Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts. Sabīne Košeļeva

Zvaigzne ABC 2015. gads, 112 lpp.

Nacionālais teātris “Soundcloud” aplikācijā piedāvāja noklausīties vairākus ierunātus latviešu autoru darbus, un es izvēlējos Sabīnes Košeļevas pirmo prozas grāmatu – romānu, vai drīzāk garstāstu. par latvietes un Maskavā dzīvojoša krieva attiecībām. Tur, protams, ir visas attiecību-no-attāluma sāpes un problēmas. un paralēli iet tāds kā latviešu un krievu salīdzinājums. Viņa tā kā cenšas uzsvērt atšķirīgo, bet beigās jau mēs visi esam tikai cilvēki, domājam un jūtam līdzīgi.

Sākums ātri ievilināja sižetā, man patika izvēlētais vēstījuma veids – kā jaunas sievietes atmiņas par postpadomju bērnību un iemīlēšanos no Krievijas atbraukušā puisī. Vēlāk noskaidrojas, ka viņš ir pa pusei baltkrievs, bet aizbraucis no dzimtenes, jo tur nav nākotnes, ja vēlies kaut ko dzīvē sasniegt. Viņa daudz laika pavada vilcienos un autobusos, un tur ir gan kolorīta atmosfēra, gan laiks domāt. Šīs domas ir tiešas un neizskaistinātas, pat dumpinieciskas – tāds iekšējs protests pret pasauli.

Tekstam cauri plūstošās skumjas, nepiederības sajūta iegūst jēgu, kad sižetā nonākam līdz traģēdijai, bet šajā brīdī arī stāsts manās acīs sabojājās. “Angelīnas” nodaļa, lai gan interesanta un traģiska, šķita neiederīga un pēc tās viss teksts vienkārši nenovēršami gāzās no kalna lejā. Tas mani kaitināja un beigās sadusmoja. Radās sajūta, ka autore rakstītu bakalaura darbu, kuram ir noteikts obligātais lappušu skaits. un tad nu viņa maļ domas un fantazē kā nu prot, lai tikai to apjomu savāktu. Žēl, ļoti žēl, jo sākums bija tiešām cerīgs un talants arī ir. Domāju, ka būtu bijis labāk, ja paliktu pie stāsta formāta, nemēģinot izstiept garāku.

Īsti nespēju noticēt tam mīlasstāstam, bet varbūt tas tāpēc, ka varone nebija nekāda romantiskā dvēsele. Uzkrītoši šķita visu laiku tas “krievs”, “krievs”, “krievs”, priekšā un pakaļā tā tautība. Vai tad tiešām sievietes savus mīļotos uzrunā tautībā, nevis kādā mīļvārdiņā vai vārdā? Es saprotu, ka viņa ļoti gribēja uzsvērt to tautības jautājumu, bet tas vienā brīdī sāka likties jocīgi, gandrīz vai kā necieņa pret to vīrieti. Bet nu labi, tas varbūt tikai man šķiet dīvaini.

Vērtējums: 2,5/5

Nozagtā laulība. Diāna Čemberlena

Apgāds “Kontinents” 2018. gads, 480 lpp.

Vēsturiski romantiskos romānus lasu reti, bet varbūt vajadzētu biežāk, jo šī bija patīkama izklaide, turklāt uzzināju šo to jaunu. Diānai Čemberlenai romāna ideja radusies, uzzinot, ka 1944. gadā nelielā ASV pilsētiņā Hikorijā 48 stundu laikā brīvprātīgie uzcēla un iekārtoja slimnīcu poliomielīta epidēmijas skarto ārstēšanai. Tomēr šie notikumi ir tikai daļa no attiecību drāmas, ko veido liktenīgi lēmumi, klusēšana un sabiedrības diktētie uzvedības modeļi.

Romāns sarakstīts no jaunas sievietes Tesas skatupunkta. Viņa mācās par medmāsu, ir saderinājusies ar savu bērnības draugu – topošo ārstu, un turpmākā dzīve šķiet pilnīgi skaidra. Tad pāris kļūmīgu lēmumu un dzīve sagriežas ar kājām gaisā.

Lai gan stāstījums veidots pirmajā personā, tomēr Tesas pārdomas un iedziļināšanās emocijās ir mazāk kā varētu gaidīt. Tas ļauj izvairīties no pārlieku sakāpinātas emocionalitātes sižetā. Tesa vispār ir saprātīga sieviete, sakarīgi domājoša, un tas ļoti palīdz iztikt bez sejas pļaukāšanas lasīšanas laikā. Protams, viņa pieņem vairākus kļūdainus lēmumus, bet dzīvē ne tādi vien brīnumi notiek. Man patika, ka autore ne brīdi neaizmirsa, par kādu vēsturisko periodu viņa raksta. Lasot nācās sev atgādināt, ka ir 1944. gads un tāpēc ir normāli, ka sievietes uzvedas tā un vīrieši šitā.

