Īsās atsauksmes #17

Regulāras sazvanīšanās sapulces jaunajā darbā ir krietni uztrenējušas manu klausīšanās spēju, tāpēc šogad vairāk pievēršos audiogrāmatām. Vienīgi ievēroju, ka noklausītais man sliktāk paliek atmiņā nekā izlasītais, tāpēc jāsteidz pierakstīt.

35542133._SX318_Советский секс. Теория и практика. Денис Драгунский

Вимбо 2017. gads, 3h 38min. Lasa autors pats.

Šī noteikti nav kvalitatīva literatūra, bet izklaidei paklausīties var. Grāmatu klubā bija seksa tēma un iepazīties ar padomju gadu seksuālo dzīvi šķita intriģējoši. Kā zināms, tolaik “seksa nebija” un tad nu autors apspēlē, kas tur bija un kas nebija. Izsargāšanās līdzekļi bija, bet tos pirka maz, jo kauns prasīt aptiekā. Sekss arī bija, bet tam bieži traucēja sadzīviski apstākļi, īpaši komunālajos dzīvokļos. Piemēram, jauns pāris četros no rīta aizlavās uz virtuvi nodoties mīlas priekiem, bet tur jau priekšā pāra vecāki tieši ar tādu pašu mērķi. Diezgan praktiska un pragmatiska visa tā padarīšana, romantikas maz.

Pārsvarā viņš stāsta par 1970. gadiem un tad vēl arī ar higiēnu bija tā švakāk, jo dažkārt nebija kur nomazgāties. Turklāt presē rakstīja, ka dušā mazgāties vēlams ne biežāk kā reizi nedēļā, jo uzbudina nervu sistēmu. Var nojaust, ka daži “fakti” un piemēri ietiecas 1990. gados, bet vispār autors ar laiku operē brīvi un šī noteikti nav pat populārzinātniskā grāmata, drīzāk atmiņu un dzirdētu vai lasītu stāstiņu savārstījums. Grāmatas pirmā daļa veltīta “faktiem”, otrā daļa ir “stāsti iz dzīves”. Nesapratu – īsti vai izdomāti, bet vietām diezgan humorīgi.

Vērtējums: 2/5

Kilmeny of the Orchard. L.M. MontgomeryKilmeny of the Orchard. L.M. Montgomery

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 3,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1910. gadā.

Man Montgomerijas darbi saistās ar siltumu, komfortu un labestību, un ļauj man justies labi. Pat traģiski notikumi nešķiet tik traģiski viņas izpildījumā, labais uzvar un visi dzīvo laimīgi. Tāds ir arī viņas mazāk zināmais romāns “Kilmeny of the Orchard”. Bezgala salds un nereāls pēc mūsdienu mērauklas, bet tik mīlīgs un patīkams. Cilvēki ir labi, mīlestība tīra un cēla, viss laimīgi atrisinās. Sižets pasakai līdzīgs: bagāta rūpnieka dēls atbrauc uz Prinča Edvarda salu aizstāt savu sasirgušo draugu skolotāja amatā, aizaugušā ābeļdārzā ierauga skaistu, mēmu sievieti un iemīlas. Tālāk, protams, neliela drāma, sens ģimenes noslēpums, bet īsta mīlestība vienmēr uzvar – kā mēs zinām. Atliek vien maigi nopūsties, ka tas bija cits gadsimts, citi tikumi un citi likumi.

Vērtējums: 3,5/5

The Colors of SpaceThe Colors of Space. Marion Zimmer Bradley

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 5,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1963. gadā.

No romantikas devos dziļā kosmosa ceļojumā. Ļoti viegli klausāma grāmata, sižeta ziņā vienkārša, notikumi risinās strauji. Stāstam ir interesants vēstījums par to, kāpēc augsti attīstītā Lhari rase slēpj no cilvēkiem kosmosa ceļošanas tehnoloģiju. Sižets apmēram šāds: galvenais varonis Bārts iefiltrējas uz Lhari kuģa ar nolūku izzināt noslēpumu kā iespējams ceļot ātrāk par gaismas ātrumu. Viņš un citi cilvēki drusku tā kā ienīst Lhari un uzskata viņus par sliktajiem tieši tāpēc, ka viņi neatklāj savas zināšanas. Seko visādi piedzīvojumi un gan Bārtam, gan Lhari nākas pārvērtēt savus uzskatus vieniem par otru. Man patika šis pavērsiens un ētiskā dilemma. Patika arī tas, ka nebija tāds izteikts ļaunums, pārāk sakāpināta spriedze, kā tas ir mūsdienu romānos. Šī tomēr vairāk ir no tām grāmatām, kas ļauj izklaidēties un justies labi. Iespējams, ka var šķist naivs stāsts mūsdienu izpratnē, bet man ļoti patika stāstā iestrādātais morālais kompass un utopiskā cerība, ka visi var draudzīgi sadzīvot (arī cilvēki, ja pacenšas).

