Lopu ekspresis. Toms Kreicbergs

Zvaigzne ABC 2016. gads, 336 lpp.

Līdz šim Toms Kreicbergs lasošajās aprindās bija pazīstams kā zinātniskās fantastikas stāstu rakstnieks. ASV daži viņa stāsti nominēti Nebulas balvai, Latvijā iznācis stāstu krājums “Dubultnieki un citi stāsti”. Uz šī fona kā neliela vilšanās nāca ziņa, ka Toma jaunais romāns būs reālistiskā proza ar vēsturiskiem elementiem, nekādas fantastikas. Domāju – nelasīšu. Tagad priecājos, ka atsaucos izdevniecības piedāvājumam un Spīganas pamudinājumam izlasīt “Lopu ekspresi”. Saturu neietekmējoši, bet piebildīšu, ka man ļoti patīk grāmatas vāks.

Romānu veido divas sižeta līnijas. Jauna latviešu puiša Pētera gaitas Volstrītā 2007. – 2008. gadā (sākusies finanšu krīze) un attiecības ar meitenēm veido romāna pamatu. Paralēlā līnija ir Pētera veidotais melnbaltais komikss “Lopu ekspresis”, kur viņš stāsta par savas vecmāmiņas Lauras un pārējās ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju. Pēteris ir matemātiķis un darbu Volstrītas bankā “Arnis” pielīdzina labi apmaksātai aktierspēlei. Tikai vēlāk nāk apjausma, ka tā gluži nav. Vai Pēterim pietiks spēka un drosmes laikus izkāpt no šī vilciena? Interesanti vērot, kā Pēteris aug, kā satiktie cilvēki pieklusina vai maina viņa ideālistiski kategoriskos uzskatus par politiku un ekonomiku. Ikdienā piedzīvotais viņam palīdz veidot komiksu, tāpat kā vecmāmiņas pieredzētais ļauj labāk ieraudzīt aukliņas, kas rausta viņa kolēģus un viņu pašu.

Interesantas bija gan baņķieru mahinācijas (nav obligāti jāsaprot banku darbība un terminoloģija, lai saprastu sižetu), gan Pētera attiecības ar trim meitenēm. Šis nu reiz ir romāns, kurā nav jābaidās no iemīlējušos pāru saldās romantikas. Man pat gribētos autoram pajautāt, kāpēc Pēterim tā neveicas, jo pēc visa spriežot – normāls džeks. Attiecībā uz darbu bankā milzīgs pluss romānam ir autora paša pieredze strādājot Volstrītā. Es nesaku, ka Pētera tēls ir autobiogrāfisks, bet romāns noteikti būtu mazāk ticams bez šīs reālās pieredzes.

Vecmāmiņas stāstam latviešu literatūrā ir simts līdzīgu, smagāku un izvērstāku stāstu, tomēr Toms spēja mazliet savādākā leņķī parādīt jau tik daudz aprakstīto okupācijas sākumu un izsūtīšanu. Vienkāršā veidā tiek uzsvērts, ka sliktie nebija tikai “viņi” vien, ka mēs paši arī bijām tie sliktie, ka cieta arī “viņi”, ka bilde nav melnbalta. Domāju, šī ir zināma patiesība un noteikti lasāma arī citos darbos par attiecīgo tēmu, tomēr ir labi šo patiesību atkārtot. Iespējams, es par maz esmu lasījusi citus izsūtīto dzīvesstāstus, bet man tiem nav spēka. Visvairāk mani pārsteidza kā nekas netika darīts. Ļaudis nojauta, zināja, kas būs, bet neko nedarīja, vienkārši nolemtībā gaidīja, jo tam visam taču jābūt kādam mērķim, kāds augšā taču zina, ko dara. Caur Volstrītas baņķieriem autors parāda, ka “augšām” rūp tikai savas pakaļas un savs labums. Tā bija tad un tā ir tagad. Lasot romānu, reizēm pārņem sajūta, ka tā darbība risinās pašlaik. Skumji un biedējoši.

Apdomāšanas vērtas ir arī vecāku sarunas ar Pēteri, jo viņa mamma ir krieviete. Jāsaka, ka pāris dialogi šķita samāksloti, lai paustu autoram vajadzīgo vēstījumu. Es to nepamanītu, ja visi pārējie dialogi nebūtu tik dabiski. Kopumā dialogi autoram padodas ļoti labi, tie rada dzīvīgu un patiesu iespaidu. To gan var teikt par visu romānu, jo es noticēju visam, izņemot pāris ar Pētera vecākiem saistītās vietas un epizodes no Lauras bērnības pirms 1939. gada. Atkal – viss pārējais bija tik labi, ka Lauras saulainā bērnība atstāja emocionālas uzspēlētības sajūtu. Iespējams, tā domāta kā skaista prelūdija politiskā režīma ne tik saulainajai pusei (šeit Tomam nav ilūziju, paldies par to) un tam sekojošām Sibīrijas šausmām.

