi un revolucionāri noskaņoti tipi beidz līst viņa mājā un saukt viņu par Amerikas sirdsapziņu, mesiju, paaudzes runasvīru un vēl visādi (bija ASV tādi nemierīgi demonstrāciju laiki). Viņš vienmēr gribējis rūpēties par savu ģimeni, nevis ar paceltu karogu vest pūli cīņā. Ironiski, ka šo pūli bija savākušas viņa dziesmas. Izlasot šo, man kļuva pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš klusē par Nobeli. Viņam nevajag šo karognesēja, pasaules mainītāja atzinību: “Jokaini. Es vienkārši biju dziedājis trāpīgas dziesmas un atvēris jaunas, spēcīgas pasaules.”

Lieliem māksliniekiem ir citāds skats uz pasauli, viņi tver lietas savādāk, visas sajūtas ir atkailinātas, emocijas saspringtas, teksts kā līdz plīšanas robežai uzvilkta stīga. Vismaz tādu sajūtu radīja Bobs Dilans ar “Hronikām” un pirms tam Alvis Hermanis ar “Dienasgrāmatu”. Nevaru nesalīdzināt, jo abus darbus izlasīju ar nelielu laika atstarpi un abas grāmatas ir atmiņas par mākslas jomām. Tomēr starp šo vīrru tekstiem ir būtiska atšķirība. Dilans atmiņas raksta koncentrēti, bet ļoti šauri. Savukārt Hermanis, rakstot par savu darbu un dzīvi, paņem rokās pusi pasaules.

Šī grāmata tomēr nebija man un es pārsvarā garlaikojos. “Hronikas” krietni baudāmākas būs Boba Dilana faniem un folkmūzikas melomāniem. Ir jābūt lielai interesei par šo žanru, lai ar personvārdiem pārbārstītais teksts turētos galvā. Priecājos vienīgi par lielisko Viļa Kasima tulkojumu – sulīgs un organisks. Iedomājos, ka dziesminieks tieši tā arī runā kā teksts skanēja manā galvā.

Vērtējums: 2/5

Lopu ekspresis. Toms Kreicbergs

Lopu ekspresis Toms KreicbergsZvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp.

Līdz šim Toms Kreicbergs lasošajās aprindās bija pazīstams kā zinātniskās fantastikas stāstu rakstnieks. ASV daži viņa stāsti nominēti Nebulas balvai, Latvijā iznācis stāstu krājums “Dubultnieki un citi stāsti”. Uz šī fona kā neliela vilšanās nāca ziņa, ka Toma jaunais romāns būs reālistiskā proza ar vēsturiskiem elementiem, nekādas fantastikas. Domāju – nelasīšu. Tagad priecājos, ka atsaucos izdevniecības piedāvājumam un Spīganas pamudinājumam izlasīt “Lopu ekspresi”. Saturu neietekmējoši, bet piebildīšu, ka man ļoti patīk grāmatas vāks.

Romānu veido divas sižeta līnijas. Jauna latviešu puiša Pētera gaitas Volstrītā 2007. – 2008. gadā (sākusies finanšu krīze) un attiecības ar meitenēm veido romāna pamatu. Paralēlā līnija ir Pētera veidotais melnbaltais komikss “Lopu ekspresis”, kur viņš stāsta par savas vecmāmiņas Lauras un pārējās ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju. Pēteris ir matemātiķis un darbu Volstrītas bankā “Arnis” pielīdzina labi apmaksātai aktierspēlei. Tikai vēlāk nāk apjausma, ka tā gluži nav. Vai Pēterim pietiks spēka un drosmes laikus izkāpt no šī vilciena? Interesanti vērot, kā Pēteris aug, kā satiktie cilvēki pieklusina vai maina viņa ideālistiski kategoriskos uzskatus par politiku un ekonomiku. Ikdienā piedzīvotais viņam palīdz veidot komiksu, tāpat kā vecmāmiņas pieredzētais ļauj labāk ieraudzīt aukliņas, kas rausta viņa kolēģus un viņu pašu.

