Kalpones stāsts. Mārgareta Atvuda

Kalpones stāsts. Mārgareta AtvudaZvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Beidzot pie mums iztulkota un izdota viena no spožākajām fantastikas zvaigznēm – Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsts”. Tas ir skarbs un neaizmirstams kādas sievietes stāsts par viņas dzīvi monoteokrātiskajā Gileādā. Romāns skar ētiskus, politiskus un reliģiskus jautājumus, skaidri pierādot, ka fantastika var būt un bieži arī ir literāri augstvērtīga un nopietna literatūra viegli uztveramā formā.

Lasītājs tiek ieaicināts galvenās varones Zemfredas dzīvē bez iepazīstināšanas un paskaidrojumiem, tāpēc pasaules aina veidojas palēnām. Zemfreda stāsta par savu ikdienu, gremdējas atmiņās, ļaujot lasītājam vākt faktus un atklāt pasauli. Visu mums nav lemts uzzināt, jo Zemfredai ir ierobežotas iespējas pārvietoties un kaut ko uzzināt. Daļa jautājumu paliek neatbildēti pat pēc pētnieku ziņojuma grāmatas beigās, jo Gileādas režīms sev nevēlamo informāciju sistemātiski iznīcināja. Tas skan absurdi, bet ziņa, ka Gileāda nepastāvēja pārāk ilgi, man bija patiess mierinājums. Atvudas izdomātais Gileādas režīms ir reliģiski militārs un bez kādas žēlsirdības. Viens nepareizs skatiens un cilvēks jau sev parakstījis nāves spriedumu. Prātā nāk Ziemeļkoreja, reliģiskie fanātiķi un visādas slimas varaskāru politiķu fantāzijas. Sievietes ir pilnīgā vīriešu žēlastībā un pakļautībā, sadalītas sociālajās grupās pēc noderīguma un apģērba krāsas, viņu viedoklis pilnīgi nebūtisks. Dažādu apstākļu iespaidā pastāv milzīgas dzimstības problēmas, tāpēc izveidots Kalpoņu dienests – ar varu atlasītas dzemdētspējīgas sievietes, kuras tiek piešķirtas pietiekoši augstu statusu ieņemošiem vīriešiem, ja to sievas nav spējīgas tikt pie bērniem. Zemfreda ir viena no šīm Kalponēm. Dzīvi Gileādā nosaka dažādi īpatnēji rituāli, no kuriem man metās slikta dūša. Vispār jāsaka, ka šo romānu bija ļoti neomulīgi lasīt.

Romāns pirmo reizi tika izdots 1985. gadā, bet tā vēstījums diez vai kādreiz novecos. “Kalpones stāsts” ir spilgts piemērs tam, ko esam gatavi mainīt un upurēt it kā cēlu mērķu vārdā (vai tad nav jauki, ka sievietes atkal ir “pavarda sargātājas” un pasargātas no “ļaunās ārpasaules”?) un pie kā noved sabiedrības pasivitāte, saskaroties ar radikālām idejām, kas ierobežo visa veida brīvību. Tāpēc nedrīkst klusēt, ja kāda sabiedrības grupa vēlas panākt abortu aizliegumu, aktīvu reliģijas mācīšanu skolās, sāk pārāk aizrauties ar nacionālisma idejām, norādīt “īstas” sievietes pienākumus, vai kādā veidā ierobežot tiesības uz brīvu informācijas iegūšanu, apmaiņu un cilvēku pārvietošanos.

Atvudas stils ir emocionāli slāpēts, neizcakināts un trāpīgs. Zemfreda stāsta par savu dzīvi kā skatīdamās no malas un pēc laika, kad emocijas jau aprimušas. Tādejādi autore izvairās no melodrāmas un histērijas. Gan stila, gan satura ziņā jutu zināmu līdzību ar le Gvinas “Tumsas kreiso roku” un Orvela “1984”. Domāju, ka romāns derēs arī tiem, kas fantastiku nelasa, jo nav ne citplanētiešu, ne tāltālas nākotnes, ne visādu tehnoloģisku brīnumu. “Kalpones stāsts” jūs aizvedīs 20.gs. beigu Amerikā, kur viss ir pazīstams, bet situācija ir krietni sliktāka, nekā bija realitātē tajā laikā, un liks padomāt par daudzām lietām.

