Sanatorija. Sāra Pīrsa

Sāra Pīrsa, kriminālromānsHelios izdevniecība, 2022. gads, 440 lpp, Detective Elin Warner #1

Es maz lasu kriminālromānus, tomēr pietiekoši, lai būtu ar ko salīdzināt un varu teikt, ka “Sanatorija” nav starp labākajiem žanra pārstāvjiem. Sižeta pieteikums ir ļoti daudzsološs – moderna viesnīca bijušā tuberkulozes dziednīcā, nomaļa vieta kalnos, sniega vētra, noslēpumaina slepkavība pašā grāmatas sākumā – un varēja izvērsties aizraujošā šausmenē, bet nesanāca. Varbūt to var norakstīt uz faktu, ka šis ir autores debijas romāns. Spriedze pamazām tiek kāpināta, tekstā daudz tiek darīts, lai veidotu neomulības sajūtu par viesnīcu un apkārtni, bet es vairāk jutos nokaitināta nekā satraukusies. Centīšos bez maitekļiem, bet esiet brīdināti, ka tādi maziņi maiteklīši šoreiz varētu būt.

Vispirms par labo. Man patika izvēlētā darbības vieta. Tā tiek labi aprakstīta. Kā zināms no filmām, spēlēm un citiem literārajiem darbiem, nevajag līst vai kaut ko ierīkot vecās, pamestās ārstniecības iestādēs. Tādā vietā ir liela iespējamība zaudēt dzīvību. Turklāt autore iedvesmojusies no reāla raksta par Kronmontanas apkaimes sanatoriju vēsturi. Pozitīvi arī tas, ka vainīgo nevarēja viegli uzminēt, labu laiku manas aizdomas krita uz citu personu. Arī detektīves Ēlinas sarežģītās attiecības ar brāli, kas pamatā veido otru sižeta līniju, radīja papildus spriedzes un aizdomu slāni.

Te mēs nonākam pie sliktā. Tās pašas sarežģītās attiecības ar brāli manās acīs bija liels stāsta klupšanas akmens. Ēlina tik ļoti koncentrējas uz pagātnes traģēdiju un savā prātā iedomātu brāļa rīcību, ka tas ir vienkārši kaitinoši, jo aizņem 2/3 grāmatas un arī viņas pagātnes, lai gan abi sen jau varēja izrunāties. Un galu galā, ja pamet mājienu, ka brālis ir veikls cilvēku manipulators, tad kāpēc pilnvērtīgi neizmanto šo iespēju tālāk sižetā? Ja mērķis bija parādīt Ēlinu kā muļķi, tad tas izdevās. Lai viss būtu vēl kaitinošāk, plaši un daudzas reizes tiek aprakstītas Ēlinas problēmas ar vēl vienu pagātnes notikumu. Šo divu iemeslu dēļ viņas dzīve ir diezgan sačakarēta un viņa ir tik emocionāli nestabila fantazētāja, ka es tādam cilvēkam neuzticētu izmeklēšanu. Tāpat kā privātajā dzīvē, arī izmeklēšanā viņa balstās emocijās nevis faktos, kas noved pie aplamiem secinājumiem un nevajadzīga riska. Varētu pat teikt, ka viņa ir vienkārši stulba. Brīnums, ka autore “pierakstījusi” viņai diezgan sakarīgu draugu, lai gan, kā diskutējām ar citiem lasītājiem, arī viņa rīcība reizēm ir savāda un robežojas ar pilnīgu empātijas trūkumu. Ja iedziļinās, grāmatas tēliem vispār reakcija uz notikumiem ir tāda savdabīga, sauksim to tā.

Manuprāt, arī sanatorijas vēstures bija par maz. Gaidīju, ka šausminošas vēstures detaļas un tagadnes slepkavības būs vismaz puse no romāna, bet nekā. Tā vietā ir Ēlinas privātā drāma. Kāpēc viņa neapmeklē psihoterapeitu? Un kāpēc viņa neaizdomājas, kurš no viesnīcas darbiniekiem būtu spējīgs sabojāt videonovērošanu? Šie ir tikai divi no daudzajiem jautājumiem, kas man radās lasīšanas laikā. Labāk nemaz nesākšu izteikties par slepkavību motīviem.

Kopumā šī ir ļoti nepārliecinoša debija kriminālromānu lauciņā, bet, ja meklējat vieglu page turner, bez pārliekas spriedzes (vismaz es tādu nejutu) un patīk sižeta līnija par izmeklētāja privātās dzīves problēmām, tad šai grāmatai var dot iespēju. Lasot “Sanatoriju” beidzot spēju līdz galam noformulēt, kas mani kaitina mūsdienu kriminālromānos: visi šie detektīvi/izmeklētāji un tādā garā ir ar kaut kādām savām problēmām un personīgajām drāmām un romānos uz to tiek likts pārāk liels akcents. Tas nav tas, ko sagaidu no šī žanra. Kā vienu sakarīgu izņēmumu varu iedomāties Straika sēriju, tur tās personīgās problēmas nenomāc galveno ideju. Tā kā tā ir mana ļoti subjektīvā nepatika, neņemu par to nost vienu zvaigzni. Par spīti daudziem iebildumiem, no romāna bija grūti atrauties un tas sniedza manam prātam nepieciešamo vieglo izklaidi un atslodzi.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #18

Bija uznākusi vēlme palasīt kādus vieglākus, dāmīgākus romānus angliski, bet, protams, nekādas garākas atsauksmes pēc lasīšanas neuzrakstīju. Tagad lasītais pabalējis no atmiņas un sanāk vien īsas piezīmes. Reizēm domāju, vai kāds lasa ko garāku? Lai nu kā, te būs domas par dažiem romāniem.

