Ar velo un kājām pa Latviju

Apvienošu vienā ierakstā divas tematiski līdzīgas grāmatas – abas stāsta par to kā cilvēki ceļo pa Latviju.

Sākums mūs atrod pats. Kārlis Kazāks

Zvaigzne ABC 2021. gads, 336 lpp.

Pieļauju, ka visi Kārļa Kazāka cienītāji zina par “Velomūziku” – vasaras piedzīvojumu, ko aizsāka neliels draugu pulciņš ar domu ceļot pa Latviju ar velosipēdiem un mainīt naktsmājas pret dziesmām. Tagad “Velomūzika” ir izaugusi par tradīciju daudzu vasaru garumā un iemūžināta ne tikai sociālo tīklu ierakstos, bildēs, cilvēku atmiņās un filmā, bet arī grāmatā.

Grāmatā pierakstīti 5000 km jeb 10 velobraucieni no 2012. gada līdz 2020. gadam. Tekstu papildina maršrutu kartes (cepumiņš par šo) un paša Kārļa ilustrācijas (ļoti mīlīgi). Daudzpusīgi talantīgs cilvēks. Būtībā šī ir ceļojumu dienasgrāmata autoram raksturīgajā izteiksmes stilā (kuri bijuši uz Kārļa koncertiem – sapratīs).

“Sākums mūs atrod pats” ir brīnišķīga oda Latvijas laukiem, vasarai, vietējiem cilvēkiem, draudzībai un velobraucieniem. Domāju, man jūs jābrīdina, ka, pirmkārt, var rasties spēcīga vēlme kāpt uz velo un doties ceļā, un, otrkārt, ja neesat “Velomūzikas” cienītājs, kādā brīdī var rasties sajūta, ka viss atkārtojas: brauc, ēd, atpūšas, uzdzied un tā dienu no dienas. Ja tas netraucē, var domās ceļot līdzi, apskatīt kultūrvēsturiskus objektus, pēdējiem spēkiem pievārēt granteni un mesties ezerā atveldzēties.

Ceļošana ar velo ir lēnāka ceļošana, kas ļauj apkārtnē pamanīt to, kam ar auto patrauktos garām un Kārlis ir vērīgs. “Sākums mūs atrod pats” man atklāja daudzas jaunas vietas un interesantus objektus, ko gribētos apmeklēt. Grāmatu lasīju ziemā un tā uzdzina spēcīgas ilgas pēc vasaras.

Vērtējums: 5/5 (esmu totāli neobjektīva, jo man patika “Velomūzikas” filma un tāpēc patika arī šī grāmata, un eju uz Kārļa Kazāka koncertiem, kad vien iespējams)

Es eju. Lauma Melnace

Latvijas Mediji 2022. gads, 206 lpp.

Bibliotēkas plauktā blakus kārtējām Santjago ceļa atmiņām ieraugot “Es eju” sapriecājos – beidzot kāds uzrakstījis par pārgājienu tepat Latvijā.

“Es eju” ir dziļi personisks stāsts par jaunas sievietes 12 dienu pārgājienu vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai. Viņa iet, jo izjūt dziļu nepieciešamību to darīt. Tas ir vienlaikus fizisks pārbaudījums, mēģinājums sev un pasaulei pierādīt “es varu, es esmu laba/spējīga utt.” un sevis meklējumi, mēģinājums mazināt savu mazvērtības kompleksu. Iešana esot vienatnē ar sevi ļoti raisa domas un palīdz sakārtot prātu. To daudzkārt ir izjutuši citi gājēji un to izjūt arī Lauma, viņai izdodas rast jaunus spēkus sevī, atvadīties no pagātnes žņaugiem. Viņa izbauda arī dzimtenes dabu, reflektē par latviešu sākotnējo aizdomīgumu un vēlāko sirsnību. Kā jau tādos piedzīvojumos – gadās visādi. Epizodiski iezīmējas situācijas un pārdomas ar ko sievietei jāsaskaras, ejot vienai.

Žēl, ka tekstam nebija pievienota karte un dažas fotogrāfijas. Esmu liela kājāmiešanas fane, lai gan pārāk liela zaķpastala, lai vienatnē dotos garā pārgājienā. Tādā ziņā Laumu var apbrīnot. Viņa baidās (dažkārt tiešām pamatoti), bet iet. Tajā pašā laikā pārsteidza viņas bailes, čīkstēšana, naivums un nesagatavošanās, jo šis nav viņas pirmais pārgājiens. Šis un citas nianses (piemēram, celšanās desmitos no rīta karstā dienā, privātīpašuma ignorēšana) man neļauj izlasīto novērtēt augstāk.

Vērtējums: 2/5

Sērgas laikā. Paolo Džordāno

 Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 48 lpp.

