Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt. Lorija Gotlība

Izdevniecība Helios 2021. gads, 484 lpp.

Man šogad tuvas tēmas, kas saistītas ar mentālo veselību, tāpēc teicu “jā”, kad man piedāvāja šo grāmatu izlasīt. Domāju, ka vasarā šo grāmatu izlasīja daudzi, mana atsauksme vienkārši ir stipri aizkavējusies. Autore Lorija Gotlība ir psihoterapeite ar pieredzi rakstīšanā, savukārt tulkotāja Agnese Orupe ir KBT speciāliste. Šāds salikums man solīja kvalitāti, kurā nevīlos.

Daļēji autobiogrāfija, daļēji dokumentāls un izglītojošs ieskats psihoterapeita praksē un pacientu problēmās. Ļoti iespējams, ka Lorijas un viņas pacientu dzīves grūtībās daudzi saskatīs arī savu problēmu iezīmes un varbūt kādu skaidrojumu vai ideju, kāpēc tā un kā risināt to, kas jūs nomāc.

Liela šīs grāmatas vērtība, manuprāt, ir ieskats tajā, kas notiek aiz psihoterapeita kabineta durvīm, ko dara terapeits, ko dara pacients, kā notiek šādas tikšanās. Galu galā – kas vispār ir psihoterapija. Man līdz šim par to bija tikai aptuvena nojausma, tāpēc grāmatu lasīju ar lielu interesi un ļoti patika, kā, stāstot savu un pacientu stāstus, autore iekļauj arī teoriju viegli uztveramā veidā, lai paskaidrotu, kāpēc mēs darām vai domājam to vai ko citu.

Aprakstītie pacientu stāsti ir dažādi. Lecīgais Džons, kurš tik ļoti noslēdzies sevī, uzvilcis aizņemtības masku, psihoterapeitei tikai pēc ilga laika izdodas uztaustīt īsto sāpju pavedienu. Džūlija, kura mirst no vēža un grib atlikušo laiku izbaudīt un sagatavoties aiziešanai. Vientuļniece Rita, kura dzīvē pieļāvusi nopietnas kļūdas un uzskata, ka nekas labs viņai nepienākas. Ir vēl citi un tad ir Lorija pati, kuru pamet mīļotais vīrietis, viņa nespēj atgūties (jā, arī psihoterapeiti ir tikai cilvēki, bet pacientiem to labāk nezināt) un viņa sāk iet pie mazliet ekscentriska psihoterapeita Vendela, lai atšķetinātu samilzušo problēmu.

Esmu grāmatā atzīmējusi daudzas pārdomu vērtas vietas. Piemēram, par to, ka “mūs visus visvairāk nomoka tieši neziņa”, vai par to, kāpēc par otrajām pusēm mēdzam izvēlēties cilvēkus, kuri raksturā līdzīgi mūsu vecākiem, vai to, ka izeja no kāda stāvokļa vai problēmas parasti ir, bet mēs ne vienmēr spējam to saskatīt. Tiešām daudz vērtīga, bet galvenais: “jābūt godīgam pret sevi un savu psihoterapeitu, ja ejat uz terapiju”. Citādi speciālists nespēj palīdzēt un arī cilvēks pats nespēj sev palīdzēt.

Kopumā grāmata bija ļoti cilvēcīga, izglītojoša un pat izklaidējoša.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie. Uldis Zemzaris

VESTA-LK 2017. gads, 296 lpp.

Var tikai apbrīnot, kā gadās trāpīt uz īsto grāmatu īstajā brīdī. Tā es bibliotēkā “satiku” Ulda Zemzara atmiņas par savām un citu mākslinieku, ar kuriem viņš kopā mācījies, strādājis vai kā citādi bijis pazīstams, gaitām. Ja interesē māksla un mākslinieki, tad šī grāmata būs interesanta lasāmviela, jo autors raksta raiti, bet taktiski.

Uldis Zemzaris zināms kā produktīvs gleznotājs, kurš kopš 1957. gada arī šo to rakstījis – pārsvarā presei par māksliniekiem jubilāriem. Grāmatā viņš atceras savus mācību gadus J. Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā, to mācībspēkus un dažus kursabiedrus, vēlāk vairāk pievēršas citiem māksliniekiem. Grāmatas beigās ir daži jubileju raksti: par Ģedertu Eliasu, Jūliju Viļumaini un citiem.

Mācības J. Rozentāla mākslas skolā Zemzaris sāk pēc 2. pasaules kara. Tā ir steigā pārtaisīta daiļkrāsotāju skola, kur vēl pretīgi ož pēc līmes. Mācībspēki pārsvarā tādi, kas kaut kāda iemesla dēļ netiek mācīt Mākslas akadēmijā, vai kur citur. Arī Mākslas akadēmijā iet diezgan raibi, jo kādā brīdī nomaina gandrīz visus profesorus kā pastāvošās varas domāšanai neatbilstošus, piemēram, atbalstošus formālismu mākslā. Tas nekur nederēja, jo vienīgā īstā māksla bija sociālais reālisms, figurālisms. Jaunajiem māksliniekiem bija jāpakļaujas diktātam, ja gribēja pabeigt akadēmiju un vēlāk dabūt valsts pasūtījumus. Avangards, abstraktā māksla tika klusi čubināta pa pažobelēm, ne izstādīta. Interesanti, kā vieni diplomdarbos gleznoja cīņas, padomju varas uzvaras ainas, kamēr citi izvēlējās izlavierēt, gleznojot parastas darba ainas, piemēram, zvejniekus pie tīklu vilkšanas. Pielika gleznai “pareizo” nosaukumu un aiziet.

