Biedrs bērns un lielie cilvēki. Lēlo Tungala

grāmata bērniem, igauņu literatūraLiels un mazs 2018. gads, 240 lpp. Seltsimees laps #1

Kad izdevniecība man piedāvāja izlasīt “Biedru bērnu”, piekritu, jo mani saista atmiņu tēlojumi un šķita, ka šo grāmatu var lasīt dažāda vecuma paaudzes. Tā arī ir, nederēs vienīgi pavisam maziem bērniem, jo te tomēr garāki teikumi, sarežģītāki vārdi. Tēma arī nav no vieglajām, lai gan dažkārt ir “smiekli caur asarām”: Lēlo mammu aizved melnie vīri un Lēlo cer, ka mamma drīz atgriezīsies, ja viņa būs labs bērns. Tikai būt labam bērnam nemaz nav tik viegli. Īpaši tādai apķērīgai, vērīgai meitenei, kurai patīk izdomāt jocīgas dziesmas.

Manuprāt, “Biedrs bērns” ir skumjš stāsts, kurā pieaugušo pasaules šausmas saplūst ar bērna fantāziju un rotaļām. Ar bērna acīm un muti atklājas padomju režīma absurds, nežēlība un vājprāts. Ja kādu grib sodīt, tad sameklēs kaut vismazāko, neticamāko ieganstu un taisnīgums ir tikai tukšs vārds, uz ko naivi cer Lēlo tēvs.

Šajās atmiņās mani izbrīnīja diezgan atklātā pretpadomiskā izrunāšanās radu starpā Lēlo klātbūtnē, skapī glabātais mundieris un citas lietas. Ja meitene nevietā izrunātos, tas varētu beigties pagalam traģiski. Arī Sofi Oksanenas “Staļina govīs” bija jūtams, ka igauņi uzvedās brīvāk, nekā radies iespaids par latviešiem tajā laikā.

Vienīgais šīs grāmatas mīnuss man bija daudzie dziesmu citāti, jo šīs dziesmas nezinu un pieļauju, ka daudzas arī bija tikai igauņiem zināmas. Lēlo dziesmas ir svarīgas, tā ir daļa no viņas pasaules uztveres, tāpēc grāmatā to ir tik daudz. Viņa saliek kopā igauņu joku dziesmas ar radio skandināto patosu un top kokteilis, kas ļoti spilgti parāda ačgārno pasauli.

Lēlo izaug par populāru dzejnieci un rakstnieci, pēc viņas bērnības atmiņām nesen arī Igaunijā uzņēma filmu. Man gribētos zināt, kā viņai klājās pēc šīs grāmatas beigām un ceru, ka latviski būs arī pārējās triloģijas daļas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Es dzīvoju Mūsmājās. Mirdza Kļava

Es dzīvoju Mūsmājās. Mirdza KļavaLiesma 1977. gads, 152 lpp.

Grāmatu apmaiņas galds patiesībā ir maza ellīte, jo pie rokām mēdz pielipt grāmatas, kuras nemaz neietilpst lasīšanas tūkstošgades plānā, bet – žēl, kā atstāsi un varētu būt interesanti… Mirdzas Kļavas plānās grāmatiņas nonākšanai manā plauktā gan ir nopietns attaisnojums – saturs vēsta par autores bērnības daļu, ko viņa pavadīja Riekstiņos. Tajās pašās mājās, kuras Jānis Jaunsudrabiņš attēlojis “Baltā grāmatā”. Bez tam, kā zināms, manā sirsniņā atvēlēta īpaša vieta rakstnieku (un rakstnieču, ja gribam būt korekti un precīzi) bērnības atmiņām.

