Darba nama ēnas. Dženifere Vorsa

Darba nama ēnas. Dženifere VorsaZvaigzne ABC 2015. gads, 312 lpp. The Midwife Trilogy #2

Darba namu tēma bija pazibējusi gar acīm Dikensa darbos un šur tur citviet, tāpēc izmantoju iespēju izlasīt grāmatu, kas par šo tēmu solīja plašāku ieskatu.

Kopā ar mūķenēm strādājot Londonas trūcīgajā strādnieku rajonā, autore iepazinusi skarbus dzīves apstākļus un dažādus dzīvesstāstus. Daudzus gadus trūcīgajiem nebija lielāku šausmu par iespēju nokļūt darba namā. Pirmo grāmatas daļu autore velta tam, lai pastāstītu tieši cik šausmīgi tas bija. Ja reiz nokļuvi darba namā, bija maz cerību no turienes izkļūt – vienīgi, ja kāds apņemas uzturēt vai arī atrodi darbu, lai uzturētu sevi. Daudzi darba namos pavadīja 20 un vairāk gadu. Vīri tika šķirti no sievām, bērni no vecākiem. Trīs darba nama bērnu – Frenka, Pegijas un Džeinas – dzīvesstāsti ir skumji un aizkustinoši.

Kas vispār bija darba nami? Britu valdība tos izveidoja 1834. gadā no bijušajām draudžu nabagmājām. Tās bija plašas ēkas ar uzraugiem un stingriem noteikumiem, kur bija jādodas dzīvot visiem nabagiem, kuri nespēja samaksāt īri un nebija darba, bērniem bez vecākiem un radiniekiem, “pagrimušām” sievietēm, ja radinieki nevēlējās par viņām parūpēties. Doma jau nebija slikta, tikai kliboja izpildījums. Lai turp netiektos dīkdieņi, sadzīves un darba apstākļi bija ļoti skarbi, pat nežēlīgi. Bija arī kāds labums – visiem bērniem obligāti bija jāapmeklē skola, tāpēc salīdzinoši neilgā laikā strauji pieauga lasīt un rakstīt pratēju skaits. Oficiāli darba namus slēdza 1930. gadā, bet praktiski tajos uzlaboja apstākļus un pārsauca par “valsts palīdzības iestādēm”, jo nebija kur likt tūkstošiem tur dzīvojošos cilvēkus.

Domāju, ka Vorsai bija vairāk ar darba namiem saistītu stāstu, bet grāmatas otrajā daļā viņa stipri novirzās no mērķa un aizraujas garā stāstījumā par vecu mūķeni, kuru apsūdz zādzībās. Ja neskaita šemuļus uzdzenošās mūķenes atmiņas par savu paklausīgo māti, šī daļa grāmatā šķita nevajadzīga. Epizode tiesā ar kokneja liecinieku bija dikti forša. Trešajā daļā autore iepazīstas ar vecu zaldātu, kurš pastāsta par savu dzīvi. Beigās viņa interesantais un sirdi plosošais dzīvesstāsts sasaistās ar darba namu tēmu, tomēr jāsaka godīgi – jūtos vīlusies. Grāmatas nosaukums un anotācija vedināja domāt, ka par darba namiem būs krietni vairāk.

Autore raksta emocionāli un ir ārkārtīgi pozitīva, laipna un atsaucīga. Visticamāk, viņa ir korekta un taktiska persona, kura izvēlas teikt labu vai neko un tas jūtams tekstā. Izvēloties medmāsas un vecmātes profesiju, viņa noteikti bija īstais cilvēks šim grūtajam arodam. Attiecībā uz rakstnieces talantu, man labāk patiktu, ja viņa neizpušķotu un nepārspīlētu ar emocijām un dialogiem tajās epizodēs, kur pati nav bijusi klāt, un arī tik detalizēti neviens viņai nebūtu atstāstījis daudzus gadus senus notikumus. Tas atstāj neīstuma sajūtu.

Reiz izlasīšu arī “Izsauciet vecmāti!”, jo starp visu pārējo izlasāmie “vēstures graudi” bija dikti interesanti. Diezgan daudz uzzināju. Atmiņu stāsti tomēr ir aizraujošāki par sausām vēstures grāmatām. Ja jums patika “Izsauciet vecmāti!”, tad domāju, ka droši varat lasīt šo romānu. Man personīgi, šie stāsti lika atviegloti nopūsties, ka dzīvoju šeit un tagad, nevis kā beztiesiska sieviete 19. gs. – 20. gs. sākumā.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Meitene ar deviņām parūkām. Sofija van der Stapa

meitene ar deviņām parūkāmZvaigzne ABC 2014. gads, 256 lpp.

