Mana turku kafija. Laima Kota

Laima Kota, TurcijaDienas Grāmata 2012. gads, 218 lpp.

Nedomājot paņēmu bibliotēkā Laimas Kotas “Mana turku kafija” un tikai tad aptvēru, ka manī gruzd vēlme vairāk uzzināt par Turciju, kopš izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu”. Domāju, ka latviešu rakstnieces dzīves iespaidi svešā zemē varētu būt gan interesanti un labi uzrakstīti, gan sniegt daudz informācijas. Tā gluži tomēr nav, bet grāmata palīdz saprast turkus ar eiropietes acīm.

Jāsaka, ka no citiem Laimas Kotas (bij. Muktupāvela) darbiem lasīju tikai “Mīla. Benjamiņa”, bet laikam nekādas iebildes pret autores izteiksmes stilu tolaik nebija. Šoreiz man ļoti acīs dūrās tāds emocionāli haotisks draudzeņu pļāpu līmenis. Man personīgi tas nepatika un nejutu nekādu vajadzību pēc autores domu atreferējuma izsaucienu līmenī. No rakstnieces gaidīju labāku valodu. Tomēr nevar aizmirst grāmatas nosaukumā minēto “mana”. Tā ir šīs grāmatas atslēga – tie ir autores pirmie iespaidi, viņas skatījums uz dzīvi Stambulā, notikumi un lietas, kas viņai tobrīd svarīgas. Tāpēc arī tik daudz papīra veltīts valodu skolas nodarbību drāmai.

Kāda tad ir Stambula un turki Laimas Kotas acīm? Laima ir samīlējusies un tas ir tā dikti mīlīgi, tikai šķiet, ka Turcija tiek skatīta caur rozā brillēm. Pieļauju, ka viņa ir laimīga tikt vaļā no ikdienas rūpēm, no mūžīgās atbildības par visu, tāpēc ir tik priecīga par Turcijā valdošo vīrieša un sievietes lomu sadalījumu. Eiropeiskā feministe var atlaist grožus un atpūsties. Intervijā Laima saka, ka jūtoties kā sultāniete.

Starp pļāpīgām klačām ir daudz sadzīvisku faktu par Stambulu un turkiem, kas ļauj mazliet iepazīt šo lepno tautu. Diemžēl rakstniece nav tik laba stāstniece un Stambulas kolorītu nesajutu. Tradīcijas, ģimenes lomas, tirgošanās, kultūra un reliģija – visa kā pa druskai, tādā līmenī, kā eiropiete to uzzina un ierauga, ieprecoties austrumnieku ģimenē. Šis ir arī noderīgs līmenis tiem, kuri dodas ceļojumā uz Turciju. Zināsiet, ka tirgū labāk nevajag apstāties un sākt pētīt preci, ja negrasāties to pirkt. Būs labāk saprotamas tējas dzeršanas tradīcijas, tradicionālie ēdieni un svētki, lakatu valkāšana. Par sociālo nodrošinājumu turkus var apskaust, bet viņu attieksme pret suņiem galīgi nesaskan ar manējo. Turki ļoti rūpējas par tuviniekiem, viņi nav individuālisti. Kāzas rīkot sanāk viss ciems. Stambula ir rietumnieciskāka, bet tik un tā galvenais ir ģimene.

Daudz kas paliek neiepazīts un būtu interesanti palasīt, ko autore par Turciju domā tagad – pēc 5 gadiem.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Hronikas. Pirmā grāmata. Bobs Dilans

Nobela prēmija literatūrā

Mansards 2012. gads, 240 lpp.

Daudziem par pārsteigumu, Nobela prēmija literatūrā 2016. gadā tika piešķirta Bobam Dilanam “for having created new poetic expressions within the great American song tradition” (avots). Sākās šūmēšanās, kas pieņēmās skaļumā līdz ar paša “vaininieka” klusēšanu. Pirms vēl Nobela komisija uzmeta lūpu par tādu mākslinieka nepieklājību, biju sadzinusi rokās “Hronikas”, jo saintriģēja visa šī ņemšanās un gribēju saprast, par ko un kāpēc.

