Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie. Uldis Zemzaris

VESTA-LK 2017. gads, 296 lpp.

Var tikai apbrīnot, kā gadās trāpīt uz īsto grāmatu īstajā brīdī. Tā es bibliotēkā “satiku” Ulda Zemzara atmiņas par savām un citu mākslinieku, ar kuriem viņš kopā mācījies, strādājis vai kā citādi bijis pazīstams, gaitām. Ja interesē māksla un mākslinieki, tad šī grāmata būs interesanta lasāmviela, jo autors raksta raiti, bet taktiski.

Uldis Zemzaris zināms kā produktīvs gleznotājs, kurš kopš 1957. gada arī šo to rakstījis – pārsvarā presei par māksliniekiem jubilāriem. Grāmatā viņš atceras savus mācību gadus J. Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā, to mācībspēkus un dažus kursabiedrus, vēlāk vairāk pievēršas citiem māksliniekiem. Grāmatas beigās ir daži jubileju raksti: par Ģedertu Eliasu, Jūliju Viļumaini un citiem.

Mācības J. Rozentāla mākslas skolā Zemzaris sāk pēc 2. pasaules kara. Tā ir steigā pārtaisīta daiļkrāsotāju skola, kur vēl pretīgi ož pēc līmes. Mācībspēki pārsvarā tādi, kas kaut kāda iemesla dēļ netiek mācīt Mākslas akadēmijā, vai kur citur. Arī Mākslas akadēmijā iet diezgan raibi, jo kādā brīdī nomaina gandrīz visus profesorus kā pastāvošās varas domāšanai neatbilstošus, piemēram, atbalstošus formālismu mākslā. Tas nekur nederēja, jo vienīgā īstā māksla bija sociālais reālisms, figurālisms. Jaunajiem māksliniekiem bija jāpakļaujas diktātam, ja gribēja pabeigt akadēmiju un vēlāk dabūt valsts pasūtījumus. Avangards, abstraktā māksla tika klusi čubināta pa pažobelēm, ne izstādīta. Interesanti, kā vieni diplomdarbos gleznoja cīņas, padomju varas uzvaras ainas, kamēr citi izvēlējās izlavierēt, gleznojot parastas darba ainas, piemēram, zvejniekus pie tīklu vilkšanas. Pielika gleznai “pareizo” nosaukumu un aiziet.

No atmiņām radās iespaids, – ja biji “pareizs”, kārtīgs mākslinieks, tad varēji labi dzīvot: Mākslinieku savienība piešķīra darbnīcu, varēja pildīt valsts pasūtījumus (labi maksāja) vai strādāt kombinātā “Māksla” (šito man grūti iedomāties – štancēja svarīgu personu portretus kā konservus?). Daudzi strādāja skolās, bet virsotne, protams, bija amats Mākslas akadēmijā, vai Mākslas savienības vadīšana. Ne visi spēja iekļauties. Bruno Celmiņš tika atstumts, Jānim Pauļukam arī negāja viegli. Ne visi gribēja palikt šaurajos padomju mākslas rāmjos.

Tajos gados dūšīgākie gleznotāji brīvdomātāji bija atklājuši, ka māksliniecisku atraisīšanos vislabāk var panākt akvarelējot, jo ūdenskrāsu tehnikai krāsu izplūšanas dēļ būtu visai neprātīgi izvirzīt tās pašas smagās tematiskās prasības, ko eļļas bildēm. Tādēļ akvarelistiem nepārmeta lielo tēmu trūkumu un figurālās nepilnības. Ūdenskrāsu iztecēšana izrādījās drošs alibi, lai iegūtu ideoloģiskās atlaides. Akvarelisti sasparojušies organizēja kopīgās republikāniskās izstādes un guva ar tām plašu popularitāti tautā.

Pats Zemzaris vairāk izvēlējās gleznot portretus, jo tad nebija tik daudz jādomā par sižeta atbilstību ideoloģijai. Tomēr ik pa laikam uztaisīja arī kādu valsts pasūtījumu. Māksliniekam ir jāēd. Gleznas pirka vai pasūtīja tie, kas varēja atļauties. Tās bieži vien tika dāvinātas, jo ko citu dāvināsi, kad veikalos plaukti tukši.

Gan jau autors šo un to noklusējis, bet es guvu labu ieskatu latviešu mākslā un nozīmīgos māksliniekos. Kā pazibēja jauns vārds, uzreiz internetā meklēju šī mākslinieka darbus. Tā ieguvu tekstam papildus informatīvo slāni.  Viss labi, tikai beigās pietrūka nobeiguma rindkopas, un daži pievienotie raksti par māksliniekiem ar nepatīkamu padomju patosa piegaršu, jo rakstīti tajā laikā. Tas tik tāds sīks darvas piliens un priecājos, ka šo grāmatu pamanīju.

Vērtējums: 4/5

 

Mājās pārnāca basa. Andra Manfelde

Latvijas Mediji 2018. gads, 208 lpp.

Šādu stāstu ir tūkstošiem. Citi izstāstīti un pierakstīti, citi nē, varbūt arī neizstāstāmi. Tās ir sāpīgas atmiņas, tik dažādas un reizē tik vienādas. “Mājās pārnāca basa” Andra Manfelde ir iemūžinājusi astoņpadsmit sāpju mirkļus un gadus, ko viņai uzticējuši izsūtītie vai to tuvinieki. Pārsvarā stāsti tapuši no klātienes sarunām, daži no tuvinieku atmiņām, dienasgrāmatām un vēstulēm. Priekšvārdā autore nosauc šo stāstu krājumu par veltījumu, cieņas apliecinājumu un piemiņu tiem cilvēkiem, kuri izturēja Sibīrijā par spīti visam un vēl centās palīdzēt citiem. Man kamols savilkās kaklā jau ar šīm pirmajām rindām un neatlaidās vēl brīdi pēc grāmatas pabeigšanas.

Teikšu godīgi, ka nebūtu ņēmusi šo grāmatu lasīt, ja man neatsūtītu drukai sagatavoto failu “iemest acis”. Iemetu un tā arī paliku. Kāpēc nebūtu ņēmusi? Jo negribas tādas sāpes caur sevi laist. Kāpēc tomēr lasīju? Jo ar pirmajām rindām man iepatikās kā Manfelde raksta, viņa mani emocionāli savalgoja ar savu stilu: mazliet lirisks, mazliet skarbs, bez pārspīlētiem epitetiem un salīdzinājumiem. Viņa pati saka, ka rakstījusi nevis “fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi”. Rezultāts ir vairāki stāsti, kuros aprakstīta vien kāda īsa izsūtījuma  epizode, kas iesit pakrūtē sāpīgāk par garu sāpju ceļa atstāstu un koncentrētā veidā izsaka visas ilgas, pārestības un šausmas, kas bija jāpiedzīvo. Rakstniece radījusi noskaņu un daudz ko pateikusi neuzrakstot.

Stāstītāju pieredze ir līdzīga, tomēr nianses atšķiras un tie nesaplūst vienā masā. Vai tas tā nejauši, vai varbūt autore speciāli atlasījusi – nezinu. Izsūtīto atmiņas vieno bads, trūkums, taiga un stepe, tad lēna iekārtošanās un lielākas vai mazākas rocības iegūšana. Tas – kā paveicas, bet nozīme arī Latvijā palikušo radu sūtītajām paciņām un pašu apķērībai, izturībai un darba spējām. Bērnu sapņi par āboliem, mātes vai tēva mājās nestās maizes druskas. Nāve. Arī citu skaudība un stukačošana. Pat tur, tajos nežēlīgajos plašumos.

