Miniatūriste. Džesija Bērtone

Zvaigzne ABC 2016. gads, 384 lpp.

“Miniatūriste” ir Džesijas Bērtones debija literatūrā. Ar debijām ir kā ar bitēm – riskanti. Starp viduvējām gadās izcilas, bet to grūti paredzēt. Šī nav izcila debija, toties ambicioza un kopumā interesanta.

Pirmo nodaļu var saprast, izlasot romānu līdz beigām (arī tad paliek neatbildēti jautājumi), tāpēc tas ir mulsinoši, tomēr intriģējoši. Tālāk seko parastā lineārā notikumu gaita. Steigā apprecējusi bagātu tirgotāju Johannesu Brantu, viņa jaunā sieva Petronella Ortmana ierodas no laukiem Amsterdamā. Greznajā namā viņu sagaida skarbā vīra māsa Marina un divi kalpotāji. Vēlāk ierodas arī Johanness, bet vairāk izturas kā tēvs, nevis vīrs un uzdāvina viņai leļļu māju. Lai to iekārtotu, Nella uzraksta pasūtījumu miniatūru meistaram. Pamazām viņa saņem lietas mājai, kādas nemaz nav pasūtījusi un viss kļūst aizvien dīvaināk. Interesanti, ka tādas leļļu mājas bija reālas, dārgas bagātnieku izpriecas. Miniatūra leļļu māja (aprīkota ar 700 priekšmetiem) maksāja ap 30 000 guldeņu. Par tādu summu varēja nopirkt dzīvojamo māju pie kanāla. Bagāts tirgotājs gadā nopelnīja apmēram 40 000 guldeņu (neskaitot īpašumus). Starp citu, Petronella Ortmana un Johanness Brants bija reālas personas, tikai viņu dzīves bija savādākas. Petronellas leļļu māja ir apskatāma Amsterdamas Rijksmuseum.

17. gadsimta Amsterdama ar kanāliem, aktīvo tirdzniecību un stingrajiem, reliģijas ietekmētajiem uzskatiem par piedienīgu rīcību ir savdabīgi valdzinoša vieta. Ne tāda, kurā ļoti gribētos dzīvot, vien pētīt caur stiklu kā eksotisku radību. Kā jau parasts tiem laikiem, sievietēm nekāda teikšana nav, toties baznīcai ir liela vara. Tā kā Amsterdama ir nozīmīga tirdzniecības pilsēta, tad liela vara ir arī pilsētas pārvaldei un ģildēm. Johanness Brants ir bagāts un veiksmīgs tirgotājs, no kura biznesa autore diemžēl mums ļauj uzzināt vien to, ka viņš daudz braukā apkārt, prot dibināt sakarus un kaut kādu iemeslu dēļ negrib pārdot lielu cukura kravu savā pilsētā. Sievietes tirgoties nedrīkst, vismaz pašas uz savu roku ne. Te nu nonākam līdz Johannesa māsai Marinai, kura man šķita visinteresantākais tēls romānā. Dzīvodama brāļa aizbildniecībā, viņa apzināti izvēlas neprecēties, lai saglabātu relatīvu brīvību. Viņa interesējas par tirdzniecību, vada saimniecību, dod brālim padomus. Tajā pašā laikā viņa dzīvo askētiski un sabiedrības acīs uztur stingru morālo stāju, jo pareizs tēls ir ārkārtīgi svarīgs. Marinā slēpjas tāda traģika un tāds noslēpums, ko neparedzēju, bet kas vēl vienu reizi izgaismoja drausmīgos sabiedrības aizspriedumus un nejēdzīgos aizliegumus.

Ja reiz sāku par noslēpumiem, tad to ir daudz. Marinai vairāki, Johannesam viens milzīgs un iznīcinošs. Savi noslēpumi ir arī kalpotājiem – melnādainajam Oto un Kornēlijai. Tikai nabaga Nella neko nezinoša pa vidu ar pārāk bagātu iztēli un tomēr neredzoša. Nelle iedomājas, ka miniatūrām ir kāda vara pār viņu, bet patiesībā tā nav. Viss ir viņas pašas rokās un prieks, ka beigās viņa to apzinās. Baidījos, ka Nella paliks par nevarīgu zostiņu, tomēr meitenei izrādījās stingrāks mugurkauls un vairāk smadzeņu kā sākumā šķita. Man radās jocīga sajūta, ka grāmatas tēli pa īstam atdzīvojas, kad uz tiem skatās vien ar acs kaktiņu. Skatoties tieši virsū, tie šķiet plakani un tikai ieskicēti, jo autore neko daudz par viņiem nepastāsta.

