Hronikas. Pirmā grāmata. Bobs Dilans

Mansards 2012. gads, 240 lpp.

Daudziem par pārsteigumu, Nobela prēmija literatūrā 2016. gadā tika piešķirta Bobam Dilanam “for having created new poetic expressions within the great American song tradition” (avots). Sākās šūmēšanās, kas pieņēmās skaļumā līdz ar paša “vaininieka” klusēšanu. Pirms vēl Nobela komisija uzmeta lūpu par tādu mākslinieka nepieklājību, biju sadzinusi rokās “Hronikas”, jo saintriģēja visa šī ņemšanās un gribēju saprast, par ko un kāpēc.

Tie, kuri bļāva, ka drīz arī par datorprogrammas rokasgrāmatu varēs saņemt balvu literatūrā, var atslābt, jo Dilans rakstīt prot. Viņa stils ir detaļu un emociju pārbagāts, un brīžiem atgādina asu dzeju prozā. Viņš elpo, ēd, guļ, sapņo un dzīvo ar folkmūziku. Pa vidu iespraucas arī privātā dzīve un kādi nozīmīgāki sociālie procesi Amerikā, bet pārsvarā viņš raksta par savām mūziķa gaitām, muzikālo ietekmi un citiem satiktajiem mūziķiem, kurus viņš raksturo fantastiski. Tādus raksturojumus vēl nebiju lasījusi.

Šķiet, ka sākumā Dilans vienkārši “kaifoja”, viņam nebija ambīciju ātri izsisties, kļūt slavenam. Viņam pat sākumā nebija doma pašam dzejot. Visinteresantākā man šķita tā viņa dzīves epizode, kad viņš, jau slavens, speciāli nopūlas kļūt nepopulārs, lai visādi psihi un revolucionāri noskaņoti tipi beidz līst viņa mājā un saukt viņu par Amerikas sirdsapziņu, mesiju, paaudzes runasvīru un vēl visādi (bija ASV tādi nemierīgi demonstrāciju laiki). Viņš vienmēr gribējis rūpēties par savu ģimeni, nevis ar paceltu karogu vest pūli cīņā. Ironiski, ka šo pūli bija savākušas viņa dziesmas. Izlasot šo, man kļuva pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš klusē par Nobeli. Viņam nevajag šo karognesēja, pasaules mainītāja atzinību: “Jokaini. Es vienkārši biju dziedājis trāpīgas dziesmas un atvēris jaunas, spēcīgas pasaules.”

Lieliem māksliniekiem ir citāds skats uz pasauli, viņi tver lietas savādāk, visas sajūtas ir atkailinātas, emocijas saspringtas, teksts kā līdz plīšanas robežai uzvilkta stīga. Vismaz tādu sajūtu radīja Bobs Dilans ar “Hronikām” un pirms tam Alvis Hermanis ar “Dienasgrāmatu”. Nevaru nesalīdzināt, jo abus darbus izlasīju ar nelielu laika atstarpi un abas grāmatas ir atmiņas par mākslas jomām. Tomēr starp šo vīrru tekstiem ir būtiska atšķirība. Dilans atmiņas raksta koncentrēti, bet ļoti šauri. Savukārt Hermanis, rakstot par savu darbu un dzīvi, paņem rokās pusi pasaules.

Šī grāmata tomēr nebija man un es pārsvarā garlaikojos. “Hronikas” krietni baudāmākas būs Boba Dilana faniem un folkmūzikas melomāniem. Ir jābūt lielai interesei par šo žanru, lai ar personvārdiem pārbārstītais teksts turētos galvā. Priecājos vienīgi par lielisko Viļa Kasima tulkojumu – sulīgs un organisks. Iedomājos, ka dziesminieks tieši tā arī runā kā teksts skanēja manā galvā.

Vērtējums: 2/5

Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

Neputns 2016. gads, 247 lpp.

Šī būs ļoti personīga atsauksme, jo pēc Hermaņa viss, ko mēģināšu pateikt, būs diezgan lielas muļķības. Pagājusi tieši pusstunda, kopš aizvēru grāmatas pēdējo vāku. Kā man tagad vispār lasīt ko citu? Iespējams, ja uzreiz uzrakstīšu savas domas, spēšu atkal normāli funkcionēt. Kafija ir, šokolāde ir, sākam!

