Mis Peregrīne

Kad 2012. gada ziemas sākumā izlasīju “Miss Peregrine`s Home for Peculiar Children”, nebija pārliecība, ka triloģiju turpināšu, tomēr ziņkārība ir maita un R.I.P. ietvaros nolēmu atgriezties pie īpašajiem bērniem un viņu piedzīvojumiem. Mis Peregrīne no citiem pusaudžiem domātiem fantāzijas darbiem atšķiras ar izmantotajām savādajām fotogrāfijām. Tieši fotogrāfijas piesaistīja manu uzmanību pirmajai grāmatai un ļāva stāstam palikt atmiņā. Dažas ir vienkārši mazliet jocīgas, citas savāduma auru iegūst kontekstā ar tekstu, bet daļa ir tiešām dīvainas un liek neomulīgi brīnīties. Arī stāsta ideja par tādu kā paralēlo pasauli un laika cilpām, kur patvērumu raduši bērni un pieaugušie ar īpašām spējām, un ļaunajiem spēkiem, kas grib iznīcināt šo pasauli, ir teicama. Klibo vien izpildījums.

Ransom RiggsHollow City. Ransom Riggs

Quirk Books 2015, 416 lpp. Miss Peregrine`s Peculiar Children #2

Pēc tam, kad ļaunie wights (pus-cilvēki, pus-zombiji) nolaupa mis Peregrīni, bērniem izdodas viņu atbrīvot, bet mis Peregrīne ir iesprostota putna veidolā un bērni dodas uz Londonu meklēt citu laika cilpas uzturētāju, kas varētu palīdzēt viņu “auklītei”. Viņiem ir vien pāris dienas, lai šo uzdevumu izpildītu, ceļš ir tāls un briesmu pilns – nav īsti zināms, kur meklēt palīdzību, bet viņiem pakaļ dzenas ļaundari.

“Hollow City” stipri cieš no divām lietām. Pirmkārt, tā ir otrā daļa un pa lielam rodas sajūta, ka autors vien aizpilda lapas, lai panāktu attiecīgo lappušu skaitu un izkārtotu figūras uz spēļu laukuma trešajai daļai. Otrkārt, autors nav spējīgs sakarīgi “operēt” ar 10 bērniem vienlaicīgi. Abas lietas noved pie traka skrējiena no salas līdz Londonai, kura laikā bērni iekuļas daudzās nepatikšanās, visu laiku kašķējas un vienkārši uzvedas stulbi, kas, protams, ir dikti ērti sižeta virzībai. Dialogi ir tracinoši. Nav pat iespējams aizbildināties ar “tie taču ir bērni”, jo šie “bērni” pārsvarā ir vismaz 50 gadus veci un zina, kādas briesmas viņiem draud. Domās šo grāmatu neskaitāmas reizes metu pret sienu. Tomēr jāsaka, ka starp visām muļķībām ir pa kādai spožai epizodei, kas liek iemirdzēties acīm un neļauj grāmatu pamest nelasītu. Viena tāda epizode ir pašās beigās ar Džeikobu un hollowghast (tukšrēgu? kāds var pateikt, kā šis vārds iztulkots latviski pirmajā grāmatā?) un tāpēc man nācās lasīt arī trešo grāmatu.

Vērtējums: 2/5

Ransom RiggsLibrary of Souls. Ransom Riggs

Quirk Books 2015, 458 lpp. Miss Peregrine`s Peculiar Children #3

Džeikobs, Emma un cilvēksuns dodas pa pēdām pārējiem sagūstītajiem bērniem uz laika cilpu Londonā, kas tiek uzskatīta par īpašo cilvēku elli. Tur viņi atrod negaidītu palīdzību un iekļūst ļaundaru cietoksnī. Kā jau pēdējai daļai pienākas, tiek atklāts ļaundaru mērķis un visa šī lielā trača iemesls. Seko episka cīņa, kurā lielu lomu spēlē Džeikobs un viņa spēja sazināties ar rēgiem.

