Viss mūžs. Roberts Zētālers

Viss mūžs. Roberts Zētālers

Zvaigzne ABC, 2017. gads, 112 lpp.

Kā gan var iebāzt visu mūžu plānā grāmatiņā?! Bet var, pie tam pavisam klusām un spēcīgi. Dažās ainās visa dzīve. Pēc tam sēdi un domā, ko, nez, varētu beigās uzrakstīt par tevi.

“Viss mūžs” ir kā “Stounera” mazais brālis. Arī šī ir vienkārša cilvēka vienkārša dzīve, tomēr ar zināmu atšķirību. Kamēr Stounera mūžs vairāk atspoguļoja pats sevi, caur Egera dzīvi ieraugām progresa nestās pārmaiņas mazā Alpu ciematā un procesus, kas pārmaina Eiropu. Kalnos tiek sabūvēti funikulieri, pa noasfaltētajiem ceļiem ripo spožas mašīnas un ciematnieki no zemkopjiem pārtop par tūristu uzņēmējiem. Domāju, ka klusumu mīlošais Egers nespēs pielāgoties, bet viņš ir pragmatisks un, pēc pārciestajiem gadiem Krievijā, atrod sev patīkamu nodarbi kalnu pavadoņa lomā. Egers ir vienkāršs, kluss, strādīgs, vientuļš un pieticīgs, un uzreiz raisīja manas simpātijas.

Autors izvēlējies Egera mūžu parādīt dažās ainās, kas pastāsta gan par Egeru pašu, gan ieleju un ciematu, gan mēģina atbildēt, cik vērta ir dzīve, kas ir nāve un vai cilvēks joprojām ir viņš pats bez rokām un kājām. Nāve šeit ir dzīves sastāvdaļa. Zētālers raksta skopi, neizskaistināti un tas sader ar Andreasa Egera raksturu. Teksts  ir kā veltījums pieticīgam un godīgam strādniekam, vienam no miljona.

Mums stāsta, ka svarīgi panākumi, tik uz priekšu, tik uz augšu, visu laiku kaut kur jādzenas, jātiek kaut kur augstāk un tālāk, jākļūst par ko lielu un ievērojamu, bet Andreass Egers dzīvo tieši pretēji šim spiedienam (varbūt 20. gs. tas vēl nebija tik izteikts) un ir ārkārtīgi atsvaidzinoši lasīt par dzīvi bez ambīcijām. Ar visiem sāpīgajiem mirkļiem, tā tomēr izrādās nemaz ne tik slikta dzīve. Galu galā, beigās tāpat visus gaida nāve.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Brīnos, ka esmu tik priecīgs. Johanness M. Zimmels

Brīnos, ka esmu tik priecīgs. Johanness Mario ZimmelsIzdevis apgāds “Jumava” 2002.gadā, 321 lpp

Šis austriešu rakstnieka (reizēm gan Zimmels tiek dēvēts par vācu rakstnieku, bet tas iespējams tāpēc, ka Austrija vienmēr bijusi ciešā saistībā ar Vāciju un tāpēc, ka vecāki bija vācieši no Hamburgas) Johannessa Mario Zimmela romāns pirmo reizi izdots 1949.gadā un tā pamatā ir patiesi notikumi, kas risinājās 1943.gada vasarā kādā Rietumvācijas pilsētā. Autors ir izmainījis darbības vietu, laiku un personu vārdus, un mēģina restaurēt sarunas un attiecības kādas varēja risināties starp uzlidojuma laikā kādā Vīnes nama pagrabā iesprostotiem septiņiem savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem. Pamazām atklājas šo cilvēku patiesā būtība, uzplaukst mīlestība un naids, bet pāri visam (kā jau Zimmela romānos) strāvo ticība labajam, cilvēkmīlestība un uzupurēšanās.

Nav sākuma, un nav beigu. Mēs nemitīgi maināmies. Nekad mēs neesam tie paši.

Tumsa pārvērš cilvēkus. Viņi domā, ka ir vieni, ja viens otru neredz, un uzdrošinās pateikt to, kas viņiem dienas gaismā šķistu baigs.

Vairākas dienas iesprostoti tumsā, varoņi nezaudē cerību un cilvēciskumu, viņi spēj pat priecāties un palīdz viens otram pat riskējot ar savu dzīvību.

– Domāju gan, ka šis būs labs rīts, – atteica priesteris. – Tas ir pavisam īpašs rīts. Jau sen es nebiju piedzīvojis tik patīkamu rītu.

– Es arī ne, – atteica Fābers. – Vai zināt, būt ieslēgtam šeit ir taisni patīkami. Tad tā pa īstam var priecāties par to brīdi, kad tevi atbrīvos.

– Šovakar, – paredzēja priesteris, – mēs atstāsim pagrabu. Tas taču ir pārāk smieklīgi. Padomājiet taču. Mēs atstāsim pagrabu. Un kurp mēs atgriezīsimies? Savā vakardienas dzīvē, tajās pašās briesmās, tajā pašā netīrajā laikā. Es domāju, ka tas viss man jau ir līdz acīm. Un tagad es tik bērnišķīgi priecājos par to, ka nemaz nevaru izstāstīt.

– Par ko jūs priecājaties, cienīgtēvs? – jautāja Zuzanna.

– Par dzīvi, – atbildēja Reinholds Gontards, – par dzīvi, ar kuru es netieku galā. Domāju, ka esmu neprātis.

Vērtējums: 4/5. Sižets patiešām interesants, bet mazliet kaitināja Zimmela gandrīz vai uzspēlētais optimisms un domu graudi. “Tu nedrīksti pārlieku bēdāties…” tas šķita pieņemami un vajadzīgi, bet šajā darbā – drusku par daudz.