“Kalpones stāsts” atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Gribu pārlasīt un negribu pārlasīt. Gribu atcerēties un gribu aizmirst. Uzreiz pēc izlasīšanas, Goodreads atsauksmē ierakstīju “Man gribas raudāt. Tas bija tik labi” un jutu lielu kārdinājumu vairāk neko neteikt, jo būtībā viss bija pateikts. Jūtu, ka viss, ko uzrakstīju tagad, ir tikai skrāpēšanās pa aisberga virsmu. Mudinu jūs lasīt “Kalpones stāstu”, ja tas jau nav noticis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Under the Dome. Stephen King

Under the Dome. Stephen KingScribner 2009, 1074 lpp.

Kauns atzīties, cik ilgi Kinga “ķieģelis” nostāvēja uz galdiņa pie dīvāna “drīz lasāmajā” kaudzītē. Tagad priecājos, ka gaidīju līdz man radīsies sajūta par īsto laiku lasīšanai.

Kas tad “ķieģelim” vēderā? Kādā jaukā rudens dienā pār nelielu ASV pilsētiņu nolaižas mistisks kupols, ļoti efektīvi norobežojot pilsētu no pārējās pasaules. Cauri tiek vien nedaudz gaisa. Pilsētiņā ir vairāki tūkstoši iedzīvotāju, ļoti ambiciozs mēra vietnieks Džeimss Renijs (vai kas nu skaitās Second Selectman), viņa agresīvais dēls Juniors, divas baznīcas un kristīgais radio, neviena ugunsdzēsēja un nekādas apjausmas par to, kā tikt no šīs situācijas laukā, un pamazām viss aiziet pa pieskari. Mēģiniet iedomāties, kas varētu notikt šādā noslēgtā vidē, kuru pārvalda stulbi, savtīgi, agresīvi ļaudis. Biedējoša perspektīva. Tieši no psiholoģiska eksperimenta viedokļa ļoti interesanti lasīt. Kings prot radīt ļoti ticamus tēlus un biju šokēta par to, kā dažās dienās noteikti indivīdi var pārvērsties par tādiem zvēriem, ja vien varas groži ir nepareizajās rokās.

Daži varoņi nomirst tiklīdz tiek pieminēti, daži nodzīvo līdz stāsta beigām. Līķu ir daudz, ļoti daudz. Vienu brīdi pat satraucos, vai Kingam pietiks personāžu. Bez Renijiem svarīgi personāži ir vairāki policisti, ārsts Rastijs, bijušais armijnieks un kafejnīcas pavārs Bārbijs, avīzes redaktore Džūlija un vairāki citi cilvēki. Protams, es pārdzīvoju par galvenajiem labajiem varoņiem. Vienā brīdī pat tik ļoti, ka pašķīru uz priekšu, lai redzētu, vai viņi ir dzīvi arī grāmatas beigās. Tikai nesakiet, ka jūs nekad tā nedarāt!

Lasījās ļoti raiti, ko sekmēja notikumu straujā attīstība. Sižets aptver vienu nedēļu un daudzu personāžu dzīves, nemitīgi kaut kas notiek. Vienlaicīgi Kings ir bezgala sīkumains, viss ir detalizēts un gandrīz pa sekundēm aprakstīts, bet garlaicīgi nav. To laikam var tikai ģēnijs. Brīžiem gan šķiet, ka sanarkojies Šefs ir pārņēmis vadību pār Kinga smadzenēm, jo romāns varēja būt kādas 200 lpp. plānāks un neko nezaudētu. Varbūt, ja es lasītu katru vārdu, es nogurtu no apjoma, bet romāns ir ļoti kinematogrāfisks (ne velti pēc tā motīviem ir radīts seriāls), nav nepieciešams rūpīgi sekot tekstam, lai nezaudētu stāsta pavedienu un jēgu. Protams, palīdzēja arī tas, ka man patīk Kinga stils, varoņiem ir dažāds domāšanas veids un bieži pavīd jauks autora sarkasms par varoņu rīcību.

Nestāstīšu no kurienes un kāpēc kupols uzradās, bet atrisinājums ir vienlaicīgi kingiski asprātīgs un apstulbinoši nežēlīgs. Būtībā to var attiecināt uz visu romānu. Man prieks, ka Kupola ideja Kingam nedeva mieru un viņš to realizēja uz papīra, pat ja vārdu plūdi sanāca lielāki, kā nepieciešams. Vai autoram ir zobs uz reliģiju? Katrā ziņā romānā viņš ar to noņemas daudz un ne tajā glaimojošākajā veidā. Tas būtu jāņem vērā, ja esat jūtīgi pret šo tēmu. “Under the Dome” arī varbūt nav labākais veids kā iepazīties ar Kinga daiļradi kaut vai apjoma dēļ. Labāk sākt ar ko īsāku, piemēram, stāstiem, vai kādu no viņa latviski izdotajiem romāniem (“Kerija”, “Zvēru kapiņi”, “Mizerija”, “Zaļā jūdze”).