Nevaru teikt, ka man tapa pilnīgi skaidra visa tā jezga ap īpašajiem bērniem, dvēselēm un visu pārējo kaut kāda ūberļauna mērķa vārdā, bet varbūt lasīju pārāk pavirši. Šī daļa patīkami pārsteidza ar diezgan nopietnu rīcību – autors spēja savākties, jo grāmatas lielāko daļu visa darbība grozās tikai ap Džeikobu, Emmu un dažiem pieaugušajiem. Bija interesanti. Pašās beigās sižets mudināja domāt par viltīgu lasītāja apmānu, tomēr autors pieturējās pie tradicionāla atrisinājuma, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 3/5

Par visu triloģiju. Fotogrāfijas vairs nešķita tik īpatnējas, laikam visas labākās bija iztērētas pirmajā grāmatā. Džeikobs šķiet pārāk pieaudzis savam vecumam un tas savādi kontrastē ar pārējo bērnu uzvedību. Vispār visa triloģija ir savādu kontrastu pilna. Bērnišķīgais pret nobriedušu rīcību, muļķīgais pret dzīves atziņām, reālā pasaule pret “aizspoguliju”. Fantāzijas triloģija ne īsti bērniem (vardarbīgas epizodes), ne pieaugušajiem. Autoram vajadzēja vienkārši rakstīt, nevis mēģināt savu darbu ielikt noteikta vecuma plauktiņā. Beigas kopumā triloģiju izglāba, smuki savijot un noslēdzot sižeta pavedienus. Domāju, ka pusaudžiem mis Peregrīne šķitīs aizraujoša (to apliecina arī Goodreads augstais vērtējums), jo stāsts ir neparasts un risinās raiti.

Advertisements

Zazī un metro. Reimons Keno

Zazī un metroApgāds Daugava 2001. gads, 186 lpp.

Zazī, meitene no laukiem, pirmo reizi mūžā nokļūst Parīzē, kur tiek uzticēta onkulim Gabrielam, “dejotājai” geju klubā. Taču tā ir mūsdienu Parīze, gluži citāda nekā izsapņotā, Parīze, kur metro nedarbojas, jo izcēlies streiks. Tā ir Parīze, kuras iedzīvotāji, šķiet, zaudējuši identitāti, un loģika viņus ir pametusi, paradoksi un metaforas min lasītājiem uz papēžiem, valoda met kūleņus, stāv kājām gaisā, humors plūst pāri grāmatas lappusēm, tādēļ – lasot iekārtojieties ērtāk, lai nesamirkst kājas, untātik lasietunlasietunlasiet…(no oficiālās anotācijas)

Blogeru dāvanas ir traki labas ar to, ka tiec pie labām grāmatām, kuras citādāk nemaz nepamanītu. Tieši tā ir ar Reimona Keno romānu, ko man iedāvināja Baltais Runcis.

Atbaidošais vāks slēpj ļoti interesantu un trakulīgu saturu. Pilnīgs apsurds. Īsc franču balagāns pāris stundu garumā. Romāns sastāv gandrīz tikai no dialogiem, tāpēc lasās ļoti ātri. Lasot man bija sajūta, ka skatos vāju franču komēdiju, kurā bars francūžu bļauj, lamājas, žestikulē, strīdas, smejas, gvelž muļķības un apspriež existenciālus jautājumus vienlaicīgi. Uzrodas blēdis, kurš varbūt ir kruķis, sajūsminātu tūristu bariņš metas pakaļ tēvocim Gabrielam, kāda atraitne metas pakaļ visam šim baram un loģika nolīdusi kaktā nervozi kurīt. Itkā ar to nepietiktu, vēl ir papagailis, kurš isšķirīgos brīžos issaka savu verdiktu: “- Tu pļāpā, – sacīja Zaļumiņš, – tu pļāpā, tas ir viss, ko tu proti.” Vis tik tāpēc, ka divpatsmitgadīgā Zazī grib redzēt metro, bet metro ir slēgc. Ja nav metro, tad vis pārējais viņai pie pakaļas. Nēnuvis kā dzīvē, ja?

Burvīgākais, ka šajā haosā autors īstenībā visu ir līdz pēdējam izdomājis un izkalkulējis. Vārds pa vārdam, līdz notikumi vairs nau apturami un pāri lasītājam gāžas vesela vārdu lavīna. Atvilkt elpu nau laika. Varoņi runā kā dzīvē – smalka terminoloģija mijas ar žargonu, un tas vis ir pierakstīc fonētiski. Romānā autors realizējis savu vēlmi parādīt kā ikdienas franču valoda strauji nomāc raxtīto pareizo franču valodu. Reimons Keno vispār ir slavens ar saviem daudzveidīgajiem praktiskajiem experimentiem literatūrā. Tulkotājs ir feini pastrādājis, pārnesot franču valodas ačgārnības uz latviešu. Man tik labi nesanāk, bet, ja domājat, ka essu pēkšņi sajukusi, rakstot te ar tik daudz kļūdām, tad tas tā nau. Tas ir mans mēģinājums parādīt, kāds ir Keno texc.

