Īsās atsauksmes #18

Bija uznākusi vēlme palasīt kādus vieglākus, dāmīgākus romānus angliski, bet, protams, nekādas garākas atsauksmes pēc lasīšanas neuzrakstīju. Tagad lasītais pabalējis no atmiņas un sanāk vien īsas piezīmes. Reizēm domāju, vai kāds lasa ko garāku? Lai nu kā, te būs domas par dažiem romāniem.

Grown UpsGrown Ups. Marian Keyes

Penguin 2021, 637 lpp.

Šo grāmatu nopirku spontāni brīdī, kad gribējās kādu apjomīgāku ģimenes drāmu. Uzskatu, ka vāks ir pārāk slavinošs, bet nebija arī slikti. No vienas puses: sākumā diezgan ilgu laiku šķita garlaicīgi, nejutu arī uz vāka solīto humoru un ko tik vēl nē. Viscaur grāmatai vietām bija sajūta, ka lasu sliktu tulkojumu, vai autore kaut ko aizmirsusi uzrakstīt. Drusku tāds grafomānes vaibs. No otras puses: brīdī, kad Keisiju dzimtas situācija vairāk iepazīta un sākās kopīgās brīvdienas, pēkšņi kļuva interesanti un gribēju zināt kā viss beigsies.

Izlasīju samērā ātri un bija interesanti sekot līdzi tam kā mainās radu attiecības, atklājas visādi netīrie noslēpumi. Viss ir reālistiski, ar kāpumiem un kritumiem, katrā tēlā kas labs un slikts, tāpēc izveidotie tēli šķita ticami. Trīs dažādas sievietes, katra ar savām problēmām un tāpat trīs dažādi vīrieši – brāļi. Īpaši atmiņā palikusi sieviete ar emocionālās ēšanas traucējumiem. Sākumā viss no ārpuses izskatās tīri smuki un pieklājīgi, tad kāršu namiņš sāk brukt. Ja patīk reālistiski, ikdienišķi notikumi, parastas dzīves, tad šī grāmata ir laba izvēle.

Vērtējums: 3,5/5

Liane MoriartyNine Perfect Strangers. Liane Moriarty

Penguin 2019, 437 lpp.

Uzķēros uz smuko vāku un anotāciju par luksus viesnīcu nekurienē un 9 svešiniekiem, kuri tur pavadīs 10 dienas. Turklāt šī autore tiek slavēta par citiem romāniem. Solījās būt traki aizraujošs romāns ar spriedzi un noslēpumiem. Varbūt es gaidīju pārāk daudz, varbūt sākums pārāk lēns vai vispār teksta par daudz, bet tā spriedze sanāca tāda diezgan švaka, tomēr uz beigām bija tāds labs stresa brīdis un kulminācija.

Vairāk atmiņā palikusi galvenā varone romantisko romānu rakstniece Frensisa un noslēpumainā kūrorta vadītāja, bet citi jau sen pazuduši no atmiņas. Par tēliem interesantāka šķita pati ideja, ka cilvēki parakstās uz tādu dīvainu pasākumu. Viņiem tik ļoti gribas, lai šādi būtu iespējams atrisināt visas viņu problēmas, ka ir gatavi sevi pakļaut drastiskiem noteikumiem. Patika ideja pēc lielā atrisinājuma parādīt kā šiem cilvēkiem klājas pēc nedēļām un gadiem. Kā vasaras romāns kopumā labs. Varbūt kaut kad izlasīšu arī slaveno “Big Little Lies” cerībā, ka tā aizraus vairāk.

Vērtējums: 4/5

Joan CollinsThe St. Tropez Lonely Hearts Club. Joan Collins

Constable 2016, 320 lpp.

Bagātnieki, Sentropēza, ballītes, noziegumi – laba kombinācija vieglam vasaras izklaides romānam. Ja vien Džoanna Kolinsa nebūtu tik sūdīga rakstniece. Šis ir tas gadījums, kad ir tik slikti, ka jau ir labi. Totāla smadzeņu atslēgšana. Romāns atgādina vāju Holivudas filmu ar stipri padzīvojušiem B klases aktieriem (tas nebūtu nekas, bet viņi turklāt spēlē slikti), vai arī “dzelteno” presi, ko lasi tikai frizētavā.

