Vienpadsmitā stacija. Emīlija Sentdžona Mandela

Prometejs 2019. gads, 352 lpp.

Šis nu reiz ir romāns, pēc kura izlasīšanas vēl brīdi gribas sēdēt un blenzt sienā. Ne tāpēc, ka būtu šokējošas beigas vai ārkārtīgi spraigs sižets, bet lai apdomātu izlasīto, nopriecātos, ka esi šeit, nevis viens no romāna tēliem, tad atcerēties par koronavīrusu…. Mjā. Tieši “īstajā” laikā man iekrita šīs grāmatas lasīšana. Negribu šeit vilkt paralēles vai iedziļināties tajā, kas pašlaik notiek pasaulē, bet iztēles zirgi auļo strauji.

Man ir zināma apokalipses/ pēcapokalipses romānu lasīšanas pieredze, bet “Vienpadsmitā stacija” ir kaut kas cits. Nav vampīru vai zombiju, nav arī tā nenormālā spriedze, kas valdīja “Vongezerā”. Ja atceraties, arī tur sākās nāvējoša pandēmija, cilvēki bēga, izdzīvojušo bija maz. Mandelas romāns ir krietni mierīgāks, liegas nostalģijas pārņemts, pat filozofisks. Stāsts ir vienlīdz lielā mērā par cilvēkiem pirms apokalipses kā cilvēkiem pēc apokalipses. Sižets balstās uz dažiem galvenajiem varoņiem, lēkājot laikā ar 20 gadu starpību, un sava noteikta loma ir arī “Vienpadsmitajai stacijai”. Kopumā šķiet, ka visi cilvēki jūtas kā apmaldījušies un viss, ko viņi vēlas, ir nokļūt mājās. Mājas šajā gadījumā ir plašs jēdziens un vairāk saistīts ar sajūtām, nevis fizisku vietu.

Pēcapokalipses pasaulē vēl spilgtāk iezīmējas mākslas un kultūras nozīme, tā ir kā gaisma tumsā. Bibliotēka kādā apmetnē, daži avīžu eksemplāri, ceļojošās teātra un orķestra trupas uzstāšanās, civilizācijas muzejs – tas viss ļauj cilvēkiem uz brīdi aizmirst sarežģīto ikdienu.

Ļoti patika, cik autore visu rūpīgi nostrādājusi. Katrai sīkajai detaļai ir sava jēga un vieta, pat stikla papīra presei. Es precīzi uzminēju, kas ir pravietis, un tas tā forši sasēja kopā sižeta pavedienus. Man patika arī tas, ka liela grāmatas daļa ir veltīta cilvēku attiecībām, kā viņi rīkojas noteiktos apstākļos, kādas izvēles izdara. Kā skumst pēc zudušā, nāk uz muzeju apskatīt motociklu vai datoru, kā bērniem ir grūti pieņemt un saprast, ka lidmašīnas lidoja pa gaisu un sekunžu laikā varēja sazināties ar cilvēku otrā pasaules malā. Kāds tēvs jautāja, vai ir jēga mācīt bērniem par bijušo. Vai ir labāk atcerēties vai aizmirst? Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka pāris varoņi 20 gadus pēc apokalipses savā ziņā pat ir laimīgāki kā pirms tās, jo viņu dzīvei ir lielāka jēga.

Manuprāt, sižeta atrisinājums ir labs un beigas cerīgas, tās šķita iederīgas un vienlaikus arī noslēdzošas. Turpinājums lai paliek lasītāja iztēlei. Vispār man šķiet, ka šo grāmatu ir grūti noraksturot. Anotācija ir pareiza, šeit rakstītais arī, un tomēr romānam piemīt kas netverams. Diez vai kaut kas no rakstītā spēs precīzi raksturot to, kā jūs jutīsieties romānu lasot. Starp citu, šogad angliski iznāks Mandelas “The Glass Hotel” par krimināliem notikumiem ap 2008. gadu un šajā grāmatā parādīsies daži tēli no “Vienpadsmitās stacijas”, bet grāmatas nav saistītas, jaunais romāns esot savādāks arī noskaņas ziņā.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Divpadsmit. Džastins Kronins