Intriģējošs ir Tesas vīrs Henrijs, kura dzīve izrādās vēl sarežģītāka par Tesas problēmām. Man bija teorija par viņa “skeletu skapī”, kas labi izskaidrotu divas vienīgās īsās seksa ainas, tomēr autore mani pārsteidza ar citādāku pavērsienu. Tā dēļ apšaubīju loģiskumu liktenīgajai ainai Vašingtonā, tomēr kopumā tieši Henrija noslēpums un sižeta atrisinājums lika man romānu novērtēt augstāk par 3 zvaigznēm. Vēl otrā dienā pēc izlasīšanas domāju, kā viss izvērtās Henrijam un pārējiem, un cik necilvēcīgi tolaik bija uzskati un noteikumi.

“Nozagtā laulība” lasās raiti un viegli, bez izteiktas spriedzes, kas ļauj atslābināti baudīt sižeta virzību un varoņu pārdzīvojumus bez asaru birdināšanas. Tēli varēja būt drusku dziļāk izstrādāti, jo manā iztēlē tie nekādi nespēja ieņemt stingras formas. Kāds traģisks notikums man šķita pilnīgi lieks, jo tam nebija nekāda loma tālākajos notikumos, tikai  papildus drāmas elements. Teikums uz grāmatas vāka, manuprāt, ir drusku pārspīlēts, jo Tesa nav bezpalīdzīga pienenīte. Savu iespēju robežās viņa panāk daudz. Sliecos domāt, ka romānus par medmāsām vispār var droši lasīt, jo tās ir saprātīgas, patstāvīgas un apķērīgas sievietes.

Kopumā bija interesanti lasīt gan par varoņu romantisko attiecību līkločiem, gan uz vēsturiskiem faktiem balstītiem notikumiem. Starp to mazumiņu šī žanra darbu, ko esmu lasījusi, šis man patika.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Aleksandrijas kvartets. Justīne. Lorenss Darels

Nordik 2008. gads, 261 lpp. Aleksandrijas kvartets #1

Biju iedomājusies, ka šis ir ceļojuma stāsts, bet izrādījās, ka “Aleksandrijas kvartets” autora vārdiem ir “pētījums par mūsdienu mīlestību”, eksperimentāls romānu cikls, kura pirmās trīs grāmatas vēsta par vienu un to pašu laika posmu un tiem pašiem cilvēkiem no dažādiem skatu punktiem, un tikai četurtais romāns virzās laikā uz priekšu. Centrā ir jauna rakstnieka un sarežģīta rakstura sievietes mīlasstāsts uz eksotiskās Aleksandrijas fona. Anotācija arī sola noslēpumu un spiegošanu. Tiktāl izklausās aizraujoši, un “Justīnes” pirmās pāris lapas ir tik intriģējošas un košiem ainavu aprakstiem pilnas, ka uzreiz jutos savaldzināta. Metos lasīt romānu, lai gan paņēmu rokās ar domu nest atpakaļ uz bibliotēku, jo pašlaik galīgi neiet ar lasīšanu.

Spilgti sācies romāns pamazām iestieg filozofiskās pasāžās un ārkārtīgi garos mēģinājumos aprakstīt un psiholoģiski/filozofiski izanalizēt Justīnes personību. Tā arī nespēju viņu ne ieraudzīt, ne saprast. Justīnes samudžinātais psiholoģiskais portrets šķita kā pārcenšanās. Vai viņai ir psiholoģiskas novirzes, vai viņa tēlo, ko īsti viņa domā, kas viņa tāda galu galā ir un ko viņa meklē? Viņas teiktais man šķita teatrāls un nedzīvs. Trīs vīrieši cenšas viņu saprast, aizrakties līdz saknei un tādējādi pilnībā iegūt sev. Tas, protams, neizdodas un laikam arī tieši šī nespēja viņu pakļaut ir trakās apsēstības (nu labi, lai būtu mīlestība) pamatā. No malas kaislīgais mīlas daudzstūris izskatās pagalam ciniski.

Mūsu galvenais varonis, šī stāsta stāstītājs, neveiksmīgs rakstnieks L. G. Dārlijs atgādina dzīves apnikuma skartu cilvēku, kurš ņem pretī pirmo iespēju tikai, lai kaut kas notiktu. Citi tēli ir saprotamāki, tomēr visveiksmīgākā ir sanākusi Aleksandrija – krāšņa, pulsējoša, kontrastaina, tumša, smirdoša, grezna, haotiska un apstulbinoša pilsēta. Varbūt pilsēta vai no tuksneša nākošais vējš padara cilvēkus dullus, liek viņiem dzīties pēc kaut kā nezināma, mesties tumšās kaislībās. Manuprāt, L. Darelam ļoti labi sanāk vietu apraksti un kolorītu cilvēku tēli, ja vien viņš nesāk tos pārāk analizēt. Aiz visa tā vārdu meža un prātojumiem slēpjas skaisti teikumi.

Nākamais romāns ciklā sola Baltazara, ārsta un kabalas speciālista, filozofisko skatījumu uz šo mīlasstāstu. Šaubos, vai tam man pietiks spēka, tomēr ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par šīs romānu tetraloģijas turpinājumiem – vai man lasīt? Cik daudz tur ir tā filozofiskā skatījuma?

Vērtējums: 3/5 (sākuma emocijās Goodreads ieliku 2 zvaigznes, tomēr romāns ir pelnījis vairāk)