“Es dzīvoju Mūsmājās” ir ātri izlasāms atmiņu tēlojumu kopums ar tīri simpātiskām ilustrācijām. Viss sākas ar Dāboliņu ģimenes ienākšanu Riekstiņos par rentniekiem (ap 1929. gadu) un noslēdzas ar viņu pārcelšanos uz Rīgu pēc 5 – 6 gadiem. Viņi – tēvs, māte, mazā Mirdza (viņai grāmatas sākumā ir 5 vai 6 gadi), vienpadsmitgadīgā māsa Zenta un četrgadīgais Imants. Tēvam, kā jebkuram zemniekam, ir sapnis izpirkt mājas un tikt saimniekos. Viņi nav neko turīgi, Riekstiņu zeme noplicināta, bet pamazām iekārtojas un rocība aug. Sapnim gan nav lemts piepildīties, jo māju saimnieks pieprasa pārāk augstu rentes maksu, ražas gads neveiksmīgs un bērni jāsūta skolā.

Man šādās atmiņās visinteresantākais vienmēr ir kultūrvēsturiskais un sadzīves fons. Kā nebija naudas apaviem un tāpēc Mirdza visu ziemu pavadīja istabā, kā strādāja pat četrgadīgais Imants, kā notika zirgu pirkšana no čigāniem, kā Jaungada sagaidīšanas galds pēc mūsu standartiem būtu trūcīgs, bet viņiem – bagātīgs, kā skolā visi mācījās vienā telpā. Lopu bietes Neretas pusē sauca par burakiem. Zentas skolas nauda Jēkabpilī bija 120 latu. Tādi sīkumi.

Lai gan autore cenšas, lai tās būtu bērna atmiņas, tā tomēr ir pieauguša cilvēka balss un tā nav pārāk talantīga. Mirdzas Kļavas stils vairāk iederas avīžrakstos nevis literatūrā. Mazliet jāpasmaida par to, cik ļoti bieži viņa uzsver šo (mājas, apkārtne, skola) netiešo saikni ar Jaunsudrabiņu. Paliek sajūta, ka autore pārlieku cenšas gūt labumu no tā, ka dzīvojusi tajās pašās mājās, kur Jaunsudrabiņš. Varbūt, ka tolaik viņš tiešām bija tik slavens un novadnieki “skūpstīja zemi zem viņa kājām”. Varbūt, ka 1970. gados bija izdevīgi izmantot šīs atmiņas, lai gūtu sev labumu. Tāpat iespējams, ka šī brīža tukšais un uzpūstais slavenību kults ir padarījis mani cinisku.

Tāpat kā Zeiboltu Jēkaba “Liktenis”, šis darbs vedināja mani domāt, ka laiki mainās, bet cilvēki pa lielam paliek tādi paši. Tādā ziņā ir labi, ka Mirdza Kļava raksta tā kā raksta. Cakas, romantika un nostaļģija šiem autoriem īsti nepadodas un tas ļauj ieraudzīt, ka agrāk zāle tomēr nebija zaļāka, latvieši nebija eņģeļiem līdzīgas būtnes, kas dzīvoja svētbirzīs vai, rokās sadevušies, draudzīgi gāja pa laukiem dziedādami. Viss bija tāpat kā tagad – kāds godīgi un smagi strādāja, kāds cits pārtika no šī darba augļiem un savtīgi prasīja aizvien vairāk, kamēr vēl kāds slinkoja un dzēra. Normāli, parasti cilvēki.  “Es dzīvoju Mūsmājās” ir spilgta liecība, ka rausēji visos laikos vienādi un nekādi draugi visi latvieši nav bijuši.

Kopumā laiks, ko pavadīju lasot šo grāmatu, nav zemē nomests un grāmatiņa pat šķita par plānu. Vai romāns “Māra Rīgā” (1979), kurā izmantoti autobiogrāfiski materiāli, varētu būt par viņas bērnību un jaunību Rīgā?

Vērtējums: 3,5/5

Tikai meitene. Irma Grebzde

Tikai meitene. Irma GrebzdeSprīdītis 1992. gads, 142 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1969. gads.