Anotācija dod mājienu par krimiķi un izmeklēšanu, bet izmeklēšana ir vienkārši smieklīga. Vispār viss romāns ir brīnišķīgi smieklīgs. Viss grozās ap bariņu bagātnieku un slavenību Sentropēzā. Vairāki tiek nogalināti, atrisinājumam no krūmiem izstumj vairākas klavieres un beigas ir klišejiskas “happy ever after”. Nepamet sajūta, ka es arī šādā līmenī varētu uzrakstīt, bet ir iemesls, kāpēc es nerakstu neko vairāk par blogu. Ja meklējat riktīgu vasaras trešu, tad šī būs īstā grāmata.

Vērtējums: 2/5

James SalterLight Years. James Salter

Penguin 2007, 336 lpp.

Šo grāmatu paņēmu, jo iepatikās nosaukums, vāks un anotācija. Turklāt autors nodēvēts par “an American master of fiction”. Man šķita, ka šis būs romāns par “apzeltītām”, ideālām dzīvēm, kurās pamazām parādās ēnas un plaisas, par zūdošo un par laimes gaisīgumu. Tā arī bija. Kluss stāsts par labu dzīvi, kurš pamazām kļūst aizvien skumjāks un bezcerīgāks, jo saproti, ka nekā dzīvē vairāk nebūs, viss zūd. Precīzi kā rakstīts anotācijā: “novel of lost lives and the elusiveness of happiness”.

Romāna centrā ir ārēji perfekta un labi situēta ģimene, un reizēm domāju, ka viņi paši nezina, ko grib, bet tā jau mēdz būt – it kā viss ir, bet apmierinājuma no tādas dzīves nav. Diemžēl nespēju saslēgties ne ar varoņiem, ne ar tekstu. Proza skaista, bet reizēm šķita pārāk pretencioza, dialogi samāksloti, toties apraksti bija labi, precīzi. Varēja just to apslēpto smeldzi, sajūtu, ka tūlīt viss skaistais beigsies. Nevaru teikt, ka patika vai nepatika, tāds savāds starpstāvoklis. “Light Years” varētu derēt “literary fiction” cienītājiem.

Vērtējums: 3/5

Stāsti. Hovards Filipss Lavkrafts

Lavkrafts. StāstiPrometejs 2021. gads, 400 lpp.

Gandrīz jāsāk domāt, ka notiek kaut kas šausminoši ārpasaulīgs ar manām atmiņām par Lavkrafta daiļradi. Biju pilnībā pārliecināta, ka kaut kad lasīju vairākus viņa stāstus, tomēr savos pierakstos varu atrast tikai vienu – “Kthulhu aicinājums”, – ko atsevišķā plānā grāmatiņā savulaik izdevusi “Jumava”. Lai kā tur būtu, pēc “Stāstu” izlasīšanas tiešām esmu iepazinusies ar vienu no šausmu literatūras stūrakmeņiem. Piezīmēšu, ka šajā izdevumā tulkotājs Kaspars Zalāns nolēmis seno briesmoni/dievību latviskot kā Ktulu. Tulkojuma grūtības, izvēles un īsu ieskatu Lavkrafta dzīvē un darbos viņš sniedzis patīkami izglītojošā priekšvārdā. Šādi priekšvārdi ir retums, tāpēc esmu sajūsmā. Vēl viens sajūsmas iemesls – brīnišķīgas Anda Reinberga ilustrācijas.

Vērts atcerēties, ka Lavkrafts dzīvoja citā gadsimtā, tāpēc stils, izteiksme, idejas, “zinātniskie” atklājumi un pētījumu metodes atšķiras no mūsdienīgā. Te man jāatgriežas pie tulkotāja darba. Pieļauju, ka viņš pamatīgi nopūlējās. Tekstā ir diezgan daudz vārdu, kurus man prasījās uzmeklēt vārdnīcā, jo tādus nemaz nezinu. Daži stāstu tēli runā kādā izloksnē vai dialektā un to noteikti nebija viegli pārcelt latviešu valodā.