Sofija van der Stapa ir iecerējusi studēt politoloģiju, bet universitātes auditoriju viņai negaidīti nākas nomainīt pret sterilu slimnīcas palātu. Sportiskajai un dzīvespriecīgajai Sofijai tiek diagnosticēts vēzis. Dzīve sagriežas kā karuselī, un viņa ir spiesta sev atklāt līdz šim nezināmo balto halātu, ķīmijterapijas, izkritušo matu un uzacu zīmuļu pasauli. Gada garumā Sofija fiksē dienasgrāmatā savu cīņu ar vēzi. Šķiet, vēl neviens nav aprakstījis vēzi ar tādu vieglumu, reizē atklājot savu trauslumu un spēku.

Vienmēr domājam, ka mūs nu gan nekas tāds (lai kas tas būtu) neskars. Iespējams, ka tāpat domāja Sofija. Katrā ziņā vēzis nebija viņai prātā, kad sākās neskaidras veselības problēmas un ārsti ilgi nevarēja atrast tām cēloni. Sofijai ir divdesmit viens gads un nākotnes plāni, kam svītru pārvelk šokējoša diagnoze. Sākas ilgstošs un smags ārstēšanās process. Kādā bezmiega naktī viņai rodas milzīga vēlme savu cīņu par dzīvību pierakstīt un domāju, ka psiholoģiski viņai tas palīdzēja. Rakstīšana un labas parūkas – divas lietas, kas Sofijai palīdzēja nepadoties un nepazaudēt sevi, jo sākumā savs attēls spogulī viņu šokēja un ļoti nomāca.

Parūkām Sofijas izdzīvošanas stāstā ir milzīga nozīme. Izrādās, ka bez matiem, ar slimības “zīmogu” pierē, iespēja normāli socializēties ar veseliem cilvēkiem kļūst sarežģīta – visi žēlo un norobežojas. Neviens nevēlas attiecības ar plikpaurainu meiteni, kura drīzumā var nomirt. To Sofija nespēj pārdzīvot. Pamazām iegādājoties 9 dažādas parūkas, viņa iegūst 9 dažādas personības – koķeto, valdzinošo, gudro, jautro, drosmīgo un citas. Parūkas Sofijai palīdz noslēpt slimību un izcelt to, ko viņa vēlas. Aiz šīm “citām” meitenēm viņa var slēpties kā aiz bruņām un uz brīdi izlikties, ka ar viņu viss ir kārtībā. Viņa kļūst par drosmīgo, neatlaidīgo sarkanmati Sjū, kad vajadzīgs spēks, lai izturētu kārtējo ķīmijterapijas nedēļu slimnīcā. Nedēļas nogalē pārtop jautrajā Platīnā un dodas uz klubu flirtēt ar puišiem. Un kāpēc gan ne?

Domāju, ka Sofijas stāsts ir populārs, jo viņa parādīja – ar vēzi joprojām iespējams smieties un baudīt dzīvi. Nav jāieslēdzas četrās sienās un laiks jāpavada, sevi žēlojot. Katrs cīnās ar savām metodēm un Sofija izvēlas parūkas, draugus un izklaidi. Tas rada virspusēji seklu tēlu, tomēr palika iespaids, ka šī meitene ir gudrāka, nekā izliekas. Jebkurā gadījumā, man nešķiet ētiski vērtēt viņas dzīvi, tāpēc ir grūti vērtēt arī šo grāmatu. Kas mēs esam, lai kritizētu viņas vēlmi savās atmiņās uzsvērt flirtēšanu ar puišiem, nevis sāpes un asaras (kuru tur ir pietiekami, nepārprotiet)? Vērtējot tikai tekstu – uzrakstīts viegli un ar pašironiju, tomēr pēc izlasīšanas palika iztukšotības sajūta. Stāstam pietrūkst fons un dziļums, jo viss fokuss ir uz autori un viņas “es”, kas saprotami, bet tomēr. Tam viņa bija par jaunu un skaidrs, ka pašas dzīvība svarīgāka par visu, tomēr kādas atziņas, vairāk sarunu ar draugiem un ģimeni, būtu nākušas par labu. Tomēr Sofijas vēstījums par pievēršanos šodienai un dzīves baudīšanu par spīti visam ir simpātisks un to nekaitētu sev ik pa laikam atgādināt mums visiem.