Sapņa novele. Arturs Šniclers

Izdevis apgāds “Valters un Rapa” 2004.g., 186 lpp.

Uz darba smalkumu norāda grāmatas noformējumā izmantotā Gustava Klimta glezna “Danaja”. Šai grāmatā apkopoti trīs populārākie Artura Šniclera stāsti un tā izvēlēta kā Austrijas pārstāve 80/80 topā.

Tātad grāmatu veido trīs stāsti: “Sapņa novele”, “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība”. Visi tie stāsta par sapņu un īstenības trauslo robežu, mūsu ilgām, kaislībām un zemapziņas niķiem. Pirmajā stāstā ir precēta pāra seksuālās alkas un iedomāta nodevība, kas gandrīz noved pie letālām sekām. Tik ļoti no dzīves – iedomājamies, ka partneris ir apnicis un cits mums sniegs kaut kādu iedomātu laimi un sapņu piepildījumu.

Viņi pārspīlēja nepazīstamo masku balles partneru pievilcību, kas tos esot pārņēmusi savā varā, zobojās par otra greizsirdības uzplūdiem un noliedza savējos. No vieglās čalošanas par aizgājušās nakts nenozīmīgajām dēkām viņi pārgāja uz nopietnāku sarunu par tām apslēptajām, tikko jaušamajām vēlmēm, kas arī skaidrākajā un tīrākajā dvēselē snaudošos tumšos atvarus spēj savērpt bīstamos virpuļos, par slepenajām alkām, kuras paši tikpat kā nav sajutuši, bet kuras tomēr neizprotamais liktenis kādreiz, kaut vai vienīgi sapnī, varētu piepildīt.

Otrajā stāstā vīrietim ar vājiem nerviem attīstās vajāšanas mānija, ja sākumā viņš aptver savu slimību, tad beigās jau viņam šķiet, ka slimi ir visi citi. Ak, ārprāta smalkums!

 Varbūt viņu jau izseko, uzmana, varbūt viņu jau ielencis vesels detektīvu bars, un rīt agri viņu apcietinās. Un, ja arī viņš ir nevainīgs, kā lai to pierāda?

Savukārt trešajā stāstā Šniclers attēlo nabadzīgu ģimeni, kur vīrs aizraujas ar alkoholu un azartspēlēm un tas atstāj graujošu ietekmi uz viņa un dēla dzīvi.

Šniclers raksta smalki, niansēti un izjusti. Zigmunds Freids pēc šīs grāmatas izlasīšanas autoram vēstulē rakstīja: “Man radās iespaids, ka Jūs, pateicoties savai labajai intuīcijai – bet patiesībā savai smalkajai uztverei -, zināt visu to, ko es esmu atklājis mokošā darbā, pētot citus”.

Vērtējums: 5/5. Laba lasāmviela tiem, kas interesējas par psiholoģiju.

Austriešu rakstnieks un dramaturgs, modernists Arturs Šniclers (1862 – 1931) savas dzīves laikā tika gan slavēts, gan pelts. Lugu “Riņķa dancis” pat aizliedza rādīt tās neslēpti erotiskā satura dēļ. Viņa stāsti ir izmantoti par pamatu filmu scenārijiem, bet lugas izrāda joprojām.

Tu nedrīksti pārlieku bēdāties…Johanness M. Zimmels

Pats Zimmels tiek pieskaitīts veiksmīgākajiem mūsdienu autoriem, bet “Tu nedrīksti pārlieku bēdāties…” varētu pieskaitīt pie optimistiskākajiem un dzīvespriecīgākajiem literārajiem darbiem.

 Grāmata izdota 2002. gadā izdevniecībā “Aplis”, 336 lpp. Tā stāsta par vairāku cilvēku nejaušu satikšanos pēckara Vīnē un jaunas dzīves sākšanu kopā. Satiekas kareivis, kurš grasās izdarīt pašnāvību, ar spītīgu tantuku, mācītu mūrnieci, viņi satiek bijušo bagātnieku, kurš dzīvo savas mājas drupās un cenšas palīdzēt ielasmeitai un tās mazajai meitiņai. Šie savādie cilvēki pamazām sadraudzējas un nolemj atjaunot māju, viņiem palīgā nāk būvfirmas īpašnieks, bijušais miesnieks, kurš necieš augstākās sabiedrības dzīvi, ko spiests dzīvot. Un tā pateicoties dažādiem gandrīz neticamiem notikumiem, viņiem izdodas sasniegt savu mērķi.

Mēs dzīvojam sliktā pasaulē, kungs, – viņš teica, – ja mēs visi nemēģināsim sagādāt cits citam pēc iespējas vairāk prieka, tad mēs neņemsim labu galu.

Veca patiesība vēsta, ka kaut kas slikts allaž notiek tad, kad ilgāku laiku ir klājies labi. Arī šādā veidā tiek regulēts dzīves ritums. Viņš saprata, ka nenākas būt pārāk noskumušam, jo laime jau mina uz papēžiem. Un viņš arī saprata, ka bija muļķīgi pārlieku priecāties par šo sekojošo laimi un ar sirdi pieķerties tādam īsam svētlaimes brīdim, jo arī tas nevarēja ilgt mūžīgi.

Sākumā drusku kaitina Zimmela rakstības stils – tāds vāciski lēns, bet pamazām notikumi ierauj lasītāju kā atvarā un attapšanās notiek tikai aizverot grāmatas vākus. Kā jau teicu, ļoti optimistisks darbs ar zināmu devu humora un ticību labajam. Iesaku izlasīt tiem, kam dzīve liekas drūma un zudušas cerības. Vērtējums: 5/5.