Es nesmējos un Zazī rupjības mani kaitināja, tomēr romāns patika tās karnevāla sajūtas un valodas spēļu dēļ. Pēc laika pat varētu pārlasīt. Reizēm var kaukas nepatikt grāmatā, tomēr pēc izlasīšanas paliek sajūta, ka izlasīc labs un kvalitatīvs darbs. “Zazī un metro” tāds ir. Ņemiet unlasietunlasietunlasiet…..

Vērtējums: 4/5

Charlie and the Chocolate Factory. Roald Dahl

Charlie

Puffin 1998, 155 lpp. Charlie Bucket #1

Nabadzīgais Čārlijs Bukets un vēl četri bērni tiek ielaisti noslēpumainajā Vilija Vonkas Šokolādes rūpnīcā, kur top brīnumaini saldumi. Ekskursija uzņem negaidītu pavērsienu, kad nejaukie bērni saņem pēc nopelniem.

Nezinu, kura ir Roalda Dāla populārākā grāmata, bet iespējams, ka tā ir šī. Man patika “Matilda” un pēc nomācošā Nesbes “Phantom” vajadzēja kaut ko vieglu. Tā nu izvēle krita uz Čārlija piedzīvojumiem Šokolādes rūpnīcā. Tā ir vienkārša un jautra mazu bērnu grāmata ar Kventina Bleika ilustrācijām un zināmu morāles devu beigās.

Sākums ir ļoti sirsnīgs un gandrīz sirdi plosošs. Čārlija vecāki ir ļoti nabadzīgi, bet saticīgi ļaudis. Par visu vairāk Čārlijs vēlas šokolādi, bet vecāki un vecvecāki var atļauties viņam uzdāvināt nelielu šokolādes tāfelīti tikai uz dzimšanas dienu. Trakākais, ka Čārlijam uz skolu jāiet garām Vilija Vonkas milzīgās un visā pasaulē slavenās šokolādes rūpnīcas vienmēr slēgtajiem vārtiem. No rūpnīcas tik fantastiski smaržo! Neviens nezina, kas strādā Vonkas rūpnīcā un kā viņš ražo visādus brīnumainus saldumus. Tad kādu dienu misters Vonka izsludina nebijušu pasākumu – pa visu pasauli šokolādes iepakojumos ir ietītas piecas zelta biļetes. Bērni, kuri šīs biļetes atradīs, tiks ielaisti ekskursijā šokolādes rūpnīcā. Kā domājat, kurš dabū vienu no biļetēm?

Lai gan pati rūpnīca ir brīnumaina – cukura zāle, laizāmas tapetes, dīvains lifts un īpatnējie Ūmpa-lūmpa cilvēciņi, – ekskursija mani neaizrāva. Patiesībā notiekošais ar nejaukajiem bērniem un viņu vecākiem man šķita pārspīlēti muļķīgs, pat ļauns. Protams, katrs bērns saņem pēc nopelniem….. Te nu ir skaidrs, ka ierunājās mans pieaugušā cilvēka prāts, kurš vairs nespēj uzjautrināties par lietām, kas neapšaubāmi sajūsminātu mazo lasītāju. Bērni smietos un notiekošais viņiem šķistu loģisks, bet es ātrāk vēlējos sagaidīt beigas.

Roalds Dāls nenoliedzami prot rakstīt bērniem un, ja nesāk iedziļināties, viņa grāmatas ir prieks lasīt kaut vai tikai teksta dēļ. Man īpaši patika mazo cilvēciņu dziesma un vienu četrrindi izrakstīju:

So please, oh please, we beg, we pray,
Go throw your TV set away,
And in its place you can install
A lovely bookshelf on the wall.

Šo grāmatu par Čārliju, tāpat kā “Matildi” es labprāt lasītu bērniem.

Vērtējums: 3/5

Matilda. Roald Dahl

MatildaPuffin 2007., 240 lpp.

