Aleksandrijas kvartets. Justīne. Lorenss Darels

JustīneNordik 2008. gads, 261 lpp. Aleksandrijas kvartets #1

Biju iedomājusies, ka šis ir ceļojuma stāsts, bet izrādījās, ka “Aleksandrijas kvartets” autora vārdiem ir “pētījums par mūsdienu mīlestību”, eksperimentāls romānu cikls, kura pirmās trīs grāmatas vēsta par vienu un to pašu laika posmu un tiem pašiem cilvēkiem no dažādiem skatu punktiem, un tikai četurtais romāns virzās laikā uz priekšu. Centrā ir jauna rakstnieka un sarežģīta rakstura sievietes mīlasstāsts uz eksotiskās Aleksandrijas fona. Anotācija arī sola noslēpumu un spiegošanu. Tiktāl izklausās aizraujoši, un “Justīnes” pirmās pāris lapas ir tik intriģējošas un košiem ainavu aprakstiem pilnas, ka uzreiz jutos savaldzināta. Metos lasīt romānu, lai gan paņēmu rokās ar domu nest atpakaļ uz bibliotēku, jo pašlaik galīgi neiet ar lasīšanu.

Spilgti sācies romāns pamazām iestieg filozofiskās pasāžās un ārkārtīgi garos mēģinājumos aprakstīt un psiholoģiski/filozofiski izanalizēt Justīnes personību. Tā arī nespēju viņu ne ieraudzīt, ne saprast. Justīnes samudžinātais psiholoģiskais portrets šķita kā pārcenšanās. Vai viņai ir psiholoģiskas novirzes, vai viņa tēlo, ko īsti viņa domā, kas viņa tāda galu galā ir un ko viņa meklē? Viņas teiktais man šķita teatrāls un nedzīvs. Trīs vīrieši cenšas viņu saprast, aizrakties līdz saknei un tādējādi pilnībā iegūt sev. Tas, protams, neizdodas un laikam arī tieši šī nespēja viņu pakļaut ir trakās apsēstības (nu labi, lai būtu mīlestība) pamatā. No malas kaislīgais mīlas daudzstūris izskatās pagalam ciniski.

Mūsu galvenais varonis, šī stāsta stāstītājs, neveiksmīgs rakstnieks L. G. Dārlijs atgādina dzīves apnikuma skartu cilvēku, kurš ņem pretī pirmo iespēju tikai, lai kaut kas notiktu. Citi tēli ir saprotamāki, tomēr visveiksmīgākā ir sanākusi Aleksandrija – krāšņa, pulsējoša, kontrastaina, tumša, smirdoša, grezna, haotiska un apstulbinoša pilsēta. Varbūt pilsēta vai no tuksneša nākošais vējš padara cilvēkus dullus, liek viņiem dzīties pēc kaut kā nezināma, mesties tumšās kaislībās. Manuprāt, L. Darelam ļoti labi sanāk vietu apraksti un kolorītu cilvēku tēli, ja vien viņš nesāk tos pārāk analizēt. Aiz visa tā vārdu meža un prātojumiem slēpjas skaisti teikumi.

Nākamais romāns ciklā sola Baltazara, ārsta un kabalas speciālista, filozofisko skatījumu uz šo mīlasstāstu. Šaubos, vai tam man pietiks spēka, tomēr ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par šīs romānu tetraloģijas turpinājumiem – vai man lasīt? Cik daudz tur ir tā filozofiskā skatījuma?

Vērtējums: 3/5 (sākuma emocijās Goodreads ieliku 2 zvaigznes, tomēr romāns ir pelnījis vairāk)

Jaunais uzvārds. Elena Ferrante

Ferrantes romāns, Neapoles ciklsZvaigzne ABC 2017. gads, 480 lpp. The Neapolitan Novels #2, L`amica geniale #2

Ar Neapoles cikla otro daļu Ferrante ieved mūs dziļāk “Brīnišķīgās draudzenes” iepazīto cilvēku dzīvēs. Bērnība beigusies un rožainie jaunības sapņi sabrūk nepielūdzamās realitātes priekšā – saraut saites, kas vieno Neapoles trūcīgā kvartāla iedzīvotājus, var tikai pametot Neapoli vai vismaz tiekot pēc iespējas tālāk no kvartāla. Elenas izraušanās ceļš no kvartāla ar izglītības palīdzību turpinās diezgan līgani, toties Lilas izplānotā nodrošinātā dzīve dažādu iemeslu un apstākļu dēļ apmet trakulīgu kūleni un sabrūk.