Visi noslēpumi, visa drāma “Miniatūristē” balstās uz klusēšanu, meliem un izvairīšanos no atbildēm. Autore ļoti ietur nestāstīšanas pozu, tāpēc man gandrīz katrā nodaļā bija sajūta, ka iztrūkst teikumi un dialogu daļas. Man tas nešķita forši. Nezinu, vai tas ir autores stils vai tulkotāja darbs, bet teksts kopumā šķiet kokains. Bērtone izvēlējusies stāstīt trešajā personā tagadnē:”viņa iet”, “viņa skatās”. Ir faktu konstatācija, bet iztrūkst emocionālais pārdzīvojums. No otras puses, stāsts ir traģisks un cita autora rokās varēja izvērsties par punķainu dāmu romānu.

Dažus noslēpumus uzminēju, dažus nē, tomēr pašu galveno noslēpumu autore atrisina čābīgi. Ņemot vērā centrālo ideju, autore varēja papūlēties vairāk un izdomāt ko labāku. Negribu maitekļot, bet anotācija sola mistiku vai noziegumu, kura romānā nav. Varbūt es vienkārši neuztvēru, ka miniatūristei ir tik liela loma kā autore iedomājusies un anotācija cenšas uzsvērt. Kopumā tomēr interesants vēsturiskais romāns, jo Amsterdamā ir kas vilinošs. Man patika, ka jaunā rakstniece paņēmusi reālu vēsturisku priekšmetu, sīki (cik var nojaust) izpētījusi tā laika Amsterdamu un tās tikumus, un ap to uzbūvējusi skumju stāstu par nenodzīvotām dzīvēm.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Baudas meklētāja stāsts. Ričards Meisons

Zvaigzne ABC 2014. gads, 288 lpp.

Ir 1907. gads un Pits Barols aizbēg no provinces pelēcības uz lepnāko Amsterdamas savrupmāju. Būdams Eiropas bagātākā viesnīcnieka dēla mājskolotājs, izsapņotās jaunās pasaules reibinošo prieku, baudu un vilinājumu ieskauts, jauneklis pārliecinās, ka daži no viņa veidotajiem sakariem ir ļoti izdevīgi, bet daži bīstami, tomēr katrs solis ved viņu tuvāk mērķim par skaistu un baudpilnu dzīvi.

Ir grāmatas, par kurām ļoti viegli raisās domas un nav nekādu problēmu iesāk rakstīt. Tomēr reizēm gadās tādas, kad divas dienas blenz uz baltu ekrānu un nevari izdomāt pirmo teikumu. Tā man sanāca ar “Baudas meklētāja stāstu” un tāpēc es te vienkārši sāku rakstīt par to, kā man nekas nerakstās. Iemesls tam slēpjas apziņā, ka man stāsts ļoti patika, tomēr iespējams, ka citi gaidīs ko vairāk vai savādāk un būs vīlušies vai garlaikoti. Un, ja es tagad saslavēšu, tad pievienošos tiem pārspīlētajiem slavinājumiem grāmatas pirmajā lapā. Tie nav nepatiesi, tomēr vienīgais precīzais ir iebilde par grāmatas nosaukumu. Kā atzīmē Džonatans Jārdlijs no The Washington Post, galvenais varonis ir tikpat lielā mērā baudas sniedzējs kā baudas meklētājs, tāpēc nosaukums ir nepilnīgs.

Tādā rāmā noskaņā, bez liekām emocijām autors ļauj mums sekot apburošā aprēķinātāja Pita Barola centieniem tikt pie naudas un skaistas dzīves. Māte viņu ir kārtīgi izskolojusi augstākai sabiedrībai atbilstošās manierēs, iemācījusi izteikties ar mūzikas palīdzību un nepadoties: “Nekad nekrīti izmisumā. Nekad neapstājies grūtību priekšā. Mācies visu, ko vien vari”. Viņš ir ļoti pievilcīgs, to labi apzinās un prot izmantot. Pitam ir skaidrs mērķis un viņš izmanto visas iespējas, lai savu mērķi sasniegtu. No viņa varētu mācīties tvert mirkli un baudīt dzīvi. Dažas darbības, protams, ir amorālas, tomēr nespēju viņu par to vainot, jo Pits nav ļauns un viņu pat mēdz mocīt sirdsapziņa. Patīkami, ka autors nav pieļāvis kļūdu, nodrošinot Pitu ar nemitīgu veiksmi un pārcilvēcisku apķērību, jo pārlieku liela iedomība reizēm viņu iegāž. Īsāk sakot, Pita tēls ir padevies simpātiski cilvēcisks.