Matilda ir jauka, īpaša meitenīte, bet viņas vecāki viņu uzskata par traucēkli. Viņa cer, ka skolā būs savādāk, bet tur viņai jāstājas pretīm skolas direktorei Miss Trunchbull. Negaidīti Matilde atklāj sevī īpašu spēju un ar sava ģeniālā prāta palīdzību sadod visiem pāri darītājiem pēc nopelniem.

Laikam kaut kur biju lasījusi labus vārdus par “Matildi”, tāpēc no pilnīgi man nezināmā Roalda Dāla izvēlējos tieši šo grāmatiņu. Biju sagatavojusies, ka varētu nepatikt, bet sanāca otrādi. Šī, protams, ir (mazu) bērnu grāmata, līdz ar to viss ir novienkāršots līdz melns un balts stadijai, tēli kariķēti.

Matilde ir maza jauka meitenīte ar izcilām prāta spējām, bet vecāki viņu uzskata par dumju un vispār izturas nejauki. Tēvs pēc uzvedības un izskata atgādina žurku, bez tam viņš krāpj savus klientus. Mātei par visu svarīgāki ir seriāli un bingo spēle. Viņiem nepatīk, ka Matilde lasa grāmatas, obligāti jāēd vakariņas pie televizora un kad Matilde pareizi saskaita tēva peļņu auto tirgotavā, viņš viņu nosauc par meli. Par katru šādu netaisnīgu izturēšanos Matilde asprātīgi pārmāca tēvu. Piemēram, viņa matu losjonā ielej mātes matu balināšanas līdzekli.

Skolā Matilde beidzot sastop pieaugušo, kurš viņu nenorāj par Dikensa darbu lasīšanu un sarežģītu skaitļu sasummēšanu. Tā ir laipnā, bet skumjā skolotāja Miss Honey. Bērnus un skolotājus terorizē drausmīgā skolas direktore Miss Trunchbull. Viņa ienīst bērnus, it īpaši pavisam mazos un bez problēmām var meiteni paķert aiz bizēm un pārsviest pāri sētai, vai pacelt gaisā zēnu aiz ausīm. Nu un tamlīdzīgi. Viņa iet kā bullis pa skolu un nedodies kāds viņai runās pretim. Kad atklājas cik drausmīgi netaisna viņa ir bijusi pret visu mīļoto skolotāju Miss Honey, Matilde izstrādā atjautīgu plānu kā pārmācīt direktori.

The only sensible thing to do when you are attacked is, as Napoleon once said, to counter-attack.

Stāsts ir mazliet fantastisks, bet pasniegts jaukā manierē. Man patika kā Dāls raksta. Tāda sajūta, ka viņš ar bērniem runā kā ar pieaugušajiem, tikai ne tik nopietni. Šķiet, ka Dāls mazliet pasmējies par pieaugušajiem, sastādot sarakstu ar grāmatām (pārsvarā klasika), kuras četrgadīgā Matilda izlasa pusgada laikā. Teikšu godīgi, ka lielāko daļu no tur pieminētajiem darbiem neesmu lasījusi. Grāmatiņā bija arī karikatūrām līdzīgas ilustrācijas. Tai pašā laikā priekš manis stāsts bija par bērnišķīgu un vienkāršu. Ierunājās diezgan prātīga pieaugušā balss: direktore šķita drausmīgi pārspīlēta un daži pārmācīšanas darbi nemaz nelikās tik nevainīgi. Žēl, ka nedabūju “Matildi” izlasīt bērnībā. Šo grāmatu varu iedomāties lasām pirms gulētiešanas savam bērnam. (Ar klusu atvieglojuma nopūtu, ka matus nebalinu…..)

Vērtējums: 4/5 (pēc izlasīšanas ieliku 3/5, bet padomājot šķiet, ka pelnīts vairāk)

P.S. Ko vēl no Roalda Dāla darbiem vajadzētu izlasīt?

Miss Peregrine`s Home for Peculiar Children. Ransom Riggs

Miss Peregrine

Quirk 2011. g., 352 lpp. Miss Peregrine #1

Latviski: “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”, izdevusi Zvaigzne ABC 2013.g.