Vērtējums: 4/5

P.S. Seriāls pamatīgi atšķiras no romāna un man to neieteica skatīties.

The DUFF: Designated Ugly Fat Friend. Kody Keplinger

DUFFLittle Brown/Poppy 2010. gads, 280 lpp. Grāmatas Goodreads profils.

Dainis pastāstīja par filmu, tāpēc es pastāstīšu par grāmatu, kurai ar filmu kopīgs ir tikai nosaukums un neliela daļa sižeta.

Ar manu pēdējā laika “nelasošo” noskaņojumu prasījās pēc kādas vieglas lasāmvielas un izvēle krita uz šo jauniešu romānu. Lasāmajā sarakstā to biju iekļāvusi labo atsauksmju dēļ un nenācās vilties.

“The DUFF” būtu tipisks jauniešu romāns ar jau ierastajām klišejām, ja vien autore nebūtu pacentusies radīt savādāku galveno varoni. Bjanka ir gudra, saprātīga, inteliģenta un sarkastiska vidusskolniece, kura nepārdzīvo par savu viduvējo izskatu un neatbilstību kalsnuma standartiem. Viņai ir foršas draudzenes un liekas, ka viss kārtībā. Kur āķis? Viņa tomēr nav pilnīgi imūna pret citu vērtējumu un, kad skolas seksīgākais puisis nodēvē viņu par DUFF (izraudzītā neglītā resnā draudzene), viņas patmīlība ir aizskarta. Tam vēl tiek piemestas problēmas vecāku attiecībās, ko Bjanka mēģina atrisināt bez citu palīdzības. Nekas pārāk traģisks un traks, tomēr Bjankas pieeja bēgšanai no problēmām un nervu nomierināšanai ir negaidīta un drosmīga. Var strīdēties, cik tas ir morāli pareizi, bet es nebūšu tā, kas rādīs ar pirkstu.

Vairāk par pašu sižetu man patika romānā aizskartā tēma par neglītuma priekšstatiem, pašcieņu un pašvērtējumu. Bjanka beigās saprot, ka glītuma un neglītuma priekšstati atšķiras un viss ir tikai mūsu galvās. Vienu brīdi vari būt pelēka un apaļīga, citu – starojoša un seksīga. Mēs visi esam skaisti, jo skaistums ir dažāds. Tieši tāpat pat slavenākajām skaistulēm gadās brīži, kad viņas jūtas nepievilcīgas. Varbūt šis vēstījums romānā nav pasniegts perfektā veidā, tomēr, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka jaunas meitenes šādu ziņu saņem un saprot.

“Why should I do anything just to fix what he or anyone else thought about me? I shouldn`t have to?”

Lai gan uzreiz bija skaidrs kā beigsies varoņu attiecības, tas netraucēja un ar humora palīdzību autorei izdevās sižetu nepadarīt pārāk saldu. Arī visas problēmas atrisinās nesāpīgi. Varētu pat autorei pārmest nerealitātes pieskaņu, bet, pie velna, ne vienmēr ir jābūt kaut kādām ārprātīgām drāmām. Tieši drāmas neesamība bija tas, ko man vajadzēja, tāpēc romāns man tā patika. “The DUFF” sniedza patīkamu izklaidi, nenomāca un nenogurdināja. Pie viena lika atcerēties, ka esmu skaista savā īpašā veidā.

Viegls, asprātīgs un vienkāršs jauniešu romāns vakara atpūtai, ja negaidāt romānu no literatūras “augstā” plaukta.

Vērtējums: 4/5

Papīra sapņi. Rūta Šepetis

papīra sapņiZvaigzne ABC 2015. gads, 328 lpp.

Kādā istabiņā virs grāmatveikala mīt Džosija Morēna, kura būtu parasta jauna meitene, ja vien… nebūtu vietējā bordeļa prostitūtas meita. Džosija vēlas kaut ko vairāk, nekā spēj sniegt šī pilsēta un lolo sapņus par šķietami pašsaprotamām lietām – izglītību, draudzību un mīlestību. Taču savādi notikumi satricina viņas dzīvi un izaicina viņas sirdsapziņu. Pilsētā ierodas kāds gangsteris. Tiek nogalināts kāds vīrietis. Un Džosijai jāpieņem lēmumi, kas ietekmēs viņas likteni. (no oficiālās anotācijas)

Pēc dažām grāmatām, kuru lasīšana prasīja zināmu piepūli, “Papīra sapņiem” lidoju cauri kā pieneņpūka vējā. Rūta Šepetis raksta ļoti patīkami un viegli lasāmi, nespēju atrauties. Tomēr nepārprotiet, sižets nemaz nav tik viegls un salds kā varētu šķist vērtējot grāmatu pēc tās vāka.