No atmiņām radās iespaids, – ja biji “pareizs”, kārtīgs mākslinieks, tad varēji labi dzīvot: Mākslinieku savienība piešķīra darbnīcu, varēja pildīt valsts pasūtījumus (labi maksāja) vai strādāt kombinātā “Māksla” (šito man grūti iedomāties – štancēja svarīgu personu portretus kā konservus?). Daudzi strādāja skolās, bet virsotne, protams, bija amats Mākslas akadēmijā, vai Mākslas savienības vadīšana. Ne visi spēja iekļauties. Bruno Celmiņš tika atstumts, Jānim Pauļukam arī negāja viegli. Ne visi gribēja palikt šaurajos padomju mākslas rāmjos.

Tajos gados dūšīgākie gleznotāji brīvdomātāji bija atklājuši, ka māksliniecisku atraisīšanos vislabāk var panākt akvarelējot, jo ūdenskrāsu tehnikai krāsu izplūšanas dēļ būtu visai neprātīgi izvirzīt tās pašas smagās tematiskās prasības, ko eļļas bildēm. Tādēļ akvarelistiem nepārmeta lielo tēmu trūkumu un figurālās nepilnības. Ūdenskrāsu iztecēšana izrādījās drošs alibi, lai iegūtu ideoloģiskās atlaides. Akvarelisti sasparojušies organizēja kopīgās republikāniskās izstādes un guva ar tām plašu popularitāti tautā.

Pats Zemzaris vairāk izvēlējās gleznot portretus, jo tad nebija tik daudz jādomā par sižeta atbilstību ideoloģijai. Tomēr ik pa laikam uztaisīja arī kādu valsts pasūtījumu. Māksliniekam ir jāēd. Gleznas pirka vai pasūtīja tie, kas varēja atļauties. Tās bieži vien tika dāvinātas, jo ko citu dāvināsi, kad veikalos plaukti tukši.

Gan jau autors šo un to noklusējis, bet es guvu labu ieskatu latviešu mākslā un nozīmīgos māksliniekos. Kā pazibēja jauns vārds, uzreiz internetā meklēju šī mākslinieka darbus. Tā ieguvu tekstam papildus informatīvo slāni.  Viss labi, tikai beigās pietrūka nobeiguma rindkopas, un daži pievienotie raksti par māksliniekiem ar nepatīkamu padomju patosa piegaršu, jo rakstīti tajā laikā. Tas tik tāds sīks darvas piliens un priecājos, ka šo grāmatu pamanīju.

Vērtējums: 4/5

 

Ko es skaidri zinu. Opra Vinfrija

Zvaigzne ABC 2016. gads, 217 lpp.

No bibliotēkas līdzi dzejas krājumam paķērās šī grāmata. Opra Vinfrija ir viena no tām slavenībām, kuru kaut kad, kaut kur esmu redzējusi, ļoti virspusēji zinu, bet viņas gaitām līdzi nesekoju. Viņas grāmatu paņēmu ar cerību, ka šis būs spēcīgas sievietes skats uz dzīvi. It kā tā arī ir, tomēr man no tiem amerikāniski ūberoptimistiskajiem iedvesmas tekstiem drusku šķebina, un Opras pļāpāšana ir tieši tāda.

Grāmatā ir apkopoti mazliet koriģēti vairāku gadu garumā rakstīti iedvesmojoši viedokļraksti kādam žurnālam. Esejas sadalītas pa tēmām: prieks, dzīvesprieks, pateicība, iespēja u.c., kurās Opra dalās savās atziņās par to, kur slēpjas laime un apmierinātība ar dzīvi. Protams, tā slēpjas sīkumos un lielā mērā atkarīga no spējas sevi pieņemt un iemīlēt. Oprai tas ilgu laiku neizdodas.

“Ko es skaidri zinu” ir biogrāfisks stāsts, tomēr tas nav dzīves pārstāsts, jo lielākā teksta daļa ir optimistiskas un iedvesmojošas pamācības kā dzīvot un domāt. Opra daudz lasījusi un klausījusies dažādus guru un garīgos līderus, kas stipri atsaucas tajā, ko viņa sludina tālāk. Teksts atstāj arī tādu “redziet, cik es esmu gudra, redziet, cik es esmu laba” iespaidu, bet tā ir tikai mana problēma, ka šie teksta aspekti kaitina.

Tagad skaidri zinu: daļa no šīs grāmatas ir pašapmierināts bla bla bla, daļa garīgi filozofisks bla bla bla, bet ir arī vietas, kas aizķēra un sniedza apdomāšanās vērtas atziņas tieši uz tiem jautājumiem, kas mani pašlaik nomoka. Opra ir ļoti daudz sasniegusi un daudz devusi citiem (pēc viņas vārdiem spriežot), tādā ziņā cepuri nost viņas priekšā. Tomēr viņas skolmeistares stils nešķita simpātisks.

Vērtējums: 2/5