Pārsvarā Lavkrafta stāstu varoņi ir zinātnei pietuvināti vīri: ģeologs, nekonkretizēti pētnieki, universitāšu darbinieki. Tātad būtībā racionāli domājoši, uz analīzi tendēti cilvēki, kuri saskaras ar šausminošiem apstākļiem, neiedomajām būtnēm un pieredzēto apraksta par brīdinājumu citiem vai kāda cita iemesla dēļ. Lavkrafta baiļu pasaule balstās uz seniem mītiem, Ktulu un tā kultu, Senajiem un tiem pietuvinātām būtnēm. Grāmatas pielikumā ir bestiārijs un dažu citu vārdu skaidrojums, kas ļauj labāk saprast, par ko ir runa. Stāsts “Ārprāta kalnos” ir ārprātā garš, bet sniedz plašu skaidrojumu par Senajiem un to saistību ar Ktulu, izskaidro arī dažas citas nianses, kas pirms tam man nebija skaidras šajā šausmu pasaulē, tāpēc to ir vērts pacietīgi izlasīt. Es gan stipri apšaubu, ka tik īsā laika sprīdī var veikt tik pamatīgus secinājumus paspīdinot ar lukturīti uz seniem ciļņiem, bet nebūšu sīkumaina.

Man personīgi šķiet, ka Lavkrafta stāsti mazliet cieš no pārlieka garuma. Īsākos spriedze un baiļu sajūta ir koncentrētāka vai vairāk iespējama. Godīgi teikšu, ka šie stāsti mani nenobiedēja, pat nejutos neomulīgi. Vienīgi “Ēna pār Insmūtu” radīja viegli patīkamu satraukumu – izdosies varonim vai neizdosies. Starp citu, šim stāstam ir ļoti labas beigas un vispār šis varētu būt labākais stāsts krājumā.

Manuprāt, Lavkrafts ir “stāstīt, nevis rādīt” gadījums. Baiļu sajūtu viņš cenšas panākt ar vārdiem, atkal un atkal uzsverot, cik kaut kas ir šausmīgs, pretīgs, pretdabisks, aizliegts, ārprātīgs, atbaidošs un tādā garā. Vārdiem ir spēks un, meistarīgi lietoti, tie var radīt spēcīgu vēlamo iespaidu, bet šī man šķita pārcenšanās ar aprakstīšanu. Tomēr nenoliedzami interesants valodas lietojums, tikai ne šausminošs. Noteikti pie vainas arī mūsu laiks, citi lasītie literārie darbi un redzētās filmas, mans noskaņojums vai vēl kaut kas, tāpēc šo nevajag uztvert kā objektīvu sajūtu. Es nenobijos, bet jūs varbūt jutīsieties neomulīgi Lavkrafta uzburtajā pasaulē. Domāju, ka “Stāstus” droši var lasīt tie, kuriem no šausmu literatūras bail (jo negrib baidīties). Vērts lasīt arī tāpēc, ka Lavkrafta iztēles radītie briesmoņi un mīti ir iespaidojuši rakstniekus pēc viņa, kā arī filmas un datorspēles, un līdz šim latviski viņa stāsti nebija izdoti, ja neskaita to vienu stāstu, ko pieminēju sākumā.

Vērtējums: 3.5/5

Elpa. Jaunā zinātne par zudušu mākslu. Džeimss Nestors

elpošana, joga, meditācijaHelios izdevniecība 2022. gads, 296 lpp.

