Grāmata. Arvis Viguls

dzejas krājums, Viguļa dzeja, laligaba2019Orbīta 2018. gads, 105 lpp.

Nosaukt dzejas krājumu par “Grāmatu” ir vai nu liela iedomība, vai pieticība. Iespējams arī kāds trešais variants un priekškaru uz to paver šķirklis krājuma sākumā ar  vārda “grāmata” nozīmju skaidrojumu, zemsvītras piezīmes un literatūras saraksts beigās. Tas kopumā atstāj zinātniska pētījuma iespaidu. Varbūt tā arī ir, varbūt šī dzeja ir dzīves izpēte.

Man šķita, ka Arvja Viguļa dzeja ir diezgan piezemēta, par ikdienišķām lietām, tomēr spēj iegriezt dvēselē kā nazis, ja lasītājs ar dzejoli atrod kopsaucēju. Daudz tiek pateikts tieši nepasakot. Klusa, bet dziļa traģēdija ir dzejolī “Mazgājot tēvu”. Savukārt dzejolī “Ābolu gads” netiek runāts par sāpēm, kaunu un vainas izjūtu, bet āboli paliek nenovākti un ir skaidrs – kāpēc. Daudzi dzejoļi ir par mīļajiem cilvēkiem, kurus zaudējam. Pavīd arī mīlestības motīvs dažādās izpausmēs, bet šis krājums noteikti nav romantiska pavasara lasāmviela. Šeit pāri strīdas, salabst, dzīvo viens otram garām, cenšas atrast kopīgu ceļu, bet nekādu rozā briļļu nav.

Atsevišķi jāpiemin “Komentāru” cikls – tie ir sīki domu uzplaiksnījumi par dažiem ievērojamiem cilvēkiem. Īpaši patika par Senmišelas kapsētu un par Aspaziju. Tāda neparasta vēsturiska atkāpe, piezīmes, ko varētu veikt vēsturnieks, kurš raksta doktora darbu un paralēli sevi izklaidē ar dzejas rindu sacerēšanu.

Izģērbt Aspaziju noteikti nebija viegli,
īpaši Slobodskā, ziemā.
Es iedomājos, kā viņš nopūlējās
ar visām tām aukliņām, āķīšiem,
saspraudēm, sprādzēm un pogām.

“Grāmatā” ir interesanti pasniegtas dzīves drāmas gan formas, gan satura ziņā. Novērtēju profesionalitāti, tomēr emocionāla saplūšana starp mani un Viguļa dzeju nenotika. Gandrīz nekas neaizķēra, nelika pārlasīt, lai vēlreiz izbaudītu. Tomēr ir patīkami lasīt kvalitatīvus dzejoļus.

Vērtējums: 3/5

Advertisements