Toms Kreicbergs pie “Lopu ekspreša” strādājis 4 gadus – rakstot, pārrakstot, tulkojot kopā ar Laumu T. Lapu un atkal šo to pārrakstot. Gribu teikt – bija vērts tā nopūlēties. Rezultātā sanācis pārdomāts, ticams, mazliet filozofisks un spēcīgs romāns par drosmi izvēlēties. Lai gan tas stāsta par 2007. – 2008. gada Volstrītu un 1940. gadu represijām, romāns ir tik aktuāls mūsdienu apstākļos, ka es to iesaku izlasīt.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Grāmatnīcās romāns nonāks augustā.

Eleonora un Pārks. Reinbova Rouela

Zvaigzne ABC 2015. gads, 400 lpp.

“Eleonora un Pārks” ir viens no skaistākajiem pirmās mīlestības stāstiem. Bikla, klusa, asprātīga un smeldzīga divu jauniešu sastapšanās neiecietīgā pasaulē.

1986. gada rudenī, skolēnu autobusā iekāpj savāda meitene – apaļīga, dīvaini ģērbusies, sarkaniem, pinkainiem matiem. Svešā, kurai jau uz pieres rakstīts – esmu jūsu jaunais izsmieklu objekts. Pārks ir vietējais, tomēr ne gluži savējais, jo aziāts un neiesaistās vietējo “brašuļu” izklaidēs. Viņš apžēlojas par svešo dīvaini un ļauj apsēsties brīvajā vietā sev blakus. Tā sākas viņu līdzās pastāvēšana, kas vēlāk izvēršas draudzībā un apžilbinošā mīlestībā.

Šogad maz lasu jauniešu romānus, iepriekšējos gadus to darīju vairāk, un jāsaka, ka Reinbovas Rouelas romāns ir viens no labākajiem mūsdienu jauniešu literatūras plaukta paraugiem, kādu vispār esmu lasījusi. Romāns ir labi uzrakstīts, bez vārdu plūdiem lapu aizpildīšanai, un ļoti reālistisks, ar dzīviem varoņiem. Dažos jauniešu tikšanās labākajos (kad viņiem izdodas netraucēti būt kopā) brīžos, autore varbūt drusku par daudz cenšas, lai būtu skaisti un saldi, tomēr līdz salkanumam nenonāk. Iebilst var arī par Eleonoras diezgan biežo fokusēšanos uz savu un Pārka izskatu, bet viņai tas ir ļoti svarīgi, tāpēc es to laidu gar ausīm. Beigas, visticamāk, jūs pārsteigs. Negaidīju tādu drosmīgu soli un tas padarīja šo stāstu vēl smeldzīgāku un lika nobirdināt pāris asaras. Acīmredzot, mani ir viegli aizkustināt un esmu sentimentāla. Runājot par sentimentalitāti, “Eleonora un Pārks” liks atcerēties pirmo mīlestību tiem, kam tā jau aiz muguras un tikai no katra pieredzes atkarīgs, kādas izjūtas jūsos raisīsies. Domāju, ka Eleonoras un Pārka attiecības arī atgādinās, kā tas ir – mīlēt tā, ka… grūti elpot… sāp…pacelies spārnos…laiks apstājas… – izvēlieties salīdzinājumu paši.

Eleonora un Pārks mīl par spīti visam. Slepus no Eleonoras ģimenes, sākumā arī slepus no skolasbiedriem, par spīti Pārka vecāku sākotnējai atturībai, par spīti izsmieklam un instinktīvai vēlmei norobežoties no tā, kuru apsmej, lai pats nekļūtu par apsmiekla objektu. Abu jauniešu šaubas par sevi un vienam par otru, cīņa ar saviem “tarakāniem” abu attiecības padara vēl ticamākas. Ticamas ir arī abu jauniešu ģimenes. Eleonoras dzīves nomocītā māte, kura turas pie agresīvā vīra, it kā neko labāku dzīvē nebūtu pelnījusi, nav īsti izprotama, tomēr reālajā dzīvē taču šādu piemēru ir tūkstošiem un miljoniem. Kā pretstats tam ir Pārka ģimene. Pārkam šķiet, ka tēvs viņu ne īpaši mīl, bet tēva un mātes savstarpējā mīlestība viņam dzīvē sniedz stabilitātes un drošības sajūtu. Šī Pārka atziņa ir viena no skaistākajām vietām grāmatā.

Liela nozīme romānā ir gan attiecībām ģimenē, gan skolēnu vardarbībai. Tās lietas, ko viņi dara tikai tāpēc, ka kāds neatbilst viņu standartiem un ir savādāks! Vai tas ļauj slēpt savu nedrošību, tā teikt – uzbrūc pirmais, pirms kāds uzbrūk tev? Sižetā ir vairākas epizodes, kas liks par to īpaši padomāt.