Grown UpsGrown Ups. Marian Keyes

Penguin 2021, 637 lpp.

Šo grāmatu nopirku spontāni brīdī, kad gribējās kādu apjomīgāku ģimenes drāmu. Uzskatu, ka vāks ir pārāk slavinošs, bet nebija arī slikti. No vienas puses: sākumā diezgan ilgu laiku šķita garlaicīgi, nejutu arī uz vāka solīto humoru un ko tik vēl nē. Viscaur grāmatai vietām bija sajūta, ka lasu sliktu tulkojumu, vai autore kaut ko aizmirsusi uzrakstīt. Drusku tāds grafomānes vaibs. No otras puses: brīdī, kad Keisiju dzimtas situācija vairāk iepazīta un sākās kopīgās brīvdienas, pēkšņi kļuva interesanti un gribēju zināt kā viss beigsies.

Izlasīju samērā ātri un bija interesanti sekot līdzi tam kā mainās radu attiecības, atklājas visādi netīrie noslēpumi. Viss ir reālistiski, ar kāpumiem un kritumiem, katrā tēlā kas labs un slikts, tāpēc izveidotie tēli šķita ticami. Trīs dažādas sievietes, katra ar savām problēmām un tāpat trīs dažādi vīrieši – brāļi. Īpaši atmiņā palikusi sieviete ar emocionālās ēšanas traucējumiem. Sākumā viss no ārpuses izskatās tīri smuki un pieklājīgi, tad kāršu namiņš sāk brukt. Ja patīk reālistiski, ikdienišķi notikumi, parastas dzīves, tad šī grāmata ir laba izvēle.

Vērtējums: 3,5/5

Liane MoriartyNine Perfect Strangers. Liane Moriarty

Penguin 2019, 437 lpp.

Uzķēros uz smuko vāku un anotāciju par luksus viesnīcu nekurienē un 9 svešiniekiem, kuri tur pavadīs 10 dienas. Turklāt šī autore tiek slavēta par citiem romāniem. Solījās būt traki aizraujošs romāns ar spriedzi un noslēpumiem. Varbūt es gaidīju pārāk daudz, varbūt sākums pārāk lēns vai vispār teksta par daudz, bet tā spriedze sanāca tāda diezgan švaka, tomēr uz beigām bija tāds labs stresa brīdis un kulminācija.

Vairāk atmiņā palikusi galvenā varone romantisko romānu rakstniece Frensisa un noslēpumainā kūrorta vadītāja, bet citi jau sen pazuduši no atmiņas. Par tēliem interesantāka šķita pati ideja, ka cilvēki parakstās uz tādu dīvainu pasākumu. Viņiem tik ļoti gribas, lai šādi būtu iespējams atrisināt visas viņu problēmas, ka ir gatavi sevi pakļaut drastiskiem noteikumiem. Patika ideja pēc lielā atrisinājuma parādīt kā šiem cilvēkiem klājas pēc nedēļām un gadiem. Kā vasaras romāns kopumā labs. Varbūt kaut kad izlasīšu arī slaveno “Big Little Lies” cerībā, ka tā aizraus vairāk.

Vērtējums: 4/5

Joan CollinsThe St. Tropez Lonely Hearts Club. Joan Collins

Constable 2016, 320 lpp.

Bagātnieki, Sentropēza, ballītes, noziegumi – laba kombinācija vieglam vasaras izklaides romānam. Ja vien Džoanna Kolinsa nebūtu tik sūdīga rakstniece. Šis ir tas gadījums, kad ir tik slikti, ka jau ir labi. Totāla smadzeņu atslēgšana. Romāns atgādina vāju Holivudas filmu ar stipri padzīvojušiem B klases aktieriem (tas nebūtu nekas, bet viņi turklāt spēlē slikti), vai arī “dzelteno” presi, ko lasi tikai frizētavā.

Anotācija dod mājienu par krimiķi un izmeklēšanu, bet izmeklēšana ir vienkārši smieklīga. Vispār viss romāns ir brīnišķīgi smieklīgs. Viss grozās ap bariņu bagātnieku un slavenību Sentropēzā. Vairāki tiek nogalināti, atrisinājumam no krūmiem izstumj vairākas klavieres un beigas ir klišejiskas “happy ever after”. Nepamet sajūta, ka es arī šādā līmenī varētu uzrakstīt, bet ir iemesls, kāpēc es nerakstu neko vairāk par blogu. Ja meklējat riktīgu vasaras trešu, tad šī būs īstā grāmata.

