Singapore Dream and Other Adventures: Travel Writings from an Asian Journey. Hermann Hesse

Shambhala 2018, 160 lpp.

Laiku pa laikam man patīk palasīt ceļojumu literatūru un 20. gs. sākuma ceļojums uz Āziju šķita pietiekoši kārdinošs, lai šo grāmatu paņemtu no bibliotēkas. Pēc tam ilgu laiku tā nostāvēja plauktā, līdz beidzot saņēmos izlasīt, jo kauns vēl vienu reizi pagarināt termiņu bibliotēkā.

“Singapore Dream and Other Adventures” sastāv no divdesmit viena ziņojuma par ceļojumu, dažiem dzejoļiem un stāsta par naivu misionāru. Rakstnieka 1911. gadā veiktais ceļojums uz Ceilonu (Šrilanka) un Austrumindiju (Malaizija, Singapūra, Sumatra) iedvesmoja viņu sarakstīt “Sidhartu” un citus romānus. Tolaik šīs teritorijas bija eiropiešu kolonijas un vietējie iedzīvotāji padarīti par kalpotājiem. Koloniālā “virskārta” nesaskanēja ar Heses priekšstatiem par Āziju un rietumniekiem kā “civilizācijas” nesējiem. Viņš priecājās par klusajiem, neuzkrītošajiem ķīniešiem, sirsnīgajiem malajiešiem, bet Eiropas stila arhitektūru nodēvēja sliktāku par netīrību un drudzi. Viņš visā meklēja autentisko, tāpēc šis ceļojums emocionāli izvērtās ne tieši tāds, kādu viņš gaidīja.

Būtībā šī plānā grāmata ir par to, kā, iedomāto austrumu sajūsmināts, rietumu vīrietis mazliet viļas Āzijā. Ceļojuma sākumā Hese par Āziju domā kā par teiksmainu, idealizētu vietu. Ceļojuma laikā viņš sajūsminās par tradicionālo arhitektūru, džungļiem, tauriņiem un vietējiem iedzīvotājiem, bet asi izjūt atsvešinātību un pat nepatiku pret Āzijā dzīvojošajiem eiropiešiem. Beigās Hese ir tā piekusis no karstuma un dizentērijas, ka atmet Indijas ceļojumam ar roku un dodas mājās ātrāk kā plānojis.

Ļoti meistarīgi vides apraksti, tos bija prieks lasīt. Tomēr kopumā atstāja pavirša tūrista iespaidu (lai gan Hese kā vērotājs un pierakstītājs ir rūpīgs un ieinteresēts, veidojas tāda jocīga disonanse), jo tas ir mazliet pārāka, gadsimtu sena eiropieša skatu punkts ar sev interesējošiem akcentiem. Heses darbu cienītājiem šī grāmata būs vērtīgs ieguvums, kas sniegs ieskatu slavenā rakstnieka humānisma pasaules uztverē.

Vērtējums: 3/5

Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Antonijs Ferdinands Osendovskis

Zvaigzne ABC 2017. gads, 366 lpp.

Reāli dzīvesstāsti mēdz pārspēt visus izdomātos stāstus, tāpēc ir tik vilinoši tos lasīt, vismaz man. Ja vēl tiek norādīts, ka tas būs bīstams piedzīvojums jāšus cauri Centrālajai Āzijai, tad obligāti jālasa, jo tas Zemes apgabals man caur literatūru vēl maziepazīts.

Autors stāstījumu sāk ar bēgšanu no Sibīrijas uz Mongoliju. Viņam palīdz labi cilvēki un, pēc dažu mēnešu slēpšanās alā Sibīrijas mežos ziemā (varat iedomāties?!), Osendovskis uzsāk smagu, ilgu un bīstamu ceļojumu uz Mongoliju. Viņa mērķis ir Ķīna un tālāk Eiropa, lai tiktu prom no boļševikiem, kuriem viņš, būdams politiski aktīvs polis ar smadzenēm ķīseļa vietā, ir stipri nevēlama persona. Mongolijā viņš iestrēgst apmēram gadu un iesaistās vietējo iedzīvotāju aktivitātēs. Iespējams, ka tā ir izglītotu un ar līdera dotībām apveltītu cilvēku sodība, ka viņi, pat negribot, nonāk kādu grupu priekšgalā un ir spiesti kaut ko kārtot un vadīt. Tā sanāk Osendovskim. Īsti nesapratu, vai tas viņam patīk vai nē, bet ar šo darbošanos viņš gan iekuļas jaunās briesmās, gan, ļoti iespējams, tieši tas viņam ļauj izbēgt un beidzot nokļūt Pekinā.

Mongolijā taču nekā nav, tikai stepe un kalni! Izrādās, ka tā vis nav. Vismaz 1920. gadu sākumā no Osendovska stāstītā tā šķiet diezgan apdzīvota teritorija, kurā nemitīgi pārvietojas dažādu tautību cilvēki. Pat vēl trakāk – Mongolija tolaik ir politisku intrigu pilns kaujas lauks. Ķīnieši, krievi (baltie pret sarkanajiem), mongoļi, dažādas ciltis tika ierautas ķīviņos par Mongolijas pārvaldīšanu.

Osendovska valodu zināšanas, interese par ģeoloģiju, vietējo tautu dzīvi un politiku, vērīgais žurnālista skats padara “Cilvēku, zvēru un dievu zemē” par piedzīvojumu romānu garā sarakstītu vērtīgu informācijas krātuvi. Autors veikli raksta, lasās viegli. Tekstu papildina daudzas fotogrāfijas. Žēl, ka nav karte ar autora pārvietošanās maršrutu. Kartes trūkums netraucē, bet man šādus ceļojumus vienmēr gribas redzēt karti.  Tulkojumā mulsināja regulāri minētā “katliene”. Domāju, ka drukas kļūda un domāta kalniene, tomēr akadēmiskā terminu datubāze saka, ka katliene ir un blakām min “iedobe”. Mūžu dzīvo, mūžu mācies….

Lasīju ar lielu interesi, tikai nepameta tāda neliela nereāluma sajūta. Likās, ka drusku piepušķoti notikumi, ko labam stāstam var piedot. Traka dzīve uz pulvera mucas vairāku tautu plosītā zemē, bet autoru pavada izcila veiksme. Skaidrs, ka viņa zināšanas padara viņu noderīgu dažādās situācijās, tomēr vai tiešām viņš ne ar vienu nesastrīdējās, nedabūja pa muti, nekļūdījās? Rakstot pašam par sevi vienmēr ir tā greznība nepateikt to, ko nevēlies, lai citi uzzina. Ak, es droši vien nevajadzīgi piekasos un spekulēju. Katrā ziņā, apbrīnojams gabaliņš no spēcīgas personības dzīves un ļoti interesants ieskats 1920. gadu Mongolijā, beigas gan drusku aizpeld stāstījumā par Dzīvo Budu, leģendās un pareģojumos.

Vērtējums: 3/5