Īsās atsauksmes #6

Pašlaik man ārkārtīgi svarīgi šķiet skatīties, kā tiek grauzta cūkas auss, bet strauji tuvojas gada beigas, neuzrakstītā ir daudz, tāpēc jāķeras atkal pie īsajām atsauksmēm. Šoreiz par dažām pagājušo Ziemassvētku dāvanām.

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Jānis Roze 2014. gads, 365 lpp.

“Akmens kļavas” saņēmu dāvanā no Lasītājas un, salasījusies slavinošas atsauksmes, ar prieku ķēros klāt. Jāsaka, ka Velsa, Īrija, Skotija man šķiet burvīgas mistikas apvītas un vilinošas vietas, tāpēc stāsts šķita kā radīts manai gaumei. Tomēr klikšķis nenotika. “Akmens kļavu” teksts ir ļoti skaists, bet saturs palika mīkla. Lēkāšana laikā un starp varoņiem bija pārāk liela, lai līdz grāmatas beigām man saglabātos vēlme tam visam sekot līdzi. Ko lai saku par Sašu Sonliju? Vientuļa, dīvaina jauna sieviete par kuru palika sajūta, ka viņa speciāli veido savu dzīvi tik nožēlojamu. Lasiet, ja patīk postmoderns teksts, skaista proza un aizlauzti cilvēki. Grāmatai ļoti gaumīgs vāks.

Vērtējums: 3/5

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Atēna 2002. gads, 560 lpp.

No Sibillas saņemtie “Vēstījumi par sargāšanu” noskaņu un stila ziņā ir daļēji līdzīgi “Akmens kļavām”. Bez cakainās valodas, bet tikpat intelektuāli stāsti, kas pieskaras viens otram, paužot ideju kā cilvēku dzīves satuvina un maina nejaušības (jeb liktenis). Varbūt tieši otrādi – nekādu nejaušību nav, viss ir saistīts un cikliski atkārtojas. Man patika stāsts par bākas sarga ģimeni, teksta daļa par biškopību un renesanses laika mākslinieku, jo no šiem stāstiem varēja uzzināt ļoti interesantas detaļas par attiecīgajām tēmām un laika periodiem. Kopumā “Vēstījumi par sargāšanu” prasīja zināmu cīņu, jo vēstījums ir lēns un dažas vietas mani garlaikoja līdz miega stāvoklim. Šo man vajadzēja lasīt pirms desmit gadiem, jo tad stāstos iztirzātās filozofiskās idejas aizķertu krietni dziļāk.

Vērtējums: 3/5

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Atēna 1997. gads, 462 lpp.

Nezinu, kāpēc Smillu neizlasīju tad, kad tā iznāca, tāpēc priecājos par Doronikes dāvāto iespēju izlasīt šo neparasto detektīvu. Vairāk par pašu izmeklēšanu (Smilla nav policiste un viņas aizdomas balstītas vairāk uz īpatnējām sajūtām nevis pierādījumiem) mani interesēja dāņu kultūra vs. grenlandiešu kultūra un abu šo pasauļu sāpīgā saskaršanās. Stāsts ir neparasts, vietām zinātnisks, vietām tehnisks un kopumā ļoti interesants. Grenlandiete Smilla ir vienlaikus fascinējoša un nesimpātiska dāma, kas kā tēls man ļoti patika. Pamatīgie kuģu un ledus apraksti gan beigās bija tā kā par daudz, novirzīja no izmeklēšanas, iebuksēja sižetu un atņēma manam lasītpriekam vienu zvaigzni.

Vērtējums: 4/5

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Atēna 2007. gads, 400 lpp.

Iespējams, ka par šo Andra iedāvināto grāmatu man nemaz nevajadzētu izteikties, jo otro reizi pierādījās, ka viss indiskais vienkārši nav man saprotams un izraisa nepatiku. Romāna darbība notiek Kašmirā (pārsvarā Indijas kontrolētajā teritorijā) un ASV, kas man ļāva grāmatu izlasīt līdz beigām. Stāsts ir ļoti kolorīts, vieglprātīgu kaislību un fanātiska naida caurstrāvots. Īpaši interesantas bija epizodes par Kašmiras pretošanās grupu rašanos un kā tās, afgāņu talibu iespaidā, pārauga par ko briesmīgu. Rušdi raksta krāšņi, var just, ka viņš ir ļoti zinošs un gudrs, tāpēc nevaru teikt, ka viņa stils man nepatika. Vispār man žēl, ka nespēju baudīt tik atšķirīgu kultūru pat grāmatas formā.

