Nams Kornvolā. Liza Fenvika

Nams Kornvolā. Liza Fenvika

Zvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Nezinu, vai katrai grāmatu lasītājai (puiši šo atsauksmi var droši izlaist) dzīvē pienāk brīdis, kad gribas palasīt ko saldu un romantisku, ja ikdienā to nedara, bet ar mani tā notika. Zinot, ka nespēšu paciest pavisam cukurotu stāstu, mana izvēle krita uz Lizas Fenvikas “Namu Kornvolā”. Veca māja, Kornvola, noslēpumi – skaidrs, ka jālasa.

Stāsts tiešām nav cukursalds, jo grāmatas lielāko daļu māksliniece Medija auklējas ar savām skumjām un pašpārmetumiem par vīra nāvi, un spuraino pameitu Hannu. Protams, parādās arī mīlas intereses, kam traucē dažādi apstākļi. Medija un Hanna pamazām sakopj mantojumā saņemto Trevenenu, sapazīstas un sadraudzējas ar vietējiem iedzīvotājiem un noslēdz pāris rēķinus ar pagātni. Vienkāršs sižets, emocionālā ziņā mazliet haotisks, bet tas netraucē atslābināties pēc grūtas darba dienas. Tas man šajā romānā patika – nevajadzēja satraukties un pārdzīvot, varēju lasot atpūsties.

Uzmanību, rindkopa var saturēt maitekļus! Anotācijā ir mājiens uz pagātnes noslēpumiem un ļoti uz tiem cerēju. Diemžēl ir jābūt tikpat neapķērīgai kā Medija, lai jau pie pirmā mājiena nesaprastu, kas ir kas. Kā var pusi sižeta lauzīt galvu, kādā sakarā viņa no Dafnes mantojumā dabūjusi Kornvolas namu?! Vēl jautrāk ir, kad tiek līdz intīmajām attiecībām. Kāpēc divi cilvēki tuvu 40 gadiem neiedomājas, ka vajadzētu izsargāties? Jaunībā tāda naivitāte šķiet vieglāk sagremojama, bet te divi nobrieduši, saprātīgi cilvēki. Nu labi, nav ko cepties. Skaidrs, ka šos notikumus autorei vajadzēja sižeta dramatizēšanai. Tāpat skaidrs, ka dāmu romānu sižetos nevajag pārāk iedziļināties sava sirdsmiera labad. Atslēdzam smadzenes un vienkārši izklaidējamies.

Galveno sieviešu tēli brīžiem nogurdināja. Medija vispār bija jauka, “no laivas izmesta” sieviete, bet Hanna gan pārsvarā uzvedās kā nepateicīga kuce. Skaidrs, ka pusaudze aiz sava riebīguma slēpa bailes un nedrošību, bet reizēm viņas uzvedība tracināja. Tomēr jauki, ka autore liek Hannai augt un mainīties. Kornvolas varēja būt vairāk, jo tā ir tik skaista pussala ar bagātu vēsturi.

Neesmu īstā romantisko romānu lasītāja, šo žanru apzināti lasu reti un nav īsti ar ko salīdzināt, bet kopumā jauki izklaidējos. Man patika kopējā romāna pozitīvā gaisotne un vietām pavīdošais humors. Īstajai auditorijai patiks.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Advertisements

Dzīve pēc dzīves. Keita Atkinsone

Dzīve pēc dzīves. Keita AtkinsoneZvaigzne ABC 2015. gads, 494 lpp.

Ieguvusi pasaules slavu, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” viennozīmīgi ir viena no labākajām šogad latviski izdotajām grāmatām. Inteliģents, uzmanīgs, dziļš un ļoti prasmīgs vēstījums par kādu dzīvi un veselu laikmetu.