“Meitene ar deviņām parūkām” būs interesanta lasāmviela tiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā kā autore. Tāpat šī grāmata varētu interesēt memuāru cienītājus, vai tos, kurus grāmatā aprakstītā tēma interesē.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.

P.S. 1. Kā daiļdarbam, es nedotu vairāk par 3, bet tā kā tas ir reāls dzīvesstāsts tad šoreiz bija ļoti grūti izšķirties par grāmatas vērtējumu. Goodreads ieliku 4, jo tāda bija sākotnējā sajūta, bet tas ir vairāk kā uzmundrinošs žests Sofijai, nevis viņas grāmatai.

P.S. 2. Ja jūs interesē vēža slimnieku tēma, tad vēlos ieteikt “The End of Your Life Book Club”. Emocijām bagātāks un saturā dziļāks darbs, kas īpaši interesants varētu šķist grāmatmīļiem, jo māte ar dēlu daudz laika pavada sarunās par grāmatām.

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma. Umberto Eko

Ķēniņiene LoanaJāņa Rozes apgāds 2013. gads, 464 lpp.

Džambatista Bodoni, saukt par Jambo, ir sešdesmitgadīgs vīrietis, Milānas grāmatu antikvārs, kurš izmisīgi pūlas atcerēties savu pagātni. Atmodies slimnīcas gultā, viņš lieliski atceras, kas bija Napoleons, zina, kā jābrauc ar mašīnu, taču nezina, kas ir viņš pats un apkārtējie cilvēki. Lai atgūtu atmiņu, sieva viņam iesaka pārcelties uz vecajām ģimenes lauku mājām Pjemontā. Tur viņš augas dienas pavada bēniņos un vectēva kabinetā, klausoties vecas plates un šķirstot bērnībā iemīļotos komiksus un grāmatas (no grāmatas oficiālās anotācijas).

Ir vairāki iemesli, kāpēc man bija jāizlasa Umberto Eko jaunākais latviski tulkotais darbs. Pirmkārt, mulsinošs un uzvedinošs nosaukums. Par ko tad varētu būt romāns? Otrkārt, grāmatas vāks – grafika, komiksi. Negaidīti un neierasti. Treškārt, anotācija – bukinists ar atmiņas zudumu rokas pa bērnības mājas bēniņos sakrautajiem komiksiem, grāmatām un platēm. Ļoti kārdinoši grāmatmīlim. Paldies Asmo (lūk, viņa atsauksme), kurš laipni atsūtīja man savu grāmatas eksemplāru, citādi tik ātri pie lasīšanas nebūtu tikusi.

Kā būtu, ja kādu dienu jūs pamostos un saprastu, ka atceraties vispārzināmus faktus un automātiskās darbības, bet neatcerētos ne savu vārdu, ne uz emocijām balstītas atmiņas, neko patiesi personīgu? Tieši tā notiek ar Jambo. It kā jau varētu dzīvot tālāk, no jauna iepazīt sievu, bērnus, mazbērnus un draugus, bet viņš ļoti vēlas atcerēties, jo uzskata, ka “tu nespēj tiekties uz nākotni, jo esi zaudējis pagātni”. Tā nu, sievas pamudināts, Jambo atgriežas vectēva lauku mājā un pamazām pārlasa un pārsķirsta žurnālus, komiksus un grāmatas. Skolas gadu šizofrēniskās grāmatas un laikraksti ar kara un fašisma propagandu mijas ar mīlasdziesmām, vājprātīgu optimismu un dabas idilli vectēva sakrātajās mūzikas platēs. Tomēr atmiņas spītīgi tinas miglā.

Tie, kuri lasījuši Umberto Eko, jau zina, ka viņa teksts nav nekāds vienkāršais. Filozofs, viduslaiku kultūras un semiotikas speciālists būdams, viņš savos romānos ar šīm zināšanām var burtiski apbērt lasītāju. Eko teksts ir lēns intelektuāls baudījums. Šoreiz viņš daudz izmantojis savu bērnības pieredzi fašistiskajā Itālijā, tāpēc neviļus rodas jautājums, vai viņš ir komiksu fans? Vai nu tā, vai arī autors veicis pamatīgu 1920. – 1950. gadu lubu literatūras un komiksu izpēti. Vienā brīdī pat mazliet noguru no neskaitāmiem komiksu atreferējumiem, tomēr tā nenoliedzami bija interesanta pieredze. Kur gan citur es gūtu uzticamu īso kursu komiksu vēsturē (ar ilustrācijām)?

