Īsās atsauksmes #2

latviešu literatūras vēstureLatviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Guntis Berelis

Zvaigzne ABC 1999.gads, 335 lpp.

Kas sākās ar domu pašķirstīt grāmatu un pameklēt latviešu autoru darbus konkrētiem “Latviešu grāmatu gadsimta” gadiem, tas beidzās ar aizrautīgu visas grāmatas izlasīšanu. Atzīšos, dzejas analīzi lasīju pa diagonāli. Bereļa pārlieku lielā iedziļināšanās noteiktu dzejnieku daiļradē ir mans vienīgais iebildums, toties šī īpatnība var labi noderēt tiem lasītājiem, kuriem attiecīgais temats ir aktuāls. “Latviešu literatūras vēsture” ir Bereļa subjektīvs skatījums uz nozīmīgākajiem latviešu autoriem un darbiem, kas ietekmēja un virzīja mūsu literatūras attīstību: no “zaudētās paradīzes” un “latviskuma koda” meklējumiem līdz postmodernisma augstajam lidojumam. Skaidrs, ka latviešu literāti gan agrāk, gan tagad pārsvarā “mētājas” nogrieznī, kam vienu galu veido romantisms, otru modernisms, bet pa vidu reālisms (un tā brālis socreālisms). Socreālisms radīja lielu kaudzi nebaudāmas makulatūras un ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr izdevās atbrīvoties no tā rēga. Ar tādu bagāžu mūsdienu latviešu literatūra nemaz nevar būt savādāka. Tieši virziena parādīšana ir šīs grāmatas lielākā vērtība.

Vērtējums: 4/5

prestuplenie--Преступление и наказание. Федор Достоевский

ООО «Элитайл» 2005. gads, 4,5 stundas, radioluga. Ierunājuši: Лев Дуров, Чулпан Хаматова, Сергей Чонишвили, Леонид Кулагин, Вячеслав Шалевич, Борис Плотников u.c.

Klasika, kas varētu baidīt lielu daļu lasītāju, tajā skaitā mani. Tāpēc nolēmu iet vieglāko ceļu un noklausījos profesionālu krievu aktieru ierunātu radiolugu. Radioluga atstāja pabeigta un labi nostrādāta darba iespaidu un man ir liels prieks par savu izvēli. Kas attiecas uz grāmatu, pēc lugas noklausīšanās izlasīju pirmo nodaļu un jāsaka, ka no tās bija izlaisti tikai daži maznozīmīgāki apraksti. Sižets īsumā: jurisprudences students nogalina divas večiņas mantkārīgos nolūkos, pēcāk viņu sāk mocīt sirdsapziņa, lai gan virspusēji viņš uzskata, ka viņam bija tiesības to darīt. Dostojevskis ir radījis amorālu un slinku kretīnu Raskoļņikovu un viņa pretmetu – sirdsskaidro Soņju, kuras tikumu nespēj nomelnot pat viņas arods. Soņja ir tik laba, ka cita autora rokās kļūtu pat smieklīga, bet Dostojevskis liek noticēt, ka tiešām var būt tāds cilvēks. Savukārt Raskoļņikova psiholoģiskais portrets ir lielisks, iespējams, labākais kādu esmu literatūrā sastapusi. Vienīgi neesmu līdz galam pārliecināta par viņa apgaismības mirkli romāna beigās. Iespējams, ka grāmatā tam ir jūtams lielāks pamatojums. Bija vēl kaut kas, kas klausīšanās brīdī mani sižetā traucēja, bet vairs neatceros. Man patika Dostojevska stils. Šķiet, ka viņš neaizraujas ar tādiem aprakstu un teoretizēšanas blāķiem kā Tolstojs. Tas ir tikai pieņēmums, jo radioluga tomēr ir saīsināta “Nozieguma un soda” versija.

Vērtējums: 4/5

Advertisements

The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde. Robert Louis Stevenson

jekyllAudiogrāmata no Tantor Audio 2008. gads, 3 stundas. Ierunājis Scott Brick.

Cienījamā džentelmeņa Roberta Lūisa Stīvensona 1886. gadā izdotā novele sagādāja man vilšanos. Cerēju uz ko tumšu, satraucošu un noslēpumainu, bet saņemtie iespaidi ne tuvu nebija tādi.

Vispirms par labo – ļoti interesantu psiholoģisko problēmu. Stīvensons spēlējas ar Viktorijas laika kultūrā aktuālu ideju par labā un ļaunā konfliktu cilvēkā. Nespēja pieņemt cilvēka duālo dabu, tā vai cita iemesla radīta nepieciešamība būt absolūti labam, noved doktoru Džekilu pie personības dubultošanās – ļaunā mistera Haida. Ironiski, bet patiesībā doktors Džekils ir nevis labs (lai kā viņš censtos sevi attaisnot), bet amorāls un autoram to ir izdevies labi parādīt.