Te varbūt būtu vietā teikt, ka pikantu ainu un seksa romānā ir mazāk, kā atsauksmes grāmatas anotācijā liek domāt. Erotiski, jutekliski, baudpilni mājieni – tie gan ir papilnam. Autors, sākot darbu pie romāna, vienojās ar sevi nekaunēties par to, ko dara viņa varoņi un tas ir jūtams. Katram mums jūtības pakāpe par intīmiem jautājumiem ir atšķirīga un es negribu pārāk izpļāpāties, tomēr teikšu, ka romānā ir gan heteroseksuālas, gan homoseksuālas ainas, bet es nejutos neveikli. Meisons neraksta pašmērķīgi atklāti un pāris rupjus vārdus lieto, jo tie ir vajadzīgi konkrētā situācijā, nevis tāpēc, ka tas ir moderni, vai viņam gribas parādīt “re, kā es varu!”

Vermēlenu-Sikertsu ģimene, kurā Pits strādā par mājskolotāju Egbertam, un mājkalpotāji ir interesantas personības. Ģimenes galva ir veiksmīgs viesnīcu īpašnieks, kurš bagātību ieguvis smagā, neatlaidīgā darbā un spēj novērtēt Pita mērķtiecību. Viņa sieva ir mīloša un saprātīga, tomēr viņu nomāc intīmu attiecību trūkums laulāto starpā. Meitas Luīze un Konstance pārstāv zelta jaunatni. Luīze – ar asu prātu apveltīta klusa shēmotāja, Konstance – žilbinoša skaistule un māsas plānu īstenotāja. Savukārt mazais Egberts sākumā šķiet pilnīgi jucis. Man ļoti patika, ka šis nebija parastais stāsts par mājskolotāju un izlutinātu bērnu.

Man gribas šo romānu nosaukt par klusu ģimenes drāmu, jo lielākā daļa notikumu risinās Vermēlenu-Sikertsu namā vai ciešā saistībā ar šo ģimeni. Tāda ierobežota telpa un laiks. Svarīgs ir tikai tas, kas tieši vai netieši skar Pitu un vēl dažus grāmatas varoņus. Citreiz tas būtu apsveicami, jo ļautu izvairīties no nevajadzīgiem blakus sižetiem un pārāk gariem aprakstiem. Šoreiz man gribas teikt, ka grāmata varēja būt vismaz divreiz biezāka un vērienīgāka, jo tēli ir veiksmīgi izveidoti, sižets ir saistošs un ar lielu potenciālu pastāstīt krietni vairāk. Tad varētu pievērst papildus uzmanību Vermēlenu-Sikertsu ģimenei un noslēpumainajai Agnetai un pavērt plašāku redzesloku uz Amsterdamu un tā laika notikumiem. Bez tam, Belle Epoque vēl šķiet diezgan “svaigs un neapkošļāts” laiks literatūrā, vismaz man. Tomēr tad tas vairs nebūtu Pita stāsts un visa mana žēlošanās būtībā ir tikai tāpēc, ka man negribējās, lai grāmata tik ātri beidzas. Tomēr nekas vēl nav zaudēts, jo Meisons rakstot turpinājumu, kas sāksies ar Pita gaitām Keiptaunā ap 1914. gadu. Un galu galā, Meisons vēl ir jauns un ar apskaužamu talantu. Esmu iemīlējusies un visu piedodu.

“Baudas meklētāja stāsts” ir mazliet Dikenss, mazliet Feibera “Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās”, tikai ne ar tādu vērienu. Iesaku pamēģināt, ja meklējat vēsturisko romānu, kurā nav naiva, skaista, nevainīga, nelaimē nonākusi galvenā varone, žilbinoša liktenīgā mīlestība un princis baltā zirgā.

Vērtējums: 4/5, jo man pietrūka kādas 600 lpp….

P.S. Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru.