Šie mirkļi. Herbjorga Vasmu

Šie mirkļi. Herbjorga VasmuZvaigzne ABC 2015. gads, 316 lpp.

Ja ziemeļnieku drāmas nav iecienīta lasāmviela, “Šos mirkļus” droši vien palaidīsiet garām. Arī es tā būtu izdarījusi, ja vien neuzķertos uz ziņas, ka šis darbs ir autobiogrāfisks. Reāla dzīve, turklāt rakstnieces dzīve – jālasa!

Herbjorga Vasmu trešajā personā stāsta par sevi no jaunības līdz pat brieduma gadiem. Trešās personas vēstījumā viņa ietur vērotājas pozu, konstatē faktus un sajūtas, vienlaicīgi it kā distancējoties no savas dzīves. Tieši stila ziņā šī ir neparasta autobiogrāfija, vairāk kā romāns, ko veido īsāki un garāki atmiņu mirkļi un sapņi. Viņa stāsta tikai par būtisko, izlaižot bērnu pirmos zobus un citas ikdienišķas lietas. Noteikti aiz kadra paliek arī daļa intīmu un neērtu detaļu, piemēram, pamats riebumam un nicinājumam pret tēvu. Caur savu dzīvi autore ļauj ieskatīties Norvēģijas sabiedrības normās laikā, kad konservatīvais un patriarhālais sadūrās ar moderno un feministisko.

Visa dzīve sastāv no mirkļiem un Vasmu ir talants tos noķert, palikt zem lupas un izpētīt. Viņa nav saudzīga pret sevi. Ko nozīmē būt sievietei, mātei, rakstniecei vietā un laikā, kad tā nav pieņemts un šitā nav labi, kad vīrs sānsoļus uzskata par sīkumu, kad neizrunātas lietas kā smaga ķēde savažo un velkas līdzi visu mūžu. Kas īsti ir mīlestība un kas pienākums? Vai vispār kaut kas ir? Vārdi un tēli, kas pieprasa runāt. Ziemeļu saule, ledains ūdens, vientulība un vienatne. Vīrieši mednieki, vīrieši runātāji. Alkas un ilgas, egoisms, aukstums, nicinājums, cīņa ar sevi un citiem, greizsirdība, zaudējumi, panākumi un brīvība. Atkailināšanās līdz dvēseles dzīlēm.

Vasmu vislabāk sapratīs sievietes, tomēr vispirms un galvenokārt viņa sevi, manuprāt, vienmēr uzskatījusi par cilvēku. Tieši tas ir viņas spīta un dzinuļa pamatā. Viņai pārmet tēvs, vīrs, vīratēvs, kaimiņienes un kolēģes, jo viņa vēlas dzīvot savu dzīvi, būt pati, nevis tikai kāda piedēklis, tekalētāja, aprūpētāja, apčubinātāja. Iespēja būt pašai, līdz galam saprast, kas viņa ir un ko viņa spēj – tas prasīja daudzus gadus. Pastāstīt par sevi tieši šādā veidā – tur ir jābūt lielai drosmei. Tiklīdz šī grāmata iznāca, cilvēki noteikti metās analizēt viņas dzīvi, pamācīt, nosodīt, žēlot vai skaust.

Par “Šiem mirkļiem” man ir sajūta, ka, pēc gadiem pārlasot, autores domas varētu saprast savādāk, jo tad es pati būtu savādāka. Nenožēloju nevienu ar šo grāmatu pavadīto mirkli, tomēr “Šie mirkļi” ir no tiem darbiem, kas jālasa īstajā brīdī un pastāv iespēja, ka ar autori neizdosies sadraudzēties. Negaidīju, ka līdz šim neiepazītas rakstnieces dzīve mani tā uzrunās un aizraus. Ja man jāatbild, kāpēc, tad vispareizākā atbilde laikam būs – es viņu sapratu. Herbjorgas Vasmu teksts reizēm griež kā ar nazi, no tā dveš ziemeļu vēja aukstā elpa, tomēr nav iespējams atrauties.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Ceļā. Džeks Keruaks

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.g., pirmo reizi izdota 1955.g., 295 lpp., “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Savā laikā noteiktai paaudzei – bītņikiem, “Zudušajai paaudzei”, no kuriem vēlāk radās hipiji – šī grāmata bija Bībele. Tagad daļai lasītāju tā ir vienkārši klasika, savdabīgs amerikāņu sapnis, daļai vienkārši romāns par klaidoņiem, brīvdomātājiem. Toreiz bītņiki bija cilvēku grupa, kas centās atrast jaunu veidu kā dzīvot, kā komunicēt, kā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Tur bija cenšanās būt absolūti godīgiem visā un pret visiem, klejošana, alkohols, narkotikas, meklējumi, radošās izpausmes. Tā bija 50. gadu Amerika, apjukusi un jaunu attīstības ceļu meklējoša.

Romāns ir autobiogrāfisks. Keruaks raksta to, ko pats un viņa draugi pieredzēja klejojot ar stopiem un autobusiem pa Ameriku, skraidot pa dažādiem bāriem un tamlīdzīgi. Sols Paradaizs ir autors pats un Dīns Moriartijs ir trakais ceļinieks Nīls Kasadijs, vēl viena tā laika kulta figūra.

“Dīns ir Denverā. Es tev izstāstīšu.” Un viņš man pastāstīja, ka Dīns guļot ar divām meičām vienlaikus, proti, ar savu pirmo sievu Merilū, kas gaida viņu viesnīcas istabā, un ar savu jauno mīļāko Kamillu, kas gaida viņu viesnīcas istabā. “Un abām pa starpu viņš vēl pieskrien pie manis, lai strādātu pie mūsu pašu nepabeigtā projekta.”

“Un kas tas par projektu?”

“Mums ar Dīnu ir sācies satriecošs laiks. Mēs cenšamies komunicēt absolūti godīgi, izsakot viens otram absolūti visas domas. Tiesa, ir nācies iedzert benzedrīnu.”

Šiem puišiem dzīve noteikti nebija garlaicīga, lai gan beigās draudzība izjuka kā jau tas mēdz notikt. Varat palasīt grāmatas fragmentu. Ak jā, grāmatai izsmeļošu ievadu par autoru un bītņikiem uzrakstījis Jānis Elsbergs. Iesaku ar to arī sākt, būs labāk iespējams izprast pašu grāmatas saturu.

Vērtējums: 5/5. Var teikt, ka romāns ir par neko, kā kāds norādījis komentārā par šo grāmatu. Ja neliekas saistošs “kā es stopoju uz turieni un kā dzērām tajā krogā”, tad varbūt nevajag lasīt. Tomēr notiekošais ir tik aizraujošs un patiess, ka es nespēju atturēties šo grāmatu neizlasot gandrīz vienā elpas vilcienā. Nu labi, es pārspīlēju. Svētku dēļ man lasīšana ievilkās uz vairākām dienām.

Mīla. Benjamiņa. Laima Muktupāvela

Mīla. Benjamiņa. Laima MuktupāvelaIzdevis apgāds “Daugava” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu 2005.g., 456 lpp. Visvairāk lasītā grāmata bibliotēkās oriģinālprozas kategorijā 2006.gadā.

Šī ir Laimas Muktupāvelas (1962.) ceturtā grāmata, kurā viņa iemiesojusies Latvijas pirmās brīvvalsts miljonāres Emīlijas Benjamiņas tēlā. Romāna pamatā ir autores dziļa un pamatīga arhīva dokumentu un citu materiālu izpēte. Tiek atklāta gan Emīlijas intīmā, gan ārēji spožā pasaule ar aizraujošu un atklātu vēstījumu.

Emīlija Benjamiņa (1881. – 1941.) bija pirmā latviešu izdevēja sieviete, kura izveidoja populārāko laikrakstu “Jaunākās Ziņas” un pēc tam žurnālu “Atpūta”. Ar savu darbu, neatlaidību, aso prātu, spītību sakrāja miljonus un par savu dzīvi radīja skaistu mītu.

– Necel nu sava deguna tik augstu!

– Zīda zeķēs staigāšu, zīda blūzē!

– Kas šitai vainas?

Markizeta? No kokvilnas?

Emīlijai piemita tiem laikiem sievietei gandrīz nepieņemama drosme, pat nekaunība un milzīga paļaušanās uz saviem spēkiem.

Pili nepērk katru dienu. Ceļš uz pili ir ilgs, un man tas nav bijis rozēm kaisīts. No kāpostiem un štovjiem piesmaržināta pašaura dzīvoklīša, no lāpītām zeķēm un citādas knapināšanās, paveicot it kā neiespējamo.

Viņa ar vīru Antonu Benjamiņu nopirka Fābu namu, vēlāk slaveno Benjamiņu namu Rīgas centrā. Tagad tajā iekārtota viesnīca Europa Royale Riga. Lepnums viņu pacēla, bet lepnums viņu arī iznīcināja un kārtējo reizi varam pārliecināties, ka bagātība vēl nenozīmē laimi.

Caur Emīlijas dzīvi iespējams iepazīt tā laika augstāko sabiedrību, notikumus. Īpaši interesants šķita šis fragments:

Viņas ir mazliet vīlušās, ka vārdi par čaklo latvju meitu tikumu ir tikai vārdi. Ka skarbā realitāte ir pavisam citāda. Savus bērnus sūtām skolās, bet izslavētās lauksaimniecības augšupejas attīstīšanā jāpieņem viesstrādnieki. Mazliet par to esmu pat gandarīta, jo citādi es nespēju viņām aizbāzt muti par vadoņa reālpolitiku laukos.

Ne viss šai grāmatā jāuztver par vēsturisku patiesību, piemēram Emīlija nebija blakus savai māsai dzemdībās Berlīnē (raksts), tomēr autore ir centusies atrast pietiekoši daudz faktus, kas veido stabilu vēsturiskās patiesības pamatu un neļauj fantāzijai aiziet pa aplamu ceļu.

Palasot intervijas ar Laimu, kļūst skaidrs, ka viņa vienīgā varēja uzrakstīt šādu grāmatu par Benjamiņu – tik dzīvu, tik atklātu, vīrišķīgu un sievišķīgu reizē. Sarunas gandrīz varēja saklausīt un notikumus sajust.

Vērtējums: 5/5. Ļoti labs vēsturiskais/biogrāfiskais/oriģinālliteratūras romāns.

Stāsts par Sanmikelu. Aksels Munte

 Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu”, izdevējs Zvaigzne ABC, 2005.g., 268.lpp.

“Stāsts par Sanmikelu” ir zviedru ārsta Aksela Muntes pa pusei autobiogrāfisks filosofisks atmiņu stāstījums par savu ārsta praksi un Sanmikelu – īpašumu, ko viņš izveidoja Kapri salā. Sanmikela ir viņa mūža sapnis.

– Kādu maksu jūs prasīsit no manis?

-Atteikšanos no godkārīgā sapņa iekarot slavenu vārdu savā profesijā, savas nākotnes upurēšanu.

– Kas tad no manis iznāks?

– Cilvēks, no kuras nekas nav iznācis, neveiksminieks.

– Jūs atņemat man visu, kā dēļ vērts dzīvot.

– Maldāties. Es piedāvāju jums visu, kā dēļ vērts dzīvot.

– Atstājiet man vismaz līdzjūtību. Bez līdzjūtības es nevarēšu dzīvot, ja man jākļūst par ārstu.

Tie, kas Kapri bijuši, saka, ka Sanmikela ir tieši tāda kā grāmatā aprakstīts. Tai pašā laikā Munte ir uzrakstījis autobiogrāfisku darbu, par savu personīgo dzīvi nepasakot gandrīz neko.

Stāstījums ir vietām smieklīgs, vietām drūms, piemēram par holēru Neapolē, tomēr kopumā ļoti gaišs un dzīvespriecīgs. Ja tā visa ir taisnība, tad Muntem ir bijis ļoti interesants un piedzīvojumiem bagāts mūžs.

Mana klejošana pa pasauli, laimi meklējot, ir galā, mana modes ārsta karjera ir galā, mana dzīve pie jūras ir galā. Es taisos palikt tur, kur esmu, uz visiem laikiem un vērst jo skaistāku to, kas man vēl atlicis. Bet vai man būs ļauts palikt pat te, Sanmikelā? Viss Neapoles līcis kā mirdzošs spogulis guļa man pie kājām, vīteņalejas kolonnas, lodžijas un kapela gaismas pielijušas, kas notiks ar mani, ja es nevarēšu vairs panest šo spožumu?

Munte bijis ļoti humāns ārsts, kurš praksē bieži izmantojis psiholoģiskus paņēmienus pacientu ārstēšanā, kuriem tiem laikiem raksturīgi dažkārt bija tikai iedomāta slimība.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka apendicīts ir pie pēdējā elpas vilciena un ka vispārēja pieprasījuma apmierināšanai jāatrod jauna kaite. Veikla izdoma nelika uz sevi gaidīt, tirgū tika laista jauna slimība, spoži nošķindēja jaunais vārds, un tam patiešām izrādījās zelta monētas skaņa: KOLĪTS! […] Grāfienes acis kļuva vēl lielākas, kaut arī man bija licies, ka lielākas acis vispār nevar būt.

– Kolīts! Taisni tas, ko es vienmēr domāju. Esmu pārliecināta, ka jums taisnība! Kolīts! Kas tas kolīts tāds ir? – Man vajadzēja ļoti piesardzīgi apiet viņas jautājumu, jo es pats to nezināju, tāpat kā tolaik nezināja neviens cits. Es viņai teicu, ka tā ir parasta slimība, ko grūti ārstēt, un man bija taisnība. Grāfiene draudzīgi man uzsmaidīja. Un viņas vīrs teicis, ka tie esot tikai nervi!