Vienu romāna daļu abas draudzenes Lila un Lenū nemaz netiekas un nekomunicē. Tā ir Lenū izvēle un es par to priecājos, jo Lilas ietekme brīžiem ir ļoti toksiska un viņas rīcība krīt uz nerviem. Nevar noliegt, ka tieši draudzenes iespaidā Lenu izvēlas mācības un tās nepamet, tomēr dažkārt viņai ir labāk bez Lilas skandāliem un spēlītēm.

Diez vai spēšu precīzi formulēt Neapoles cikla maģiju un panākumu atslēgu, bet man ir minējums. Ferrantes stāsta spēks slēpjas ārkārtīgi detalizētajā, samudžināti pretrunīgu varoņu emociju tēlojumā un dzīves neizskaistināšanā. Brīžiem tā Lenū rakņāšanās savās un Lilas sajūtās un domās pat nogurdina, bet autore šādā veidā panākusi ļoti pilnasinīgus tēlus. Portretētie cilvēki nevis jāmēģina iztēloties, bet sev jāatgādina, ka tie tikai daļēji varētu būt reāli (ja pieņemam, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs). Tomēr ne jau šī emociju detalizācija ir galvenais, bet tas, ka Ferrante uz papīra uzlikusi visas tās pretrunīgās jūtas un domas, kuras mēs jūtam un domājam, bet neatļaujamies izpaust skaļi, dažkārt nemaz nesaprotam un pat kaunāmies sev atzīties.

Teikšu godīgi, ka ap grāmatas vidu man abas draudzenes un autores sīkumainība bija apnikusi, un apsvēru atlikušo tekstu izlaist, lai uzreiz izlasītu beigas. Bija brīdis, kad sižets iebuksēja, viss tika malts uz riņķi. Tad, par laimi, Lenū pārtrauca komunicēt ar Lilu un sižets sāka virzīties uz priekšu ātrāk, pārlecot pāri notikumiem pa mēnešiem un gadiem. Pabeidzot grāmatu sapratu, ka vidusdaļā sīki aprakstītie notikumi bija vajadzīgi, lai saprastu visu tālāk notiekošo.

Attiecībā uz darbības vidi mani pārsteidza, cik ļoti itāļu jaunieši 1950. – 1960. gados ņēmās ar politiskajām idejām. Tāpat ļoti liels bija kontrasts starp trūcīgo un turīgo cilvēku sadzīves apstākļiem. Kamēr vieniem vesela mājas bibliotēka, citi pat lasīt nemāk. Visas tās jaunās meitenes tik ļoti steidz apprecēties, bet pēc precībām vienas bēdas un asaras, dzīve jau cauri. Es nesalīdzinu ar to, kā ir tagad, tikai konstatēju dažas tā laika iezīmes.

Pirmais, ko iedomājos pēc grāmatas izlasīšanas: cik savādi sagriežas likteņi. Jā, man ne viss patīk Ferrantes rakstītajā, bet nevaru atrauties, teksts ir tik reāls, viss tik īsts un nemākslots. Ļoti interesē kā turpināsies abu draudzeņu dzīves, kas aizvien vairāk attālinās un kontrastē, tajā pašā laikā viņas joprojām smeļas spēku viena otrā.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sniegs. Orhans Pamuks

Turcija, grāmata par Turciju

Atēna 2009. gads, 504 lpp.

Šīs grāmatas nosaukums vairākkārt mani vilināja no bibliotēkas plauktiem līdz Santa (kura starp grāmatu blogeriem varētu būt viszinošākā par Turciju) uzdāvināja Ziemassvētkos un nolēmu lasīšanu neatlikt. Ar Orhanu Pamuku tiekos pirmo reizi, tāpēc nezināju, ko gaidīt. Domāšanu, kas atšķiras no rietumnieciskās, man dažkārt ir grūti uztvert. Arī Turcija un turki man īsti nav pazīstami. Nevaru teikt, ka pēc “Sniega” es turkus, kurdus, armēņus pazīstu un saprotu. Ar vienu grāmatu noteikti nepietiek.  Kā saka viens no karsiešiem: “Tālumā mūs neviens nespēj saprast”, tomēr mazmazītiņu ieskatu turku mentalitātē var gūt.