Līdz šim es īsti nebiju domājusi par elpošanu. Kamēr vien varu normāli, netraucēti elpot, tas vienkārši notiek. Elpoju un viss. Ko vēl vairāk? Apmēram reizi gadā mēģinu meditēt, bet tas šķiet garlaicīgi un pat sarežģīti, domas aizklīst un nejūtu nekādu efektu. Bet tad nesen atradu īsu meditāciju virkni, kas pamazām audzē šo prasmi: noteiktā ritmā elpot, virzīt domas, un es pirmo reizi sajutu kā elpojot kaut kas manī mainās. Tieši noteikta veida elpošana bija tā, kas radīja labvēlīgu efektu. Šis brīdis bija iemesls, kāpēc pievērsu uzmanību Džeimsa Nestora “Elpai”.

Teikšu godīgi, ka sākumā uz “Elpu” raudzījos skeptiski. Tas apakšvirsraksts tāds savāds. Pat prasīju, vai tā nav kāda ezotēriska, new age figņa vai kas tamlīdzīgs. Tagad zinu atbildi – tā ir populārzinātniska grāmata, kuras autors 10 gadu garumā ir vācis informāciju un pētījis to, kā cilvēki elpo, kas ietekmē elpošanu, kā un kāpēc mūsu elpceļi ir tūkstošu gadu laikā mainījušies, kādas ir senās elpošanas tehnikas un ko tās var dot mūsdienu cilvēkam. Grāmatas beigās pievienotais atsauču un zemsvītras piezīmju daudzums ir iespaidīgs. Džeimss Nestors pats piedalījās elpošanas eksperimentā un secinājumi ir iespaidīgi – elpojot tikai caur muti daudzi ķermeņa fizioloģiskie procesi pasliktinās. Divi eksperimenta dalībnieki gan ir par maz, lai rezultātus varētu attiecināt uz visiem cilvēkiem.

Šajā samērā plānajā grāmatā ir negaidīti liels zināšanu daudzums. Reizēm šādas grāmatas nav viegli lasīt, bet “Elpa” lasās ļoti viegli. Domāju, ka sava nozīme te ir labam tulkojumam, bet autors ir spējis novienkāršot sarežģīto un pasniegt to aizraujošā veidā, sasienot kopā savu pieredzi, medicīnu, senos tekstus un antropoloģiju. Mani pārsteidza zobu, vai precīzāk teikt – košļāšanas, lielā nozīme elpošanas attīstībā. Pārsteidza tas, ka neelpojam ar abām nāsīm vienlaikus un kāda ir katras nāss nozīme. Vispār, ja sākšu uzskaitīt visu, kas mani pārsteidza, tad nāksies pārstāstīt grāmatas saturu. Būs labāk, ja paši izlasīsiet.

Biju pārliecināta, ka cilvēki pārsvarā elpo tikai caur degunu, bet Nestors apgalvo, ka daudzi elpo caur muti. Tas parasti tiek darīts kādu veselības problēmu dēļ un elpšana caur muti visu vērš vēl sliktāku. Sanāk tāds apburtais loks. Vispār iesaku šo grāmatu izlasīt, ja ir elpošanas problēmas, un pacietīgi izmēģināt grāmatas beigās ievietotās elpošanas tehnikas. Tās palīdzot. Elpošana, protams, nav burvju nūjiņa un ļoti labi, ka to arī autors skaidri norāda, tomēr tā var sniegt atbalstu arī citu saslimšanu gadījumā, mazināt trauksmi un citas psihiska rakstura problēmas. Te es sāku saprast meditāciju nozīmi.

Ļoti priecājos, ka paņēmu šo grāmatu izlasīt. “Elpa”, manuprāt, ir viena no labākajām populārzinātniskajām grāmatām, kuras man sanācis lasīt. Tomēr vienmēr jāatstāj vieta šaubām – varbūt neesmu pietiekoši daudz lasījusi. Iespējams, ka grāmatai vajadzēja būt mazliet vairāk “zinātniskai”, ar mazāku personīgās pieredzes devu. Tāpat iespējams,  ka autors ir piegājis faktiem selektīvi – izvēlējies tos, kas der viņam, lai gan tekstā manāmas arī viņa šaubas par uzzināto. Lai nu kā, es nezināju, ka par elpošanu nezinu gandrīz neko. Tagad zinu daudz vairāk un kopumā grāmata man ļoti patika.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.