Tagad par slikto – noslēpumainības trūkumu un garlaicību. Domāju, ka šī darba galvenā problēma ir sekojoša – ja jūs izlasāt anotāciju, tad vienīgais noslēpums paliek – kāpēc notārs Atersons ir tik neattapīgs? Parasti visi džentelmeņu nerakstītie uzvedības likumi manī raisa simpātijas, bet šoreiz kungu iekšējie un ārējie monologi (un to diktētā rīcība) šķita pārāk izstiepti un pat garlaicīgi. Būtībā sižetu virza uz priekšu un sarežģī džentelmeņu klusēšana otra goda dēļ, jo citādi mistera Haida noslēpums tiktu atrisināts pirmajās trijās lappusēs. Un tad tas mulsinošais brīdis, kad Atersons izdara apmēram tā: “man jāaiziet uz savām mājām izlasīt man atstāto vēstuli, sauksim policiju pēc stundas, lai tas līķis drusku atdziest”. Man vienkārši sanāca smiekli. Citi laiki, citi tikumi.

Savu artavu vilšanās biķerī noteikti piemeta arī audiogrāmatas ierunātājs. Kādas asociācijas jums izraisa vārds “ķieģelis”? Tad lūk, varbūt Ķieģeļa kungs ir lāga zēns, tomēr viņa balss ir kā apdrupušam ķieģelim – nepatīkami klausīties.

Var, protams, piekrist, ka savam laikam tas bija progresīvs un satraucošs darbs, tomēr mani nepamet sajūta, ka no tik interesantas idejas talantīgāka autora rokās būtu sanācis labāks šermuļus uzdzenošs psiholoģiskais ceļojums cilvēka prāta dzīlēs. Tagad tas manās acīs ir vienkārši kārtējais klasikas gabals, ko atķeksēt kā izlasītu. Skaidrs, ka vajadzēja lasīt vidusskolas gados, tad tas uz mani atstātu daudz spēcīgāku iespaidu. Vēsturē gan šim stāstam ir bijis liels iespaids – teātra uzvedumi, radio lasījumi, filmas. “Džekils un Haids” ir kļuvis par visiem saprotamu simbolu cilvēka krasi atšķirīgai morālai stājai dažādās situācijās un ietekmējis jaunu popkultūras varoņu un tēmu rašanos.

Novele beidzot 2013. gadā tika iztulkota un izdota latviski kā “Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, bet Sibilla brīdina, ka tulkojums ir drusku savāds. Bet lai šis apstāklis un mana gaušanās jūs neattur, jo, iespējams, gūsiet mazliet uzjautrinošu baudījumu pāris stundu garumā.

Vērtējums: 2/5

lavinia-portraitRIP1

Pirmā no R.I.P. IX saraksta grāmatām. Gaidīju tumšu, šermuļus uzdzenošu stāstu par cilvēka vājprātu un nežēlību. Tas viss tur bija, tikai mazākās devās un īsti nespēja mani ne satraukt, ne sajūsmināt.

 

 

Forgive Me, Leonard Peacock. Matthew Quick

forgive me leonard peacockLittle, Brown Books for Young Readers 2013. gads, 273 lpp.
Audiogrāmata: Hachette Audio, lasa Noah Galvin, ilgums ~ 6 h

Leonardam Pīkokam paliek astoņpadsmit. Un viņš grib atvadīties…. Ne no sava bijušā labākā drauga, kura rīcība vedina Leonardu paveikt ko šausmīgu, bet no 4 cilvēkiem, kuri viņam ir palīdzējuši nejusties tik vientuļam un dīvainam: ar Hemfrija Bogarta filmām apsēsta kaimiņa, skolasbiedra vijoļspēles virtuoza, mācītāja meitas un holokausta skolotāja.

Aizmirsu piebilst, ka man patika grāmatas ierunātāja balss – viņš ļoti labi iejutās dusmīga, nelaimīga, sarkastiska jaunieša “ādā”. Sižetam beigās pietrūkst izšķirošais solis vienā vai otrā virzienā, kas vēstījumu spētu pacelt augstākā līmenī, tomēr klausīties bija interesanti un par šo to vajadzēja arī padomāt.

Vērtējums: 3,5/5

Code Name Verity. Elizabeth Wein

code name verityBolinda Publishing Pty Ltd 2012, 10 h, ierunājušas Morven Christie un Lucy Gaskell
Egmont Press 2012, 447 lpp. Code Name Verity #1

1943. gada 11. oktobrī britu spiegu lidmašīna avarē nacistu okupētajā Francijā. Pilote un pasažiere ir labākās draudzenes, bet vai viņas abas spēs izdzīvot. Kad “Verity” tiek arestēta, viņa nelolo nekādas cerības, bet nacistu oficieris vēlas uzzināt visu, ko zina viņa un tā meitene pastāsta kā sadraudzējusies ar piloti Maddie un visu, kas noticis pēc tam.

Skumjš un skaists stāsts par draudzību uz kara un nežēlības fona. Vērtējums: 5/5

Kamera laikam nogurusi no karstuma, atvainojiet par izplūdumu sākumā 😦

Drood. Dan Simmons

DroodHachette Audio 2010. ~27 h, ierunājis Simon Prebble
Little Brown and Company 2009, 775 lpp.

1865. gadā Čārlzs Dikenss, būdams slavas zenītā, cieš vilciena katastrofā, kas izmaina viņa dzīvi uz visiem laikiem. Vai Dikenss sāk dzīvot tumšu dubultdzīvi? Kas īsti ir un kur slēpjas noslēpumainais Drūds? To cenšas noskaidrot Dikensa draugs Vilkijs Kolinss.

Man ļoti patika Dikensa nepabeigtais romāns “The Mystery of Edwin Drood” un tā iespaidā izvēlējos šo romānu. Nenožēloju. Vērtējums: 4,5/5

Paši uzprasījāties uz video formātu 🙂