Pusaudzim Džeikobam vectēvs Abrahams vienmēr stāstījis fantastiskus stāstus par monstriem un īpašiem bērniem mis Peregrīnes namā uz salas pie Velsas krastiem, kur viņš pavadījis kādu laiku bērnībā līdz 1940. gada septembrim. Vectēvam pat saglabājušās dažas fotogrāfijas no tiem laikiem. Sākumā Džeikobs tic, bet, kļūstot vecākam, šie stāsti aizvien vairāk atgādina pasakas un arī fotogrāfijas šķiet viltotas. Kurš gan spētu ticēt vietai, kas līdzinās paradīzei, kur dzīvo bērni ar neparastām spējām: kāds ir neredzams, kāds ļoti spēcīgs, kāds lido pa gaisu, no kāda lido laukā bites….? Tad kādu dienu vectēvs tiek nogalināts, bet paspēj mazdēlam pateikt, lai viņš obligāti dodas uz mis Peregrīnes māju. Nespējot tikt galā ar piedzīvoto, Džeikobs dodas uz Kairnholmas salu sameklēt mis Peregrīni un bērnus, vai arī beidzot pārliecināties, ka vectēvs visu izdomājis.

Miss Peregrine backMani pievilināja nosaukums un grāmatas vāks ar drūmo, levitējošo meiteni. Sākums bija labs. Prologs patiesībā bija lielisks un lika man sajūsmā pāršķirt nākošo lapu patīkamās gaidās. Bet tālākajā vīlos. Ideja interesanta par īpašajiem bērniem, laika cilpu un monstriem + piemest antīkas fotogrāfijas stāstījuma ilustrēšanai (piemērs pa kreisi), bet laikam tieši fotogrāfiju dēļ radās iespaids, ka tas viss ir meli, ka rakstnieks čakarē man smadzenes. Ironiski, kad fantāzijai zūd ticamības moments. Tai pašā laikā fotogrāfijas palīdzēja radīt tādu spokainu un šaušalīgu noskaņu. Gaidīju spokus, šausmas, apsēstu māju, ļaunus bērnus. Nu kaut ko tādu. Vismaz grāmatas sākums vedināja domāt par ko tumšu. Piemēram, monstri tika aprakstīti kā salīkuši zombiji, trūdošu miesu, smirdoši, melniem acu dobumiem, ar garām mēlēm mutē. Arī sala bija pietiekoši noslēpumaina un drūma vieta: bez elektrības, miglā tīta, vecu ēku ciemats, lietus, purvs. Atrastā pussabrukusī mis Peregrīnes māja ar tumšu pagrabu, kurā plauktos mēģenēs glabājas orgāni (cilvēku, vai kādi citi) vispār šķita ļoti daudzsološa. Diemžēl tad laikam autors sabijās un viss tālākais ir nenoliedzami interesants, bet daudz mazāk biedējošs. Nav jau slikti, bet varēja sanākt labāk, ja grāmata tiktu rakstīta bez kaut kādas vecuma robežas autora prātā.

Diemžēl arī grāmatas varoņi ir plakanāki par plakanu un prasās pēc uzlabošanas. Džeikobs ir egocentrisks tīnis ar retu spēju (neteikšu kādu), viņa bagātie vecāki nesaprotoši, īpašie bērni vairāk līdzinās statiskām lellēm. Viņu neparastās īpašības ir vienīgais, kas viņus atšķir viens no otra. Nu labi, tas ir YA romāns un nav ko gaidīt pārdomātus, dziļi izstrādātus un sarežģītus tēlus. Neiztikt arī bez romantiskām attiecībām, bez kurām šoreiz gan vajadzēja iztikt, jo Emmai patiesībā ir vismaz 70 gadu un viņa bija iemīlējusies Džeikoba vectēvā…. Par pašu mis Peregrīni gan neko neteikšu, jo viņa ir viens no grāmatas centrālajiem tēliem un pastāstīt par viņu nozīmētu atklāt gandrīz visu stāstu. Tas nebūtu labi.

Fotogrāfijas pašas par sevi man patika. Grāmatas pirmā puse sniedza gaidīto tumšo noskaņu un līdz ar to izpelnās tīri labu kopējo vērtējumu. Arī otrā daļa būtu tīri tā nekas, ja tas būtu atsevišķs stāsts. Laba ideja vājā izpildījumā. Arī Tējtasīte šo grāmatu izlasīja un domā līdzīgi. Mēs abas gaidījām ko citu.

2013. gada pavasarī gaidāms turpinājums. Neesmu pārliecināta, ka lasīšu. Starp citu, ja uztaisīs filmu, tad filma varētu būt labāka par grāmatu.

Vērtējums: 3/5