Zvaigzne ABC 2014. gads, 632 lpp. The Passage #2

Eimija un pārējie cīnās par cilvēces glābšanu, bet varoņi nezina, ka noteikumi ir mainījušies. Ienaidnieks ir pilnveidojies, ir radusies jauna, tumša vara, un tās nākotnes vīzija ir vēl šausminošāka par cilvēku izmiršanu. Lai Divpadsmit kristu, vienam no izdzīvotājiem būs jāsamaksā visaugstākā cena. (no oficiālās anotācijas)

Kā šo grāmatu gaidīja! Var, protams, vien minēt kā uztvertu otro daļu, ja tā nebūtu tik ilgi jāgaida un svaigā atmiņā vēl būtu pirmā daļa “Pāreja”. Bet tagad mani (un ne tikai mani, twiterī pat izvērtās vairākas diskusijas) pārņēma apjukums. Grāmatas beigas apjukumu gaisināja, tomēr zināma vilšanās sajūta palika, jo gaidīju pirmās daļas pamatīgo stāstījumu.

Šoreiz Kronins pēc īsa, Bībeles stilā sarakstīta ievada, kas ļauj atsaukt atmiņā pirmās daļas notikumus (veikls gājiens, žetons par to), aizved mūs atpakaļ uz Nulles gadu – vīrusainie sāk savu uzvaras gājienu, cilvēki panikā mūk, armija mēģina kaut ko darīt. Gandrīz pusi grāmatas lasītājs tiek mētāts no viena nepazīstama personāža uz citu. Paši par sevi aprakstītie notikumi ir labi, tomēr nav saprotams, kāpēc par tiem tagad būtu jālasa un vai šos personāžus nepieciešams atcerēties.

Grāmatas otra puse tiek veltīta Pītera un Alīšas gaitām, parādās arī Maikls (Elektroniņš), Eimija un vēl pāris “Pārejas” personāži. Tomēr arī šeit notikumi ir fragmentāri. Beigās visi sižeta pavedieni saplūst kopā Iekšzemē, kur atklājas dažu amorālu ļautiņu vājprātīgais pasaules pārvaldīšanas plāns un notiek gala cīņa. Beigas attaisno visu iepriekš saraustīto sižetu, personāži un notikumi saliekas kopā smukā puzlē un top skaidrs, kāpēc tika stāstīts par Lailu Kailu, Kitridžu, Horesu Gilderu, notikumiem Laukā un visu pārējo. Viss iepriekš aprakstītais iegūst nozīmi un jēgu. Atliek vien atviegloti nopūsties, ka Kronins tomēr zina, ko dara.

“Divpadsmit” aizvien jūtamākas Bībeles alegorijas un Dieva iejaukšanās, autors liek varoņiem aizklīst filozofiskos prātojumos. Vīrusainie ir grēku plūdi, Nulle antikrists, Divpadsmit – apustuļi? Seciniet paši, kas ir Eimija. Cilvēki nespētu tikt galā ar savu izraisīto ļaunumu, tāpēc vajadzīgs kāds augstāks spēks, lai izglābtu cilvēci. Tās, protams, ir tikai manas un dažu citu lasītāju spekulācijas. Varbūt autors iecerējis pavisam ko citu un līdzības ir tikai nejauša sakritība. Taču augstāka spēka klātbūtne vienlaikus ir veids, kā autoram atrisināt katastrofu un cerība varoņiem un lasītājiem, ka kāds viņus sargā. Tomēr, savādā kārtā, “Divpadsmit” jūtama lielāka bezcerība kā pirmajā daļā, jo autors divas reizes spilgti parāda, kā viena cilvēku grupa bezkaislīgi izmanto otru cilvēku grupu kā ēsmu savu mērķu sasniegšanai. Kāda un vai var būt cerība uz labāku nākotni? “Vai ir kāds augstāks spēks, kam nav vienalga? Vai mēs esam tā vērti, lai mūs glābtu?”

Emocionāli man “Pāreja” patika daudz labāk un pateikšu kāpēc. Pirmajā daļā bija ļauts iepazīt personāžus, pavadīt kopā ar viņiem laiku, slēpties, cīnīties, ceļot, sapņot un mīlēt. Stāstījumā bija dvēsele un episkums. “Divpadsmit” pat pirmās daļas personāži šķiet atsvešināti tēli gandrīz vai ikdienišķu notikumu plūdumā. Notiekošajam ar Eimiju es vispār nesaskatīju nekādu loģisku pamatojumu, bet iespējams, ka tas iegūs jēgu trešajā daļā. Ir vēl citas lietas, kurām es nejutu īstu pamatojumu – Lailas spējas, reakcija uz Greja asiņu dzeršanu, bet pieņemsim, ka vīruss ir ļoti sarežģīts un dažāds vīrusa daudzums asinīs sniedz atšķirīgus fantastiskus rezultātus. Zinātniekiem tur vēl būtu gadiem ko pētīt un eksperimentēt.