Tie, kuri bļāva, ka drīz arī par datorprogrammas rokasgrāmatu varēs saņemt balvu literatūrā, var atslābt, jo Dilans rakstīt prot. Viņa stils ir detaļu un emociju pārbagāts, un brīžiem atgādina asu dzeju prozā. Viņš elpo, ēd, guļ, sapņo un dzīvo ar folkmūziku. Pa vidu iespraucas arī privātā dzīve un kādi nozīmīgāki sociālie procesi Amerikā, bet pārsvarā viņš raksta par savām mūziķa gaitām, muzikālo ietekmi un citiem satiktajiem mūziķiem, kurus viņš raksturo fantastiski. Tādus raksturojumus vēl nebiju lasījusi.

Šķiet, ka sākumā Dilans vienkārši “kaifoja”, viņam nebija ambīciju ātri izsisties, kļūt slavenam. Viņam pat sākumā nebija doma pašam dzejot. Visinteresantākā man šķita tā viņa dzīves epizode, kad viņš, jau slavens, speciāli nopūlas kļūt nepopulārs, lai visādi psihi un revolucionāri noskaņoti tipi beidz līst viņa mājā un saukt viņu par Amerikas sirdsapziņu, mesiju, paaudzes runasvīru un vēl visādi (bija ASV tādi nemierīgi demonstrāciju laiki). Viņš vienmēr gribējis rūpēties par savu ģimeni, nevis ar paceltu karogu vest pūli cīņā. Ironiski, ka šo pūli bija savākušas viņa dziesmas. Izlasot šo, man kļuva pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš klusē par Nobeli. Viņam nevajag šo karognesēja, pasaules mainītāja atzinību: “Jokaini. Es vienkārši biju dziedājis trāpīgas dziesmas un atvēris jaunas, spēcīgas pasaules.”

Lieliem māksliniekiem ir citāds skats uz pasauli, viņi tver lietas savādāk, visas sajūtas ir atkailinātas, emocijas saspringtas, teksts kā līdz plīšanas robežai uzvilkta stīga. Vismaz tādu sajūtu radīja Bobs Dilans ar “Hronikām” un pirms tam Alvis Hermanis ar “Dienasgrāmatu”. Nevaru nesalīdzināt, jo abus darbus izlasīju ar nelielu laika atstarpi un abas grāmatas ir atmiņas par mākslas jomām. Tomēr starp šo vīrru tekstiem ir būtiska atšķirība. Dilans atmiņas raksta koncentrēti, bet ļoti šauri. Savukārt Hermanis, rakstot par savu darbu un dzīvi, paņem rokās pusi pasaules.

Šī grāmata tomēr nebija man un es pārsvarā garlaikojos. “Hronikas” krietni baudāmākas būs Boba Dilana faniem un folkmūzikas melomāniem. Ir jābūt lielai interesei par šo žanru, lai ar personvārdiem pārbārstītais teksts turētos galvā. Priecājos vienīgi par lielisko Viļa Kasima tulkojumu – sulīgs un organisks. Iedomājos, ka dziesminieks tieši tā arī runā kā teksts skanēja manā galvā.

Vērtējums: 2/5

Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

Alvja Hermaņa "Dienasgrāmata"

Neputns 2016. gads, 247 lpp.

Šī būs ļoti personīga atsauksme, jo pēc Hermaņa viss, ko mēģināšu pateikt, būs diezgan lielas muļķības. Pagājusi tieši pusstunda, kopš aizvēru grāmatas pēdējo vāku. Kā man tagad vispār lasīt ko citu? Iespējams, ja uzreiz uzrakstīšu savas domas, spēšu atkal normāli funkcionēt. Kafija ir, šokolāde ir, sākam!

Pirmkārt, ir ļoti būtiski atzīmēt, ka ne reizi neesmu bijusi JRT un šķiet, ka ne reizi neesmu redzējusi Alvja Hermaņa izrādi. Tā nav mana ignorance vai nepatika pret teātri, nē. Man vienkārši ir slinkums medīt dārgās biļetes un kulties uz Rīgu, lai pēc tam vairākas stundas skatītos to, ko nesaprotu. Jā, man ir iracionālas bailes, ka viņa izrādes vienkārši nesapratīšu. Bez tam, tepat rokas stiepiena attālumā ir brīnišķīgais VDT. Ar visu šo gribēju pateikt, ka patiesībā pirms grāmatas lasīšanas gandrīz neko par Hermani nezināju. Tikai to, ka slavens, talantīgs un pēdējā laikā kaut kāds troksnis masu mēdijos ap viņa uzskatiem. Protams, garām nepaslīdēja informācija, ka izdota viņa dienasgrāmata. Un kur vēl, ja ne dienasgrāmatā, visātrāk iepazīt kādu cilvēku un uzzināt viņa uzskatus? Tāpēc nolēmu izlasīt, lai pati saprastu, ko un kā man domāt par pasaulslaveno režisoru.