Ursula piedzimst, nomirst, piedzimst atkal, lai mēģinātu dzīvot vēlreiz. Pēc daudziem mēģinājumiem viņai izdodas nodzīvot līdz pensijai, bet var pieņemt, ka šī dzīve tomēr nav bijusi perfekta un viņa sāk dzīvot vēlreiz. Vienā no dzīvēm Ursula atceras, kas bija iepriekšējā un mēģina izmainīt vēstures gaitu. Katra Ursulas dzīve ir gandrīz tāda pati, tomēr viņai atliek vien izšķirošā brīdī rīkoties savādāk un viss mainās. Visi šie brīži ir kā tādas dzīves krustceles. Iesi pa labi, izkritīsi pa logu, iesi pa kreisi – sabombardēs tavu māju. “Dzīve pēc dzīves” var nosaukt par autores eksperimentu – cik dažādas dzīves iespējamas noteikta rakstura cilvēkam noteiktos apstākļos.

Lasot Ursulas daudzās dzīves, nāk prātā domas par būšanu īstajā laikā un īstajā vietā (vai tieši pretēji), intuīciju un kāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem. Domāju, ka mēs katrs savu reizi esam domājuši par to, kā būtu, ja mēs rīkotos citādi. Tomēr paši no sevis aizbēgt nevaram, tāpēc arī Ursulas dzīves ir atšķirīgas tikai līdz zināmai robežai.

Autore daudzas reizes spēlējas ar Ursulas dzīvi, bet tas nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi. Katru reizi ir citas detaļas, citi uzsvari, atklājas jaunas nianses. Caur Ursulas dzīvi tiek pastāstīts par daudziem citiem likteņiem 20. gadsimtā. Kā tika laisti pasaulē bērni, kāds bija karš, sadzīve turīgā lauku mājā un Londonas daudzdzīvokļu namos, nacisma uzplaukums Vācijā, Londonas bombardēšana un daudzas citas lietas. Visi, pat fona varoņi, ir pilnasinīgas, dzīvas būtnes, kuru raksturi tiek uzburti caur viņu rīcību. Atkinsone ir ļoti, ļoti meistarīga stāstītāja. Romāns ir sarakstīts skaistā literārā valodā un viegli lasāms, kam savs nopelns ir arī burvīgajam Silvijas Brices tulkojumam.

Kopumā romāns ir dzīvi apliecinošs un tajā pašā laikā nomācošs. Bezgalīgs vāveres ritenis un tik daudz dažādu iespēju, kā dzīvot, bet beigas tik un tā vienas un tās pašas – nāve. Vai vērts dzīvot, ja mirsim? Ļoti labi uzrakstīts, bet visu to nāvju, līķu, kara vienā brīdī man personīgi palika par daudz un sajūsma sašļuka kā pārdurts balons. Vai iespējams nodzīvot pareizi? Atkinsone piedāvā scenārijus, bet atbildes jāatrod mums pašiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Mis Peregrīne

Kad 2012. gada ziemas sākumā izlasīju “Miss Peregrine`s Home for Peculiar Children”, nebija pārliecība, ka triloģiju turpināšu, tomēr ziņkārība ir maita un R.I.P. ietvaros nolēmu atgriezties pie īpašajiem bērniem un viņu piedzīvojumiem. Mis Peregrīne no citiem pusaudžiem domātiem fantāzijas darbiem atšķiras ar izmantotajām savādajām fotogrāfijām. Tieši fotogrāfijas piesaistīja manu uzmanību pirmajai grāmatai un ļāva stāstam palikt atmiņā. Dažas ir vienkārši mazliet jocīgas, citas savāduma auru iegūst kontekstā ar tekstu, bet daļa ir tiešām dīvainas un liek neomulīgi brīnīties. Arī stāsta ideja par tādu kā paralēlo pasauli un laika cilpām, kur patvērumu raduši bērni un pieaugušie ar īpašām spējām, un ļaunajiem spēkiem, kas grib iznīcināt šo pasauli, ir teicama. Klibo vien izpildījums.