Bērnībā lasītu grāmatu lasīt ar tādu pašu prieku kā toreiz – tā ir reta, bet patiesa bauda. Tieši tā man gadījās ar Irmas Grebzdes “Tikai meitene”. Turklāt, tā aizrāvos ar stāstu, ka neko nepierakstīju, pēc tam aiznesu grāmatu uz bibliotēku un tikai tad attapos, ka nāksies paļauties vienīgi uz savu atmiņu.

Par ko tad es tā sapriecājos? Stāsts ir tik sirsnīgs un labestīgs, ka negribas no tā “izkāpt”. Pusaudze Aija pēc kara nokļūst Kanādā pie savas vienīgās radinieces, tur sadraudzējas ar vietējiem bērniem, iet skolā un vasarā strādā turīgu cilvēku lauku mājā, nopelnot savu pirmo algu. Lai gan Aija ir “tikai meitene”, tomēr paveic vairākus nozīmīgus darbus – paglabā kaimiņu onkuļa pulksteni no alkatīgiem radiem, savāc naudu draudzenes mātes ārstēšanai. Viņa pierāda, ka spēj paveikt to pašu un vēl vairāk kā puikas vai pieaugušie. Tajā pašā laikā Aija neko nedara savtīgos nolūkos, lai izrādītos. Viņa vienkārši rīkojas kā šķiet pareizi. Brīdī, kad viņa par visu vairāk vēlas, lai kāds viņu mīl un ar siltu roku noglāsta galvu, man pat sažņaudzās sirds. Tādas patiesas un vienkāršas emocijas strāvo no šīs grāmatas.

Stāstījums pirmajā personā, īsos, trāpīgos dzīves vērojumos, ļauj ieraudzīt pasauli ar pusaudža acīm. Notikumi un Aijas domas risinās saprātīgi un ar humoru. Varoņos neatrast raksturu dažādību, viņi gandrīz visi ir vienkārši labi cilvēki, tomēr tas netraucē. Autore ir radījusi vietu, kur cilvēki ir labestīgi, normāli, izpalīdzīgi, ar godaprātu. Ir jau tur arī pa kādam sliktajam darbam vai cilvēkam, bet jāatceras, ka šī ir bērniem domāta grāmata, tāpēc viss beidzas ātri un labi. Patīkami, ka Grebzde izvairījusies no moralizēšanas, ar ko nereti nākas sastapties bērnu grāmatās. Cik saprotu, grāmatā ir šis tas no autores pašas atmiņām.

“Tikai meitene” man ļoti atgādināja “Annu no Zaļajiem jumtiem” un bija patiesi žēl, ka grāmatiņa tik plāna. Es labprāt par Aijas dzīvi būtu lasījusi daudz vairāk.

Vērtējums: 5/5

Īsās atsauksmes #4

latviešu romānu rādītājsLatviešu romānu rādītājs 1873 – 2013. Raimonds Briedis, Anita Rožkalne

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts 2014. gads, 319 lpp.

Šajā katalogā trijos sarakstos sakārtoti visi pašlaik zināmie latviešu romāni, kas izdoti periodikā un/vai grāmatā no 1873. līdz 2013. gadam. Meklēt var pēc autora, gada vai romāna nosaukuma. Sastādītāji priekšvārdā min, ka katalogs joprojām nav pilnīgs, iespējams, trūkstot kādi trimdas darbi. Lai nu kā, šķirstot grāmatu, jutos patiesi izbrīnīta, cik mums daudz romānu. Ir tikai daži kara gadi, kad romānu lauciņš ir gandrīz tukšs, labi, ja kāds romāna fragments izdots periodikā. Ir arī tādi romāni, kas izdošanu grāmatas veidā nekad nav piedzīvojuši. Raženi ir strādājuši Andrejs Upīts, Inguna Bauere, Alfreds Dziļums, Eduards Freimanis un daudzi citi. Krietni pamatīgāk visu izpētījusi Sibilla. Šo katalogu izmantošu par oficiālo informācijas avotu attiecībā uz pirmizdevuma gadiem Latviešu grāmatu gadsimtam.