Lai gan kādā brīdī šķiet, ka centrālo vietu ieņem Jambo sajūsminātā rakšanās pa veciem literārajiem darbiem, tomēr visa virzītājspēks ir Jambo vēlme atgūt atmiņu. Par visu vairāk viņš vēlas atcerēties jaunības mīlestības seju. Vai pagātnes atmiņu dēļ ir vērts upurēt gan tagadni, gan nākotni? Jambo uzskata, ka jā. Caur Jambo neatlaidīgajiem meklējumiem, Eko liek lasītājam uzdot jautājumus – kas ir dzīve, kas ir atmiņas, kas ir nāve, – un diskutēt par Dieva, labā un ļaunā interpretāciju. Varbūt visa mūsu dzīve ir izdomāta, tikai realitātes ilūzija? Arī tāda viena neapstrīdama patiesība nepastāv. Atmiņām nevar pilnībā uzticēties. Mūsu atmiņas ir mānīgas un nepastāvīgas. Pagātnes notikumus mēs varam izskaistināt, piedomāt klāt, aizmirst. Jambo tikšanās ar radiniekiem spilgti parāda, ka pieķeršanās, jūtas un mīlestība pastāv tikai tāpēc, ka ir atmiņas par konkrēto cilvēku.

Skaistākais, kas paliek pēc mīlestības, ir atmiņas, ka esi mīlējis.

Romānā tiek plaši izmantots miglas simbols. Jambo visu mūžu izraksta citātus par miglu. Migla viņam patīk un vilina. Migla ienāk viņa sapņos un arī atmiņas tinas miglā. Migla vienlaicīgi apslēpj to, ko viņš kāro uzzināt, un sargā un paglābj kritiskos brīžos. Domāju, ka Jambo neapzināti izmanto miglu, lai ērti paslēptos no realitātes. Viņš visu mūžu alkst ieraudzīt Lilas seju, bet viņa slēpjas miglā un tāpēc viņam ir dzinulis doties uz priekšu, visu laiku ilgoties un iztēloties.

Migla kā mierinājums. Kā aptumšošana. Mana pilsēta paaudžu paaudzēs ir iecerēta, izveidota, uzbūvēta tā, lai to varētu uzlūkot cauri pustumsai un pelēkai miglai, taustoties gar pašām māju sienām. Tad tā kļūst skaista un sargājoša.

Vai bez savām atmiņām mēs tā īsti esam mēs? Laikam jau nē. Varam dzīvot, elpot, iemīlēt no jauna, bet kāda daļa no “es” būs zudusi, tāpēc, lai cik egoistiska būtu Jambo dzīšanās pēc senas jaunības mīlestības, tomēr tā ir daļa no viņa. Es gan uzskatu, ka pagātnes rēgus vajag likt mierā, tāpēc man grāmatas sākums patika labāk kā tās beigas. “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” ir nopietns romāns, kas patiks tiem, kuri gatavi iegrimt dzīves jēgas apcerēšanā ar bagātīgu komiksu un citu literāro darbu piedevu.

Vērtējums: 3,5/5

О чем я говорю, когда говорю о беге. Харуки Мураками

O cem ja govoryЭксмо, Домино 2010. gads, 208 lpp.

Japānas pašlaik slavenākā mūsdienu rakstnieka “ainiņas” par skriešanu. Ar tādu pašu vieglumu un līdz galam nepateikšanu kā citos savos darbos, virtuozi balansējot uz robežas starp sadzīvisku aprakstu un alegoriju, Murakami fiksējis savas pārdomas par skriešanu, kam piemīt meditatīvs raksturs.

Varētu likties savādi, ka iepazīšanos ar pasaulslaveno japāņu rakstnieku Haruki Murakami sāku nevis ar “1Q84” vai kādu citu no viņa slavenajiem daiļdarbiem, bet ar no paskata necilu grāmatiņu, kurā apkopotas viņa pārdomas un atmiņas par skriešanu, kas cieši saistīta ar viņa dzīvi. Tieši skriešanas tēma kalpoja par iemeslu, kāpēc izvēlējos “What I Talk About When I Talk About Running” eksemplāru krievu valodā. Vēlējos noskaidrot, kas gan slavenajam rakstniekam sakāms par šo tēmu, jo zināju, ka viņš piedalās maratonos un tas man šķita ļoti neparasti – rakstnieks un maratoni.