Ransom RiggsHollow City. Ransom Riggs

Quirk Books 2015, 416 lpp. Miss Peregrine`s Peculiar Children #2

Pēc tam, kad ļaunie wights (pus-cilvēki, pus-zombiji) nolaupa mis Peregrīni, bērniem izdodas viņu atbrīvot, bet mis Peregrīne ir iesprostota putna veidolā un bērni dodas uz Londonu meklēt citu laika cilpas uzturētāju, kas varētu palīdzēt viņu “auklītei”. Viņiem ir vien pāris dienas, lai šo uzdevumu izpildītu, ceļš ir tāls un briesmu pilns – nav īsti zināms, kur meklēt palīdzību, bet viņiem pakaļ dzenas ļaundari.

“Hollow City” stipri cieš no divām lietām. Pirmkārt, tā ir otrā daļa un pa lielam rodas sajūta, ka autors vien aizpilda lapas, lai panāktu attiecīgo lappušu skaitu un izkārtotu figūras uz spēļu laukuma trešajai daļai. Otrkārt, autors nav spējīgs sakarīgi “operēt” ar 10 bērniem vienlaicīgi. Abas lietas noved pie traka skrējiena no salas līdz Londonai, kura laikā bērni iekuļas daudzās nepatikšanās, visu laiku kašķējas un vienkārši uzvedas stulbi, kas, protams, ir dikti ērti sižeta virzībai. Dialogi ir tracinoši. Nav pat iespējams aizbildināties ar “tie taču ir bērni”, jo šie “bērni” pārsvarā ir vismaz 50 gadus veci un zina, kādas briesmas viņiem draud. Domās šo grāmatu neskaitāmas reizes metu pret sienu. Tomēr jāsaka, ka starp visām muļķībām ir pa kādai spožai epizodei, kas liek iemirdzēties acīm un neļauj grāmatu pamest nelasītu. Viena tāda epizode ir pašās beigās ar Džeikobu un hollowghast (tukšrēgu? kāds var pateikt, kā šis vārds iztulkots latviski pirmajā grāmatā?) un tāpēc man nācās lasīt arī trešo grāmatu.

Vērtējums: 2/5

Ransom RiggsLibrary of Souls. Ransom Riggs

Quirk Books 2015, 458 lpp. Miss Peregrine`s Peculiar Children #3

Džeikobs, Emma un cilvēksuns dodas pa pēdām pārējiem sagūstītajiem bērniem uz laika cilpu Londonā, kas tiek uzskatīta par īpašo cilvēku elli. Tur viņi atrod negaidītu palīdzību un iekļūst ļaundaru cietoksnī. Kā jau pēdējai daļai pienākas, tiek atklāts ļaundaru mērķis un visa šī lielā trača iemesls. Seko episka cīņa, kurā lielu lomu spēlē Džeikobs un viņa spēja sazināties ar rēgiem.

Nevaru teikt, ka man tapa pilnīgi skaidra visa tā jezga ap īpašajiem bērniem, dvēselēm un visu pārējo kaut kāda ūberļauna mērķa vārdā, bet varbūt lasīju pārāk pavirši. Šī daļa patīkami pārsteidza ar diezgan nopietnu rīcību – autors spēja savākties, jo grāmatas lielāko daļu visa darbība grozās tikai ap Džeikobu, Emmu un dažiem pieaugušajiem. Bija interesanti. Pašās beigās sižets mudināja domāt par viltīgu lasītāja apmānu, tomēr autors pieturējās pie tradicionāla atrisinājuma, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 3/5

Par visu triloģiju. Fotogrāfijas vairs nešķita tik īpatnējas, laikam visas labākās bija iztērētas pirmajā grāmatā. Džeikobs šķiet pārāk pieaudzis savam vecumam un tas savādi kontrastē ar pārējo bērnu uzvedību. Vispār visa triloģija ir savādu kontrastu pilna. Bērnišķīgais pret nobriedušu rīcību, muļķīgais pret dzīves atziņām, reālā pasaule pret “aizspoguliju”. Fantāzijas triloģija ne īsti bērniem (vardarbīgas epizodes), ne pieaugušajiem. Autoram vajadzēja vienkārši rakstīt, nevis mēģināt savu darbu ielikt noteikta vecuma plauktiņā. Beigas kopumā triloģiju izglāba, smuki savijot un noslēdzot sižeta pavedienus. Domāju, ka pusaudžiem mis Peregrīne šķitīs aizraujoša (to apliecina arī Goodreads augstais vērtējums), jo stāsts ir neparasts un risinās raiti.