Sižeta centrā ir mazpazīstams turku dzejnieks Ka, kurš ierodas pierobežas pilsētā Karsā. Daudzus gadus nodzīvojis trimdā Vācijā, Karsā viņš ierodas, lai uzrakstītu Stambulas avīzei par meiteņu pašnāvībām un satiktu savu jaunības mīlestību Ipeku. Iespējams, ka viņu vada vēl kādi neskaidri motīvi, bet tos nesaprot ne Ka, ne Orhans, kurš uzraksta “Sniegu”, lai pastāstītu par sava drauga liktenīgajām trim dienām sniegā ieputinātajā Karsā. Ka satiek Ipeku, atkal iemīlas (vai domā, ka iemīlas), sniegputeņa dēļ tiek slēgta satiksme, nogriežot Karsu no pārējās pasaules, tiek uzvesta skandaloza teātra izrāde un tālāk seko vispārējs neprāts.

Romāna darbība risinās 3 dienas, es to lasīju divas nedēļas un beigās man bija sajūta, ka es kopā ar Ka, Ipeku, Lazurītu un daudziem citiem esmu ieputināta šajā nabadzīgajā turku pilsētā ar bagātīgo vēsturi. Trijās dienās notiek ārkārtīgi daudz un vienlaikus sižets rit pagalam nesteidzīgi. Ka daudz domā par savām izjūtām, varoņi risina daudz un (rietumnieka acīs) ne vienmēr sakarīgas sarunas, lielā vairumā tiek dzerta tēja un rakija, skraidīts no viena nama uz citu un apbrīnots sniegs.

Karsas gaiss ir sprādzienbīstams. Kaut viens absurds iemesls un viss aiziet pa gaisu. Nekā savādāk laikam nevar būt, ja vienuviet dzīvo turki, armēņi, kurdi, ateisti un musulmaņi, saduras tik daudzas intereses, uzskati un tradīcijas. Izlūkdienests visur salicis mikrofonus, uz ielām spiegi civilajā, policija konkurē ar militāristiem, kurdi sēž tējnīcās, gaužas par bezdarbu un plāno teroraktus. Savukārt reliģiskās skolas audzēkņiem šķiet, ka kaut kas ir jādara, tikai nav īsti skaidrs kas. Visi visu par visiem zina un tādu dzīvi uzskata par pilnīgi normālu. Visi it kā draugi, bet stukačo kā traki. Tevi piekaus un vēl laipni pateiksi paldies, jo nenogalināja. Pilnīga eksotika. Lasīju, brīnījos un šausminājos. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās slepkavība tējnīcā par kuras lieciniekiem kļuva Ka un Ipeka. Ipeka uzreiz devās mājās, bet Ka pie viņas bijušā vīra aprunāties, jo policiju nav vērts saukt – tie tāpat zina.

Sniegam romānā ir milzīga nozīme gan fiziskā, gan simboliskā līmenī. Nepārejošs sniegputenis atgriež Karsu no pārējās valsts, padarot to uz īsu laiku par noslēgtu, autonomu pasauli un tikai tāpēc ir iespējams viss tas, kas šajā romānā notiek pilsētā. Sniegs ir Ka iedvesmas avots un sniedz viņam ilūziju par attīrīšanos, skaidrību un iespējamo laimi. Viņš pat savu dzejoļu krājumu nosauc par “Sniegu” un dzejoļus izkārto sniegpārslā, bet jums pašiem jāizlasa romāns, lai uzzinātu, kāpēc tā. Protams, Ka un viņa dzejoļi ir izdomāti, bet Pamuka izvēlētais stils pasniegt romānu kā dokumentālu vēstījumu, ko Ka draugs Orhans balsta Ka autobiogrāfiskajās piezīmēs, vietu apmeklējumā un sarunās ar notikumu aculieciniekiem, rada spēcīgu realitātes iespaidu. Līdzīgi man bija ar “Garpa pasauli”.

Diez vai es sapratu kaut pusi no tā simbolisma, ko autors ielicis tekstā. “Sniegu” varu salīdzināt ar raibu moderno gleznu pie kuras stāvi, neko nesaproti, bet kaut kas tajā gleznā ir tāds, ka nespēj acis atraut un beigās atliek vien nopūsties “nesaprotu, bet skaisti”. Iespējams, ir Karsā/Turcijā jāpiedzimst, lai līdz galam saprastu vietējo mentalitāti un islāmu.