Interesantas bija gan baņķieru mahinācijas (nav obligāti jāsaprot banku darbība un terminoloģija, lai saprastu sižetu), gan Pētera attiecības ar trim meitenēm. Šis nu reiz ir romāns, kurā nav jābaidās no iemīlējušos pāru saldās romantikas. Man pat gribētos autoram pajautāt, kāpēc Pēterim tā neveicas, jo pēc visa spriežot – normāls džeks. Attiecībā uz darbu bankā milzīgs pluss romānam ir autora paša pieredze strādājot Volstrītā. Es nesaku, ka Pētera tēls ir autobiogrāfisks, bet romāns noteikti būtu mazāk ticams bez šīs reālās pieredzes.

Vecmāmiņas stāstam latviešu literatūrā ir simts līdzīgu, smagāku un izvērstāku stāstu, tomēr Toms spēja mazliet savādākā leņķī parādīt jau tik daudz aprakstīto okupācijas sākumu un izsūtīšanu. Vienkāršā veidā tiek uzsvērts, ka sliktie nebija tikai “viņi” vien, ka mēs paši arī bijām tie sliktie, ka cieta arī “viņi”, ka bilde nav melnbalta. Domāju, šī ir zināma patiesība un noteikti lasāma arī citos darbos par attiecīgo tēmu, tomēr ir labi šo patiesību atkārtot. Iespējams, es par maz esmu lasījusi citus izsūtīto dzīvesstāstus, bet man tiem nav spēka. Visvairāk mani pārsteidza kā nekas netika darīts. Ļaudis nojauta, zināja, kas būs, bet neko nedarīja, vienkārši nolemtībā gaidīja, jo tam visam taču jābūt kādam mērķim, kāds augšā taču zina, ko dara. Caur Volstrītas baņķieriem autors parāda, ka “augšām” rūp tikai savas pakaļas un savs labums. Tā bija tad un tā ir tagad. Lasot romānu, reizēm pārņem sajūta, ka tā darbība risinās pašlaik. Skumji un biedējoši.

Apdomāšanas vērtas ir arī vecāku sarunas ar Pēteri, jo viņa mamma ir krieviete. Jāsaka, ka pāris dialogi šķita samāksloti, lai paustu autoram vajadzīgo vēstījumu. Es to nepamanītu, ja visi pārējie dialogi nebūtu tik dabiski. Kopumā dialogi autoram padodas ļoti labi, tie rada dzīvīgu un patiesu iespaidu. To gan var teikt par visu romānu, jo es noticēju visam, izņemot pāris ar Pētera vecākiem saistītās vietas un epizodes no Lauras bērnības pirms 1939. gada. Atkal – viss pārējais bija tik labi, ka Lauras saulainā bērnība atstāja emocionālas uzspēlētības sajūtu. Iespējams, tā domāta kā skaista prelūdija politiskā režīma ne tik saulainajai pusei (šeit Tomam nav ilūziju, paldies par to) un tam sekojošām Sibīrijas šausmām.

Toms Kreicbergs pie “Lopu ekspreša” strādājis 4 gadus – rakstot, pārrakstot, tulkojot kopā ar Laumu T. Lapu un atkal šo to pārrakstot. Gribu teikt – bija vērts tā nopūlēties. Rezultātā sanācis pārdomāts, ticams, mazliet filozofisks un spēcīgs romāns par drosmi izvēlēties. Lai gan tas stāsta par 2007. – 2008. gada Volstrītu un 1940. gadu represijām, romāns ir tik aktuāls mūsdienu apstākļos, ka es to iesaku izlasīt.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Grāmatnīcās romāns nonāks augustā.

Eleonora un Pārks. Reinbova Rouela

Eleonora un Pārks. Reinbova RouelaZvaigzne ABC 2015. gads, 400 lpp.

“Eleonora un Pārks” ir viens no skaistākajiem pirmās mīlestības stāstiem. Bikla, klusa, asprātīga un smeldzīga divu jauniešu sastapšanās neiecietīgā pasaulē.