Romāna darbība risinās Ņūorleānā 1950. gadā. Dzīvot Franču kvartālā un būt prostitūtas meitai – tas ir kauna zīmogs pierē. Lieki teikt, ka galvenās varones Džosijas dzīve nav nekāda vienkāršā. Varētu jau viegli padoties straumei un iet mātes pēdās, tomēr Džosija nav viņas māte: “Es paceltu brunčus tikai viena iemesla dēļ – lai izvilktu pistoli un iešautu tev galvā”. No rītiem viņa uzkopj Villijas Vudlijas bordeli, pa dienu strādā grāmatu veikalā un krāj naudu, lai tiktu prom. Tik simpātiska ir Džosijas vēlme lemt savu likteni un iegūt izglītību.

Izvēlētā darbības vieta un laiks ir ļoti interesanta un kolorīta. Pat gribējās vairāk vides aprakstu. Tur ir Frenkijs, kurš visu zina, Kokijs pie iespaidīgu automašīnu stūres, prostitūtas un turīgi klienti, Džess ar puķēm uz ielas stūra un visādi tumši darboņi ielās un krogos. Visi romāna varoņi ir izdomāti, lai gan Villijas tēlam autore iedvesmojās no lasītā par pēdējo īsto Ņūorleānas madāmu Norma Wallace. Villija Džosijas dzīvē ir tāds kā labās fejas un ļaunās krustmāmiņas krustojums. Vēl ir grāmatveikala īpašnieks vecais Čārlijs Mārlovs un viņa dēls Patriks. Bez šiem cilvēkiem Džosijai dzīvē klātos krietni grūtāk, jo viņas māti interesē tikai nauda un vīrieši. Mātes tēls ir tik bezsirdīgs, ka gandrīz šķiet pārspīlēts, tomēr ne nereāls.

Ļoti patika vērot Kvartālu un romāna notikumus Džosijas acīm. Viņa ir spēcīga, gudra, lepna un neatlaidīga meitene, kurai grūti nejust līdzi. Mazliet baidījos par viegli ieskicēto mīlestības līniju, kas parādījās romāna vidū, tomēr tā neieguva primāro lomu sižetā un atrisinājās bez pārmērīgām klišejām. Romānā nav pārāk šausmīgu vai neķītru notikumu aprakstu. Varbūt tāpēc, ka Džosijai ir 17 gadu un šo romānu tīri teorētiski var likt young adult plauktā. Mana vienīgā iebilde ir par grāmatas otro daļu – uz beigām sižets tā vienkārši un veikli atrisinās. Biju ļoti iedzīvojusies grāmatā, tāpēc beigas pienāca pārāk ātri, man gribējās vēl.

Autore ir veiksmīgi savijusi kopā vēsturisko romānu, kriminālintrigu, pieaugšanas stāstu un attiecību drāmu, radot aizraujošu romānu, ko grūti nolikt malā. Iesaku ziemas nogurdinātajiem kā patīkamu, bet ne cukurotu stāstu par liktenīgām izvēlēm un neatlaidību.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Forgive Me, Leonard Peacock. Matthew Quick

forgive me leonard peacockLittle, Brown Books for Young Readers 2013. gads, 273 lpp.
Audiogrāmata: Hachette Audio, lasa Noah Galvin, ilgums ~ 6 h

Leonardam Pīkokam paliek astoņpadsmit. Un viņš grib atvadīties…. Ne no sava bijušā labākā drauga, kura rīcība vedina Leonardu paveikt ko šausmīgu, bet no 4 cilvēkiem, kuri viņam ir palīdzējuši nejusties tik vientuļam un dīvainam: ar Hemfrija Bogarta filmām apsēsta kaimiņa, skolasbiedra vijoļspēles virtuoza, mācītāja meitas un holokausta skolotāja.

Aizmirsu piebilst, ka man patika grāmatas ierunātāja balss – viņš ļoti labi iejutās dusmīga, nelaimīga, sarkastiska jaunieša “ādā”. Sižetam beigās pietrūkst izšķirošais solis vienā vai otrā virzienā, kas vēstījumu spētu pacelt augstākā līmenī, tomēr klausīties bija interesanti un par šo to vajadzēja arī padomāt.

Vērtējums: 3,5/5