Zem mākslīgām zvaigznēm. Laura Dreiže

Zem mākslīgām zvaigznēm. Laura DreižeZvaigzne ABC 2015. gads, 284 lpp. Danse Macabre #2

Ja pirmā daļa beidzas ar nežēlīgu klifhangeri, ir patīkami tik ātri dabūt savās rokās otro daļu, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Tiesa, izsmeļošā anotācija mazināja saspringumu, jo, manuprāt, atklāja pārāk daudz, tomēr pārsteigumu tāpat pietika.

Tā nu sanāk, ka Taniels ar paglābto Viktorijas dvēseli nonāk neviesmīlīgajā Lejaslondonā. Abi ir nāves briesmās, līdz atrod negaidītu palīgu, kuram, protams, ir savtīgas intereses. Uz beigām viss samudžinās pavisam traki un par pāris sižeta pavērsieniem galīgi neesmu sajūsmā. Tie gan rada pamatīgu intrigu trešajai daļai un būs interesanti vērot, kā autore visu atrisinās.

Par vienu varoni man bija pamatīgs pārteigums, bet galveno ļaundari uzminēju pareizi un savā ziņā tas mulsina un skumdina. Tagad galvenais jautājums – kāda ir motivācija? Kāpēc šim cilvēkam ir vajadzīga Augšlondonas krišana? Ja autore ir ieplānojusi distopisku revolūciju vai egoistiska varoņa pašapliecināšanos, tad tam nav pietiekoša dziļuma un jēgas. Ja par jēgu, tad ar to vispār ir švaki, tāpēc labāk nemaz neiedziļināties un vienkārši raut cauri kā aizraujošu un vieglu piedzīvojumu literatūru.

Mazliet par galvenajiem varoņiem. Pirmajā daļā Viktorija bija kaitinoša un ārkārtīgi pārgalvīga. Šoreiz ir labāk, jūtams, ka meitene pamazām aug, lai gan līdz prātīgumam vēl tāls ceļš ejams. Nekādas lielās nepatikšanas viņa nevar sastrādāt arī tāpēc, ka grāmatas lielāko daļu vienkārši nav uz to spējīga. Ar Taniela tēlu gan autorei kaut kas ir sajucis, jo gandrīz līdz grāmatas beigām viņš īsti neuzvedas kā tas saprātīgais, zinošais Taniels, ko iepazinām “Dejā ar nāvi”. Emocionālā putra vispār izskatās pēc triloģijas vājās vietas. Emociju vai nu ir pārāk daudz, vai neatbilstošas situācijai, vai arī varoņi neuzvedas tā, kā sākotnēji raksturoti. Nu labi, es esmu piekasīga un viņi visu laiku nonāk sarežģītās situācijās.

Kā jau tas otrajai daļai pieklājas “Zem mākslīgām zvaigznēm” atbild uz dažiem jautājumiem, atrāda ļaundarus un sagatavo augsni noslēdzošajiem notikumiem. Labi, ka līdz tam jāgaida tikai mēnesis, jo arī šī daļa beidzas tikpat satraucoši kā “Deja ar nāvi”.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Darba nama ēnas. Dženifere Vorsa

Darba nama ēnas. Dženifere VorsaZvaigzne ABC 2015. gads, 312 lpp. The Midwife Trilogy #2

Darba namu tēma bija pazibējusi gar acīm Dikensa darbos un šur tur citviet, tāpēc izmantoju iespēju izlasīt grāmatu, kas par šo tēmu solīja plašāku ieskatu.

