Ļoti aizkavējušās atsauksmes

Laiks tikt galā ar pēdējām astēm no 2008. gada. Jā, man ir talants kavēties ar atsauksmju rakstīšanu. Īsumā pastāstīšu par četrām grāmatām, cik nu to ļaus piezīmes un atmiņa.

Krievijas dienasgrāmata. Anna Poļitkovska

Dienas Grāmata 2008. gads, 360 lpp.

Iespējams, žurnālisti nogalināja šīs grāmatas dēļ. Smags dokumentāls vēstījums, kas skaudri parāda Krievijas “demokrātijas” virtuvi – netīro politiku, korupciju, asinsizliešanu, naida kurināšanu utml., lai tikai vadošā elite nopelnītu vairāk. Vai nu autore sabiezināja krāsas, vai jau ap 2007. gadu likums, taisnīgums un cilvēktiesības bija vien tukša skaņa. Ticamāks varētu būt otrais variants. Drosmīga sieviete.

Vērtējums: 4/5

Ešafots. Andris Grūtups

Atēna 2007. gads, 264 lpp.

Grūtupa hobijs – rakstīt par vēsturē vairāk vai mazāk zināmām tiesas prāvām, – man simpatizēja. Pirms šīs izlasīju “Beilisādi”. “Ešafots” ir viņa sīkumains pētījums par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. Smaga tēma. Autors centies būt objektīvs, bet, ņemot vērā visu teatralizēto procesu, viltus lieciniekus un padomju funkcionāru zvērības, var just, ka simpātijas ir vācu pusē. Labi attēlots laikmets un melu mašinērija. Daudzi no tiesas procesā iesaistītajiem to darīja aiz bailēm un gļēvulības – ja nedarīsi, pašu sodīs, ja apmelosi citu, varbūt tev vara būs labvēlīga. Vairums vienkārši gribēja izdzīvot.

Vērtējums: 4/5

Pārejam pie vieglākas literatūras.

Kurtizānes sabiedrotais. Sāra Dināna

Atēna 2007. gads, 439 lpp.

Nosaukums vedina domāt par čīzīgu mīlas romānu, tomēr nē – “Kurtizānes sabiedrotais” ir nopietnāks un labi uzrakstīts. Galvenie varoņi, kurtizāne Fjammeta un viņas sabiedrotais punduris Bučīno, no Romas bēg uz Venēciju un sāk tur jaunu dzīvi, atklājot kādu svarīgu noslēpumu. Lasītāju sagaida brīnišķīgs Renesanses laika Venēcijas portrets. Lai gan galvenie varoņi ir izdomāti, pavīd arī pa kādam reālam vēstures faktam. Esmu atzīmējusi šo kā labu vēsturisko romānu un nāksies sev ticēt.

Vērtējums: 4/5

Prospero celle. Lorenss Darels

Nordik 2006. gads, 180 lpp.

Tā ir Lorensa Darela oda Korfu salai Grieķijā, kurā viņš pavadīja vairākus gadus. Daudzi šo pārdomu un iespaidu grāmatu uzskata par viņa skaistāko darbu un arī man patika. Diemžēl pieraksti ir ļoti skopi, ja neskaita citātu, kāpēc korfieši noņemas ar gultu greznošanu, un no atmiņas arī neko nevaru atsaukt – viss sajaucies ar viņa “Kipras rūgtajiem citroniem”. Būtu jāpārlasa.

Vērtējums: 4,5/5

Ar šo beidzu nolīdzināt parādu 2008. gadam. Vai esat šīs grāmatas lasījuši? Padalieties ar iespaidiem.

Beilisāde. Andris Grūtups

Izdevis apgāds “Atēna” 2005.g., 430 lpp.

Nākošā 2008.gadā lasītā grāmata, ko sarakstījis pretrunīgi vērtētais advokāts Andris Grūtups. Raksta par to, kas viņam tuvs – vēsture un tiesāšanās. “Beilisāde” ietilpst sērijā “Tiesāšanās kā māksla” un stāsta par vienu no 20.gs. Krievijas tiesu procesu vēstures skaļākajām lietām – 12 gadīga zēna slepkavības izmeklēšanu. Tika uzskatīts, ka tā ir rituālslepkavība un tajā apsūdzēja ebreju Mendeli Beili. Bija arī citi apsūdzētie un autors cenšas izsekot visām nozieguma versijām. Tiesas prāvu vēl smagāku padarīja krievu un ebreju savstarpējais naids. Beigās radās iespaids, ka pats process un vēlme izrēķināties tiesas procesa uzturētājiem un sabiedrībai kļuva svarīgāks par vēlmi noskaidrot lietas patiesos apstākļus.

Šādi konflikti radās ik brīdi. Tāda bija pušu taktika. Ja Šmakovs ar Zamislovski visā vainoja ebrejus, tad aizstāvji – Čeberjaku un zagļus. Tikai Beilis….. vientuļš un pamests sēdēja. Par viņu interese bija maza. Pagāja dienas, kad apsūdzētā uzvārdu pat nepieminēja.

Esmu piezīmējusi, ka grāmata lasījās lēni un diezgan smagi. Varētu būt saistoša vēstures interesentiem un jurisprudences studentiem. Vērtējums 5/5. Acīmredzot par autora vērību pret detaļām un vispusīgi apskatītajiem notikumiem. Žēl, ka neesmu sīkāk pierakstījusi savas izjūtas un pārdomas.