Otrkārt, “Dienasgrāmatu” nopirku. Bez zināšanām par saturu vai atlaides. Tā es daru ļoti reti, tāpēc pašai nav īsti saprotama sava rīcība. Vainošu kaut kādu jocīgu impulsu, kas man lika paķert grāmatnīcā pēc skata pēdējo eksemplāru. Kā badā sāku uzreiz lasīt. Grāmata neliela izmēra, eleganta, patīkami nodrukāta. Tikai mana bijība pret grāmatas vizuālo estētiku neļāva pasvītrot daudzas vietas. Varbūt citreiz tā darīšu, jo vismaz pašlaik ir sajūta, ka pēc laika būs jāpārlasa.

Mazliet jāparunā arī par saturu. “Dienasgrāmatas” saturs ir brīnišķīgs balanss starp personīgo dzīvi, darba vidi, dažādām interesantām faktu druskām un autora uzskatiem. Praktiski par Hermani var neko nezināt un tik un tā izbaudīt šo grāmatu, jo svarīgāko par sevi viņš pats pastāsta, neieslīgstot nogurdinošās detaļās, kas kaut ko varētu nozīmēt tikai viņam pietuvinātajiem. No vairākām epizodēm sapratu, ka viņš ir tiešs, pat ass, tāpēc pieļauju, ka arī grāmatā viņš neslēpjas, lai gan jau no paša sākuma raksta ar apziņu, ka uzrakstītais tiks publicēts. Ziniet kāds vēl viņš ir? Spējīgs atzīt, ka ir kļūdījies, ka kaut ko neprot. Ne katrs cilvēks to publiski spēj, jo tur vajadzīgs mugurkauls. Viņa uzskati ir konservatīvi, tiem var piekrist vai nepiekrist, tomēr tie ir argumentēti un saprotami. Protams, šī dienasgrāmata ir viņa taisnība, paša zīmēta glezna ar ko ieiet vēsturē. Arī viņš ir tikai cilvēks un cilvēkus nevajag glorificēt.

Bija ļoti interesanti lasīt par izrāžu tapšanu, par operas un teātra aizkulisēm. Hermanis izsmeļoši pastāsta, ko nozīmē režisora, aktieru, dziedātāju, scenogrāfu darbs. Domāju, ka tagad ar savādākām acīm iešu uz teātri. Diriģenti operā ir svarīgāki par režisoriem. Slavenākie dziedātāji uz mēģinājumiem ierodas vien pāris nedēļas vai dienas pirms pirmizrādes. Operteātri plāno darbu četrus gadus uz priekšu, dramatiskie teātri mazliet īsāku laika periodu. Hermanis gada lielāko daļu pavada gandrīz nemitīgos braucienos un lidojumos pa Eiropu un uz ASV. Vai zinājāt, ka Eiropā teātra mērķis ir skatītājam parādīt, ka dzīve ir vēl briesmīgāka nekā viņš domā, savukārt Amerikā – izklaidēt? Tāpēc Amerikā Hermanis nestrādā, turp dodas tikai viesizrādes. Un vienreiz viņš Milānā iekārtoja kāda veikala milzīgos skatlogus. Dekorācijas paliek dekorācijas.

Jūtu, ka būšu “Dienasgrāmatu” izrakstījusi no savas sistēmas un laiks beigt. Vien pieminēšu, ka Alvis Hermanis lieliski raksta, bauda lasīt. Cerams, ka top arī 2016./2017. gada pieraksti publicēšanai. Vēl – gribu ar šo grāmatu uzbāzties katram.