Kopā ar mūķenēm strādājot Londonas trūcīgajā strādnieku rajonā, autore iepazinusi skarbus dzīves apstākļus un dažādus dzīvesstāstus. Daudzus gadus trūcīgajiem nebija lielāku šausmu par iespēju nokļūt darba namā. Pirmo grāmatas daļu autore velta tam, lai pastāstītu tieši cik šausmīgi tas bija. Ja reiz nokļuvi darba namā, bija maz cerību no turienes izkļūt – vienīgi, ja kāds apņemas uzturēt vai arī atrodi darbu, lai uzturētu sevi. Daudzi darba namos pavadīja 20 un vairāk gadu. Vīri tika šķirti no sievām, bērni no vecākiem. Trīs darba nama bērnu – Frenka, Pegijas un Džeinas – dzīvesstāsti ir skumji un aizkustinoši.

Kas vispār bija darba nami? Britu valdība tos izveidoja 1834. gadā no bijušajām draudžu nabagmājām. Tās bija plašas ēkas ar uzraugiem un stingriem noteikumiem, kur bija jādodas dzīvot visiem nabagiem, kuri nespēja samaksāt īri un nebija darba, bērniem bez vecākiem un radiniekiem, “pagrimušām” sievietēm, ja radinieki nevēlējās par viņām parūpēties. Doma jau nebija slikta, tikai kliboja izpildījums. Lai turp netiektos dīkdieņi, sadzīves un darba apstākļi bija ļoti skarbi, pat nežēlīgi. Bija arī kāds labums – visiem bērniem obligāti bija jāapmeklē skola, tāpēc salīdzinoši neilgā laikā strauji pieauga lasīt un rakstīt pratēju skaits. Oficiāli darba namus slēdza 1930. gadā, bet praktiski tajos uzlaboja apstākļus un pārsauca par “valsts palīdzības iestādēm”, jo nebija kur likt tūkstošiem tur dzīvojošos cilvēkus.

Domāju, ka Vorsai bija vairāk ar darba namiem saistītu stāstu, bet grāmatas otrajā daļā viņa stipri novirzās no mērķa un aizraujas garā stāstījumā par vecu mūķeni, kuru apsūdz zādzībās. Ja neskaita šemuļus uzdzenošās mūķenes atmiņas par savu paklausīgo māti, šī daļa grāmatā šķita nevajadzīga. Epizode tiesā ar kokneja liecinieku bija dikti forša. Trešajā daļā autore iepazīstas ar vecu zaldātu, kurš pastāsta par savu dzīvi. Beigās viņa interesantais un sirdi plosošais dzīvesstāsts sasaistās ar darba namu tēmu, tomēr jāsaka godīgi – jūtos vīlusies. Grāmatas nosaukums un anotācija vedināja domāt, ka par darba namiem būs krietni vairāk.

Autore raksta emocionāli un ir ārkārtīgi pozitīva, laipna un atsaucīga. Visticamāk, viņa ir korekta un taktiska persona, kura izvēlas teikt labu vai neko un tas jūtams tekstā. Izvēloties medmāsas un vecmātes profesiju, viņa noteikti bija īstais cilvēks šim grūtajam arodam. Attiecībā uz rakstnieces talantu, man labāk patiktu, ja viņa neizpušķotu un nepārspīlētu ar emocijām un dialogiem tajās epizodēs, kur pati nav bijusi klāt, un arī tik detalizēti neviens viņai nebūtu atstāstījis daudzus gadus senus notikumus. Tas atstāj neīstuma sajūtu.

Reiz izlasīšu arī “Izsauciet vecmāti!”, jo starp visu pārējo izlasāmie “vēstures graudi” bija dikti interesanti. Diezgan daudz uzzināju. Atmiņu stāsti tomēr ir aizraujošāki par sausām vēstures grāmatām. Ja jums patika “Izsauciet vecmāti!”, tad domāju, ka droši varat lasīt šo romānu. Man personīgi, šie stāsti lika atviegloti nopūsties, ka dzīvoju šeit un tagad, nevis kā beztiesiska sieviete 19. gs. – 20. gs. sākumā.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.