Pirmkārt, ir ļoti būtiski atzīmēt, ka ne reizi neesmu bijusi JRT un šķiet, ka ne reizi neesmu redzējusi Alvja Hermaņa izrādi. Tā nav mana ignorance vai nepatika pret teātri, nē. Man vienkārši ir slinkums medīt dārgās biļetes un kulties uz Rīgu, lai pēc tam vairākas stundas skatītos to, ko nesaprotu. Jā, man ir iracionālas bailes, ka viņa izrādes vienkārši nesapratīšu. Bez tam, tepat rokas stiepiena attālumā ir brīnišķīgais VDT. Ar visu šo gribēju pateikt, ka patiesībā pirms grāmatas lasīšanas gandrīz neko par Hermani nezināju. Tikai to, ka slavens, talantīgs un pēdējā laikā kaut kāds troksnis masu mēdijos ap viņa uzskatiem. Protams, garām nepaslīdēja informācija, ka izdota viņa dienasgrāmata. Un kur vēl, ja ne dienasgrāmatā, visātrāk iepazīt kādu cilvēku un uzzināt viņa uzskatus? Tāpēc nolēmu izlasīt, lai pati saprastu, ko un kā man domāt par pasaulslaveno režisoru.

Otrkārt, “Dienasgrāmatu” nopirku. Bez zināšanām par saturu vai atlaides. Tā es daru ļoti reti, tāpēc pašai nav īsti saprotama sava rīcība. Vainošu kaut kādu jocīgu impulsu, kas man lika paķert grāmatnīcā pēc skata pēdējo eksemplāru. Kā badā sāku uzreiz lasīt. Grāmata neliela izmēra, eleganta, patīkami nodrukāta. Tikai mana bijība pret grāmatas vizuālo estētiku neļāva pasvītrot daudzas vietas. Varbūt citreiz tā darīšu, jo vismaz pašlaik ir sajūta, ka pēc laika būs jāpārlasa.

Mazliet jāparunā arī par saturu. “Dienasgrāmatas” saturs ir brīnišķīgs balanss starp personīgo dzīvi, darba vidi, dažādām interesantām faktu druskām un autora uzskatiem. Praktiski par Hermani var neko nezināt un tik un tā izbaudīt šo grāmatu, jo svarīgāko par sevi viņš pats pastāsta, neieslīgstot nogurdinošās detaļās, kas kaut ko varētu nozīmēt tikai viņam pietuvinātajiem. No vairākām epizodēm sapratu, ka viņš ir tiešs, pat ass, tāpēc pieļauju, ka arī grāmatā viņš neslēpjas, lai gan jau no paša sākuma raksta ar apziņu, ka uzrakstītais tiks publicēts. Ziniet kāds vēl viņš ir? Spējīgs atzīt, ka ir kļūdījies, ka kaut ko neprot. Ne katrs cilvēks to publiski spēj, jo tur vajadzīgs mugurkauls. Viņa uzskati ir konservatīvi, tiem var piekrist vai nepiekrist, tomēr tie ir argumentēti un saprotami. Protams, šī dienasgrāmata ir viņa taisnība, paša zīmēta glezna ar ko ieiet vēsturē. Arī viņš ir tikai cilvēks un cilvēkus nevajag glorificēt.

Bija ļoti interesanti lasīt par izrāžu tapšanu, par operas un teātra aizkulisēm. Hermanis izsmeļoši pastāsta, ko nozīmē režisora, aktieru, dziedātāju, scenogrāfu darbs. Domāju, ka tagad ar savādākām acīm iešu uz teātri. Diriģenti operā ir svarīgāki par režisoriem. Slavenākie dziedātāji uz mēģinājumiem ierodas vien pāris nedēļas vai dienas pirms pirmizrādes. Operteātri plāno darbu četrus gadus uz priekšu, dramatiskie teātri mazliet īsāku laika periodu. Hermanis gada lielāko daļu pavada gandrīz nemitīgos braucienos un lidojumos pa Eiropu un uz ASV. Vai zinājāt, ka Eiropā teātra mērķis ir skatītājam parādīt, ka dzīve ir vēl briesmīgāka nekā viņš domā, savukārt Amerikā – izklaidēt? Tāpēc Amerikā Hermanis nestrādā, turp dodas tikai viesizrādes. Un vienreiz viņš Milānā iekārtoja kāda veikala milzīgos skatlogus. Dekorācijas paliek dekorācijas.

Jūtu, ka būšu “Dienasgrāmatu” izrakstījusi no savas sistēmas un laiks beigt. Vien pieminēšu, ka Alvis Hermanis lieliski raksta, bauda lasīt. Cerams, ka top arī 2016./2017. gada pieraksti publicēšanai. Vēl – gribu ar šo grāmatu uzbāzties katram.