Domāju, ka no visa uzrakstītā ir skaidrs, ka man “Eleonora un Pārks” ļoti patika un silti iesaku, ja interesējaties par jauniešu literatūru. Šis ir ļoti labs piemērs, kā jāraksta romāns jauniešiem. Lasīšu arī citas šīs autores grāmatas.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Kalpones stāsts. Mārgareta Atvuda

Zvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Beidzot pie mums iztulkota un izdota viena no spožākajām fantastikas zvaigznēm – Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsts”. Tas ir skarbs un neaizmirstams kādas sievietes stāsts par viņas dzīvi monoteokrātiskajā Gileādā. Romāns skar ētiskus, politiskus un reliģiskus jautājumus, skaidri pierādot, ka fantastika var būt un bieži arī ir literāri augstvērtīga un nopietna literatūra viegli uztveramā formā.

Lasītājs tiek ieaicināts galvenās varones Zemfredas dzīvē bez iepazīstināšanas un paskaidrojumiem, tāpēc pasaules aina veidojas palēnām. Zemfreda stāsta par savu ikdienu, gremdējas atmiņās, ļaujot lasītājam vākt faktus un atklāt pasauli. Visu mums nav lemts uzzināt, jo Zemfredai ir ierobežotas iespējas pārvietoties un kaut ko uzzināt. Daļa jautājumu paliek neatbildēti pat pēc pētnieku ziņojuma grāmatas beigās, jo Gileādas režīms sev nevēlamo informāciju sistemātiski iznīcināja. Tas skan absurdi, bet ziņa, ka Gileāda nepastāvēja pārāk ilgi, man bija patiess mierinājums. Atvudas izdomātais Gileādas režīms ir reliģiski militārs un bez kādas žēlsirdības. Viens nepareizs skatiens un cilvēks jau sev parakstījis nāves spriedumu. Prātā nāk Ziemeļkoreja, reliģiskie fanātiķi un visādas slimas varaskāru politiķu fantāzijas. Sievietes ir pilnīgā vīriešu žēlastībā un pakļautībā, sadalītas sociālajās grupās pēc noderīguma un apģērba krāsas, viņu viedoklis pilnīgi nebūtisks. Dažādu apstākļu iespaidā pastāv milzīgas dzimstības problēmas, tāpēc izveidots Kalpoņu dienests – ar varu atlasītas dzemdētspējīgas sievietes, kuras tiek piešķirtas pietiekoši augstu statusu ieņemošiem vīriešiem, ja to sievas nav spējīgas tikt pie bērniem. Zemfreda ir viena no šīm Kalponēm. Dzīvi Gileādā nosaka dažādi īpatnēji rituāli, no kuriem man metās slikta dūša. Vispār jāsaka, ka šo romānu bija ļoti neomulīgi lasīt.

Romāns pirmo reizi tika izdots 1985. gadā, bet tā vēstījums diez vai kādreiz novecos. “Kalpones stāsts” ir spilgts piemērs tam, ko esam gatavi mainīt un upurēt it kā cēlu mērķu vārdā (vai tad nav jauki, ka sievietes atkal ir “pavarda sargātājas” un pasargātas no “ļaunās ārpasaules”?) un pie kā noved sabiedrības pasivitāte, saskaroties ar radikālām idejām, kas ierobežo visa veida brīvību. Tāpēc nedrīkst klusēt, ja kāda sabiedrības grupa vēlas panākt abortu aizliegumu, aktīvu reliģijas mācīšanu skolās, sāk pārāk aizrauties ar nacionālisma idejām, norādīt “īstas” sievietes pienākumus, vai kādā veidā ierobežot tiesības uz brīvu informācijas iegūšanu, apmaiņu un cilvēku pārvietošanos.

Atvudas stils ir emocionāli slāpēts, neizcakināts un trāpīgs. Zemfreda stāsta par savu dzīvi kā skatīdamās no malas un pēc laika, kad emocijas jau aprimušas. Tādejādi autore izvairās no melodrāmas un histērijas. Gan stila, gan satura ziņā jutu zināmu līdzību ar le Gvinas “Tumsas kreiso roku” un Orvela “1984”. Domāju, ka romāns derēs arī tiem, kas fantastiku nelasa, jo nav ne citplanētiešu, ne tāltālas nākotnes, ne visādu tehnoloģisku brīnumu. “Kalpones stāsts” jūs aizvedīs 20.gs. beigu Amerikā, kur viss ir pazīstams, bet situācija ir krietni sliktāka, nekā bija realitātē tajā laikā, un liks padomāt par daudzām lietām.

“Kalpones stāsts” atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Gribu pārlasīt un negribu pārlasīt. Gribu atcerēties un gribu aizmirst. Uzreiz pēc izlasīšanas, Goodreads atsauksmē ierakstīju “Man gribas raudāt. Tas bija tik labi” un jutu lielu kārdinājumu vairāk neko neteikt, jo būtībā viss bija pateikts. Jūtu, ka viss, ko uzrakstīju tagad, ir tikai skrāpēšanās pa aisberga virsmu. Mudinu jūs lasīt “Kalpones stāstu”, ja tas jau nav noticis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.