1986. gada rudenī, skolēnu autobusā iekāpj savāda meitene – apaļīga, dīvaini ģērbusies, sarkaniem, pinkainiem matiem. Svešā, kurai jau uz pieres rakstīts – esmu jūsu jaunais izsmieklu objekts. Pārks ir vietējais, tomēr ne gluži savējais, jo aziāts un neiesaistās vietējo “brašuļu” izklaidēs. Viņš apžēlojas par svešo dīvaini un ļauj apsēsties brīvajā vietā sev blakus. Tā sākas viņu līdzās pastāvēšana, kas vēlāk izvēršas draudzībā un apžilbinošā mīlestībā.

Šogad maz lasu jauniešu romānus, iepriekšējos gadus to darīju vairāk, un jāsaka, ka Reinbovas Rouelas romāns ir viens no labākajiem mūsdienu jauniešu literatūras plaukta paraugiem, kādu vispār esmu lasījusi. Romāns ir labi uzrakstīts, bez vārdu plūdiem lapu aizpildīšanai, un ļoti reālistisks, ar dzīviem varoņiem. Dažos jauniešu tikšanās labākajos (kad viņiem izdodas netraucēti būt kopā) brīžos, autore varbūt drusku par daudz cenšas, lai būtu skaisti un saldi, tomēr līdz salkanumam nenonāk. Iebilst var arī par Eleonoras diezgan biežo fokusēšanos uz savu un Pārka izskatu, bet viņai tas ir ļoti svarīgi, tāpēc es to laidu gar ausīm. Beigas, visticamāk, jūs pārsteigs. Negaidīju tādu drosmīgu soli un tas padarīja šo stāstu vēl smeldzīgāku un lika nobirdināt pāris asaras. Acīmredzot, mani ir viegli aizkustināt un esmu sentimentāla. Runājot par sentimentalitāti, “Eleonora un Pārks” liks atcerēties pirmo mīlestību tiem, kam tā jau aiz muguras un tikai no katra pieredzes atkarīgs, kādas izjūtas jūsos raisīsies. Domāju, ka Eleonoras un Pārka attiecības arī atgādinās, kā tas ir – mīlēt tā, ka… grūti elpot… sāp…pacelies spārnos…laiks apstājas… – izvēlieties salīdzinājumu paši.

Eleonora un Pārks mīl par spīti visam. Slepus no Eleonoras ģimenes, sākumā arī slepus no skolasbiedriem, par spīti Pārka vecāku sākotnējai atturībai, par spīti izsmieklam un instinktīvai vēlmei norobežoties no tā, kuru apsmej, lai pats nekļūtu par apsmiekla objektu. Abu jauniešu šaubas par sevi un vienam par otru, cīņa ar saviem “tarakāniem” abu attiecības padara vēl ticamākas. Ticamas ir arī abu jauniešu ģimenes. Eleonoras dzīves nomocītā māte, kura turas pie agresīvā vīra, it kā neko labāku dzīvē nebūtu pelnījusi, nav īsti izprotama, tomēr reālajā dzīvē taču šādu piemēru ir tūkstošiem un miljoniem. Kā pretstats tam ir Pārka ģimene. Pārkam šķiet, ka tēvs viņu ne īpaši mīl, bet tēva un mātes savstarpējā mīlestība viņam dzīvē sniedz stabilitātes un drošības sajūtu. Šī Pārka atziņa ir viena no skaistākajām vietām grāmatā.

Liela nozīme romānā ir gan attiecībām ģimenē, gan skolēnu vardarbībai. Tās lietas, ko viņi dara tikai tāpēc, ka kāds neatbilst viņu standartiem un ir savādāks! Vai tas ļauj slēpt savu nedrošību, tā teikt – uzbrūc pirmais, pirms kāds uzbrūk tev? Sižetā ir vairākas epizodes, kas liks par to īpaši padomāt.

Domāju, ka no visa uzrakstītā ir skaidrs, ka man “Eleonora un Pārks” ļoti patika un silti iesaku, ja interesējaties par jauniešu literatūru. Šis ir ļoti labs piemērs, kā jāraksta romāns jauniešiem. Lasīšu arī citas šīs autores grāmatas.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.