Vērtējums: 2/5

James SalterLight Years. James Salter

Penguin 2007, 336 lpp.

Šo grāmatu paņēmu, jo iepatikās nosaukums, vāks un anotācija. Turklāt autors nodēvēts par “an American master of fiction”. Man šķita, ka šis būs romāns par “apzeltītām”, ideālām dzīvēm, kurās pamazām parādās ēnas un plaisas, par zūdošo un par laimes gaisīgumu. Tā arī bija. Kluss stāsts par labu dzīvi, kurš pamazām kļūst aizvien skumjāks un bezcerīgāks, jo saproti, ka nekā dzīvē vairāk nebūs, viss zūd. Precīzi kā rakstīts anotācijā: “novel of lost lives and the elusiveness of happiness”.

Romāna centrā ir ārēji perfekta un labi situēta ģimene, un reizēm domāju, ka viņi paši nezina, ko grib, bet tā jau mēdz būt – it kā viss ir, bet apmierinājuma no tādas dzīves nav. Diemžēl nespēju saslēgties ne ar varoņiem, ne ar tekstu. Proza skaista, bet reizēm šķita pārāk pretencioza, dialogi samāksloti, toties apraksti bija labi, precīzi. Varēja just to apslēpto smeldzi, sajūtu, ka tūlīt viss skaistais beigsies. Nevaru teikt, ka patika vai nepatika, tāds savāds starpstāvoklis. “Light Years” varētu derēt “literary fiction” cienītājiem.

Vērtējums: 3/5

Labāk pasniegt aukstu. Džo Aberkrombijs


Džo AberkrombijsPrometejs 2021. gads, 704 lpp., First Law World #4

Domāju, ka daudziem fantāzijas literatūras cienītājiem Aberkrombija vārds nav svešs. Viņš ir brutāls kā Džordžs R.R. Mārtins, bet ne tik traks grafomāns un ar labu melnā humora devu. Ja lasījāt “Pirmā likuma” trilogiju, tad jums ir skaidrs, ko sagaidīt no Aberkrombija šajā romānā.

Notikumi turpinās tajā pašā pasaulē, tikai citā pasaules daļā – Stīrijā – mazliet vēlāk un ar citiem varoņiem, lai gan tiek pieminēti daži triloģijas tēli un daži citi, piemēram, Vitari darbojas arī šajā romānā. Godīgi sakot, man pietrūka Deviņu Nāvju un Gloktas, bet tur nu neko. Lai gan nežēlīgi slepkavas, es viņiem pieķēros, iemīļoju, pat sapratu. Ar “Labāk pasniegt aukstu” galvenajiem tēliem Drebuli un Monzu man tas īsti nesanāca. It kā tēli labi izstrādāti, rīcība skaidra, bet līdzpārdzīvojums izpalika. Dažas tēlu atklāsmes beigās gan man patika. Interesantāki un savā ziņā dzīvāki šķita Koska (jā, tas pats trakulīgais dzērājs, ko Glokta nolīga pilsētas aizstāvībai) un nerunīgais Draudziņš, arī epizodiskais Šenkts (vispār mistisks un intriģējošs tēls, sagādāja vairākus pārsteigumus).

Tātad, kas notiek? Notiek slepkavošana lielos apjomos. Turklāt Stīrijā sākas pavasaris un tas nozīmē karošanu starp hercogistēm. Sižetu veido bijušās Tūkstoš zobenu ģenerālkapteines Monzas Murkato (tautā “mīļi” sauktas par Kaprīles miesnieci) atriebība 7 cilvēkiem, kuri nogalināja viņas brāli un gandrīz arī viņu pašu. Uzdevums nav viegls un viņa sev palīgos salasa spilgtu slepkavu kompāniju. Man personīgi šķiet, ka ļoti izdevies bija indētāja tēls ar ekselentu notikumu pavērsienu grāmatas beigās.

Atriebības sakarā “Labāk pasniegt aukstu” tika salīdzināts ar “Grāfu Monte Kristo”. Kā liela šī A. Dimā romāna cienītāja es tomēr saku, ka tie ir dažādi. Jā, abos romānos ir iespaidīgs atriebības stāsts, tomēr Edmunds Dantess atriebību paveic daudz izsmalcinātāk un “cilvēciskāk”, beigās šķiet, ka atriebībai bija jēga. Monzas un viņas palīgu slaktiņš tomēr ir kaut kas cits. Par beigu atziņām nerunāšu, jo tad sanāks atklāt pārāk daudz.

Pieļauju, ka kādu var nobiedēt grāmatas apjoms, bet patiesībā, ja ir laiks lasīt, tad izlasīt var ātri, jo Aberkrombijs šeit nevelk laiku garumā ar aprakstiem, viss rit strauji, līķis pēc līķa un tik uz priekšu. Uz grāmatas beigām temps palēninās, bet būtiski notikumi neļauj atslābt. Lai gan šoreiz tik emocionāli nesaslēdzos ar tēliem, šis bija lielisks piedzīvojums, kas beigās liek prasīt vēl. Pasaule asiņaina, tēli brutāli, bet no grāmatas lapām negribējās “izkāpt”.

Vērtējums: 4,5/5