Vērtējums: 4/5

CīrulīšiCīrulīši. Agnese Zapere

Zvaigzne ABC 2009. gads, 252 lpp

“Cīrulīši” ir viena no retajām bērnu grāmatām, kuras patīkami pārlasīt arī pieaugušajiem. Stāsts par trūcīgo, bet gaišo un labsirdīgo mūzikas skolotāja Cīrulīša lielo ģimeni ir patiesi sirsnīgs un jauks gabals. Ģimenē aug septiņi bērni, naudas maz, vajadzību daudz. Viņi izdomā dāvanas Ziemassvētkos, kas neko nemaksā un vispār ir labi un paklausīgi bērni. Gadās pa kādai ķibelei un tad vecākiem ar savu padomu ir jānāk talkā. Ir patīkami lasīt par sirsnīgām un saticīgām ģimenēm, lai gan skaidrs, ka stāsts ir idealizēts un visi notikumi ar morāles piedevu. Tomēr pamācīšana un moralizēšana nav uzbāzīga, tāpēc nekaitina.

Ilgu laiku domāju, ka Agnese Zapere ir latviešu autore. Šī iedoma radās aiz tam, ka notikumi risinās kādā Latvijas pilsētā 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā un visi vārdi ir latviski. Kā izrādās autore ir vāciete Agnes Sapper (1853 – 1922) un viņas populārākā grāmata ir “Die Familie Pfaffling”. Maldināšanā vainīga tulkotāja Ieva Celmiņa, kura 1936. gadā sāka tulkot “Pfafflingu ģimeni”, tulkojot aptvēra, cik vācu pilsētnieku dzīve līdzīga mūsējai un nolēma stāstu latviskot. Tā no Pfafflingiem sanāca Cīrulīši. Vēl tikai atliek piebilst, ka Rīgas kinostudijas filma “Ziemassvētku jampadracis” ir uzņemta pēc šīs grāmatas motīviem.

Vērtējums: 5/5

Jelgava 94Jelgava 94. Jānis Joņevs

Mansards 2013. gads, 312 lpp.

Tie, kuri nebija paspējuši, Joņeva darbu izlasīja pēc tam, kad “Jelgava 94” saņēma ES Literatūras balvu, tāpēc man ir pilnīgi lieki izplūst garākā aprakstā. Teikt, ka esmu sajūsmā par Joņeva šedevru, būtu maigi teikts. Esmu vienkārši autā, satriekta, pacilāta un apburta par viņa patiesumu, talantu, humoru, ironiju un spēju radīt aizraujošu pusdokumentālu darbu, kuru aizgūtnēm lasa pat tie, kuriem ar 90. gadu metāla kultūru nebija nekāda sakara. Man tā bija gandrīz paralēlās Latvijas atklāšana. “Jelgava 94” ir spilgta puķe smagnējā latviešu literatūras dīķī. Tikai viens mani baida – ka otra tāda romāna vairs nebūs. Ir taču tādi rakstnieki, kuri rada ģeniālu debijas romānu un viss pēc tam ir tikai atraugas.

Vērtējums: 5/5

Baltā grāmata. Jānis Jaunsudrabiņš

kopoti raksti-jaunsudrabiņšLiesma 1981. gads, 365 lpp. Kopoti raksti, III sējums.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1914. gads

Man gribētos domāt, ka ar Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” nevienu nav speciāli jāiepazīstina. Vismaz daļa viņa bērnības dienu tēlojumu bija un droši vien joprojām ir iekļauta skolas obligātās literatūras sarakstā. Iespējams, ka mūsdienu skolēniem mazā Janča bērnība nešķiet interesanta, bet man “Baltā grāmata” patika gan toreiz, gan tagad.

