Kakas, takas un smakas. Endijs Sīds

Helios izdevniecība 2022. gads, 64 lpp.

Bērnu grāmatas lasu reti, bet tiklīdz ieraudzīju šo – nespēju atturēties. Gan nosaukums, gan ilustrācijas lika manam iekšējam bērnam priecīgi iesaukties “gribu!”.

Lasītājiem tiek piedāvātas nodaļas par kakām, pēdām, mītnēm, ēšanas paradumiem un beigās par olām un spalvām. Būtībā par visu, ko dzīvnieki atstāj aiz sevis. Grāmata ir skaisti ilustrēta un ilustrāciju ir tiešām daudz. Teksta ir mazāk, bet pietiekoši, lai labi sabalansētu izglītošanu un uzjautrināšanu. Ievas Melgalves kā tulkotājas izvēle, manuprāt, ir ļoti veiksmīga, jo viņa jūt valodu un spēj ar to arī spēlēties. Kokains tulkojums būtu nokāvis daļu no šīs grāmatas burvības. Patika, ka autors iztiek bez moralizēšanas vai klīrīgas pamācīšanas. Pieaugušajiem, kuri visu uztver pārāk burtiski un pārāk sakāpināti, varētu būt problēmas ar tekstu.

Patiesībā negaidīju, ka šī bērnu grāmata man sagādās tik daudz prieka, sasmīdinās un vienlaikus uzzināšu arī jaunus faktus. Ar aizrautību izpildīju nodaļu beigās esošos testus. Kaku atpazīšanā gāja grūtāk, bet pēdu atpazīšanā esmu “pēdu pavēlnieks”. Arī mājokļus un ēdienu atliekas atpazinu tīri veiksmīgi, atrijas gan ir tikpat mīklainas kā kakas.

Domāju, ka “Kakas, takas un smakas” varētu būt ļoti laba grāmata, ko pētīt un pārrunāt kopā ar zinātkāriem bērniem. Manā skatījumā grāmatai ir tikai viens mīnuss – pamanīju trīs neuzmanības kļūdas tekstā, divas no tām testu atbildēs. Jebkurā gadījumā “Kakas, takas un smakas” ir brīnišķīga dāvana, ko palikt zem eglītes mazajiem dabas pētniekiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Biedrs bērns un lielie cilvēki. Lēlo Tungala

Liels un mazs 2018. gads, 240 lpp. Seltsimees laps #1

Kad izdevniecība man piedāvāja izlasīt “Biedru bērnu”, piekritu, jo mani saista atmiņu tēlojumi un šķita, ka šo grāmatu var lasīt dažāda vecuma paaudzes. Tā arī ir, nederēs vienīgi pavisam maziem bērniem, jo te tomēr garāki teikumi, sarežģītāki vārdi. Tēma arī nav no vieglajām, lai gan dažkārt ir “smiekli caur asarām”: Lēlo mammu aizved melnie vīri un Lēlo cer, ka mamma drīz atgriezīsies, ja viņa būs labs bērns. Tikai būt labam bērnam nemaz nav tik viegli. Īpaši tādai apķērīgai, vērīgai meitenei, kurai patīk izdomāt jocīgas dziesmas.

Manuprāt, “Biedrs bērns” ir skumjš stāsts, kurā pieaugušo pasaules šausmas saplūst ar bērna fantāziju un rotaļām. Ar bērna acīm un muti atklājas padomju režīma absurds, nežēlība un vājprāts. Ja kādu grib sodīt, tad sameklēs kaut vismazāko, neticamāko ieganstu un taisnīgums ir tikai tukšs vārds, uz ko naivi cer Lēlo tēvs.

Šajās atmiņās mani izbrīnīja diezgan atklātā pretpadomiskā izrunāšanās radu starpā Lēlo klātbūtnē, skapī glabātais mundieris un citas lietas. Ja meitene nevietā izrunātos, tas varētu beigties pagalam traģiski. Arī Sofi Oksanenas “Staļina govīs” bija jūtams, ka igauņi uzvedās brīvāk, nekā radies iespaids par latviešiem tajā laikā.

Vienīgais šīs grāmatas mīnuss man bija daudzie dziesmu citāti, jo šīs dziesmas nezinu un pieļauju, ka daudzas arī bija tikai igauņiem zināmas. Lēlo dziesmas ir svarīgas, tā ir daļa no viņas pasaules uztveres, tāpēc grāmatā to ir tik daudz. Viņa saliek kopā igauņu joku dziesmas ar radio skandināto patosu un top kokteilis, kas ļoti spilgti parāda ačgārno pasauli.

Lēlo izaug par populāru dzejnieci un rakstnieci, pēc viņas bērnības atmiņām nesen arī Igaunijā uzņēma filmu. Man gribētos zināt, kā viņai klājās pēc šīs grāmatas beigām un ceru, ka latviski būs arī pārējās triloģijas daļas.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Es dzīvoju Mūsmājās. Mirdza Kļava

Liesma 1977. gads, 152 lpp.