Vērtējums: 5/5

Apkopoju bibliotēku atmiņu rakstus

Pļava
Paskatieties, cik brīnišķīga pļava! Nu kā lai tādā laikā nosēž pie datora?! Tāpēc jūnijs blogā sanācis tāds kluss un slinks rakstīšanas ziņā. Sibilla pasvieda brīnišķīgu ideju apkopot bibliotēku atmiņu rakstus, tāpēc nolēmu mazliet saņemties. Tad nu, lūk, sarakstā apkopotas jūsu siltās, tik līdzīgās un tomēr tik dažādās atmiņas par bibliotēkām.

Sibilla raksta: “bērnībā smagi glorificētajā darba tikuma gaisotnē lasīšanai un līdz ar to arī bibliotēkām piemita kaut kas tīksmi grēcīgs”.

Doronikei bibliotēka ir viena no lasīšanas rituāla sastāvdaļām.

Baltais Runcis ir biežs viesis Jūrmalas bibliotēkās. Raksta komentāros arī Fleža atmiņas!

Savukārt Dainis ir uzrakstījis, es nekautrēšos šī vārda, mīlas dziesmu Menģeles pagasta bibliotēkai un tās bibliotekārei Zaigai.

Anda atzinās, kāpēc izvairās no bibliotēkām. Ak, kā es saprotu viņas vēlmi paturēt kādu grāmatu 🙂

Māra apgalvo: “vairs lasot neēdu, tāpēc grāmatas man var uzticēt droši”.

Izrādās, Santa gribētu strādāt bibliotēkā.

Norelle savām atmiņām pievienojusi dikti smukās John Rylands bibliotēkas bildes.

Elza sen nav bijusi bibliotēkā, bet saka, ka: “tieši pieaugušo bibliotēka mani iedvesmoja sākt veidot pašai savus krājumus. Ja biju izlasījusi, kādu satriecoši labu darbu, gribējās iegūt to savā īpašumā”.

Ne visiem ir sirsnīgas vai jautras atmiņas par bibliotēkām. Annfelise ar bibliotēkām pārsvarā ir uz “jūs” un grāmatas labāk pērk. P.S. jaunatklājums, ko pievienoju par grāmatām rakstošo blogu sarakstam.

Ints ir izlasījis bibliotēkās visu izlasāmo un kādus 10 gadus uz bibliotēkām vairs neiet, bet bērnībā kaitināja bibliotekāres ar savu ātrlasīšanu.

Ilze bērnībā no bibliotēkas nesa grāmatas saviem vecvecākiem. Bija ko stiept, jo agrāk audiogrāmatas neredzīgajiem ielasīja lentēs.

Lasot Elīnas atmiņas, parādās, cik nozīmīgas var būt patīkamas bibliotēkas telpas un laipnas bibliotekāres.

Nezinu, kurš slēpjas aiz anj.book, bet tam cilvēkam ir/bija sasodīti interesantas attiecības ar bibliotēkām.

Beigās arī manas atmiņas.

Ja kādu rakstu palaidu garām, droši norādiet komentāros. Tāpat, ja vēlaties padalīties ar savām atmiņām, esat laipni aicināti to darīt. Ja uzrakstīsiet rakstu, lūdzu, iemetiet man ar saiti uz to.

Follow my blog with Bloglovin

Atmiņas par bibliotēkām

IMG_20160326_204616[1]

Valmieras integrētā bibliotēka

Savu pirmo bibliotēku atklāju 4. vai 5. klasē. Sāku mācīties lielā vidusskolā, kur gaiteņi šķita nebeidzami un joprojām atceros tumšās divviru durvis trešā stāva gaiteņa galā. Tā nu viss sākās kā obligāts skolotājas nosūtījums. Likās, ka tur ir milzumdaudz grāmatu un neviens man neliedza ņemt arī to, kas nebija paredzēts manam vecumam. Vai tur dabūju “Fantomasu”? Šaubos, tomēr pilsētas bibliotēku neatceros. Tas bija pasaku un dažādu indiāņu stāstu laiks.