Es “Sērgas laikā” izlasīju tikai 2020. gada beigās, tā simboliski noslēdzot šo trako gadu. Bija interesanti salīdzināt, ko Džordāno domā pandēmijas sākumā un ko domāju es, kad zināms un piedzīvots jau daudz vairāk.

Autora racionālā, matemātiskā pieeja vīrusa izplatībai, cilvēku uzvedībai sniedza zināmu mierinājumu un ļāva mazliet savādāk padomāt par notiekošo. Viņš pieskaras cilvēka dabai pretoties ierobežojumiem, (ne) ticībai, viedokļiem, un kāpēc nākotnē līdzīgas pandēmijas atkārtosies biežāk. Džordāno saka, ka mums vajadzētu mācīties no vīrusiem: steigšus mainīties, pielāgoties. Mēs smagi zaudēsim, ja to nedarīsim.

“Sērgas laikā” mazās esejas rakstītas februāra beigās – marta sākumā un rekordātrā tempā iztulkotas (pateicoties Dacei Meierei), un izdotas pie mums. Tolaik inficēšanās gadījumu skaits pārsniedza 85 tūkstošus, mirušo skaits tuvojās 3 tūkstošiem. Ja neskaita skaitļus, viss pārējais joprojām ir sāpīgi aktuāls.

“Tātad kā patiešām var apturēt infekciju?”

“Ar vakcīnu.”

“Un ja vakcīnas nav?”

“Ar vēl lielāku pacietību.”

Lasīju viņa pārdomas un sapratu, ka mēs zinām krietni vairāk par vīrusu, ir izstrādāta vakcīna un sākta vakcinācija, bet daudzviet un daudzi savās bailēs, uzskatos un darbībās ir tādi paši kā 2020. gada sākumā, tāds pats haoss. Tie, kas piesargājās un saprata gada sākumā, tie piesargājas un saprot arī gada beigās, pārējie turpina uzskatīt, ka “tā jau tikai gripa” (it kā gripa būtu jauka pastaiga parkā) un tā tālāk.

Zinu, ka citi šo mazo grāmatiņu steidza lasīt, kad tā iznāca gada pirmajā pusē. Man tad negribējās, pietika ar satraucošajām ziņām. Tagad es labprāt vēl palasītu, ko Paolo Džordāno domā par šo pandēmiju.

Vērtējums: 4/5

Biedrs bērns un lielie cilvēki. Lēlo Tungala

Liels un mazs 2018. gads, 240 lpp. Seltsimees laps #1

Kad izdevniecība man piedāvāja izlasīt “Biedru bērnu”, piekritu, jo mani saista atmiņu tēlojumi un šķita, ka šo grāmatu var lasīt dažāda vecuma paaudzes. Tā arī ir, nederēs vienīgi pavisam maziem bērniem, jo te tomēr garāki teikumi, sarežģītāki vārdi. Tēma arī nav no vieglajām, lai gan dažkārt ir “smiekli caur asarām”: Lēlo mammu aizved melnie vīri un Lēlo cer, ka mamma drīz atgriezīsies, ja viņa būs labs bērns. Tikai būt labam bērnam nemaz nav tik viegli. Īpaši tādai apķērīgai, vērīgai meitenei, kurai patīk izdomāt jocīgas dziesmas.

Manuprāt, “Biedrs bērns” ir skumjš stāsts, kurā pieaugušo pasaules šausmas saplūst ar bērna fantāziju un rotaļām. Ar bērna acīm un muti atklājas padomju režīma absurds, nežēlība un vājprāts. Ja kādu grib sodīt, tad sameklēs kaut vismazāko, neticamāko ieganstu un taisnīgums ir tikai tukšs vārds, uz ko naivi cer Lēlo tēvs.

Šajās atmiņās mani izbrīnīja diezgan atklātā pretpadomiskā izrunāšanās radu starpā Lēlo klātbūtnē, skapī glabātais mundieris un citas lietas. Ja meitene nevietā izrunātos, tas varētu beigties pagalam traģiski. Arī Sofi Oksanenas “Staļina govīs” bija jūtams, ka igauņi uzvedās brīvāk, nekā radies iespaids par latviešiem tajā laikā.

Vienīgais šīs grāmatas mīnuss man bija daudzie dziesmu citāti, jo šīs dziesmas nezinu un pieļauju, ka daudzas arī bija tikai igauņiem zināmas. Lēlo dziesmas ir svarīgas, tā ir daļa no viņas pasaules uztveres, tāpēc grāmatā to ir tik daudz. Viņa saliek kopā igauņu joku dziesmas ar radio skandināto patosu un top kokteilis, kas ļoti spilgti parāda ačgārno pasauli.

Lēlo izaug par populāru dzejnieci un rakstnieci, pēc viņas bērnības atmiņām nesen arī Igaunijā uzņēma filmu. Man gribētos zināt, kā viņai klājās pēc šīs grāmatas beigām un ceru, ka latviski būs arī pārējās triloģijas daļas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.