Munte bija arī liels dzīvnieku draugs un aizstāvis, tāpēc grāmatā ir diezgan daudz stāstīts par dzīvniekiem.

Tagad Barbarosas kalns ir putnu patvēruma vieta. Tūkstošiem nogurušu gājputnu ik pavasari un rudeni atpūšas tā nogāzēs drošībā no cilvēkiem un zvēriem. Sanmikelas suņiem aizliegts riet, kad uz kalna atpūšas putni. Kaķus tikai retumis izlaiž no virtuves, uzkarot tiem kaklā brīdinātājus zvaniņus, dauzoņa Billijs sēž ieslodzīts pērtiķu mājā, jo neviens nevar paredzēt, ko izstrādās pērtiķis vai skolas puika.

Suņu saimniekiem pat būtu ieteicams izlasīt 39.-42. lpp. “Ja jūs esat patiesi mīlējis savu mirušo draugu, jūs neiztiksit bez cita.” – ļoti patiesi vārdi.

Nobeigumā dažas dziļas domas:

  • Nāve ir žēlsirdīgāka par mums.
  • Pienāks laiks, kad cilvēkā izgaisīs pats slepkavošanas prieks. Kamēr tas vēl nav noticis, cilvēkam nav ne mazāko tiesību dēvēties par civilizētu būtni, viņš ir tikai barbars, ķēdes loceklis starp mežonīgajiem senčiem, kuri kāvās uz dzīvību un nāvi ar akmens cirvjiem jēlas gaļas gabala dēļ, un starp nākotnes cilvēku.
  • Mīlestība sievietei nozīmē vairāk nekā vīrietim, tā viņai nozīmē visu. Tomēr tā nav tikai juteklība parastajā vīriešu izpratnē. Sieviete var iemīlēties īstā ķēmā, pat vecī, ja šis vīrietis ierosina viņas iztēli. Vīrietis nevar iemīlēties sievietē, ja sieviete neierosinaviņa seksuālo instinktu, kas pretēji dabas nolūkiem mūsdienu vīrietī dzīvo ilgāk par viņa seksuālajām iespējām.

Vērtējums: 5/5. Gudra grāmata, kura varēja būt trīsreiz garāka.

Napoleona sievietes. Stefans Glēzers

Par Napoleonu ir sarakstītas daudzas grāmatas un uzņemtas filmas, bet kā grāmatas autors norāda – Napoleona personības izpratne nav pilnīga bez zināšanām par sievietēm kuras mīlēja Napoleonu un kuras mīlēja viņš.  Kā noprotat – dokumentāls stāstījums par svarīgākajām sievietēm dižā franču karavadoņa dzīvē: māti un māsām, abām sievām un nozīmīgāko mīļāko.

Grāmata pirmo reizi izdota 2001. gadā Vācijā, latviski 2005. gadā. Izdevējs: apgāds “Daugava”, 279 lpp tīrā lasāmviela.

Autors raksta vienkāršā valodā un īsumā pārstāsta katras sievietes dzīvesstāstu un attiecības ar Napoleonu. Vispār mazais vīrelis nebija pārāk augstās domās par sievietēm:

Napoleona skatījumu uz sievietēm ietekmēja viņa korsiskā izcelsme: “Labāk lai sievietes nodarbojas ar rokdarbiem, nevis liek lietā savas mēles – it īpaši, ja viņas sāk jaukties politikā”. […] Par šķīstību Napoleons saka: “Tā sievietei ir tas pats, kas drošsirdība vīrietim”. Tai pašā laikā tikumības trūkums viņam ne vienmēr bija traucēklis un viņš nekautrējās sagraut ne savu, ne arī citu laulības. […] Lai gan viņš bija ļoti apdāvināts karavadonis, tomēr nožēlojams mīļākais.

Var uzskatīt, ka Napoleons ir viens no retajiem karavadoņiem un valsts vadītājiem, kura sievietēm nebija gandrīz nekāda ietekme politikā un uz viņa lēmumiem. Dažas viņu patiesi mīlēja, dažas novērsās, tiklīdz izrādīt simpātijas Napoleonam vairs nebija izdevīgi.

Vērts lasīt tiem, kas interesējas par vēsturi. Sniedz diezgan labu ieskatu 18. – 19.gs. Francijas sieviešu dzīves apstākļos.

Vērtējums: 4/5