Janča (grāmatā viņam ir 4 – 5 gadi) bērnība rit ne pārāk turīgās lauku mājās Neretas pusē netālu no leišu robežas, kur māte, vecāmāte un vectēvs salīguši par kalpiem. Ar mazliet naivām, sapņainām, bet vērīgām bērna acīm tiek stāstīts par kalpu dzīvi, ikdienas darbiem, dabas skaistumu un visādām blēņām. Kas tik te nav! Klibais Jurks, žīdi, čigāni un ubagi, žurku ķeršana, vakarēšana un spoku stāstu stāstīšana, aušana, sulu tecināšana, ciemos braukšana, ogošana, Jāņi un Ziemassvētki, kāzas un bēres, aitu un cūku bēres, kartupeļu rakšana, linu kulšana un pa starpām visādi svarīgi bērnu darbi, kurus pieaugušie nez kāpēc uzskata par nedarbiem.

“Baltā grāmata” ir sirsnīgs, bet neizskaistināts atmiņu ceļojums, bez nožēlas, pārmetumiem, moralizēšanas vai “zudušās paradīzes” meklējumiem. Ja Virzas “Straumēni” ir ideālās mājas, tad “Baltā grāmata” rāda realitāti. Ģimene ir trūcīga, tēvs miris un, kad mātei nākas pārdot vienīgo govi, viņiem bieži vakariņās ir tikai ūdenī iedrupināta maize. Jancis ar ilgām skatās uz āboliem saimnieka dārzā un siļķe viņam ir lielākais gardums. Ziemu Jancim jāpavada istabā, jo māte nevar viņam nodrošināt pienācīgu apģērbu un apavus. Un tomēr Janča bērnība ir laimīga, cik vien tā var būt laimīga nabadzīgam kalpu bērnam, kura mātei ir maz laika ar viņu ņemties, jo darbs dzen darbu. Vienatne, kāre uz lasīšanu, pieaugušo stāsti garajos rudens un ziemas vakaros – tas viss rosināja bērna iztēli un lika pamatus rakstnieka talantam.

Lai gan tēlojumi pārsvarā ir īsi, tomēr teksts ir blīvs un veciem vārdiem pilns, tāpēc lasīju lēnām un ar baudu. Valoda ir tik latviska, ka gandrīz sirds iesāpas aiz skaistuma. Pieļauju, ka tekstā rodami daudzi apvidvārdi (kas sen jau kļuvuši par vecvārdiem), kaut vai tās pašas “apbēdas” – cūku kaušana un mielasts. No stāsta par aušanu sapratu ļoti maz, jo tā ir tāda specifiska nodarbe, ko arī modernajā valodā nepārzinu. Noslēpumā tīti palika arī daži dārzeņu nosaukumi, bet tas nekas. Man nav problēmu ar tekstu, ja sajūsmina stils un valoda.

“Baltajai grāmatai” ir tik daudz izdevumu, ka tas var samulsināt lasītāju. Ja vēlaties izlasīt grāmatas pilno versiju, tad jāmeklē tāds izdevums, kurā ir 100 tēlojumu. Avotos ir atšķirīgas ziņas par grāmatas pirmizdevuma gadu. Tas tāpēc, ka 1914. gadā izdeva pirmos 40 tēlojumus, bet 1921. gadā atlikušos 60, lai gan Jaunsudrabiņš darbu pie visiem simts tēlojumiem bija pabeidzis jau pirms 1914. gada. “Latviešu romānu rādītājā 1873-2013” kā pirmizdevuma gads norādīts 1914., tāpēc pie šī oficiālā kataloga datiem arī paliksim. Kopotajos rakstos tēlojumi iespiesti no 1950. gadā trimdā iznākušā izdevuma, kuru Jaunsudrabiņš atsūtīja Latvijas Valsts izdevniecības direktoram Pēterim Bauģim pēc tā lūguma.

Saprotams, ka ne visiem var patikt aprakstošā proza par zemnieku dzīvi vecos laikos, tomēr Jaunsudrabiņš ir labs stāstnieks un viņa bērnu dienu tēlojumi tiek mīlēti pilnīgi pelnīti.

Vērtējums: 5/5