Lineārs stāstījums triloģijā varētu mazināt lasītāju sūdzības par saraustīto sižetu, bet autors, acīmredzot, iet savu ceļu. Ja no “Pārejas” gaidījāt straujākus notikumu pavērsienus, vairāk darbības, tad otrā daļa jums varētu patikt labāk (Asmo patika). Ja jau pirmās daļas stāstījums šķita saraustīts, varu tikai minēt, ko teiksiet par otro daļu. Neskatoties uz to, ka vēlējos savādāku stāstīšanas veidu, no lasīšanas bija grūti atrauties. Tagad atliek vien pacietīgi gaidīt trešo daļu, lai uzzinātu, kā viss beigsies.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.

Pāreja. Džastins Kronins

Zvaigzne ABC 2012. gads, 856 lpp. The Passage #1

Viss sākas ar Bolīvijas džungļos atrastu vīrusu, amorālu ASV militāristu un bēdu mākta zinātnieka vēlmi patēlot dievus. Katram gan ir savs mērķis – militāristi plāno ar vīrusu apstrādātus cilvēkus izmantot kā neuzveicamas kaujas mašīnas, zinātnieks – izskaust visas slimības un, tēlaini izsakoties, glābt pasauli. Projekts NOASS iet pēc plāna līdz brīdim, kad 12 ar vīrusu inficētie izlaužas brīvībā. Vēl ir ar vīrusu inficētā mazā Eimija – pēdējais militāristu eksperimenta upuris un viņa ir savādāka. Sākas īsta asinspirts, armija izrādās bezspēcīga pret vampīrveidīgajiem cilvēk-monstriem. Pēc gandrīz simts gadiem aiz augsta žoga ar prožektoriem Kalifornijas kalnos dzīvo pēdējie cilvēki. Kas noticis ar pārējo Ameriku un pasauli vispār, nav īsti skaidrs. Viņi zina tikai vienu – ja izdzisīs gaismas, ar viņiem ir cauri: deviņus apēdīs, desmito pataisīs par vīrusaino.

Zobi, alkas pēc asinīm, nemirstīga vienotība ar tumsu – ja nu tā nebija fantāzija, bet gan dziļi cilvēkā apslēptas atmiņas vai pat instinkti, sajūtas, kas pirms veselas mūžības tikušas iegravētas DNS, kāds tumšs spēks, kas paslēpts cilvēkā-dzīvniekā? Un ja nu šo spēku var aktivizēt, uzlabot, pakļaut kontrolei?

Tas, ko es tikko aprakstīju, ir tikai sākums. Rakstīt vairāk jau nozīmētu pamatīgu spoilerošanu. Vienīgi laikam jābrīdina – šai vampīrsāgā vampīri nav nekādi smukie un romantiskie varoņi. Jūs gaida asinskāri, nežēlīgi, pretīgi briesmoņi.

Nav īsti pareizi teikt, ka notikumi attīstās salīdzinoši lēni. Drīzāk stāstījums ir pamatīgs, no vairākiem skatu punktiem: kā īpašais aģents Volgāsts sameklē eksperimenta subjektus un mēģina rūpēties par Eimiju, ko domā 4. līmeņa apsargs, māsas Leisijas satikšanās ar Eimiju u.c. personāžu piedzīvotais pirms apokalipses. Tad vēlāk mēs notikumus skatām Pītera acīm un varam lasīt Sāras dienasgrāmatu. Personāžu un informācijas ir tik daudz, ka sākumā var apjukt. Par dažiem tiek pastāstīts vairāk, par dažiem gandrīz nekas. Autors neko daudz nepaskaidro nezinošajam lasītājam; jālasa uzmanīgi, lai visu saprastu. Tā ir to cilvēku dzīve un atmiņas. Viņi taču nesāktu sev paskaidrot to, kas viņiem zināms. Tāpat viņi nevar saprast un paskaidrot to, kas pašiem nav zināms un saprotams. Tas liek domāt un analizēt, un tieši tas man patika. Teiksim, par tiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu būt mirušiem, bet tie atkal uzrodas: manuprāt, tas jau laicīgi vedina domāt, ka ar vampīriem viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet un, ka kolonijā mītošiem pēdējiem cilvēkiem varbūt ir maldīgi uzskati par aiz žoga esošo pasauli.