Vērtējums: 5/5

Darba nama ēnas. Dženifere Vorsa

Zvaigzne ABC 2015. gads, 312 lpp. The Midwife Trilogy #2

Darba namu tēma bija pazibējusi gar acīm Dikensa darbos un šur tur citviet, tāpēc izmantoju iespēju izlasīt grāmatu, kas par šo tēmu solīja plašāku ieskatu.

Kopā ar mūķenēm strādājot Londonas trūcīgajā strādnieku rajonā, autore iepazinusi skarbus dzīves apstākļus un dažādus dzīvesstāstus. Daudzus gadus trūcīgajiem nebija lielāku šausmu par iespēju nokļūt darba namā. Pirmo grāmatas daļu autore velta tam, lai pastāstītu tieši cik šausmīgi tas bija. Ja reiz nokļuvi darba namā, bija maz cerību no turienes izkļūt – vienīgi, ja kāds apņemas uzturēt vai arī atrodi darbu, lai uzturētu sevi. Daudzi darba namos pavadīja 20 un vairāk gadu. Vīri tika šķirti no sievām, bērni no vecākiem. Trīs darba nama bērnu – Frenka, Pegijas un Džeinas – dzīvesstāsti ir skumji un aizkustinoši.

Kas vispār bija darba nami? Britu valdība tos izveidoja 1834. gadā no bijušajām draudžu nabagmājām. Tās bija plašas ēkas ar uzraugiem un stingriem noteikumiem, kur bija jādodas dzīvot visiem nabagiem, kuri nespēja samaksāt īri un nebija darba, bērniem bez vecākiem un radiniekiem, “pagrimušām” sievietēm, ja radinieki nevēlējās par viņām parūpēties. Doma jau nebija slikta, tikai kliboja izpildījums. Lai turp netiektos dīkdieņi, sadzīves un darba apstākļi bija ļoti skarbi, pat nežēlīgi. Bija arī kāds labums – visiem bērniem obligāti bija jāapmeklē skola, tāpēc salīdzinoši neilgā laikā strauji pieauga lasīt un rakstīt pratēju skaits. Oficiāli darba namus slēdza 1930. gadā, bet praktiski tajos uzlaboja apstākļus un pārsauca par “valsts palīdzības iestādēm”, jo nebija kur likt tūkstošiem tur dzīvojošos cilvēkus.

Domāju, ka Vorsai bija vairāk ar darba namiem saistītu stāstu, bet grāmatas otrajā daļā viņa stipri novirzās no mērķa un aizraujas garā stāstījumā par vecu mūķeni, kuru apsūdz zādzībās. Ja neskaita šemuļus uzdzenošās mūķenes atmiņas par savu paklausīgo māti, šī daļa grāmatā šķita nevajadzīga. Epizode tiesā ar kokneja liecinieku bija dikti forša. Trešajā daļā autore iepazīstas ar vecu zaldātu, kurš pastāsta par savu dzīvi. Beigās viņa interesantais un sirdi plosošais dzīvesstāsts sasaistās ar darba namu tēmu, tomēr jāsaka godīgi – jūtos vīlusies. Grāmatas nosaukums un anotācija vedināja domāt, ka par darba namiem būs krietni vairāk.

Autore raksta emocionāli un ir ārkārtīgi pozitīva, laipna un atsaucīga. Visticamāk, viņa ir korekta un taktiska persona, kura izvēlas teikt labu vai neko un tas jūtams tekstā. Izvēloties medmāsas un vecmātes profesiju, viņa noteikti bija īstais cilvēks šim grūtajam arodam. Attiecībā uz rakstnieces talantu, man labāk patiktu, ja viņa neizpušķotu un nepārspīlētu ar emocijām un dialogiem tajās epizodēs, kur pati nav bijusi klāt, un arī tik detalizēti neviens viņai nebūtu atstāstījis daudzus gadus senus notikumus. Tas atstāj neīstuma sajūtu.

Reiz izlasīšu arī “Izsauciet vecmāti!”, jo starp visu pārējo izlasāmie “vēstures graudi” bija dikti interesanti. Diezgan daudz uzzināju. Atmiņu stāsti tomēr ir aizraujošāki par sausām vēstures grāmatām. Ja jums patika “Izsauciet vecmāti!”, tad domāju, ka droši varat lasīt šo romānu. Man personīgi, šie stāsti lika atviegloti nopūsties, ka dzīvoju šeit un tagad, nevis kā beztiesiska sieviete 19. gs. – 20. gs. sākumā.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.