Grāmata nav vienkārši “kā es gatavojos un skrienu maratonos”, jo skriešana Murakami ir kas vairāk par vienkāršu fizisku aktivitāti. Tā ir daļa no viņa būtības, viņa dzīvesveids, kas netveramā veidā iespaidojis rakstīšanu. Protams, skriešana viņam nodrošina tik ļoti vajadzīgo fizisko aktivitāti ko pretstatīt sēdošam darbam, tomēr Murakami pats uzskata, ka garo distanču skriešanai nepieciešamā izturība un pacietība iespaidojusi viņa rakstnieka karjeru:  “Я знаю, что если бы тогда, когда я стал писателем, я не стал еще и бегуном, мои книги были бы совсем другими. В чем именно? Не могу сказать. Но разница была бы заметная, поверьте.”

Runājot par skriešanu, Murakami klusām, neuzbāzīgi pamanās izstāstīt gan dažus faktus par savu privāto dzīvi un rakstnieka karjeru, gan pafilozofēt. Man ļoti simpatizēja, ka viņš necenšas lielīties ar saviem panākumiem, vai notušēt neveiksmes un pastāsta tik pieklājīgi maz par sevi, lai es kā lasītāja apmierinātu savu ziņkāri nelienot viņa privātajā dzīvē dziļāk par visiem redzamo virskārtu. Par to es viņu cienu. Murakami pastāsta kā viņš jaunībā vadīja bāru un agrās rīta stundās pārguris rakstīja savus pirmos stāstus, kā ar lielu entuziasmu kolekcionē plates – pārsvarā džezu, arī nedaudz klasiku un roku.

Перед другими оправдаться не так уж сложно, но себя-то не обманешь. И в этом смысле писательский труд похож на марафонский бег.

Skriet Murakami sāka 1982. gadā un līdz šim ir piedalījies vismaz 23 maratonos (uz grāmatas iznākšanas brīdi). Viņš ir arī viens no tiem trakajiem ļaudīm, kas noskrējuši visu ultramaratona distanci. Tomēr viņš neskrien, lai uzvarētu. Viņš skrien priekš sevis. Katru dienu. Tad kādā brīdī viņam maratoni apnika vai pareizāk būtu teikt, ka viņš pārstāja skriet, jo uz vecumu rezultāti sāka pasliktināties un tas viņam kādu laiku kremta. Vēlāk viņš atsāka skriet un pat sāka piedalīties triatlonos. Nav jau tā, ka viss ietu gludi. Reizēm kājas sarauj tādos krampjos, ka viņš daļu maratona distances knapi velkas uz priekšu. Murakami nepatīk braukt ar šosejas velosipēdu un reiz viņš piedzīvoja pamatīgu panikas lēkmi pirms peldēšanas distances, kā dēļ viņu pat diskvalificēja no sacensībām. Tikai tad viņš saprata cik ļoti patiesībā nervozē pirms starta.

Sākotnēji iemesls skriešanai bija labas fiziskās formas uzturēšana. Drīz tā kļuva arī par emocionālu nepieciešamību: “я могу помолчать и побыть наедине с самим собой — то есть соблюсти одно из важнейших правил психической гигиены”. Viņš ir vientuļnieks pēc būtības, tāpēc komandu sports viņam neder. Bez tam skriešana sniedz brīvības sajūtu – nav vajadzīga kompānija, speciāls aprīkojums, speciāla vieta, noteikts laiks. Uzvelc piemērotus apavus un ej skriet kad un kur vēlies. Protams, es esmu pilnīgs zaļknābis skriešanā (un diez vai kādreiz skriešu maratonā), kamēr viņu var uzskatīt par lielmeistaru, tomēr mūsu domas saskan. Mēs ar Murakami skriešanu uztveram līdzīgi – kā brīvības sajūtu, iespēju vienlaicīgi sakārtot gan savu fizisko ķermeni, gan prātu, iespēju pabūt vienatnē ar sevi. Pārsvarā viņš skrienot neko īpašu nedomā un es tāpat.

Es jau varētu teikt, ka būtu gribējies vēl vairāk par skriešanu un vairāk par viņa literārajiem darbiem, bet tā ir tikai mana nevēlēšanās pāršķirt grāmatas pēdējo lapaspusi. Domāju, ka Murakami ar šo grāmatu atnāca pie manis īstajā laikā. Ja mani neinteresētu skriešana, tad es tā nesajūsminātos par izlasīto, bet pašlaik vienīgais, ko vēlos – izlasīt grāmatu vēlreiz no vāka līdz vākam. Tomēr jābrīdina, ka ne visiem tā būs tikpat saistoša kā man.