Es tikai pamazām tieku laukā no Karsas. Neviens no varoņiem tā īsti nepatika, varbūt vienīgi Ipekas māsa, lakatu meitene Kadife, jo viņai bija stingra pārliecība par savu rīcību. Pats romāns gan mani apbūra, mulsināja un izglītoja. Iespējams, ka tulkojums no vācu valodas izdevuma, nevis oriģinālā turku, ir par pamatu tam, ka dažās rindās īsti nespēju salīmēt vārdus ar jēgu, bet tas tā. Tagad zinu, ka “sniegs” turku valodā ir “kar”. Vienu rītu skatoties uz kliedzošām vārnām, pilnīgi muļķīgi iedomājos, ka tās ir turku vārnas, kas kliedz “sniegs, sniegs”.

Vērtējums: 4/5

Garpa pasaule. Džons Ērvings

laba grāmata, labs romāns, ko lasīt

Jumava 2002. gads, 568 lpp.

Grāmatas lasīšana īstajā brīdī ir īpaša sajūta. Varbūt tāpēc nesteidzos lasīt “Garpa pasauli” uzreiz pēc paņemšanas no bibliotēkas. Nesteidzos tik ļoti, ka aizmirsu par atdošanas termiņu, pamatīgi to nokavēju un saņēmu brīdinājumu. Tāds pamudinājums manī beidzot radīja sajūtu, ka pienācis īstais brīdis iepazīties ar Ērvinga daiļradi. Vēl piebildīšu, ka šo romānu man Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Paldies!

Būtībā “Garpa pasaule” stāsta par Dženijas, viņas dēla Garpa un viņiem pietuvināto cilvēku dzīvi, atkailinot dažādus kutelīgus jautājumus par sieviešu tiesībām, seksuālo orientāciju, sabiedrisko un politisko kustību un, galu galā, grāmatu rakstīšanu un lasīsanu. Romāns sākas ar Garpa mātes Dženijas mērķtiecīgiem dzīves lēmumiem. Vispirms viņa kļūst par medmāsu, pēc tam tiek pie bērna, tad atrod darbu Stīringas zēnu skolā, kur pēc gadiem mācīsies Garps. Dženija ir tik neparasta, ka Ērvinga proza savaldzina no pirmajām lapām. Garpam augot, stāsta fokuss pamazām novirzās no Dženijas uz Garpu, lai gan viņa lidz romāna beigām spēlē nozīmīgu lomu. Kādu laiku ģimene uzturas Vīnē un tās ir vēsturiski ļoti interesantas nodaļas. Tagad zinu, ka 1950. – 1960. gados tikai labākās prostitūtas strādāja šīs pilsētas pirmajā (centra) rajonā. Tiklīdz vairs neatbilst standartiem, tā jāpārvācas strādāt uz zemākas klases rajonu. Vīnē Garps saraksta savu pirmo stāstu, bet viņa māte – autobiogrāfiju, kas izraisa sprādziena efektu sieviešu aprindās. Dženiju nodēvē par pirmo feministi un tālāk seko visādas interesantas lietas. Garps kļūst par rakstnieku, apprecas, auklē bērnus, aizraujas ar skriešanu un bērnu auklēm.

Reizēm romāns ir tik traģikomiski absurds, tik savādiem notikumiem pilns, ka atliek vien noticēt – tāda patiešām ir dzīve, ar cilvēkiem tā patiešām notiek. Kolorītie personāži un savādie notikumi apbur un nelaiž vaļā arī pēc romāna izlasīšanas. “Garpa pasaule” škiet tik patiesa, ka to varētu uzdot par rakstnieka T. S. Garpa biogrāfiju, ja vien tāds rakstnieks patiesībā eksistētu. Romānā ir iekļauti vairāki Garpa daiļdarbu fragmenti. Man ļoti patika stāsts “Grilparcera pansija” un es neatteiktos izlasīt arī viņa romānu “Bensenhevera pasaule”.

Jūtu, ka esmu atradusi vēl vienu rakstnieku pie kura atgriezties. Manuprāt, Ērvings neraksta rakstīšanas pēc, vai, lai kļūtu par bestsellera autoru. Viņš ir stāstnieks, kura roku vada traka iztēle, asa pasaules uztvere un talants visus elementus savīt aizraujošā stāstā. Viņš parāda greizo ASV un ir lietas, kas neizskatās mainījušās pa šiem gadiem. Nojaušu, ka ir noteiktas tēmas, kas viņam “sāp”, bet pēc viena romāna vēl neņemos spriest, vien minu, ka tās varētu būt sieviešu tiesības, vardarbība, transvestīti, puskaili skrējēji. Labi, par skrējējiem jokoju, lai gan ir divas reizes, kad Garps tikai šortos nesās pa ielām un nonāk smieklīgās situācijās. Šīs traģikomiskās epizodes ir fantastiski labas!