Es nevaru saprast un atsakos saprast to alkatību un naidu, kas lika nodot kaimiņu, aizvest no mājām, nodzīt darbā, nomērdēt badā, nošaut tūkstošus. Kas tā ir par bezsirdību? Šajā tumsā kā mazas zvaigznītes iemirdzas tie cilvēki, kuri klusām un cik nu varēdami palīdzēja izsūtītajiem. “Mājās pārnāca basa” ir sāpīgi lasīt, bet stāstos ir arī mazliet gaismas un cerības.

Priecājos, ka varēju stāstus izlasīt. Pamanīju dažas drukas kļūdas, bet varbūt tās būs izķertas nodrukātajā versijā. Klusām cerēju, ka varbūt būs arī kāds “otrās puses” stāsts – no tiem, kuri palīdzēja izsūtīt, bet nav. Ja ir vēlme lasīt izsūtīto atmiņu stāstus, tad šo grāmatu varu ieteikt. Nebūs simtprocentīgi dokumentāls vēstures vēstījums, jo cauri stāstītāju balsīm jūtamas arī Manfeldes literārās izpausmes, bet domāju, ka tam šoreiz nav nozīmes. Atmiņu vērtība nemazinās, lai gan tās ir subjektīvas tāpat kā pierakstīto stāstu izvēle.

Vērtējums: 5/5 (lai gan šādiem stāstiem diez vai vajag vērtējumu un komentārus).

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā. Kriss Stjuarts

BaibaBooks 2013. gads, 271 lpp. Driving Over Lemons Trilogy #1

Manā sirdī ir īpaša vieta ceļojumu/ekspatu atmiņu grāmatām, tāpēc jau sen gribēju izlasīt Krisa Stjuarta “Pāri citroniem”. Ja pati nepārceļos audzēt aitas Spānijas kalnos, tad vismaz varu palasīt kā tas izdodas citiem.

Jāsaka, ka Kriss atstāj vieglprātīga un dulla cilvēka iespaidu, bet diez vai kāds apdomīgais un piesardzīgais būtu savā dzīvē pieedzējis to, ko viņš: no “Genesis” grupas dibināšanas līdz aitu cirpšanai dažādās valstīs. Tāpat ir jāpiemīt krietnai dulluma devai, lai nopirktu nolaistu saimniecību Andalūzijā. Lai būtu vēl aizraujošāk, saimniecība ir nepareizajā upes krastā un tilts pār upi ir visai nosacīts. Iespējams, ka pat pašiem par lielu pārsteigumu, Krisam un Annai izdodas iekārtoties un pat attīstīt aitu audzēšanu un viesu uzņemšanu brīvdienu mājā. Domāju, ka lielu lomu spēlē Krisa pozitīvisms un pāris lielisku kaimiņu, kuri viņiem daudz palīdz.

Kriss daudz un ļoti kolorīti apraksta vietējos iedzīvotājus un sadzīvi. Zemnieki šajā Spānijas daļā dzīvo tik vienkārši, ka reizēm pat brīnījos. Dažkārt šķita, ka daži cilvēki ir mazliet kariķēti, lai paspilgtinātu notikumus, bet varbūt viņam vienkārši veicās. Protams, daudz tiek rakstīts par saimniekošanu. Pilsētā dzimušajiem un augušajiem šajā ziņā “Pāri citroniem” varētu nešķist pievilcīga, bet man bija ļoti interesanti lasīt.

Uz beigām gan drusku apnika, dažas epizodes šķita izstieptas un neesmu pārliecināta, vai tik gari vajadzēja rakstīt par meitas piedzimšanu, bet skaidrs, ka jaunais tēvs ir pilnīgā sajūsmā un bērna dzimšana iespiedusi pamatīgu rievu viņa smadzenēs (varbūt arī burtiski – no ģībšanas dzemdību zālē).

Patīkami, ka autors nekautrējas pasmieties par sevi un ir ironisks. Man šāds humors patīk, bet kopējo sajūtu ziņā Pītera Meila atmiņas “Gads Provansā” šķiet veiksmīgākas. Tomēr, ja dabūšu rokā Andalūzijas piedzīvojumu turpinājumu, ar prieku lasīšu.

Vērtējums: 3,5/5