Vērtējums: 4,5/5

Albānija, Vatikāns un Knuts Hamsuns no 2008. gada

Turpinājums pirmajam rakstam par 2008. gadā lasītajām grāmatām, kuru apraksti līdz šim izpalikuši. Pavisam īsi, cik nu to ļaus skopās piezīmes. Tolaik man cieņā bija apgāda “Atēna” izdevumi.

Ziedoņa puķesZiedoņa puķes, ziedoņa sals. Ismails Kadare. Atēna 2006. gads, 144 lpp.

Albāņu rakstnieks Ismails Kadare par šo romānu saņēma Starptautisko Bukera prēmiju (2005. gadā). Viņš ir pirmais no rakstniekiem, kurš vispār šādu prēmiju saņēma, jo to pasniedz kopš 2005. gada par izcilu sasniegumu literatūrā.

Pavasara atkusnī Albānijas kalnu pilsētiņā B. risinās dīvaini notikumi: tiek aplaupīta Nacionālā banka, apdraudēti sevišķi bīstami noslēpumi, sāk runāt par Kanun – viduslaiku albāņu asinsatriebības kodeksu. Šie notikumi nodarbina gleznotāja Marka prātu, kurš valstī aizsākušos brutalitāti, dezinformāciju un neprātu salīdzina ar aisberbu, kas nogremdēja Titāniku. Vēl, škiet bija lavīna, kas papostīja ciematu. Godīgi sakot no šīs grāmatas neatceros neko, noteikti bija tāds nopietns, pat eksistenciāls romāns. Tolaik patika, jo vērtēju 4/5.

SvētieSvētie un grēcinieki: pāvestu vēsture. Eimons Dafijs. Atēna 2008. gads, 456 lpp.

Pāvesti un Vatikāns ir ļoti nozīmīga, un priekš manis diezgan noslēpumaina, mūsu vēstures daļa, kurā interesanti “iebāzt degunu”. Mana ziņkāre noteikti bija galvenais iemesls, kāpēc šo grāmatu lasīju.

Tiek aptverta pāvestības vēsture apmēram 2000 gadu garumā, no pirmsākumiem līdz Jāņa Pāvija II dzīves beidzamajiem gadiem un Benedikta XVI ievēlēšanai. “Alternatīva postošajiem kariem kristiešu starpā bija svētais karš pret kristietības ienaidniekiem.” Autors nevairās rakstīt par pāvestībai neglaimojošām lietām, raksta kā jūdu kristieši izsauca nemierus Romā, kā renesanses laika pāvestība atgādināja ziepju operas, par aizdomām, ka dažs labs pāvests pasūtīja noindēšanas, lai varētu sagrābt kardinālu īpašumus. Kopumā ļoti visaptverošs un korekts pāvestības atspoguļojums. Tomēr dažas atbildes no grāmatas neguvu. Piemēram, par to kāpēc pāvesti sev izvēlējās citus vārdus un kāpēc tieši tādus. Gribējās arī vairāk reālas dzīves sīkumu un mazāk teoloģisku spriedelējumu, bet tā ir tikai mana ateista iebilde. Vērtējums: 4/5

Knuts HamsunsKnuts Hamsuns. Daiļrade, dzīve un laiks. Ingars Šletens Kollūens. Atēna 2008. gads, 408 lpp.

Neesmu lasījusi Hamsunu. Pilnīgi neko. Tomēr mani ieinteresēja viņa biogrāfija, kas balstās uz plašu, agrāk nepieejamu avotu materiālu, arī paša Hamsuna vēstuļu un dokumentu arhīvu.

Norvēģu zemniekpuisis Knuts Hamsuns ieguva pasaules slavu ar savu daiļradi. 1920. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņš radīja jauno, moderno romānu. Slavens un tai pašā laikā nīsts. Apsēsts ar rakstīšanu tā, kā neviens vēl nav rakstījis. Apsēsts ar nacismu. Tāpēc vēl tagad norvēģi viņam nav piedevuši. Esmu pierakstījusi, ka autoram izdevies ļoti labs rakstnieka psiholoģiskais portretējums, kas ļauj Hamsunu iepazīt gan kā cilvēku, gan kā rakstnieku. Man par Hamsunu izveidojās priekšstats kā par nepatīkamu un iedomīgu personu. Patiesībā traģiski tā ticēt kādai ideoloģijai. Nenoliedzami interesanta biogrāfija. Vērtējums: 5/5

Palikušas vēl 4 grāmatas, bet par tām citā reizē.