Vērtējums: 4/5

autGreenlights. Matthew McConaughey

Random House Audio 2020, 6h, 46min. Ierunājis autors pats.

Alright, alright, alright. Nav tā, ka es būtu baigā Metjū fane, patiesībā neesmu redzējusi lielāko daļu viņa filmu, bet es nenormāli raudāju pēc “Interstellar” un domāju, ka tas ir pilnīgi legāls iemesls, kāpēc man viņa autobiogrāfija bija jānoklausās. Teikšu uzreiz, ka kopumā man ļoti patika. Ļoti iesaku klausīties, jo Metjū ir fantastiski labi ierunājis (būtu brīnums, ja tā nebūtu). Vienīgi, manuprāt, audio veidā slikti nolasās tie “bumperstickers”, “prescription time” un kas nu tur vēl viņam bija kā gudrās dzīves atziņas. Tās es patiesībā lielu daļu nesapratu un laidu gar ausīm, jo tomēr es un Metjū – mēs esam no dažādām pasaulēm. Viss pārējais – lieliski! Viņš ir ļoti labs stāstnieks ar interesantu dzīves pieredzi.

Man patika tā doma par zaļo un sarkano gaismu dzīvē un, ja no Metjū var kaut ko mācīties, tad tas ir kā neatlaidīgi iet uz savu mērķi un izmantot iespējas, nekad nepadoties. Reiz viņš vairāk nekā gadu (piedošanu, ja te mani atmiņa pieviļ par laika periodu) bija bez darba, jo kategoriski atteica visiem projektiem. Viņš gribēja no romantiskām komēdijām pāriet uz citu lomu spēlēšanu, bet viņam piedāvāja tikai tādas. Viņš spītīgi turējās pie sava mērķa un panāca savu – principā salauza Holivudu. Vispār daudz interesanta, klausīties šo grāmatu bija kā tikties ar asprātīgu, gudru draugu, kuru slava un panākumi nav padarījuši iedomīgu.

Vērtējums: 4/5

The Phoenix Project: A Novel About IT, DevOps, and Helping Your Business Win. Gene Kim, Kevin Behr, George Spafford

Audible Audio 2015, 345 pages, 14h 46min

Kā jau rāda garais grāmatas nosaukums – šis ir diezgan šauras un specifiskas tēmas darbs. Diez vai to var nojaust, bet ļoti interesants romāns, kas vienlaicīgi māca, cik svarīgi ir sadarboties dažādiem IT departamentiem, cik nozīmīga loma un cik ļoti IT ir iesaistīts visos uzņēmuma procesos, ja uzņēmums vēlas biznesa izaugsmi. Lai šo informāciju pasniegtu, autori izdomājuši uzņēmumu, kurš tirgo auto detaļas un smagi atpaliek no konkurentiem, jo nespēj laicīgi palaist nozīmīgu IT projektu. Uzņēmumam ir strauji jāmaina tas, kā strādā IT, kā uzprogrammētais nonāk no programmētājiem līdz gala lietotājam, un vispār jāmaina domāšana par procesu. Ļoti aizraujoši, bet ja neesat jomai tuvu stāvošs cilvēks, tad gan diez vai jēga lasīt.

Vērtējums: 5/5

Īsās atsauksmes #2

latviešu literatūras vēstureLatviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Guntis Berelis

Zvaigzne ABC 1999.gads, 335 lpp.

Kas sākās ar domu pašķirstīt grāmatu un pameklēt latviešu autoru darbus konkrētiem “Latviešu grāmatu gadsimta” gadiem, tas beidzās ar aizrautīgu visas grāmatas izlasīšanu. Atzīšos, dzejas analīzi lasīju pa diagonāli. Bereļa pārlieku lielā iedziļināšanās noteiktu dzejnieku daiļradē ir mans vienīgais iebildums, toties šī īpatnība var labi noderēt tiem lasītājiem, kuriem attiecīgais temats ir aktuāls. “Latviešu literatūras vēsture” ir Bereļa subjektīvs skatījums uz nozīmīgākajiem latviešu autoriem un darbiem, kas ietekmēja un virzīja mūsu literatūras attīstību: no “zaudētās paradīzes” un “latviskuma koda” meklējumiem līdz postmodernisma augstajam lidojumam. Skaidrs, ka latviešu literāti gan agrāk, gan tagad pārsvarā “mētājas” nogrieznī, kam vienu galu veido romantisms, otru modernisms, bet pa vidu reālisms (un tā brālis socreālisms). Socreālisms radīja lielu kaudzi nebaudāmas makulatūras un ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr izdevās atbrīvoties no tā rēga. Ar tādu bagāžu mūsdienu latviešu literatūra nemaz nevar būt savādāka. Tieši virziena parādīšana ir šīs grāmatas lielākā vērtība.