Grāmatu apmaiņas galds patiesībā ir maza ellīte, jo pie rokām mēdz pielipt grāmatas, kuras nemaz neietilpst lasīšanas tūkstošgades plānā, bet – žēl, kā atstāsi un varētu būt interesanti… Mirdzas Kļavas plānās grāmatiņas nonākšanai manā plauktā gan ir nopietns attaisnojums – saturs vēsta par autores bērnības daļu, ko viņa pavadīja Riekstiņos. Tajās pašās mājās, kuras Jānis Jaunsudrabiņš attēlojis “Baltā grāmatā”. Bez tam, kā zināms, manā sirsniņā atvēlēta īpaša vieta rakstnieku (un rakstnieču, ja gribam būt korekti un precīzi) bērnības atmiņām.

“Es dzīvoju Mūsmājās” ir ātri izlasāms atmiņu tēlojumu kopums ar tīri simpātiskām ilustrācijām. Viss sākas ar Dāboliņu ģimenes ienākšanu Riekstiņos par rentniekiem (ap 1929. gadu) un noslēdzas ar viņu pārcelšanos uz Rīgu pēc 5 – 6 gadiem. Viņi – tēvs, māte, mazā Mirdza (viņai grāmatas sākumā ir 5 vai 6 gadi), vienpadsmitgadīgā māsa Zenta un četrgadīgais Imants. Tēvam, kā jebkuram zemniekam, ir sapnis izpirkt mājas un tikt saimniekos. Viņi nav neko turīgi, Riekstiņu zeme noplicināta, bet pamazām iekārtojas un rocība aug. Sapnim gan nav lemts piepildīties, jo māju saimnieks pieprasa pārāk augstu rentes maksu, ražas gads neveiksmīgs un bērni jāsūta skolā.

Man šādās atmiņās visinteresantākais vienmēr ir kultūrvēsturiskais un sadzīves fons. Kā nebija naudas apaviem un tāpēc Mirdza visu ziemu pavadīja istabā, kā strādāja pat četrgadīgais Imants, kā notika zirgu pirkšana no čigāniem, kā Jaungada sagaidīšanas galds pēc mūsu standartiem būtu trūcīgs, bet viņiem – bagātīgs, kā skolā visi mācījās vienā telpā. Lopu bietes Neretas pusē sauca par burakiem. Zentas skolas nauda Jēkabpilī bija 120 latu. Tādi sīkumi.

Lai gan autore cenšas, lai tās būtu bērna atmiņas, tā tomēr ir pieauguša cilvēka balss un tā nav pārāk talantīga. Mirdzas Kļavas stils vairāk iederas avīžrakstos nevis literatūrā. Mazliet jāpasmaida par to, cik ļoti bieži viņa uzsver šo (mājas, apkārtne, skola) netiešo saikni ar Jaunsudrabiņu. Paliek sajūta, ka autore pārlieku cenšas gūt labumu no tā, ka dzīvojusi tajās pašās mājās, kur Jaunsudrabiņš. Varbūt, ka tolaik viņš tiešām bija tik slavens un novadnieki “skūpstīja zemi zem viņa kājām”. Varbūt, ka 1970. gados bija izdevīgi izmantot šīs atmiņas, lai gūtu sev labumu. Tāpat iespējams, ka šī brīža tukšais un uzpūstais slavenību kults ir padarījis mani cinisku.

Tāpat kā Zeiboltu Jēkaba “Liktenis”, šis darbs vedināja mani domāt, ka laiki mainās, bet cilvēki pa lielam paliek tādi paši. Tādā ziņā ir labi, ka Mirdza Kļava raksta tā kā raksta. Cakas, romantika un nostaļģija šiem autoriem īsti nepadodas un tas ļauj ieraudzīt, ka agrāk zāle tomēr nebija zaļāka, latvieši nebija eņģeļiem līdzīgas būtnes, kas dzīvoja svētbirzīs vai, rokās sadevušies, draudzīgi gāja pa laukiem dziedādami. Viss bija tāpat kā tagad – kāds godīgi un smagi strādāja, kāds cits pārtika no šī darba augļiem un savtīgi prasīja aizvien vairāk, kamēr vēl kāds slinkoja un dzēra. Normāli, parasti cilvēki.  “Es dzīvoju Mūsmājās” ir spilgta liecība, ka rausēji visos laikos vienādi un nekādi draugi visi latvieši nav bijuši.

Kopumā laiks, ko pavadīju lasot šo grāmatu, nav zemē nomests un grāmatiņa pat šķita par plānu. Vai romāns “Māra Rīgā” (1979), kurā izmantoti autobiogrāfiski materiāli, varētu būt par viņas bērnību un jaunību Rīgā?

Vērtējums: 3,5/5