Vērtējums: 2,5/5

Atvainojos, ka visas dāvanas joprojām neesmu izlasījusi, lai gan ļoti gribēju to šogad izdarīt.

 

 

Advertisements

Zīds. Alesandro Bariko

BarikoPirmo reizi izdota 1996.gadā, 91 lpp. Latviski izdevis apgāds “Atēna” 2001. gadā, 124 lpp.

19. gs. beigās Francijas pilsētiņā Lavildē ir labi attīstīta zīda rūpniecība un stāsta galvenais varonis Ervē Žonkūrs nodarbojas ar zīdkāpuru tirdzniecību. Kad zīdkāpuru slimības dēļ draud pajukt viss pilsētiņas bizness, Ervē dodas bīstamā un tālā ceļojumā uz Japānu, lai kontrabandas ceļā no turienes atvestu zīdkāpurus. Tur viņš satiek kādu sievieti. Viņi nepieskaras viens otram, viņi pat nesarunājas, bet alkst viens pēc otra. Viņa uzraksta Ervē zīmīti, kuras saturs viņu apreibina un liek ilgoties vēl vairāk. Pēdējo reizi viņš atgriežas Japānā par spīti pilsoņu karam un briesmām tikai lai viņu satiktu. Šī tikšanās viņam gandrīz maksā dzīvību. Atgriezies Francijā, pēc laika viņš atkal saņem vēstuli…

It`s a strange grief… to die of nostalgia for something you never lived.

“Zīds” tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem itāļu bestselleriem XX.gs. beigās. Stāsts ir īss, bez liekām detaļām un skaidrojumiem. Mazliet līdzinās dzejai, tomēr drusku par “sausu”. Man Bariko patīk, patiešām. Bet šoreiz es vīlos. Varbūt gaidīju pārāk daudz, varbūt svešvalodā lasot nespēju uztvert visas smalkās šī stāsta nianses. Mani nespēja aizkustināt Ervē un japānietes mīlas stāsts. Prātā nāk doma par aizliegto augli un to, ka visvairāk alkstam pēc lietām, ko nevaram dabūt. Tāda dzīšanās pēc iedomāta sapņa. Stāsta emocionālākais brīdis priekš manis bija atklāsme par to, kurš patiesībā uzrakstīja otro vēstuli.

Lieku 3/5. Stāsts tomēr ir skaists un došu tam otro iespēju, ja manās rokās nonāks grāmata latviski.

Vasaras grāmata. Tūve Jānsone

Izdevis apgāds “Atēna” 2005. gadā, 154 lpp. Pirmo reizi publicēta zviedriski 1972. gadā.

Visi pazīst Tūves Jānsones (Somijas zviedru rakstniece, 1914. – 2001.) trollīšus Muminus, bet viņa ir sarakstījusi arī 10 grāmatas pieaugušajiem. “Vasaras grāmata” ir viena no tām, bet tā ir iemīļota visu paaudžu lasītājiem. Romāns ir balstīts uz autores pašas piedzīvoto. “Vasaras grāmatu” lasīju 2008. gadā, piezīmes saglabājušās skopas, tomēr atceros šo kā vienu no foršākajām grāmatām, ko togad izlasīju.

Grāmatā darbojošos personu ir maz. Gados veca māksliniece pavada vasaru uz mazas saliņas Somu līcī kopā ar savu mazmeitu Sofiju. Abas mācās pielāgoties un sadzīvot. Daudz sarunu par dzīvi un dabu, humora un dzīves gudrību. Vasarīga grāmata. Līdzīgi kā ar Reja Bredberija “Pieneņu vīnu”, tā ir interesanta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Lasīju un vēlējos, kaut man būtu tāda vecmāmiņa uz salas.

“Kad tu mirsi?” bērns jautāja.
Un vecāmāte atbildēja: “Drīz. Bet tas uz tevi it nemaz neattiecas.”
“Kāpēc?” mazmeita vaicāja.
Vecāmāte neatbildēja, viņa izgāja uz klints un devās tālāk uz ieplaku.
“Tas ir aizliegts!” Sofija iesaucās.
Vecā nicīgi atbildēja: “Zinu. Nedz tu, nedz es nedrīkstam doties uz ieplaku, tomēr tagad mēs to darīsim, jo tavs tētis guļ un neko par to nezina.”

Par Sofijas prototipu kalpoja Tūves Jānsones krustmeita Sofija Jānsone. Savukārt vecmāmiņas prototips ir pašas autores māte Signe. Grāmatai dodu 5/5 un domāju agrāk vai vēlāk pārlasīt.