Vērtējums: 4/5

prestuplenie--Преступление и наказание. Федор Достоевский

ООО «Элитайл» 2005. gads, 4,5 stundas, radioluga. Ierunājuši: Лев Дуров, Чулпан Хаматова, Сергей Чонишвили, Леонид Кулагин, Вячеслав Шалевич, Борис Плотников u.c.

Klasika, kas varētu baidīt lielu daļu lasītāju, tajā skaitā mani. Tāpēc nolēmu iet vieglāko ceļu un noklausījos profesionālu krievu aktieru ierunātu radiolugu. Radioluga atstāja pabeigta un labi nostrādāta darba iespaidu un man ir liels prieks par savu izvēli. Kas attiecas uz grāmatu, pēc lugas noklausīšanās izlasīju pirmo nodaļu un jāsaka, ka no tās bija izlaisti tikai daži maznozīmīgāki apraksti. Sižets īsumā: jurisprudences students nogalina divas večiņas mantkārīgos nolūkos, pēcāk viņu sāk mocīt sirdsapziņa, lai gan virspusēji viņš uzskata, ka viņam bija tiesības to darīt. Dostojevskis ir radījis amorālu un slinku kretīnu Raskoļņikovu un viņa pretmetu – sirdsskaidro Soņju, kuras tikumu nespēj nomelnot pat viņas arods. Soņja ir tik laba, ka cita autora rokās kļūtu pat smieklīga, bet Dostojevskis liek noticēt, ka tiešām var būt tāds cilvēks. Savukārt Raskoļņikova psiholoģiskais portrets ir lielisks, iespējams, labākais kādu esmu literatūrā sastapusi. Vienīgi neesmu līdz galam pārliecināta par viņa apgaismības mirkli romāna beigās. Iespējams, ka grāmatā tam ir jūtams lielāks pamatojums. Bija vēl kaut kas, kas klausīšanās brīdī mani sižetā traucēja, bet vairs neatceros. Man patika Dostojevska stils. Šķiet, ka viņš neaizraujas ar tādiem aprakstu un teoretizēšanas blāķiem kā Tolstojs. Tas ir tikai pieņēmums, jo radioluga tomēr ir saīsināta “Nozieguma un soda” versija.

Vērtējums: 4/5

The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde. Robert Louis Stevenson

jekyllAudiogrāmata no Tantor Audio 2008. gads, 3 stundas. Ierunājis Scott Brick.

Cienījamā džentelmeņa Roberta Lūisa Stīvensona 1886. gadā izdotā novele sagādāja man vilšanos. Cerēju uz ko tumšu, satraucošu un noslēpumainu, bet saņemtie iespaidi ne tuvu nebija tādi.

Vispirms par labo – ļoti interesantu psiholoģisko problēmu. Stīvensons spēlējas ar Viktorijas laika kultūrā aktuālu ideju par labā un ļaunā konfliktu cilvēkā. Nespēja pieņemt cilvēka duālo dabu, tā vai cita iemesla radīta nepieciešamība būt absolūti labam, noved doktoru Džekilu pie personības dubultošanās – ļaunā mistera Haida. Ironiski, bet patiesībā doktors Džekils ir nevis labs (lai kā viņš censtos sevi attaisnot), bet amorāls un autoram to ir izdevies labi parādīt.

Tagad par slikto – noslēpumainības trūkumu un garlaicību. Domāju, ka šī darba galvenā problēma ir sekojoša – ja jūs izlasāt anotāciju, tad vienīgais noslēpums paliek – kāpēc notārs Atersons ir tik neattapīgs? Parasti visi džentelmeņu nerakstītie uzvedības likumi manī raisa simpātijas, bet šoreiz kungu iekšējie un ārējie monologi (un to diktētā rīcība) šķita pārāk izstiepti un pat garlaicīgi. Būtībā sižetu virza uz priekšu un sarežģī džentelmeņu klusēšana otra goda dēļ, jo citādi mistera Haida noslēpums tiktu atrisināts pirmajās trijās lappusēs. Un tad tas mulsinošais brīdis, kad Atersons izdara apmēram tā: “man jāaiziet uz savām mājām izlasīt man atstāto vēstuli, sauksim policiju pēc stundas, lai tas līķis drusku atdziest”. Man vienkārši sanāca smiekli. Citi laiki, citi tikumi.