“The only thing that you absolutely have to know, is the location of the library.”
― Albert Einstein

Pārcēlāmies uz laukiem un ātri atradu ceļu uz pagasta bibliotēku. Reizēm šķita, ka esmu tur vienīgā apmeklētāja un stiepu mājās kaudzēm grāmatu. Žilu Vernu, Agatu Kristi, Simenonu, Dimā, Valteru Skotu, dažādus piedzīvojumu gabalus, klasiku, obligāto un neobligāto latviešu literatūru un visu citu, kas ieinteresēja. Tas bija laiks, kad vasarā mana mīļākā lasīšanas vieta bija resni zari ābelē dārza nostūrī.

Tad nāca pilsētas vidusskola. Neatceros, vai skolai bija sava bibliotēka, bet es “ganījos” pa pilsētas bērnu bibliotēku, kas bija iekārtota veca pilsētas nama otrā stāva vairākās istabās. Tāda mājīga dzīvokļa sajūta. Tur par bibliotekāri strādāja tolaik vēl tikai vietējā mērogā pazīstama dzejniece un organizēja jauno literātu pulciņu. Skaidrs, ka bibliotēkas telpās pavadīju lielāko daļu no sava brīvā laika. Mācījos rakstīt dzeju un lasīju visu, kas trāpījās pa rokai.

Augstskolai bija sava bibliotēka, studiju dēļ bija jālasa ļoti daudz mācību literatūras un pagāja kāds gads, līdz Valmierā aizgāju uz pilsētas bibliotēku. Tad vēl augstskolas, bērnu un pilsētas centrālā bibliotēka nebija apvienotas skaistajā stikla piebūvē Vidzemes augstskolas ēkā Gaujas krastā. Starp citu, nesen bija tādi plūdi, ka ūdens pacēlās gandrīz līdz ēkas fundamentam. Pilsētas bibliotēka atradās trīsstāvu ēkas pirmajā stāvā, dzīvoklī bez starpsienām. Diezgan drūmi un neomulīgi, arī bibliotekāres bija šī drūmuma pārņemtas. Neatceros, ko lasīju augstskolas gados, noteikti tādu pašu eklektiku kā tagad, tikai bez fantastikas. Bija periods, kad lasīju “Kontinenta” romānus. Acīmredzot vajadzēja paaugstināt cukura līmeni asinīs. Pēc augstskolas dažus gadus bibliotēku apmeklēju ļoti reti, tad atsāku un tajā laikā arī dzima šis blogs. Tas bija laiks pirms Goodreads un citiem grāmatu blogeriem, un grāmatas izvēlējos, klaiņojot gar plauktiem un cītīgi pētot grāmatu muguras. Ieteicamo literatūru varēja smelties arī no žurnāliem, jo tad vēl varēja ticēt anotācijām.

Studiju gados man piederēja lasītāja kartes divās ārzemju bibliotēkās. Viena Somijā, kad biju tur vasaras praksē nelielā pilsētiņā. Tur bija burvīga bibliotekāre, kura saprata manu kāri pēc grāmatām un izpalīdzēja ar kartes iegūšanu, un pieņemama grāmatu kolekcija angļu valodā. Tā bija skaistākā un modernākā bibliotēka, kādu biju redzējusi. Otra karte un ļoti regulāri apmeklēta bibliotēka bija Anglijas koledžā. Tur gan pārsvarā ņēmu tikai mācību literatūru, izmantoju datoru un strādāju dažas stundas nedēļā, nopelnot tīri pieklājīgu iztiku. Šī bibliotēka bija interesanta ar Resursu centru – studenti tur varēja nopirkt rakstāmlietas un tur bija jāiesniedz kursa darbi, pēc kuriem vēlāk atnāca pasniedzēji.

Tagad ik pa laikam dodos uz skaisto un plašo Valmieras integrēto bibliotēku Vidzemes augstskolā. Tur ir gaiši, plaukti izvietoti atstatu, ērti pārskatāmi. Plašs grāmatu un žurnālu klāsts, vietas, kur piesēst un palasīt. Īsāk sakot – paradīze.

“It was good to walk into a library again; it smelled like home.”
― Elizabeth Kostova, The Historian

Tagad ir tik daudz iespēju iegādāties grāmatas, dažādi formāti, bet es nezinu, kas es būtu bez bibliotēkām.

Aicinu arī citus blogerus un neblogerus dalīties atmiņās par bibliotēkām. Varētu sākt Doronike un Sibilla.