“Pārejas” ideja nav nekas jauns – militāristi, baismīgs vīruss, apokalipse, saujiņa izdzīvojušo, cīņa ar monstriem. Patiesībā nekas tāds, kas mani īpaši aizrautu, tomēr man ļoti, ļoti, ļoti patika. Manuprāt, autors darījis pareizi, parādot laiku pirms, un laiku 90 -100 gadus pēc. Ja tiktu rakstīts kā vīrusainie plosās pa pilsētām un cilvēki mēģina cīnīties, vai mukt, tas būtu pavisam cits stāsts, daudz asiņaināks. Arī tagad tas ir stāsts par cīņu un izdzīvošanas mēģinājumiem, tomēr te ir vieta draudzībai, atmiņām, sevis un patiesības meklējumiem, mīlestībai, priekam un cerībām. Interesanti vērot, kā daži ir padevušies un nesaskata dzīvei jēgu, daži ir apmierināti ar dzīvi Kolonijā un neko vairāk nevēlas, bet daži citi domā, ka varbūt vēl pastāv cerība un gatavi doties nezināmajā pasaulē.

Pakļaut sevi briesmām, ja pastāv cerība, ka tas pie kaut kā novedīs, ir gluži kas cits.

Šie drosmīgie cilvēki ierauga sastingušu pasauli. Viņi pirmo reizi redz zvaigznes. Savādi iedomāties, ka zvaigznes varētu pietrūkt, vai ne? Vēl ir Eimija, Meitene no Nekurienes. Nevienam nav skaidrs, kas viņa īsti ir, tomēr viņa ir kā gaisma tumsā, kā tilts starp dzīvajiem un mirušajiem. Un vēl ir sapnis par resnu smēķējošu sievieti virtuvē, ko redz gandrīz visi….

Man personīgi bija interesanti lasīt par pamesto pasauli. Mašīnu vraki, pussagrautas ēkas, vēl ēdami konservi, vēja ģeneratori, degvielas krātuves, pusizlaupīti veikali un tā tālāk. Daļa lietu vēl ir izmantojamas, citām nākas meklēt alternatīvas vai izdomāt jaunu veidu. Piemēram, cilvēki izmanto lokus aizsardzībai un medībām. Medījamo dzīvnieku gan ir maz, jo cilvēkiem konkurenci sastāda vīrusainie. Lielākā daļa elektronikas pārvērtusies par bezjēdzīgiem krāmiem, vienīgā vērtība ir tikai elektrības nodrošināšanas iekārtām. Cilvēki dzīvo ne gluži akmens laikmetā, bet ļoti pieticīgi. Viens no lielākajiem priekiem ir atrast kārtīgus apavus. Labi ir atrast kasti ar grāmatām vai nomedīt zaķi.

Bija dažas pozitīvi pārsteidzošas vietas un dažas “kas pie velna?…” vietas, kuras te nepieminēšu, lai nebojātu lasīšanas prieku, bet visi it kā neiespējamie notikumi aprakstīti ļoti ticami un visi fakti (ja lasa uzmanīgi) ļoti labi saliekas kopā kā tāda milzīga puzzle. Tomēr ceru, ka otrajā daļā “The Twelve” Kronins pārāk neaizrausies ar pazudušo “atdzīvināšanu” – pārāk bieži atkārtots triks vairs nav interesants.

Kopumā Kronins ir radījis tādi riktīgi episku un vīrišķīgu darbu. Iespējams, ka lasot jums radīsies vēlme pierakstīt faktus un ļoti iespējams, ka pēc izlasīšanās sāksiet nepacietīgi gaidīt otro daļu. Gribas ticēt, ka “Pāreja” pie manis būtu nonākusi arī bez Zvaigzne ABC dotās iespējas, jo neizlasīt tādu darbu man būtu zaudējums. Man patika latviskais tulkojums, bet ja nesagaidīšu otrās daļas tulkojumu, tad lasīšu angliski. Starp citu, trešā daļa “The City of Mirrors” angliski plānota izdot 2014. gadā.

Vērtējums: 5/5