Beigās man ļoti gribas ielikt fragmentu ar izdevniecības apkopējas skaidrojumu, kāpēc vērts lasīt kādu grāmatu:

Man šķiet, ka Ērvingam ir izdevies tas, ko viņš piedēvē Garpa spalvai: “Rakstnieka darbs ir iztēloties visu tik personiski, ka literārs sacerējums kļūst tikpat dzīvs kā mūsu personiskās atmiņas.” Tik sasodīti patiess romāns.

Vērtējums: 5/5

Ledus apelsīns. Dace Vīgante

latviešu autors, latviešu stāsti, jaunā proza, jauna grāmata, Dace Vīgante

Zvaigzne ABC 2016. gads, 174 lpp.

Daces Vīgantes debijas stāstu krājums ir viltīgs. Sākumā piesaista ar nosaukumu un vāka dizainu. Kad, neko sliktu nenojauzdams, lasītājs to ir paņēmis rokās, atvēris un ar domu “tikai drusku ieskatīšos” izlasījis pirmās trīs lapas, viņš/ viņa pēkšņi attopas jau 73. lapā tikai tāpēc, ka sen laiks iet gulēt. Goda vārds. Ar mani tā bija. Esmu jūs brīdinājusi.

Krājumā ietverti 11 stāsti par dzīvi 20. gadsimtā. Pāris stāstos tēli ir jaunas meitenes, vienā puisis, bet pārsvarā tās ir vientuļās mātes, darba nogurdinātas sievietes, šķirtenes. Nē, patiesībā stāsti ir par nepateikto, noklusēto, neizrunāto un aizlauzto attiecībās. Viņa noslēdzas, kļūst asa un gaida, ka viņš sapratīs, cik viņai grūti. Viņš tādus ačgārnus mājienus nesaprot un meklē mierinājumu citur. Cilvēki, kas izsalkuši pēc īsa siltuma mirkļa, bet nemāk ne paši dot, ne uzprasīt. Smacējoša mīlestība, kas negūst piepildījumu. Skatiens vai rīcība, kas izsaka daudz vairāk par vārdiem. Tik daudz kā nepateikta, vai – tieši otrādi – nepareizi pateikta. Dace Vīgante lieliski notvērusi ikdienas nianses, attiecību smalkumu un smagumu, nepateikto, kas gruzd un žņaudz.

Ņemot palīgā vēsturiski precīzas detaļas, autore radījusi dziļus un emocionāli aizķerošus stāstus, kādā mistiskā veidā pamanoties nepadarīt savu prozu gaudulīgu un depresīvu. Viņai nevajag rakstīt gari, lai uzburtu tēlus un vidi, tāpēc arī paši īsākie stāsti ir baudāmi un saprotami. Bieži vien neuzrakstītais iedur sāpīgāk kā uzrakstītās rindas. Te skaidri jūtams, ka stāstos ielikta autores pašas pieredze. Lasīju krājuma pirmo stāstu “Ledus okeāns” (kas ir arī garākais stāsts šajā grāmatā) un domāju “nē, tā nevar būt, ka šo visu viņa ir izdomājusi, tur jābūt īstām dzīvēm apakšā”. Kā uzzināju, tad tā arī ir. Jāsaka, ka šis stāsts mani ļoti aizķēra un saviļņoja. Irmas, Māras un Kaspara dzīves ir tik skumjas, ka gribējās raudāt. Pārējiem stāstiem nesanāk tik ļoti pieķerties, jo tie ir īsi, tomēr gandrīz katrs ir spēcīga un spilgta aina kādā nozīmīga tēla dzīves mirklī.

Iespējams, ka Daces Vīgantes stāstu pārsteidzošākais pluss ir pārspīlētu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu trūkums. Viņa būs pavirši rakstījusi sacerējumus. Jaunā autore raksta raiti un dabiski, bez liekiem izcakojumiem, rupjībām vai pārliekas teksta sarežģītības, tomēr valoda nav sausa. Īsāk sakot – labs stils un man patika.

“Ledus apelsīns” ir vēl viens rūpīgi pārdomāts, tematiski vienots un viendabīgi kvalitatīvs stāstu krājums. Kad saņēmu to dāvanā, neko dižu necerēju, bet tagad silti varu šo grāmatu ieteikt izlasīt latviešu prozas cienītājiem. Vienīgi nesaprotu, kāpēc krājums ir tik nepiedodami īss?

Vērtējums: 4,5/5