Savu artavu vilšanās biķerī noteikti piemeta arī audiogrāmatas ierunātājs. Kādas asociācijas jums izraisa vārds “ķieģelis”? Tad lūk, varbūt Ķieģeļa kungs ir lāga zēns, tomēr viņa balss ir kā apdrupušam ķieģelim – nepatīkami klausīties.

Var, protams, piekrist, ka savam laikam tas bija progresīvs un satraucošs darbs, tomēr mani nepamet sajūta, ka no tik interesantas idejas talantīgāka autora rokās būtu sanācis labāks šermuļus uzdzenošs psiholoģiskais ceļojums cilvēka prāta dzīlēs. Tagad tas manās acīs ir vienkārši kārtējais klasikas gabals, ko atķeksēt kā izlasītu. Skaidrs, ka vajadzēja lasīt vidusskolas gados, tad tas uz mani atstātu daudz spēcīgāku iespaidu. Vēsturē gan šim stāstam ir bijis liels iespaids – teātra uzvedumi, radio lasījumi, filmas. “Džekils un Haids” ir kļuvis par visiem saprotamu simbolu cilvēka krasi atšķirīgai morālai stājai dažādās situācijās un ietekmējis jaunu popkultūras varoņu un tēmu rašanos.

Novele beidzot 2013. gadā tika iztulkota un izdota latviski kā “Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, bet Sibilla brīdina, ka tulkojums ir drusku savāds. Bet lai šis apstāklis un mana gaušanās jūs neattur, jo, iespējams, gūsiet mazliet uzjautrinošu baudījumu pāris stundu garumā.

Vērtējums: 2/5

lavinia-portraitRIP1

Pirmā no R.I.P. IX saraksta grāmatām. Gaidīju tumšu, šermuļus uzdzenošu stāstu par cilvēka vājprātu un nežēlību. Tas viss tur bija, tikai mazākās devās un īsti nespēja mani ne satraukt, ne sajūsmināt.

 

 

Forgive Me, Leonard Peacock. Matthew Quick

forgive me leonard peacockLittle, Brown Books for Young Readers 2013. gads, 273 lpp.
Audiogrāmata: Hachette Audio, lasa Noah Galvin, ilgums ~ 6 h

Leonardam Pīkokam paliek astoņpadsmit. Un viņš grib atvadīties…. Ne no sava bijušā labākā drauga, kura rīcība vedina Leonardu paveikt ko šausmīgu, bet no 4 cilvēkiem, kuri viņam ir palīdzējuši nejusties tik vientuļam un dīvainam: ar Hemfrija Bogarta filmām apsēsta kaimiņa, skolasbiedra vijoļspēles virtuoza, mācītāja meitas un holokausta skolotāja.

Aizmirsu piebilst, ka man patika grāmatas ierunātāja balss – viņš ļoti labi iejutās dusmīga, nelaimīga, sarkastiska jaunieša “ādā”. Sižetam beigās pietrūkst izšķirošais solis vienā vai otrā virzienā, kas vēstījumu spētu pacelt augstākā līmenī, tomēr klausīties bija interesanti un par šo to vajadzēja arī padomāt.

Vērtējums: 3,5/5

Code Name Verity. Elizabeth Wein

code name verityBolinda Publishing Pty Ltd 2012, 10 h, ierunājušas Morven Christie un Lucy Gaskell
Egmont Press 2012, 447 lpp. Code Name Verity #1

1943. gada 11. oktobrī britu spiegu lidmašīna avarē nacistu okupētajā Francijā. Pilote un pasažiere ir labākās draudzenes, bet vai viņas abas spēs izdzīvot. Kad “Verity” tiek arestēta, viņa nelolo nekādas cerības, bet nacistu oficieris vēlas uzzināt visu, ko zina viņa un tā meitene pastāsta kā sadraudzējusies ar piloti Maddie un visu, kas noticis pēc tam.

Skumjš un skaists stāsts par draudzību uz kara un nežēlības fona. Vērtējums: 5/5

Kamera laikam nogurusi no karstuma, atvainojiet par izplūdumu sākumā 😦